SAULAINS RĀMUMS UN GRACIOZA ELEGANCE

Anna Žīgure. Marselīne. Elza Stērste. Dzīves dzeja. Rīgā: Jumava, 2005. 342 lpp.

 

Autore veltī šo grāmatu Stērstu dzimtas stiprajām sievietēm − Stērstu Andreja sievai Elizabetei un abu meitām Elzai, Helēnai, Aleksandrai un Marijai. Elza ir vecākā, arī „stiprākā” un, būdama dzejniece, arī pazīstamākā no māsām.

Anna Žīgure (1949) ir Elzas Stērstes (1885-1976) un Edvarta Virzas (1883-1940) mazmeita. Viņas māte Amarillis ir abu dzejnieku vienīgā meita. Mazā Anna pieredz pēckara gadus Rīgā, vecmāmiņas Elzas Stērstes izsūtīšanu uz Sibīriju, vēlāk dzīvi Mellužos un piedzīvo vecmāmiņas atgriešanos. Viņa studē Tartu Universitātes somu-ugru valodu fakultātē, pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas tiek aicināta uzņemties Latvijas vēstnieces pienākumus Igaunijā (1992-1993) un Somijā (1992-1998). Tagad dzīvo Mellužos un nodarbojas ar rakstīšanu un tulkošanu. Žīgures grāmata par savu dzimtu un Latvijas likteņiem Tomēr tik tuvu vispirms publicēta somu valodā (1997), pēcāk igauniski (1999). Latviešu valodā kopā ar esejām Latvijas zeme un debesis izdota grāmatā Es stāstu par Latviju (2000).

Aplūkojamās grāmatas 1. daļa Marselīne ir stāsts par Elzu Stērsti, par viņas dzimtu, sākot ar vecvectēvu līdz pat mazbērniem. Sākums − Piebalgas „Naurēnos”, tad Rēvelē (Tallinā), Jelgavā, Pēterburgā, Parīzē, Rīgā, Sibīrijas izsūtījumā un mūža nogalē Mellužos. Tas ir prieka, gandarījumu, laimes un traģēdiju piepildīts stāsts. Apbrīnojami stiprā sieviete pat izsūtījumā turpina rakstīt dzeju par spīti svešumam, izolētībai, dzeloņdrātīm.

Sīki aprakstītā bērnība un skolas gadi liecina par Elzas apdāvinātību. Viņai ir tuvas attiecības ar tēvu, kuŗš atbalsta un izprot meitas interesi par literatūru un rakstīšanu jau bērnības gados, bet ar stingro māti bieži rodas konflikti un domstarpības. Uzzinām daudz par dzejnieces dzīvi, par viņas klavieru studijām Pēterburgas konservatorijā pirms I Pasaules kaŗa, vēlāk par piedzīvojumiem un mācībām Parīzē, Sorbonnas Universitātē. Tur viņa iepazīstas ar franču rakstnieku darbiem, sāk tos tulkot. Tur rodas viņas aizraušanās ar franču kultūru un literatūru, kas turpinās visu gaŗo mūžu. Sorbonnas diplomdarba temats − franču dzejnieka Šarla Bodlēra (Charles Baudelaire) estētika. Elza jūt, ka daudzas Bodlēra domas un izjūtas sasaucas ar viņas pašas domām. It kā slavenā dzejnieka vadīta, Elza Stērste iepazīst Bodlēra Parīzi, izstaigā viņa izpriecu vietas, kafejnīcas, parkus, bagātnieku rajonus, nabaga ļaužu drūmos pagalmus. Pabeigusi studijas, Elza atgriežas Jelgavā pie vecākiem, sāk mūzikas pedagoģes darbu, lai palīdzētu vecākiem, jo tēva ienākumi ļoti sarukuši un, lai spētu izdot savu pirmo dzejoļu krājumu (ar joprojām lietoto segvārdu Naurēnu Elza), īsi pēc I Pasaules kaŗa Elza iepazīstas ar Edvartu Virzu, kuŗš, jau bildinot, piešķir viņai iesauku „Marselīne”, un tā tas paliek visu dzīvi. Kopdzīve nav viegla. Piedzimst meita Amarillis. Gadu gaitā Elzai nākas daudz ciest, bet Marselīne nekurn, jo cienī savu Dzejnieku. Šis posms Elzas un Edvarta Virzas dzīvē atgādina Aspazijas un Raiņa attiecības Kastaņolā un vēlāk Rīgā. Virza aiziet mūžībā, kad jau iesācies II Pasaules karš. Drīz seko vispirms krievu, tad vācu un atkal krievu okupācija. 1950. gadu sākumā Stērsti apcietina uz ielas, ievieto cietumā un izsūta uz Sibīriju. Iemesls − Parīzē iegūtā izglītība un interese par franču kultūru un literatūru. Tanī laikā izsūta arī citus t.s. Franču grupas dalībniekus.

Grāmatas 2. daļā ietilpināta Elzas Stērstes dzejas izlase, kuŗā mazmeita Anna Žīgure atlasījusi dzejoļus no pašiem pirmajiem līdz pat pēdējiem, kas rakstīti 70. gadu vidū, neilgi pirms dzejnieces nāves, arī tos, kas sarakstīti Sibīrijas izsūtījuma laikā. Pavisam kopā dzejniece izdevusi sešas dzejgrāmatas un vairākas izlases. Krājumam Mezglotie pavedieni: Dzejoļi, 1929-1934 piešķirta Kultūras fonda balva (1934). Sarakstīti arī stāsti bērniem, dažas lugas un romāns Andreja Zīles dzīve (1937), kas ir beletrizēts tēva Stērstu Andreja dzīvesstāsts. Stērste ir arī tulkojusi vairākas grāmatas no franču valodas. Viņas atdzejota iznāk latviešu dzejas antoloģija franciski Počmes lettons (1931).

Elza Stērste nekad nav bijusi skaļi populāra. Draugi viņu iesaukuši par kluso dzejnieci. Un rakstnieks Aleksandrs Grīns 1928. gadā: Elzas Stērstes dzeja ir saulains rāmums, klusa skaidrība, vecās kultūras vītuma smarža un gracioza elegance.

Anna Žīgure raksta labā, vienkāršā valodā, žurnālistiskā stilā. Stērstes dzīves notikumi virknējas viens pēc otra chronoloģiskā secībā ar, iespējams, dažām izdomātām detaļām, bet rezultātā viss gaŗās dzīves stāsts lasās kā saistošs romāns par izcilu latviešu kultūras un literatūras personību, par spēka piesātinātu personību.

 

Astra Roze

 

Astra Roze ir bibliotekāre, tulkotāja un angļu valodas redaktore.