Ziņas un neziņas no tīkliem un tīmekļiem

 

KUŖŠ MĪLĒS LATVIJU?

 

 

Agrā decembrī „sveikotājus” uzrunāja Aiviekstē dzīvojošā pensionāre Ausma Ābele:

Ir vairākas ziņas. Kuŗa priecīga, kuŗa bēdīga, spriediet paši. Mēs, divi vecīši, saņēmām laulības apliecību ar ierakstu Nr. 1. Vārdu sakot, esam šogad vienīgais „jaunais pāris” pagastā. Vēl viens iecerēts uz Ziemassvētkiem. Ja vien līgavainis pārradīsies mājās no Īrijas...

Ausma Ābele <aabele@sveiks.lv>

 

 

 

Apsveicam, apsveicam, katrā gadījumā, nav jau svarīgi skaits, bet gan kvalitāte! Un, kā smejies, labs piemērs mēdz būt „lipīgs”. Tātad Ausma ir devusi savu ieguldījumu Latvijas problēmu risinājumā. Kā smejies, lai Rūgts! Ar šitādiem stāstiem Ausmas tante drīz pārsitīs pat tādu klasiķi kā Blaumani. Tā tas ir bijis vienmēr un būs mūžīgi, kāds atradīs, kāds neatradīs, kāds atradīs neīsto − un ja atradīs, tad kaut no pasaules malas atnāks. Heh, taisni vai jocīgi, pasaule vēl joprojām grozās.

Normunds Svidzinskis <tas.pats@sveiks.lv>

 

 

 

Laimes vēlējumi Jums abiem ar Oļģertu! Tad nu dzīvojiet saticīgi un laimīgi kā divi balodīši.

Ruta un Indulis <indulislacis@yahoo.com>

 

 

 

Sirsnīgi apsveicu! Nu ko, lai esiet jaunajiem par piemēru!

Harijs Bušs <harijs@info-shelter.ne>

 

 

 

Apsveicam!!! Abi ar Lilitu sūtām sirsnīgus sveicienus un laba vēlējumus! Lai sirsnības un jautru brīžu bagātas dienas!

Ričs Spuris <rikards37@sbcglobal.net>

 

 

 

Jau sen bij beigta vasara,
Kad mācītājs tos laulāja,
Kad skaņi tā pie altāra
Tie beidzot teica: „Jā!”
Tiem vēlu, lai tiem mūžam zied
Gan prieks gan augsta laimība!
Lai mīlīb’s saule nenoriet,
Lai neaizmirst teikt „Jā”!

Juris Žagariņš <Zagarins@stcc.edu>

 

 

 

Paldies visiem par apsveikumiem! Ja jau vairāk nekā četrus gadus varējām būt labi kaimiņi, tad diezin vai kroņa papīrs mūsu attiecības sabojās. Taču paraugu, diemžēl, nav kam rādīt, jaunatne izklīdusi − kuŗš tepat Rīgā, kuŗš Īrijā, kuŗš Vācijā, Dānijā, Lielbritānijā, Norvēģijā, Zviedrijā, ASV un kur tik vēl ne. Kādreiz pirmklasniekus nevarēja divās klasēs satilpināt, šogad tikai pusklasītei jaundzimušie sanākšot. Un te nu vecīši līdzēt nevar, vienīgi paši savas vecumdienas ne tik vienmuļas darīt. Šodien lasīju, ka Krievija cer tuvākajos gados dabūt atpakaļ trīs miljonus tautiešu no NVS un Baltijas, lai Krievzeme nepārķīnojas. Raksta arī, ka Rīga ņemšot pie sevis latviešus no Krievijas. Bet tie jau ir tikai ielāpi. ES būtu nopietni jādomā, kā nostiprināt savienības nomales, īpaši tik stratēģiski svarīgas kā Baltija. Cerams, vismaz to sākuši saprast, ka uz trešās pasaules viesstrādniekiem paļauties ir riskanti. Zināju, ka arī mūsu pagasts iztukšojies no pamatiedzīvotājiem. Un tomēr šis fakts satrieca, nebiju domājusi, ka sekas ir tik daudzpusīgas. Vienīgais mierinājums, ka nav ne 1941., ne 1949., ne Pēteŗa I laiki. Kaut tikai varētu paredzēt, kas Dieviņam ar visu šito padomā!

Ausma

 

 

 

Šai sakarībā interesants ir sekojošais Tautas Partijas deputāta, akadēmiķa Jāņa Freimaņa raksts „Kuŗš mīlēs Latviju?” (Neatkarīgā Rīta Avīze, 2005.7.XII).

Juris

 

*    *    *

 

Trešās emigrācijas vilni sabiedrība beidzot ir pamanījusi. Neviens ieinteresētais par to vairs acis kautrīgi neslēpj, un dīks vērotājs − nebrīnās. Pirmie spītīgi piecērt kāju un deklarē, ka arī viņi drīz pametīs šo valsti. Otrie tik strīdas, vai aizbraukušo jau ir simt tūkstošu vai vēl nav.

Diemžēl dzīvē katrs prieks ir saistīts ar rūpēm − tas ir dabas līdzsvara likums. Rezultātā par peļņu ārzemēs priecājas paši braucēji, bet rūpes nacionālā mērogā būs visiem pārējiem. Trešā latviešu emigrācija jau tagad dod to, ka Latvijā darba vietu piedāvājums daudzviet ir lielāks nekā to pieprasījums, turklāt pat tādās profesijās, kuŗas neprasa divu augstskolu izglītību. Spēka pilni pusmūža cilvēki labāk ubago nekā strādā pieticīgi atalgoto amatu − laikam ar žēlastības dāvanām savāc vairāk. Pirmās rūpes − Latvijā fiktīvi trūkst darba roku, un deformējas darba tirgus valstī.

Otrais. Uzņēmumos un iestādēs brīvās darba vietas jau kaut kā būs jāaizpilda, jo dzīvē tukša vieta nekur nepaliek. Ja Latvija īsā laikā zaudē milzumu darba spējīgu cilvēku, tad šiem ļaudīm radīsies tikpat daudz aizvietotāju no Lietuvas vai citām kaimiņvalstīm, kuŗi arī alkst labāku dzīvi, tikai ne nu gluži rītdien uz brokastu laiku. Sākam nopietni runāt par darbaspēka vēlamo pieplūdumu no Ukrainas vai Baltkrievijas. Lasām, ka autobusi jau tagad katru dienu darbā uz Auci ved strādniekus no Lietuvas pārrobežas. Rezultāts − Latvija otrreiz kļūs par migrantu republiku. Uz ES valstīm jau brauc tikai enerģiskie, gudrie un veselie. Tieši viņi kārtīgu naudu savā makā nevar gaidīt piecus vai desmit gadus, kad algu līmenis jaunajās ES dalībvalstīs būs pietuvojies Eiropas rietumvalstu līmenim. Tātad, trešā valstiskā rūpe: Latviju pamet tieši tās pilsoņu sociāli vērtīgākā daļa, tās potenciālais vidusslānis, un valsts tikmēr marginalizējas.

Ceturtais. Savos peļņas ceļos Latviju pamet iedzīvotāju reproduktīvi aktīvā daļa, ne jau seniori, un mūsu valsts strauji kļūst vecāka un atražoties nespējīgāka. Šādas vispārnacionālas problēmas, kuŗas ar joni ir uzkritušas Latvijai, varētu vēl uzskaitīt ilgi. Pēdējā lieta, par kuŗu ir vērts runāt, ir tā, ka ar laiku Latviju neizbēgami apdzīvos daudz svešu tautu pārstāvju, un par to ir jārunā tieši tāpēc, ka mūsu superliberālā varas elite par šo latviešu trešās emigrācijas aspektu runāt izvairās, cik vien spēka. [..]

Un tagad nonākam pie galvenā − kāpēc viņi visi brauc. Par to šodien pārmest nevar nevienam, jo katra iemesli ir, viņaprāt, pamatoti un fatāli. Tomēr, attiecībā uz vienu daļu aizbraucēju viesstrādnieku man prātā zogas riskantas domas.

Vispirms jāatceras prātula, ko nemitīgi klabina mūsu pašu latviešu prātvēderi − tie, kuŗi mīlot šo zemi, bet nemīlot šo valsti. Protams, viņi jau mīlētu arī šo valsti, bet tikai tad, ja tā viņus lolotu, uzturētu un pat muti pēc ēšanas noslaucītu. Dāvināt šiem mīlētājiem makšķeri arī ir netaktiski − viņi no valsts sagaida zivi, turklāt lielu un bez asakām. Lūk, viņi gan nekad nebūs tie, kuŗi ņems pierē nemoderno un muļķīgo Dž.F. Kenedija teicienu − pirms prasi kaut ko no valsts, paskaties, ko dod tai pats.

Tā vietā Latvijā pēc okupācijas gadiem un Atmodas vētrām ir ņēmis virsroku romiešu teiciens − kur labi, tur tēvzeme, kas ir dvīņu māsa minētajam pirmajam sauklim − es mīlu šo zemi, bet nemīlu šo valsti. Salieciet abus šos riebīgos sakāmos kopā, un daudzu cilvēku aizbraukšanas formula būs gatava! Cilvēku taču virza domāšana, ne drēbes, kas mugurā, un Latvija kļūst no latviešiem tukša tieši aizbraucēju apzinātas prāta darbības rezultātā. Un tad iznāk, ka tagad tie mūsu valsts nemīlētāji un ubi bene ibi patria saucēji var triumfēt; tieši viņu domāšana un morāle ir nesusi savus Latvijas valstij graujošos augļus!

Ir ļaudis, kas tagadējo latviešu emigrācijas postu uztveŗ pavirši, kā kaut ko pārejošu. Mammas un tēvi mēdz teikt − nu mūsu atvase sapelnīs naudu un tad atgriezīsies Latvijā to tērēt. Citi, labāk situētie kungi, cer, ka viņu vienīgā atvase izstudēs prestižā britu koledžā un tad nu spēs pelnīt baltu naudu Rīgā. Tomēr vai šim optimismam − sagaidīt drīz mūsu Īrijas un Lielbritānijas braucējus mājās − ir pamats? Atbildu: pārskatāmā nākotnē tās ir ilūzijas! Esam jau ielāgojuši, ka kur labi, tur patiešām tēvzeme! Ja cilvēkam kaut kur veicas, kādēļ lai viņš turpat necenstos pēc kā labāka?

Liekas, ka mūsu trešā viļņa emigrantiem tas, ko viņi atstāj šeit, ir jau dziļi vienaldzīgs. Es nezinu, cik mums Latvijā tagad ir pamestu pusaudžu, atstātu sievu, tukšu tauku māju un aizmirstu vecu vecāku. Es nezinu pat, cik bērnu namos ir vairāk negribētu mazu bērnu. Es tikai šeit pazīstu ne vienu vien ģimeni, kas provinces pilsētā savulaik strādāja vaiga sviedros, ceļot sev un saviem bērniem mājas. Zinu ģimenes, kas nesenākā pagātnē Rīgā sev un saviem bērniem gādāja ērtākus dzīvokļus. Tagad šo man zināmo cilvēku bērni sen jau ir ārzemēs, mājās nebrauc, un viņu kādreiz gādīgie vecāki savos nevajadzīgajos apartamentos lēnām noveco, līdz viens otru apraks.

Vai šī zeme, kuŗu viens otrs it kā mīlot − kaut nemīlot savu valsti −, drīz maz būs jāsauc par Latviju, ja latvieši tajā nedzimst un tie, kas vēl ir, aizbrauc? Vai tai vispār ir jābūt vairs Latvijai, ja patiešām daudziem arī turpmāk būs kur labi, tur tēvzeme? Kas tas vispār būs par veidojumu, ko tie mūsu šīs zemes mīlētāji mīlēs no sātīga attāluma?

Valdības oficiālo viedokli joprojām nemana, jo tāda nav. Es prasu: kad šo draudošo bezdibeni aptvers arī politiskās partijas Latvijā un kā cīnīsies tieši par tādu algu politiku valstī, kas emigrācijas vilni kaut nedaudz apturētu? Jo mūsdienu latvietim vārdu plūdi, tautisku prievīšu patriotisms un Brāļu kapu heroika vairs nepalīdz. Vilciens taču stūrē uz rietumiem, un viņam vajag Eiropas pilsoņa dzīvi, ne tikai nostalģisku parunāšanu par senču varoņiem vai savu kaktiņu un stūrīti zemes. Viņam ir tēvzeme tur, kur labi.

 

*    *    *

 

 

 

Jānis Freimanis citētajā NRA rakstā vaicā: Kuŗš mīlēs Latviju? − Es! Pat aizbraucis uz Īriju piepelnīties, mīlēšu Latviju un nolādēšu šo stulbo valsti − jo Latvija jau ir zeme un ļaudis, nevis valsts!

Normunds

 

 

Publikāciju sagatavoja Juris Žagariņš.