DZIESMA

ŪDENS

No tās dzīles − es nācu, lai smeltu

ūdeni krūkā − tik sen, ka tā dzidrums

vēl aizvien neatstāj manas acis −

sapratne, kuŗu atradu,

un tik daudz klaju lauku, manis paša,

atspoguļotu akā.

Tomēr tā ir labi. Es nekad nevarētu uzņemt

sevī visu. Paliec kā spogulis ūdenī.

Lapas un ziedi paliek, un katrs pārsteidzošs skats

liek tiem nolaisties līdz manām acīm,

kas vairāk piejaucētas gaismai,

nekā sāpēm.

1950

AKMEŅ-

Delnas veido sirds ainavu. Reizēm tās plaisā

kā aizas, kuŗās iebrāzies nenoteikts spēks.

Tās pašas plaukstas, ko cilvēks atveŗ,

kad viņa rokas smagā darbā nogurušas.

Viena lieta kļūst skaidra: viņa dēļ

citi var staigāt mierā.

Delnas ir ainava. Kad tās plaisā,

sāpes no brūcēm plūst brīvas

kā strauti.

Domas nekavējas pie sāpēm −

sāpēm pašām nav cēluma.

Cēlumu atrast sevī

Nē, tās nav tikai rokas, ko lauž āmura smagums,

vai paša sasprindzinātais torss, muskuli,

kas nosaka viņa paša būtību,

bet domas izziņo darbu,

dziļi mezglotās grumbās pierē,

bet pāri viņa galvai, savienoti asā lokā,

pleci un asinsvadi veido velvi.

Tā uz brīdi viņš kļūst gotiska celtne

kuŗu krusto vertikāla doma, dzimusi acīs.

Nē, ne tikai profils,

nevis sīks attēls starp Dievu un akmeni,

kas notiesāts diženumam un maldiem.

1956

Caur logiem steidzas zeme, koki, lauki skrien.

Sniegs atmirdz zaros, saulē aizslīd.

Tad atkal zaļums: vispirms vārs, tad gatavs,

līdz beidzot zaļums dzēsts, kā izdzēš sveces.

Steidz gaŗām zeme − Polija: zalga, ruda, un sniegā.

Kājāmgājējs to uztīs − gaŗš ceļš ir jānoiet,

no zemes vienas pamales līdz otrai.

Tik tikko spēka putnam šķērsojot, vien lidputns

spēj stundas laikā uzsūkt telpu, dzimto zemi

Zeme, sūri izkaŗotai vienotībai, kur ļaudis paši cērt sev ceļu,

zeme, tik ilgi dalīta valdniekiem no vienas ģints,

zeme, pakļauta brīvībai, kas rūpējas par citiem,

šī zeme, beidzot saraustīta sešu audžu laikā,

ārdīta pasaules kartēs, nolemta likteņa sūrmei

dēlu mūžos. Un brūcēs cirsta,

tā vēl spēj velmēt polu sirdis,

kā neviena cita.

1979

Kad es domāju: − mana Zeme, es meklēju ceļu, kas iet kalnup,

kā augstas voltāžas strāva sašķeļ nogāzes. Tās ceļš

esam mēs paši, stāvs un uz augšu, neļaujot mums apstāties.

Ceļš seko nogāzēm, atgriežas tajās pat vietās, kļūst par lielu klusumu,

kas atnāk manā zemē pie gurušām elpām nakti pēc nakts

No angļu valodas atdzejojusi Maija Meirāne

Pāvests Jānis Pāvils II − Karols Vojtila dzimis 1920. gadā Vadovicā, Polijā. Dzejoļus sācis rakstīt kopš 1939. gada. Pēc literatūras un drāmas studijām Krakovā, viņš kādu laiku strādā akmenslauztuvēs un ķīmiskā rūpniecībā. 1942. gadā iestājas Jagelonijas U. Teoloģijas fakultātē, kas darbojas pagrīdē. Viņa dzejoļi (1946-1979) parādās ar diviem segvārdiem − Andrzej Jawień (ja wiem − brīvs tulkojums būtu − „es zinu”) un Stanislaw Andrzej Gruda (gruda − „māla vai zemes pika”) − katoļu periodikā Tygodnik Powsszechny un Znak. Abas publikācijas izdotas Krakovā.

* Dzejoļi „Viela” un „Darba biedra piemiņa” − no cikla Kamieniołom (Akmeņlauztuve, 1956).

Kļavas ēna

Rēnā pagalma stūrī

It kā smīn

Pār zāles cekulos

Savēlušos zemi

Dzenā sīkus vējlukturīšus

Turp un šurp

Ēnā ieiet suns

Savērpj ritenī

Melno saulē nokaitēto muguru

Un brūnajām acīm

Tver plūstošo

Kameņbišu ekrānu

Cilvēks nāk pa ceļu

Sprakšķ sīkie akmentiņi

Un mazi putekļu vēdeklīši

Paceļas no katra soļa.

Suns paceļ galvu

Soļi jau dun uz pagalma zemes

Švīkst zāles stiebri

Gar cilvēku potītēm

Suns pagriež galvu uz māju

Durvis ciet

Logos tikai koku lapotnes ēnas lokās

Suns nerej

Noliek galvu un guļ

Tomēr šķiet ka tam abas ausis vaļā

Ka tas klausās

Gan vējā gan kamenēs

Sažņaudzis ēnu aiz matiem

Uz mēles gala

Tam žūst it kā kāds nepasakāms vārds

Varbūt −

Esneesmusuns

Kā kliņķis turēj man rok

Starp valg akmen un dzelz

Vien kapeiciņ

Kaut desmit velli melus veltu

Bruģis tepat klip klap

Koka tupelīt

Lindraciņš vējos plīv

Vēl aizvie dim dim

Tornī zvani zvana

Kur tad tu ar ratiem brauc

Tepat jau tavu garo dūmu

desu miesnieks

ripās sagriezīs

Pār Daugavu pārnesīs

Skrēji nu šu

Krūmus od lapas šķin

Sasēj savu pastaliņ

Vec pilsēta

Sagulst i tepat

Pa burbulim degunā plīst

Burbuļmātei tas deguns ira varengarš

Rīgā karš zeņķi

Nu gan to Rīgu ripās sagriezīs

Kā dūmu desu pār daugav pārnesis

Čūskas aste iemērkta melnā tintē

Pār balto buraudeklu

Čūska lokās gluži kā vējš

Tik čukst ķermeniskā slīdēšana

Ir neievainojamu dziesmotu

Mēļu skanēšana

Mīlpilnas savīšanās

Aizmirstības pārklājs tik pilns

Vēja atpūstās melnzemes auglības rauga

Zem nojumes no lietus patvērušies

Čukst ar savām valgajām miesām

Pār plecu zem kapuces malas

Vīd tā svešādā pasaule no bērnības

Kas čukstus solās reiz būt tava

Kas sakās esam tu

Un tu kavējies savos šļupstos tai solīties

Tagad izdzerto pudeļu kakli izliekušies līst

Kā no lūpām un rums

Iekšās iekšās iekšās

Sveicieni

Brīdi redzamais

Ķermenis te patvērumā iedveš dzīvību

Kādam citam jumts

Šī pasaule nekad nebūs gana ēdusi

Un Kawasaki gana redzējusi

Vēl mirklis pildās neglītiem gariem

Smaidi no krupju galvas bezzobu mutes

Lēni un mīļi izgaismojas uz rēnās krēslas paplātes

Bads bads Jāņdienas papardēs

Saules gars klejo vēl tālāk

Vai vai man dieniņ

Kauč vienu kārumiņ

Sētas spraugā ieturēties

Ar pirkstu nobraucīt mīklas katla malu

Diendusā usēt usēt spilventiņā

Naktī kāju tirināt pār malu

Ne tik grīdas dēlus čīkstināt

Ne tik vien kā čīkstināt

Mēles nostaigātos dēļus

Stāvi pazemīgi griežas

Izdzirdējuši saucienu

Iet atpakaļ no kurienes tikko bija nākuši

Auna piere un krastmalas smiltīs iedurtie ragi

Gliemežvākā šalcošā jūra

Tajā sājais ūdens ir neaizsniedzams

Un briežraga skaņās nedzird pūtēja balsi

Krastmalas smiltīs iemītās pēdas

Atgriežoties ir kļuvušas svešas

Nodurtām galvām viņi pārbrien upi

Un čukstus sola viens otram atgriezties

Vasarnīcu kultūra klusi smok Juglas sastrēgumā

Tik senā valoda − smilšu ķīļraksts rada

gramatiski nepamatotus salikteņus

piedēkļus galotnes

Visbeidzot − UNDERGROUND

Caur kanalizāciju vākiem var dzirdēt skaidras balsis

Var izšķirt vārdus

Šovakar tiek gaudulīgi sauktas kaijas

Kaijakaijakaijaaija