Laimonis Mieriņš

 

RĪGĀ 2005.XI

 

 

15 gadi ir pietiekams laiks, lai objektīvi turpinātu pēckaŖa mākslas attīstības apzināšanu, sākot ar sociālistiskā reālisma metodi līdz abstraktām koncepcijām − tā paskaidro Latvijas Mākslinieku savienības (LMS) muzeja direktores Sandras Krastiņas iekārtotās Arsenāla izstādes „Latvijas māksla 20. gs. otrā pusē” (1945-2004) galvenā kuratore Irēna Bužinska. Ekspozīcijā iekļauti 150 autoru 250 darbi − gleznas, grafikas, skulptūras un instalācijas. Nav iemesla Bužinskas teiktajam nepiekrist, bet pēc vairākiem izstādes apmeklējumiem jājautā, vai tas vispār vienā paņēmienā ir iespējams − neraugoties uz plašajām Arsenāla telpām?

Priekštelpā labajā pusē pie sienas Otto Skulmes pazīstamā lielformāta glezna V.I. Ļeņins ar latviešu strēlniekiem Kremlī 1918. gada 1. maijā. Bet tieši pretim kreisajā pusē ārzemju latviešu mākslinieki − Lara Strunkes pelēcīgā lielformāta glezna Pulss, Dainas Dagnijas Viņi. Tad vēl Solveigas Vasiļevas skulpturāli dekoratīvais veidojums Mākoņu anatomija. Lai gan Strunke un Dagnija profesionālo izglītību iegūst mākslas skolās Rietumos, diemžēl šai kontekstā viņu darbu vizuālais efekts ir tik vājš, ka tos vienkārši neievēro. Skulpturālais priekštelpas biļešu kiosks izskatās efektīvāks.

Arsenāla telpa sadalīta it kā aizgaldos ar tipiskiem, periodam atbilstošiem darbiem katrā − Vladimira Kozina Pie pārbrauktuves, Edgara Iltnera Vīri nāk, Gunāra Mitrevica Celtnieki pie Daugavas utt. Socreālisma manieres darbi, kā jau reklāmas māksla, noteikti uzjautrina ar savu lipīgo optimismu, īpaši aukstā laikā. Techniski visādi nevainojamās gleznas ir pārblīvētas ar laimīgo pilsoņu smaidošām, spilgtas padomju saules apstarotām sejām. Idilliskajā bezproblēmu un bezvaimanu dzīvē viss ir cēls, skaists, silts un mīļš. Pēc satura tās atbilst bijušās PSRS slavas dziesmas vārdiem: Un es nezinu starp zemēm simtām, kur vēl citur cilvēks ir tik brīvs. Bet jau 1960. gadu beigās padomju idiļļu mākslā sākt iespraukties zināma disonance − pirmās bezdelīgas par gaidāmā negaisa tuvošanos. Vārdu ņem jauna mākslinieku paaudze, kuŗai raksturīgs daudz individuālāks, personīgāks vēstījums, ekspresīvāka izteiksme, piemēram, Iltnera Vīri nāk. Jauno mākslinieku traktējumā padomju cilvēku sejas izskatās gaŗākas un, ja ne gluži bēdīgas, tad vismaz spītīgas vai nogaidošas. Arī spilgtā padomju saule palikusi krietni blāvāka...

Protams, ne visi darbi iekļaujas tā laika socreālisma logatos, ne visi mākslinieki vēlējās pakalpot padomju varas propagandas vajadzībām. Obligāti tas nebija, bet ieteicams gan. Izcils sava ceļa gājējs bija Boriss Bērziņš, un viņš nebija vienīgais.

Un tad pēkšņi, gluži kā sūtņi no citas pasaules, pie citas sienas redzama rinda ārzemju latviešu mākslinieku abstrakciju − Edvīns Strautmanis, Vija Celmiņa, Sigurds Vīdzirkste, Raimonds Staprāns, Laimonis Mieriņš. Kaut arī viņu gleznas labi iederas izstādes kopainā, ekspozīciju tomēr dominē un tās toni nosaka socreālisma darbi, kas uz mani atstāja komisku iespaidu labā nozīmē, lai neteiktu vairāk. Katru reizi kārtīgi dabūju izsmieties − reakcija, kas noteikti nebija izstādes sagatavotājiem padomā.

Arsenāla ekspozīcijā ne visos gadījumos izstādīti muzeju fondos atrodamie labākie darbi. Un kāpēc tik vērienīgai izstādei nav izdots katalogs? Šie trūkumi, cerams, tiks novērsti solītajā izstādes 2007. gada variantā.

Latvijas Mākslinieku Savienības (LMS) galerijā, 11. Novembŗa krastmalā, vienmēr apskatāmas interesantas izstādes − gan augstas kvalitātes vietējās, gan arī nozīmīgas no ārvalstīm. Nav nekāds brīnums, ka direktores Ineses Baranovskas vadībā galerija ieguvusi starptautisku uzmanību, tādejādi spodrinot Latvijas tēlu. Šoreiz te apskatāma neliela, lai gan kompakta ekspozīcija „Skolas seja” − ar Jāņa Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskolas audzēkņu un pasniedzēju darbiem, atzīmējot Rozentāla daudzpusīgo ieguldījumu portreta žanrā un ievadot pasākumu sēriju, kas veltīta mūsu mākslas klasiķa 140 gadu jubilejai un arī pašas skolas 110. gadadienai − Rozentāla vārdu tā nes jau 60 gadus. Ekspozīcijas telpa galerijā ir sadalīta izgaismotajā un aptumšotajā, apvienojot jaunu mediju darbus ar tradicionālajiem. Eksponēti ir tikai pašreizējo pasniedzēju un viņu audzēkņu darbi.

Kamēr izstādes gaisotne ir miera pilna, nopietnas nesaskaņas plosās LMS nama kantoros un gaiteņos. Dibināta pēc kaŗa, savienība tolaik teicami pildīja mākslinieku kolhoza funkcijas, un šodien, vismaz uz papīra, ir samērā bagāta ar visādām vērtībām. Lai gan iepriekšējā biedru pilnsapulcē ievēlētā jaunā valde un revīzijas komisija enerģiski cenšas ievest lielāku atklātību, kuģis nejauši ir uzstūrēts uz sēkļa. Valdei tuvāk stāvošu cilvēku vidū tiek cirkulēts revīzijas komisijas ziņojums (bez paraksta!), taču vairākās versijās un it kā iekšēja audita sankcionēts. Tas satur apsūdzības par iepriekšējās valdes rīcību, neizpaužot auditora vārdu. Pēc tīšas informācijas noplūdes panākts ir vienīgi tas, ka par šo brēku sāk interesēties arī prese un pārējie savienības biedri, kas apstākļu noskaidrošanas labad pieprasīja neatkarīgu, zvērinātu auditoru un ārkārtas biedru pilnsapulci. Abu pušu viedokļi ir plaši izklāstīti informācijas medijos. Uz situācijas nopietnību norāda arī fakts, ka interesi sāk izrādīt arī Kultūras Ministrija. Ārkārtas pilnsapulce lielāku skaidrību neradīja, tikai savstarpējus apvainojumus, spēcīgāku izteicienu pavadītus ... Nesaskaņas nav rimušās šī raksta tapšanas brīdī (2005.XII). Neatkarīgajā (8.XII) iespiesta saīsināta atklāta vēstule „Ķeriet zagli”, ko parakstījuši valdes un revīzijas komisijas locekļi, bet ne LMS prezidents. Turpat blakus publicēta savienības biedru atklāta vēstule LMS prezidentam un arī Latvijas Radošo savienību priekšsēdētājai ar visiem 88 parakstītāju vārdiem. Divas dienas vēlāk Neatkarīgajā (10.XII) ievietota plaša intervija („Par visu lēma valde”) ar bijušo LMS prezidentu Egilu Rozenbergu, kam pievienojas Ilzes Grīnumas raksts Dienā (12.XII) ar nosaukumu „Saasinās cīņa par varu Mākslinieku Savienībā”. Neatkarīgajā (15.XII) minēts, ka LMS prezidents Mārtiņš Heimrāts pēdējā valdes sēdē nostājies pret valdes lēmumu atlaist erudīto mākslas zinātnieci un kuratori Inesi Baranovsku, tādēļ arī neesot parakstījis minēto vēstuli. Praktiski Baranovska tomēr ir „ataista” un galerija atstāta novārtā. Tieši šīs norises ir radījušas plašu atbalsi ne tikai Igaunijā un Lietuvā, bet ari Briselē.

 

 

Laimonis Mieriņš 2005. gada novembrī apbalvots ar Triju Zvaigžņu Ordeni un arī ar PBLA Kultūras Fonda Goda diplomu (atzinības ziņā līdzvērtīgu goda balvām) par izciliem un vispusīgiem sniegumiem tēlotājās mākslās.