DEMITOLOĢIZĀCIJA UN SKAUDRA ATKLĀTĪBA SUI GENERIS

Dzintars Sodums. Varoņu konference. Stāsti, lugas un Kulturknutte. Kopoti raksti. 5. sēj. Rīgā: Atēna, 2004. 352 lpp.

 

Sējums ir pabiezs. Daudzējādi. Nemaz lappuses neskaitot. Tur atrodam kā pirmpublicējumus, tā deja vu (pareizāk būtu lu) rakstus vairāk nekā vienā žanrā: prozas gabaliņi blakus sava veida ekspresionisma (labāka apzīmējuma neatrodu) drāmai, intervijas, recenzijas, sarakste ar labvēļiem un mazāk labvēlīgiem, esejas un atzinumi (gan iespiestie, gan arī noraidītie), no zviedru valodas pārstrādātie un nesaudzīgi atklātie, ar zviedrisko apzīmējumu Kulturknutte, kas, kā autors ar sodumisku ironiju paskaidro ir kultūrpersona ar augstu kamzoļa apkakli un mēriņu konjaka zem jostas. Sējums sākas ar stāstu „Lāčplēsis trimdā,” kas sastāv no ieskicējumiem no trimdinieku dzīves, kopš 1950. gada jūnija Stokholmā. Teksts daļēji pieslēdzas 4. sējumam ar stāstījumu Jauni Trimdā - par Tebes un Skaidras satikšanos, mīlestību un kopdzīvi Zviedrijā līdz pat laikam, kad ģimene ierodas ASV. „Lāčplēsis trimdā” ir pirmais stāstījums, kam seko „Varoņu konference” un „Kulturknutte,” sava veida coda, kur ietilpinātas gan autora atziņas, vērojumi, recenzijas, gan arī viņa lasītāju atsauksmes. „Lāčplēsis trimdā” izgaismo trimdas notikumu mītu, šķiet, ar nolūku apslāpēt skaļās jeremiādes par trimdiniekam nodarīto pārestību. Lāčplēsis un Spīdola ir noreducēti no mītisko tipu pārspīlētības uz mūsdienu mietpilsonisku vienkāršību, paturot mītisko varoņu vientiesību jeb patiesības izpausmi. Tebe paskaidro Lāčplēsim: Jāsaka gan, ka rakstos jūs esat rādīts citāds. Droši vien dažs teiktu, ka rādīt jūs tādu, kāds jūs tagad esat, ir zaimošana. Lāčplēša atbilde: Es atjaunojos katrā paaudzē. Gara aristokrāts Rainis lugā ‘Uguns un nakts’ mani iztaisīja par diezgan dumju plātoņu, kas lamā Laimdotu un meklē kašķi. (40.-41. lpp.). Sodums meklē cilvēcību savos varoņos un necieš pārsātinātu patriotismu. Viņa Lāčplēsis paskaidro: Es atjaunojos katrā paaudzē, lai netiktu ieskaitīts, kā autors vairākkārt piemetina, šajā pārakmeņojumu kolekcijā.

Līdz ar „atmitoloģizāciju” nāk kariķējumi par trimdas sabiedrību un tās ierobežotām vadošām personalitātēm, reizēm vārdā nosauktām, reizēm ar tādiem kā segvārdiem pieminētām, kas gan nepaliks nezināmas tā laika lieciniekiem. Trimdas avīzes redakciju tipi, arī sabiedrības vadoņi, „Ārlavas aurētāji,” parādās asi komiski izgaismoti savās sterilās nostājās un klišejiskā runā, kur viss ir atvasināts no pārlieku nolietotiem saukļiem. Trimdas nedzīvībai piemīt kaut kas apokaliptisks, it kā norēķins par 15. maiju un citām Ulmaņa nelietībām. Trimda ir sava veida „elle un šķīstītava” par tautai nodarītiem 15. maija noziegumiem, uz kuŗiem ārpasaules lielvalstis ir skatījušās ar izteiktu divkosību vai vienaldzību.

Ar autoram piemītošo kategorisko toni, kur šaubas vai neziņa iezogas reti, šīs esejas apskata mūsu kultūras raksturīgākās iezīmes, starp kuŗām ārlatviešos, ar maziem izņēmumiem, dominē iedomība un pašcieņa. Soduma tonis nav vienveidīgi negatīvs, pieminot Zviedrijas trimdiniekus un tā laika gaisotni. Teksts kļūst iejūtīgs, autoram pieminot savu makšķernieka pieredzi teiksmainajās Zviedrijas dabas ainavās ar kontrastējošu harmoniju un skaistumu, kas var pārņemt dabas pilnībā radošu vienatni meklētāju cilvēku. Tur makšķernieks vēro asareļu nemitīgo šaudīšanos pa skaidro strautu, kamēr zandarts glūn zālēs, gaidot mazo parādāmies kampšanas tuvumā. Še dabas Totentanz atklājas visā savā varenībā.

Redaktoru nevēlēšanās ķerties klāt Sodumam daudzos gadījumos nerada pārsteigumu, visbiežāk varbūt tāpēc, ka autors atsakās piekāpties, lai izpatiktu kādam tradicionālam nolikumam. Soduma bźtes noires ir Ulmanis, kuŗš izprot un izmanto latvieša pakalpību. Populārā vulgaritāte un paškritikas trūkums, daudzu citu nekrietnību starpā, it kā attaisno un izskaidro tautas likteni. Negatīvā kataloga priekšplānā ir zemais kulturālais līmenis, kas it sevišķi izpaužas mūsu politiķos (kas gan, vērojot šodienas amerikāņu prezidenta vēlēšanas, nemaz nav tik negatīvi izcili). Sodumam neciešams izliekas latvieša aklais patriotisms, kas ļoti tuvinās šovinismam. Var jau varbūt argumentēt, ka tik mazai tautai kā latviešiem nepiestāv tāda luksusa nostāja kā skepticisms. Ar šo izdevumu Sodums neieies mūsu oficiālajās rakstniecības grāmatās kā korifejs. Bet viņa raksti dod bagātīgu ierosmi.

 

Juris Silenieks