DZEJA, KAS SEVI APSTIPRINA UN NOLIEDZ

Dzintars Sodums. Dzeja. Kopotu rakstu 6. sējums. Rīga: Atēna, 2005. 480 lpp.

 

Masīvs sējums, ar dzeju, arī tulkojumiem un atlasītām kritikas atziņām kas radušās vairāk nekā pusgadsimta laikā, kad autora dzīvē (tāpat kā Latvijas un visas pasaules vēsturē) radās paši peripatetiskākie ieraksti. Bet, kā it bieži citviet, arī Soduma gadījumā atvasināt komentārus par viņa darbu un dzīvi būtu pagrūti un nepietiekami, kaut vairāku dzejoļu virsraksti ir apzīmēti kā „Pašportreti,” un daudzviet arī teksts ir izteikti autobiogrāfisks. Un nav jau nepieciešama autentificējama biogrāfija, lai apzinātu, no „kāda daudzskaitļa darbs sastāv” (kā Robe-Grijē savā laikā aizrādīja kritiķiem). Bez tam, pagrūti ir ignorēt ciniķu atzinumu, ka autobiogrāfija ir cēlākais melošanas veids. Kā ikvienā darbā autora personība atklājas un slēpjas aiz iezīmēm, kas varētu būt biogrāfiskas. Bet kā jau dzirdēts, darbs un autors nav kauzāli saistīti. Sodums šajās gandrīz 500 lappusēs izsakās iezīmīgi sodumiski un ar diezgan uzsvērtu pašpārliecību. Sējums apstiprina iepriekšējo tematisko noslieci Soduma izteiksmē un iezīmē jaunas kontūras, kas parādās biogrāfijai turpinoties un tās kontekstam mainoties.

Soduma tematiskais vēziens ir plašs. Viena no svarīgākajām iezīmēm, varbūt pat apsēstība, ir viņa bźtes noires, kuŗu pulkā visizteiktāk ganās latviešu trimdinieks, iestidzis savās „ulmanjunges” nostājās. Tie ir karikatūriski silueti, pašapzinīgas pārliecības pārņemti. Viņi, lūk, būšot okupētās dzimtenes glābēji un latviešu kultūras cēlēji. Latvieša daudzinātā centība tikt pie materiālas drošības ir izkropļota, tā kļuvusi par materiālisma pārņemtā liekuļa pārliecību: hast du was, dann bist du was. Mērenība lāgā nepiestāv Sodumam un, kā Kārlis Vērdiņš savā esejā spriež, šāda veida izdevumu būtu bezcerīgi piedāvāt trimdas lasītājiem. „Trimdas donžuans” ārlatviešiem nebūtu viegli ciešams ne tikai viena iemesla dēļ: Man patriotismi pie dirs / Un valod es šļūc pa virs (157 lpp.). Korporeļi parādās kā uzvilkti roboti ar nedzīvu, frāzēs iekapsulētu valodu: Cienītā kundze, atļausit atvadīties. Atļausit modulējās arī kā atļaujat, atļaujiet. Skati no trimdinieku sapulcēm, svētku runām ir biezās līnijās vilkti kariķējumi, kas izceļ trimdinieka nožēlojamo personību. Par laikrakstu Laiks:

Fui pē maldi / Skaldi valdi / Daugav abas malas / Nīki dīki / Sīki rīki / Nevis slinkojot un pūstot alās (117). Daugavas Vanagi, kā arī citas trimdas uzsvērti patriotiskās organizācijas, pievelk jo sevišķi Soduma sarkasmu: Mūsu politiskās domas bieži nav politika, tikai slikts gara stāvoklis. Autoram, kā ikvienam svētbilžu grāvējam, patīk nevietā un nelietīgi citēt populāras patriotiskas rindiņas no Raiņa, Aspazijas un citiem latviešu klasiķiem, arī no ziņģēm un dziesmiņām.

Kā Andrejs Upīts savā laikā atzina, latviešu dzejnieks ir nolādēts mīlēt savu zemi un tautu. Nolādēts un privileģēts. Arī Sodums nevar iztikt bez patriotisma, bet tas ir zināma „nedzejiskuma” ietverts, kā norādījusi arī Lalita Muižniece. Soduma ieskats par samocīto dzīvi okupētajā Latvijā nav pielaidīgāks. Izļurkāts l padomju pilsoņa prāts / grib nu kāpt pa garo pupu, / pamest dzīvi glupu. / Augšā smaida kapitāls. / Kaut tas nebūtu tik tāls. (298). Un par Rakstnieku savienības žurnālu Karogs: Lubas lubu lubām lubu līst / Lublamājas lubatniskošamies / Lubatniekmaniskaramie / Pantošamies pantojaitis (226). Dzejolī „Kundze Latvija” {sic} autors ņirgājās par latviešu mietpilsonību un ar zināmu lčse majesté nodošanos uzbrūk neaizskaramiem kultūras soģiem: Plata trepe. / Gara šlepe. / Uzmin šlepi. Nokrīt trepi. Autora kungs laikam nezina, ka vārda trepes vietā lietojams vārds kāpnes! Nokrist var pa kāpnēm, nevis pa trepēm! Pēdējais it kā redaktoriskais aizrādījums visai izteiksmīgi atgādina baltfilologu toni, kad valodnieki priecājas, ka pieķēruši dzejnieku kādā valodnieciskā nedarbā. Ieteiktie uzlabojumi, protams, dzejniekam neder.

Taču ieskicējumi no latvieša dzīves ārpus Latvijas un Latvijā nav vienmēr priekšplānā. Dažādi noskaņoti ir rekviēma motīvi dzīves biedrei Skaidrītei, kas mirusi 1999. gadā. Te toņkārta mainās, un lasītājs nevarēs neizjust autora dziļo mīlestību un nekad neizkliegto sāpi par zaudēto. Soduma mīlestības atainojumi ir atturīgas intensitātes un skaistuma piesātināti. Šī mīlestība palaikam ir Zviedrijas dabas ielogota, kur ir tās iedīgļi. Tā ir mīlestība, varbūt pati skaistākā mūsu literatūrā, vienzilbīga, aprauta, nekad neizplūst skaļās, pagarinātās deklarācijās. Sējuma vākam Sodums ir izvēlējies uzņēmumu ar balti tērptu Skaidrīti, ar viņas delikāti trauslo seju, ar nodurtām acīm, kuras raugās uz orchidejām viņas maigajās rokās. Fonā lasāms izvilkums no dzejas „Pilnmēness”: Tavas sejas ir domīgas, drūmas. / Pati sevi tu rādi / aiz septiņiem zieģeļiem ieslēgtu − no cikla „Mirušajai sievai,” ko var uzskatīt par rekviēmu, sui generis, aizgājējai, autora mūzai.

Sējumā iekļauti arī daži Soduma atdzejojumi. Ārpusē gan atstāts viņa magnum opus − Ulisa tulkojums. Kā autors pats citviet atzīst, viņš ir pārāk bieži Dievam acīs spļāvis, un ne jau tikai Dievam. Sodums spļauj acīs baltfilologiem, politiķiem, kultūras sargeņģeļiem un daudziem citiem. Svētbilžu grāvējs par excellence! Soduma īstā vieta mūsu literatūras vēsturē būs nenoliedzami dzīvu pārrunu temats. Šodienai pagaidām pietiks.

 

Juris Silenieks

 

Autors ir literatūras profesors emeritus un JG redakcijas loceklis.