Jaunā Gaita nr. 244, marts 2006

Laimonis Mieriņš. Sarkanais šķīdonis. 2004. Akrils uz audekla. 100 x 100 cm.

Šodien no Latvijā dzimušo, bet ārzemēs dzīvojošo latviešu gleznotāju pulka, kas sarucis gauži mazs, kā vienu no spilgtākajiem un ražīgākajiem jāmin gleznotājs, mākslas pedagogs un JG lasītājiem labi pazīstamais mākslas vērtētājs Laimonis Mieriņš. Viņš dzimis 1929. gadā Slampē, Tukuma apriņķī. Kaŗa laikā kopā ar ģimeni dodas bēgļu gaitās uz Angliju. Tur Laimonis studē Līdsas [Leeds] Mākslas un dizaina koledžā, vēlāk Goldsmita Mākslas koledžā Londonā. Pēc profesionālās mākslas izglītības beigšanas viņš strādā par pasniedzēju Līdsas koledžā (1965-1994). Savus darbus Mieriņš izstāda personālizstādēs Lielbritānijā un, sākot ar 2001. gadu, gadskārtējās izstādēs galerijā Rīga, Latvijā.

Mierina māksla sazarojusies divos novirzienos: abstraktās gleznu kompozīcijās akrila technikā un paliela formāta vienlīniju sieviešu akta zīmējumos, kuŗos attēlotie ķermeņi pozē neparastos nostādījumos, bieži ar erotisku noslieci, bet ne gluži austrieša Šīla (Scheele) manierē. Abstraktajām akrila gleznām raksturīga iezīme ir stingra, precīzi gluda virsmas apdare. Otas pieskārienu tur grūti atrast. Gleznu uzbūve un kompozīcija intelektuāli izdomāta un kontrolēta. Tā saucamās cietās malas technikā veidotie ševroni, svītras un plaknes atsauc atmiņa amerikāņu gleznotāja Nolanda (Kenneth Noland) abstrakcijas pag. gs. 50. un 60. gados. Ja Laimonis Mieriņš ir atļāvies kādu brīvāku krāsas uzšļācienu, tad arī tas ir tik eleganti uzliets un kompozīcionāli neatvietojams, ka pie šīs it kā nejaušības grūti piesieties. Arī krāsu gammas un mijiedarbes ir Mierina intelekta izsvērtas un nolemtas. Te var saskatīt gleznotāja − dizainera dotības. Var just, ka mākslinieks pats priecājas par savu varēšanu un nekļūdību. Viņš nav mēģinājis izpatikt tirgus pieprasījumam, bet palicis pie savas iztēles, pie savas fantāzijas, pie sava izteiksmes veida un, līdz ar to, pie savas mākslas. Savos meklējumos un studijās Laimonis daudz ieguvis, vērojot seno Dienvidamerikas apdzīvotāju inku kultūras pieminekļus un audumu paraugus.

Tāpat viņu fascinē afrikāņu primitīvā māksla, kā arī savu iespaidu viņa abstraktajiem darbiem devuši Bizantijas mākslas krāšņie paraugi. Visas abstraktās mākslas technikas un atradumus, ieskaitot tā saucamo op art fenomenu, var saskatīt gleznu kompozīcijās. Līniju, laukumu paralēlie un krustojošie režģi daudzos darbos rada vizuālas vibrācijas uz skatītāja acs retīnas. Mieriņa darbiem nevar paiet gaŗām, tos neievērojot. Tie stimulē, tie ir estētisks baudījums, tā ir glezniecība, kas ar savu īpatnību un vērtību bagātina arī mūsu pienesumu pasaules mākslas panorāmai. To novērtējuši arī viņa mītnes zemes − Anglijas mākslas kritiķi un mecenāti. Arī izstādēs redzētie lielformāta sieviešu plikņi izraisa skatītājā interesi un estētisku baudījumu. Rīgas galerijā, noklausoties mākslas baudītāju sarunas, dzirdēju šādu komentāru: Nu zin, man tie audekli par skaļiem, nav nekā latviska, bet tās izlocītās sievas, tās man patīk... Kā ne sevišķi oriģinālā parunā saka − Vienam patīk sieva, otram meita, citam raibā kleita. Un ko tu darīsi? Mākslai un viņas baudīšanai būtu jāpaliek visdemokrātiskākajai cilvēka nodarbībai uz šīs zemes. Gaidīsim nākošo Laimoņa Mierina izstādi.

Vēl jāpiezīmē, ka 2004. gadā Anšlava Eglīša un Veronika Janelsiņas piemiņas Fonds atzinīgi novērtē Laimoņa Mieriņa nozīmi latviešu mākslas vērtību radīšanā trimdā, piešķirot 20 000 dolāru lielu naudas balvu, bet 2005. gadā saņem TZO un arī BPLA KF godalgu.

 

Voldemārs Avens