Jaunā Gaita nr. 244, marts 2006

BEZJŪTĪGAIS ZVIEDRU VALSTS IERĒDNIS

 

Grāmatu izdevniecība Atlantis atvēra Sandras Kalnietes grāmatu Med högklackade skor i Sibiriens snö (2005) (Ar balles kurpēm Sibirijas sniegos) Juŗa Kronberga tulkojumā zviedriski. Sarunā ar izdevniecības pārstāvi Lutersonu (Luthersson) atklājās, ka nesen iznākusi Fredēna (Lars Peter Fredén) grāmata Förvandlingar (Pārvērtības, 2004. 342 lpp.), kam sekos vēl viena ar līdzīgu ievirzi. Grāmatā aprakstīts Baltijas valstu ceļš uz brīvību un zviedru diplomātija laika posmā no 1989. līdz 1991. gadam, kad Fredēns strādāja par Zviedrijas konsulu Rīgā un uzturēja diplomātiskus sakarus arī ar Lietuvu. Grāmata nevarot izraisīt plašākas zviedru sabiedrības interesi, tādēļ tā neesot visos grāmatu veikalos, taču to varot pasūtināt vai arī iegādāties „pār leti” izdevniecībā, kas atrodas skaistā namā Stokholmas centrā (Sturegatan 24). Tās elegantajā kantorī Kalnietes grāmatai patlaban ierādīta goda vieta.

Fredēna grāmatai pievienots pārskats par Baltijas valstu vēsturi, un tā izrotāta ar vairākām interesantām fotogrāfijām. Vārdos latviešu valodā neparādās neviena rakstības kļūda. Zviedru valoda ir smalka, trāpīga un humoristiska. Būsim reālistiski, prasīsim neiespējamo − tā Fredēns citē vienu no Baltijas neatkarības veidotājiem. Skaidri manāms, ka diplomāts nav brīvs no sava amata prasībām ne savā darbā, ne rakstot grāmatu. Protams, tā rakstīta ar zviedru diplomāta spalvu un droši vien pilnīgi neatbilst daudzu Latvijas latviešu skatījumam uz dramatisko laiku. Taču tā ņem vērā baltiešu uzskatus, un tās autors pazīst daudzus viņu ciešanu stāstus. Latvijas īpašā situācija ar lielo krievu minoritāti ir pārliecinoši izgaismota. Ar simpātijām tēloti mūsu politiķi: Kalniete, Gailis, Godmanis, Repše, Īvāns un Zviedrijā − Laila Freivalde, Imants Gross.

Sevišķi interesants ir Vitauta Landsberģa portrets un stāsts par viņa lomu Baltijas atbrīvošanas procesā. Landsberģis norāda Fredēnam, ka Zviedrija justos labāk, ja, cik tik iespējams drīz, tā atzītu Lietuvas neatkarību, un piemetina, ka Zviedrija esot 16. padomju republika. Fredēns teatrālā tonī atbild: tā kā viņš pārstāv Zviedrijas valsti, saruna jāpārtrauc. Landsberģis uzplīkšķina Fredēnam uz rokas, teikdams, ka viņš dažreiz pārspīlējot. Par spīti visam, Fredēns Landsberģi apbrīno un atzīst viņa lielos nopelnus Baltijas atbrīvošanā. Fredēns uzsver, ka Zviedrija attiecībā uz Baltiju pielietojot, kā angļu valodā saka, pīles politiku − smooth and unruffled on the surface būt paddling like hell underneath. Tas gan varbūt jāuzskata par zināmu zviedru rīcības ideālizēšanu.

Grāmata ļoti piemērota tiem zviedriem, kas kaut cik jau pazīst Latviju, bet kam trūkst dziļākas izpratnes par tās jaunlaiku vēsturi un aktuālās situācijas dažādiem aspektiem. Interesanta un saistoša lasāmviela tā varētu būt arī Zviedrijas latviešiem. Grāmatas izvilkumi ir parādījušies Latvijas presē. Manuprāt, grāmatu pilnībā derētu pārtulkot latviski.

Fredēns tagad ir atpakaļ Zviedrijā. Viņa nopelni nebija tik ievērojami, lai pretendētu uz vēstnieka posteni Rīgā. Tas viņam sagādāja, iespējams, zināmu sarūgtinājumu. Lai gan viņš Rīgā strādājis grūtos apstākļos un, personāla trūkuma dēļ, pat vienreiz uzteicis darbu, vēlāk no Zviedrijas ieradās nopelniem bagātāki vdiplomāti un baudīja viņa darba augļus. Šķiroties no Rīgas, Fredēns no daudziem līdzcilvēkiem izjutis lielu siltumu. Uz zviedru TV reportiera jautājumu, ko viņš jūtot, Fredēns nespēj pateikt neko citu kā: zviedru valsts ierēdnis nejūt nekā. Konkrētajā gadījumā tas gan tā nav bijis.

 

Aina Siksna