Jaunā Gaita nr. 244, marts 2006

TRAĢISKS PIEDZĪVOJUMU STĀSTS

Anita Liepa. Noklusētās lappuses. Rīga: Elpa, 2004. 589 lpp

 

Anita Liepa, nu jau Latvijā pazīstama autore, sāka savu rakstnieces karjeru ar Ekshumāciju (1990), kam pamatā Sondoru ģimenes un arī pašas autores senākā pagātne. Seko Lietuvēna laiks (1993) − par nacionālo partizāņu likteni, atmiņu romāns Kumeļa gadi (1993) un vieglāka rakstura romāni Saulesmāsa (1994), Vējgāze (1996), Magoņu pļavā (1998) un Dženifera (1999).

Dokumentālais romāns Noklusētās lappuses balstās uz autores dienasgrāmatām − pazaudētām, atrastām, peļu saēstām, pārrakstītām, līdz šim vaļā neatšķirtām. Draugi, paziņas, nelabvēļi, ļaundari − visi ir saukti īstos vārdos.

Anita Liepa augusi Daugavpilī, kur arī iesākas stāstījums 1941. gada jūnijā, kad autorei ir 13 gadu. Turpat tas arī beidzas 50 gadus vēlāk. Ļoti personīgais stāsts ved lasītāju caur tuvinieku deportāciju šausmām 14. jūnijā, vācu okupācijas laiku, bēgļu ceļu uz Vāciju, atgriešanos padomju varas okupētajā dzimtenē, studijām Rīgā, cietumam, izsūtīšanai un atgriešanos no Sibīrijas. Notikumi strauji seko viens otram. Anita Liepa, darba galvenais tēls, parāda neparastu uzdrošināšanos, pārgalvību un arī naivumu, nerēķinādamās ar risku nokļūt cietumā vai izsūtījumā. Viņa iedomājas, ka viena pati spēs izveidot pretkomūnistisku kustību, naivi uzticas saviem skolniekiem pēc dažām īsām sarunām, neuzzinot, kas viņi patiesībā ir, beigās neko neiegūstot un nevajadzīgi riskējot ne tikai ar sevis, bet ar arī citu līdzcilvēku apcietināšanu. Viņa, tā teikt, skrien ar pieri sienā, nepārdomādama, reāli neizvērtēdama situāciju. Naids pret iebrucējiem dzīvi sazarojas divās straumēs. Viena rāmi plūda virszemē, otra − slēpta, noklusēta − pazemē lauza ceļu starp klintīm, palaikam izšļākdamās virspusē − tā raksta autore savas grāmatas ievadā. Jāsaka gan, ka viņa bieži vien ļauj pazemes straumei visai redzami izšļākties virspusē un līdz ar to pati iekļūst grūtībās − pratināšana, izsūtīšana, darbā nepieņemšana.

Grāmatā skaidri aprakstītas daudzas padomju varas bezjēdzības, piemēram, tikai tāpēc, ka Anita kājas savainojuma dēļ neierodas laikā Rīgā savā fakultātē uz lekcijām, viņu izslēdz no universitātes, kaut arī fakultātes dekānam nosūtīta telegramma un piedevām dabūta zīme no ārsta. Kad Anita Liepa strādā par skolotāju Vecslabadā, Latgalē, reiz, atgriežoties no Daugavpils, viņa ierodas skolā 15 minūtes par vēlu. Par to skolas direktors viņai piedraud ar tiesu un cietuma sodu. Bet tas nemaina viņas līdzšinējo nostāju, un visās lietās un vietās viņas neatraujama sastāvdaļa ir un paliek pārdrošība un riskēšana.

Rakstniece raksta vienkāršā, raitā valodā. Ar saistošām, intriģējošām un personīgi pieredzētām norisēm piepildītās lappuses aizrauj lasītāju. Nav tur nekādas dziļas filozofijas vai iedziļināšanās to laiku politikā.

Nodaļas sadalītas īsās apakšnodaļās ar atsevišķiem virsrakstiem. Grāmata ir papildināta ar fotogrāfijām, kas atspoguļo autores dzīvi, sākot no Flensburgas bēgļu nometnes Ziemeļvācijā 1946. gadā, līdz pat Daugavpilij 1990. gados.

 

Astra Roze

Par Astru Rozi skat. JG 241:64.