Latvijas Nacionālā Bibliotēka ar saviem caurspīdīgajiem stikliem būs piemineklis un atgādinājums tam, kādas briesmas draud, ja caur stiklu var skatīties tikai vienā virzienā, un pietrūkst brīva domu apmaiņa. Visai Austrumeiropai šis aizmiglojies stikls vēl ir dzīvā atmiņā. [..] Viscaurspīdīgākais stikls līdzinās pirmajam novembra kailsalā uzsalušajam ledum. Tas ir gluds un sniedzas tālienē. Skrienot slidām, var veikt lielus attālumus. Tas, kas reiz šķita tāls, pēkšņi ir tuvs. Tā arī Baltijas jūras austrumu piekraste nešķitīs vairs nesasniedzama un sveša, bet viegli sasniedzama. Bet ledus nav mūžīgs. Tādēļ jākaļ dzelzs, kamēr tā karsta, un jātiecas ne tikai pēc tālēm, bet arī vēl nesasniegtiem augstumiem. LNB stikla kalns mūs pievedīs pie šiem augstumiem. Bet varbūt vēl būtiskāk, stikls mūs novedīs dzīlēs, pie šī apvidus dziļajām mutiskajām tradīcijām.[..] Šis kalns būs robežstabs vārda visbūtiskākajā nozīmē. Vai nu atspīdēdams saules gaismā vai iemirdzēdamies tumsā, tas reizē apstiprinās vecās robežas un pavērsīs skatu uz jaunām...