Janīna Kursīte

ANDREJS EGLĪTIS

1912.21.X - 2006.23.II

 

Laikā, kad Ziema jau saplakusi − pavasaris melniem bēŗu kumeļiem steidzas, mūžībā aizgājis Andrejs Eglītis. Rakstnieks, kas tautai smagajā II Pasaules kaŗa beigu brīdī Lūcijas Garūtas kantātei ielika sāpju pildītos vārdus Dievs, Tava zeme deg! Okupētā Latvijas zeme nebeidza gruzdēt vēl ilgi. Tie, kas nonāca trimdā, mēģināja katrs savā veidā palīdzēt. Andrejs Eglītis Zviedrijā izveidoja Latviešu nacionālo fondu (1947), ko vadīja līdz pat 2000. gadam, pēc tam palika LNF goda priekšsēža amatā. Kad 1989. gada jūnijā kopā ar kolēģi literatūrvēsturnieku Viesturu Vecgrāvi trīsošu sirdi, stokholmietes Maijas Grinbergas vadīti, apciemojām Andreju Eglīti LNF, pārsteidza rakstnieka labvēlība, gaišā atvērtība un daudzo LNF publicēto materiālu, grāmatu klāsts par Latvijas okupantu varasdarbiem.

1998. gadā rakstnieks atgriezās Latvijā, viņš nevarēja neatgriezties Latvijā, jo te bija viņa zeme. Viņa rakstītais dzejas vārds beidzot nonāca ne tikai pie trimdas tautiešiem, bet arī dzimtenē. Dzejoļu grāmata Svešais cirvis cērt un cērt 1990. gadā tika izdota arī Latvijā (ASV − 1986). Savukārt dzejoļu grāmata Tauta manas mājas vispirms iznāca dzimtenē (1993) un tikai pēc tam Kanadā (1995). Kopš 2002. gada ar literatūrzinātnieces Dzidras Vārdaunes komentāriem un apceri iznāk Andreja Eglīša Raksti. Pašlaik tipogrāfijā atrodas izdošanai sagatavots pēdējais − 7. sējums.

Andrejs Eglītis bija pret jebkādu kungošanos, viņā nebija stīva lepnuma, kas tik daudzus, pat talantīgus cilvēkus iztukšo. Viņš uzdrīkstējās nostāties par latviskumu šobrīd un tagad, kad no tā Latvijā daudzi vairās. Nostājās par garīgumu, par ideālismu, jo bija pārliecināts, ka bez tā ne latviešu, ne cita kāda kultūra nevar droša būt un pastāvēt. Viņš nenoliedza sevi pagātnē un to, kas ar mūsu tautu bijis pagātnē. − Neko nevar svītrot, nekas mūsu tautas vēsturē nav noliedzams. Tas, par ko Kurzemē cīnījās latviešu kaŗavīrs, ir dzīvs arī šodien, kad par to cīnās cita paaudze. Latviešu kaŗavīrs ierakumos nekad necīnījās par jauno Eiropu vai vāciešu labā. Neviens nevarētu noturēt latviešu kaŗavīru ierakumos, ja teiktu, ka viņam jācīnās tikai vāciešu labā (..) Eksistēja tikai tas: varbūt mums laimējas Latviju dabūt atkal brīvu (Diena, 1993.31.VII).

Taču Eglītis nedzīvoja pagātnē, jo dzīvot Latvijai nozīmē dzīvot mūsu kopīgai nākotnei. Andrejs Eglītis bija drošais tilts starp pirmskaŗa un pēckaŗa, trimdas un šejienes kultūru.

Aizejot viņš atstājis mums savu roku uzbūvēto stiprāko no cietokšņiem − dvēseļu cietoksni un stipros vārdus:

Audiet mani karogā
Sarkanbaltsarkanā −
Nezudīs nemūžam mums
             sarkanbalti sarkanās
Mūsu tautas svētās mājas.

Viņš atgriezīsies dzimtajā Ļaudonas zemē, bet viņa rakstītais sildīs, urdīs, liks sāpēt un rūpēties par to, kas mums visiem mīļa, − par Latviju. ♦