Jaunā Gaita nr. 245, marts 2006

 

 

Eva Eglāja-Kristsone

RAKSTNIEKS VALENTĪNS PELĒCIS AUKSTĀ KAŖA IDEOLOĢISKO CĪŅU KRUSTUGUNĪS

 

LU doktorantes Evas Eglājas raksti par t.d. sakaru problēmu ievietoti JG 235(2003):31-35 un 237 (2004):19-23, 50, 54. Viņas pēdējais pētījums "Okupētās Latvijas dzejnieku un trimdas literātu saskarsme (1960-1990): Problēmas un aspekti" publicēts referātu krājumā Trimda-Kultūra-Nacionālā identitāte (Rīgā: Nordik, 2004. 194-208. lpp.).

 

2004. gada nogalē apritēja pieci gadi kopš Valentīns Pelēcis vairs nav šaisaulē. Ierosmi publikācijai rakstnieks manās acīs izpelnījās ar savu patiešām plašo un noturīgo saraksti, kas, paša atlasīta un sakārtota jau kopš 20. gs. 90. gadu vidus, glabājas Rakstniecības, teātra un mūzikas muzeja fondos. Arī ar apbrīnojamo lojalitāti pret saviem sarakstes partneriem, jo es neatradu liecību tam, ka Pelēcis būtu pārstāstījis saņemto vēstuļu saturu kādam citam. Viņš sevī nemitīgi uzsūca iegūto informāciju, to analizēja un savus secinājumus pauda tālāk, neaizskarot tos, kuri viņam uzticējās. Taču tas nebūt nenozīmē, ka savstarpējā sarakste bija gludena un vien sirsnīgām frāzēm pildīta, nebūt ne - Valentīns Pelēcis ir dzimis cīnītājs, kā viņš pats saka: iespējams, ka dumpība un neatkarības meklēšana mums ir iedzimta kopš Lielā Pāvula1 (Lielais Pāvuls - senākais zināmais viņa dzimtas sencis 18. gs. sākumā). Tāds raksturs Pelēcim ir jau kopš jaunības, par ko liecina viens ārkārtīgi spilgts piemērs. Karadienesta laikā (1930-1931) viņš iepazinies ar dienesta biedru, jauno dzejnieku Pēteri Atspulgu, kurš mudina rakstīt arī ko nopietnāku, ne tikai satīriskus gabaliņus. Pēc dienesta jaunekļi sarakstījušies. Vēstuļu valoda nebija diezko smalka, dažreiz pavisam sīva, un Pelēcim tas sagādāja nelielas nepatikšanas 1935. gada pavasarī. Kādu nakti pēc Zaļvārniešu "jampampa" Atspulgs kunga prātā bija iekūlies policijas iecirknī. Viņam kabatā bija atrasta Valentīna Pelēča vēstule, kuŗā viņš, kā jau personīgi labam draugam rakstot, bija stipros vārdos vērsies pret pārspīlēto pašslavināšanos, telegrammu sūtīšanu un skaļo aplausu politiku kā latviešiem nevajadzīgām lietām, kas aiztapinātas varbūt no Musolīni Itālijas vai Hitlera Vācijas, piedevām vēl citēdams pastipru malēniešu tautasdziesmu: Vista izdiej vīnu ūli, / Vusu dīnu nūkladzina, / Zirgs iztaisa pouru soudu / nei vārdiņa napasoka... Atspulgs to pašu nakti bija aizrauts uz Rīgas politisko pārvaldi. Tūliņ arī Pelēča mājās ieradās policijas kārtībnieks, Pelēci apcietināja un aizveda uz politpārvaldes Gulbenes nodalu, taču tā kā Pelēcim nespēja pierādīt ne komunistiskas, ne pērkoņkrustiešu tendences, ne arī publisku kūdīšanu, tad Pelēcis tika cauri ar 500 latiem vai mēnesi cietumā. Atspulgs bijis loti nelaimīgs, un Valentīns Pelēcis viņam aizrakstījis: Neskumsti, Pēter, mūsu draudzība nav administratīvā kārtā "novērtējama", citreiz, kad iedzersi, atstāj manas vēstules mājās, bet, iecirknī uzdziedi - „Lai līgo lepna dziesma!"...

Žēl, ka pagaidām plašākam lasītāju lokam nav pieejama Anšlava Eglīša un Valentīna Pelēča sarakste. Kaut zināms, ka mūža nogalē Pelēcis to gatavoja publicēšanai, izdota tā nav. Tāpat arī sarakste ar novadnieku Latvijas PSR Komitejas kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs (KSK) vecāko sekretāru, vēlāk atbildīgo sekretāru Jāni Aneraudu ir savdabīga liecība laikmeta nežēlībām un tai pāri stāvošai cilvēcībai un iejūtībai. Tāpat nepublicēta palikusi Pelēča autobiogrāfija, kuŗu viņš sagatavoja priekš nekad neiznākušās grāmatas Trimdas rakstnieku autobiogrāfijas, kuras sastādīšanu Latvijā bija uzņēmies Jānis Anerauds, taču kuru finansiāli atbalstīt nespēja Latvijas Kultūras fonds (pēc Anerauda stāstītā).

Sarakstes apjomi bija plaši - ar vairāk nekā 20 Latvijas ļaudīm, no kuriem vismaz puse ir literāti, piemēram, Jānis Anerauds, Vizma Belševica, Māris Čaklais, Andrejs Dripe, Mirdza Ķempe, Laima Līvena, Jānis Mauliņš, Aleksandrs Pelēcis. Kādā vēstulē (1981) Anšlavs Eglītis, kā vienmēr nedaudz ironiskā manierē, apbrīno Valentīnu Pelēci: Tu esi turīgs cilvēks un droši vien saņem vairākas pensijas (tāpat kā vairums amīšu), ja vari uzturēt Latvijā tik milzīgu privātu spiegu tīklu! Kolosāla sarakste ar veselu bataljonu korespondentu! Tad jau Tev Latvijas lietas labāk pazīstamas nekā vietējās amīšu? (..) Tevi tātad var ieskaitīt "sovjetologu" rindās, kādu mūsu "patvēruma zemē" nav nemaz tik daudz.2

Ar trimdas ,ļaudīm sarakste ir daudz plašāka. Liela dala no trimdas literātiem uzticēja Pelēcim savus iespaidus, radošās un personīgās dzīves veiksmes un neveiksmes, jo jutās identiski Pelēcim. Spraiga, ilggadēja sarakste bija ar Aivaru un Valiju Ruņģiem, Anšlavu Eglīti, Jāni Peniķi, Ingrīdu Vīksnu, Veltu Tomu, Teodoru Zeltiņu, Gunaru Saliņu, Haraldu Biezo, Irmu Grebzdi, Indru Gubiņu, Valdu Dreimani, Andreju Irbi, Uldi Ģērmani, Jāni Gorsvānu, Jāni Klīdzēju, Mariannu Ieviņu u.c.

 


Valentīns Pelēcis

Foto: Livija Karlsone

Neliels ieskats Valentīna Pelēča biogrāfijā apskatāms pielikumā raksta beigās, bet, lai kaut nedaudz ieskicētu personības vaibstus, citēšu pāris vēl dzīvu un dažu jau aizsaulē esošu viņa draugu un paziņu komentārus.

Velta Toma (1963): Šāds vīrs ir izredzēts un nolādēts būt: TUR un TE - vilkt reālo dzīvi un sāpēt šķituma īstenībā. Dzejnieks to spēj, dažs normālais cilvēks nonāktu trako mājā.3 Gleznotājs Jānls Kalmīte (1958): Valentīns Pelēcis šeit svešumā dzīvo diezgan vientulu dzīvi. Draugu viņam nav daudz tās pašas nelokāmās latvietības dēJ un arī diezgan paasās, bet patiesās valodas un spriedumu dēl kā par latviešu būšanām trimdā, tā par šodienas lielo tautu un valstu izdarībām un vēl pašreiz darāmām nejēdzībām. Tādam patiesam cilvēkam vispār nav daudz draugu.4 Gunars Saliņš (1995): Tikušies ar Valentinu esam labi ja reizes trīs - trimdas dziesmu svētku rakstnieku cēlienos. Taču sajūta tāda, ka būtu pazinušies jau viņa Malienas gados. Taisni kā no savām atmiņu grāmatām izkāpis - tāds viņš rādījās ir izskatā, ir ar savu runāšanu, savu smējienu, savu rokas sagrābienu. No Valentīna mutes - tāpat kā no viņa grāmatas lapām - pat prastākais vārds neskan prasti. Nē, tā ir valoda bez aplinkiem - tāpat kā bez aplinkiem viņa rēķini ar dzīvi un pasauli, pār visām lietām ar savu 'yaunu dīnu zemi"'. Bet aiz visa jaušas tas, kas neizrunājams - līdz pēkšņām asarām tiešs.s Regīna Ezera (1976): Liels paldies Jums par vēstuli, par sirsnību un atsaucibu, bet jo sevišķi par dzilo izpratni, par Jūsu vecmāmuJas dzīves gudrības pilnajiem vārdiem.6

Jānis Peniķis (2003): Cilvēks ar skaidru un taisnu skatu7 (skat. arī Peniķa vēstuli Pielikumā). Jānis Anerauds (2004): Viņš bija Joti interesants, viņam bija daudz iebildumu pret padomju iekārtu, bet viņš cīnījās arī pret galēji nacionālistiskajiem trimdiniekiem. Tā kā Valentīnam bija karš uz abām pusē, bet viņš to arī uztvēra kā humoriķis, satīriķis.8 Laima Līvena (1990): Valentīns Pelēcis ir godīgs un nelokāms savos uzskatos, viņa prozā vēl smaržo Jaunsudrabiņa un Ezeriņa gars. Ar skepsi Valentīns izturas arī pret Amerikas ikdienas dzīvi (..) Tāds, skeptisks un reizē gaiši skumstošs, ir mūsu literatūras patriarhs Valentīns Pelēcis.9

Valija Ruņģe 1995. gadā raksta tolaik vēl Raiņa Literatūras un mākslās vēstures muzeja darbiniecei Sandrai Millerei, kuŗa līdzdarbojas par trimdas literatūras izstādēs "Zem svešām zvaigznēm" sagatavošanā 'un taujā pēc materiāliem par Valentīnu Pelēci: Varbūt tas Jūs pārsteigs, bet ar Valentīnu Pelēci mēs nekad neesam redzējušies vaigu vaigā, jo mūsu dzīves vietas vienu no otras atšķir turpat vai tūkstotis kilometru. Toties sarakstījušies esam kopš septiņdesmito gadu sākuma visai intensīvi, un vāki, kas satur kopā mūsu saraksti, ir visai apjomīgi.10

Rezumējot - Valentīnam Pelēcim raksturīga asa domāšana, plaša sirds, izteikts tēvišķīgums, skarba valoda, "kreftīgs" humors. Lieliska dokumentāla liecība tam ir gan vēstules, gan viņa grāmatas, gan nedaudzās video lentes, kur viņš uzņemts, piemēram, 1983. gadā uzņemts filma - intervija ar Pelēci viņa mājās, kas glabājas Gunta un Anitas Liepiņu privātajā archīvā.11

Lai arī Pelēcim pašam šķiet, ka svešumā maz [tam] draugu, tieši viņam loti daudzi trimdas literāti raksta vēstules, izsūdzot bēdas, pārdzīvojumus, stāstot svaigāko informāciju un, protams, t.s. literārās dzīves "apklačošana", kas lielā mērā balstīta uz literātu personīgās dzīves apspriešanu un amizantiem faktiem. Piemēram, Anšlavs Eglītis atstāsta epizodi no Jāņa Petera viesošanās ASV 1976. gadā: Peters dzīvojis pie Stumbra. Viens mūsu dakteris sarīkoja savā mājā dzejoļu lasīšanu. Mani arī aicināja, bet iznāca, ka nevarēju aizbraukt un tā paliku tālo viesi vieplī neredzējis. Bijis varen apaļš nobarojies: tas esot no barošanās rakstnieku vakaros pa kolhoziem un provinces kaktiem, kur allaž labi uzņemot. Lasījis loti veikli, labi ievingrinājies. Bet paguris gan un, uz kādu paglaunu krogu aizvests, pie galda aizmidzis.12 Par cieņu un sirsnīgu koleģiālu draudzību liecina arī kāda sveicienu lapa klātneesošajam Valentīnam Pelēcim ar jo daudziem parakstiem un īsiem komentāriem, kas tapusi Latviešu rakstnieku apvienības (LaRA) rīkotajā Rakstnieku nedēļā Gaŗezerā (1975.21. - 29.VI), kur piedalījās vairāk nekā 20 literātu un daudzi citi kultūras laukā rosīgie trimdas latvieši. Piemēram: Nu, kam tad malēnieti nekad nevar izkustināt?" (Valija Ruņģe), Nu - nākamreiz rīkosim Malienas vakaru? (Valters Nolendorfs), Mīļais Valentīn - atceroties visu to, kas gadiem bija īsts un neviltots mūsu dzīvē" (Aina Zemdega), Vasals, sābri (Valdis Krāslavietis), No mūsu izkaisītās saimes Montrealas pagasta malēnieti sveicina Juris Mazutis.

Valentīns Pelēcis bija ļoti ražīgs publicists, par simtos skaitāmajiem presē publicētajiem viņa politiskajiem rakstiem (galvenokārt trimdas laikrakstos un žurnālos, reizēm ar parakstu Va.-Pe.-), reportāžām, feļetoniem (ar parakstu Malēniešu Lauskis) un vēstulēm (laikraksta Laiks rubrikā "Lasītāju vēstules") nenoliedzami var uzrakstīt pamatīgu starpnozaru pētījumu literatūrā, politoloģijā, vēsturē un socioloģijā, kuŗā nešaubīgi atainotos Pelēča plašais vēsturiskais un politiskais redzējums un augstvērtīgā spriestspēja (par Latvijas vēsturi, Austrumu un Rietumu politikas tendencēm, Latvijas okupācijas sekām, par trimdas nacionālo kopību un trimdas jaunatnes nākotni utt.).

Trimdas mērķis bija Latvijas neatkarības atjaunošana de facto. Lai nezināmā nākotnē tas kļūtu iespējams, latviešu trimdas organizācijas aktīvi piedalījās aukstā kara ideoloģiskajā cīņā. Vadošā trimdas organizāciju daļa uzskatīja, ka vienīgais pareizais veids kontaktiem ar Padomju Latvijas oficiālajām iestādēm ir konfrontācija, citādi var tikt apdraudēta Latvijas neatkarība de jure, proti, ASV, kas konsekventi neatzina Baltijas valstu inkorporāciju PSRS, redzot draudzīgus kontaktus starp trimdu un LPSR varas iestādēm, ar laiku varētu savu nostāju mainīt. Izveidojās arī mazākuma viedoklis ar citu stratēģiju un taktiku, uzskatot, ka kontakti ar dzimteni ir vajadzīgi, arī ar oficiālajām iestādēm. Valentīns Pelēcis ir viens no pārliecinātākajiem šāda viedokļa paudējiem. Kad pēc Staļina nāves sāk pienākt radu vēstules no Latvijas un Sibīrijas, nedrošu saturu, bet nepasakāmi tuvas un mīlas,13 Pelēcis ieteicis arī citiem, lai atbild, bet vairums viņa ieskatus apstrīdēja, sakot, ka radu un paziņu vēstules tiekot rakstītas ar čekas pavēli, lai uzzinātu svešuma latviešu adreses. Pēc tam tos, kas Latvijā, aizdzīšot uz Sibīriju, bet tos, kas Sibīrijas verdzībā - nošaušot. Vēl pēc gadiem daži sāka sūtīt radiem paciņas, arī Pelēcis. Daudzi nepiekrita, taču laika gaitā rakstīt un paciņas sūtīt sāka arī Daugavas Vanagu organizācija, kas bija viena no stingrās stājas pārstāvēm. Žurnālā Tilts (1964, 64/65) ievietots Pelēča raksts "Mūsu bēgulības divdesmit gadi", kuŗā viņš pauž savus argumentus par labu trimdinieku braucieniem uz Latviju, piemēram: ...katram, kam līdzekli atļauj un ir vēl mīlestība, ilgas un vēsturiska nojēga savas tautas likteņos, vajadzētu šo grūto atkalredzēšanās ceļu uzņemties. Ne ar šaubām, ne ar bailēm, ne ar plātību par šejienes dzīves standartu, bet ar sirsnību, cilvēcību un cilvēkam iesējamo patiesību pret pagātni, tagadni un nezināmo nākotni.14 Nākošajam Tilta laidienam (66/67) Pelēcis uzrakstījis emocionālu un aizstāvības runai līdzīgu ievadrakstu Monikas Zariņas atmiņu stāstījumam par neseno Latvijas apciemojumu. Jāpiebilst, ka Monika Zariņa un viņas vīrs Guntis Zariņš lielā trimdas sabiedrības daļā tika uzskatīti par nodevējiem, savaņģotiem čekas aģentiem. Drīz vien Daugavas Vanagu Mēnešrakstā (1965,1) publicēta trimdas literatūrzinātnieka un kritiķa Jāņa Rudzīša apcere "Starp koeksistenciālismu un mekkārtismu", kurā paustas divas bīstamākās parādības trimdā: koeksistenciālisms15 - "brāļošanās" ar Latvijas cilvēkiem, mekkartisms - vārds atvasināts no ASV senatora Makkartija (Joseph R. McCarthy, 1908-1957) politikas, skaidrots kā sīkumaina pārspīlēta nodevēju, spiegu meklēšana pašu trimdinieku vidū. Iepriekšminētos rakstus Rudzītis nodēvē par visu mūsu koeksistenciālistu kredo, plaši citējot Valentīnu Pelēci. Diemžēl Pelēča atbildes vēstuli Daugavas Vanagu Mēnešraksts nenopublicēja.

Pelēci interesē Latvijas kolēģi - rakstnieki. Pamatojot savu pārliecību par sakaru nepieciešamību, viņš 60. gadu sākumā norāda, ka Latvijā rakstnieki un žurnālisti dalāmi trīs grupās: Vienā ietilpināmi tie, kas ar šķietamu patiku, bez garas domāšanas, salīda padomju varas paspārnē jau 1940. gadā. Otrā, kas dzīvi atgriezušies no deportāciju vietām, kā arī, kas, sabrūkot vācu okupācijai 1944. gadā, nepaguva vai nevēlējās atstāt Latviju. Trešajā - jaunie, kas izauguši padomju varas gados.16 Īpaši viņš vēlas rast kontaktus ar trešo grupu - jaunajiem, jo tie, pateicoties jaunības nemieram, kā arī visā pilnībā neatcerēdamies Latvijas brīvības dienas, sāk savus mūžus bez tā traģiskā smaguma, kas guļ vecās paaudzes dvēselēs. (..) Viņi melo propagandas vajadzībai, bet savā starpā redzīgākie atļaujas debatēt, vai komūnisms tiešām nav iespējams bez meliem17. Vēstulē Gunaram Saliņam Pelēcis raksta: Ar tiem Latvijas brāļiem jau nelaime tā, ka Maskavas ieceltie kučieri ilksij pāri raudzīties daudz neatļauj. Tas arī mums jāsaprot, ka viņu sakari ar mums tiek atļauti tikai propagandas nolūkos, bet es nešaubos, ka starp šiem kroņa maizītes ēdājiem var atrast arī literātus, kas atļautajā "propagandas aplociņā" tomēr mēģina atrast iespējas, lai kaut ar pavisam "nemanāmu zīmju" palīdzību liktu mums izprast viņu māņticībai pakļautās literatūras strupceļu, un ne ar mūsu patriotisko propagandistu un pagātnes pielūdzēju trimdinieciski rūgto ironiju, bet ar vietas, laika un apstākļu tiešamības novērtējumu pāri jebkādām propagandām...18 Tomēr sava taisnība ir arī Jāna Peniķa vēstulē Rolfam Ekmanim, Uldim (Ģērmanim, Gunaram Irbem, Valdai Melngailei, Valentīnam Pelēcim, Olafam Stumbram: Mēs visi pavadām samērā daudz sava brīvā un nebrīvā laika, mēģinot kaut cik sekot attīstībām Latvijā; mēs visi pavadām diezgan daudzas stundas, apmainoties vēstulēm, kur varbūt pati biežākā tēma ir jaunākais iespaids, fragments, ziņa, bauma par to un to Latvijā; tajās retajās reizēs, kad mums iespējams satikties, saruna atkal aizpeld uz to pašu. Un tomēr, par spīti mēģinājumiem lasīt un sekot un salīdzināt, ir sajūta (vismaz man ir tāda sajūta), ka mēs arī labākajā gadījumā sataustām tikai fragmentus, ka mūsu iespaidi bieži vien ir apmēram tādi, kā četru aklo apraksts par ziloni indiešu pasakā.19

Meklējot kontaktus, Valentīns Pelēcis aizraksta Jānim Aneraudam uz KSK, vēlēdamies noskaidrot, vai Anerauds nav viņa skolasbiedra radinieks, kas tā arī izrādās. Uzsākas sarakste. Pelēcis stāsta par nodomu apmeklēt Latviju un lūdz Aneraudu palīdzēt izkārtot nokļūšanu uz dzimtajām mājām "Ciršņiem" Alūksnes pusē. Anerauds to arī apsola. 1970. gada maijā Valentīns Pelēcis kopā ar meitu Rudīti iebrauc Rīgā. Tālākie piedzīvojumi ir izlasāmi žurnāla Karogs (2002,5) paša Pelēča atmiņu stāstījumā. Latvijas apmeklējums uz Pelēci atstāj nopietnas sekas. Reizēm, lasot vēstules, šķiet, ka šīs atmiņas viņam kļūst par narkotiku, apsēstību visu turpmāko dzīvi, bet par šādu parādību zinošāki būtu psichologi.

Valentīns Pelēcis piedzīvoja apstiprinājumu savas intuīcijas pareizībai, vīzijai, kas lolota jau kopš 50. gadu beigām - viņš atbrauca uz Latviju un satika jaunos literātus (Māri Čaklo, Jāni Peteru, Vizmu Belševicu, Imantu Ziedoni, diemžēl Ojārs Vācietis neatnāca uz sarunāto tikšanos), kurus uzskatīja par cerīgiem, un pats galvenais - nepievīlās, gluži pretēji, bija sajūsmināts par viņu uzskatiem, izturēšanos, draudzīgumu. Smagāk ir lasīt turpmāko gadu desmitos rakstītās Pelēča vēstules uz Latviju. Pārpilnas ar nepārejošu nostalģiju, pat slimīgu tieksmi nemitīgi gremdēties vienā notikumā, atkal un atkal sevī uzjundot atmiņas, sāpes, pašnožēlu, Valentīns Pelēcis ilgus gadus (vairāk nekā 20) ik pa laikam rakstījis Mārim Čaklajam, ik vēstulē atgādinot tikšanos Rīgā 1970. gada jūnijā. Piemēram, 1971. gadā: Nu drīzi gads, kopš biju Rīgā. Atceros dienas. Atceros visu, visus... Pat ikviena sastaptā sejas vaibsti, roku kustības, iešanas gaita (Tev dikti plati soli!), balss un viss vēl dzīvo manī.20 1980. gadā, tātad desmit gadus pēc šīs tikšanās, Pelēcis raksta: Jau desmit gadi būs aizrikšojuši Nebūtībā, bet redzu Tevi tikpat jaunu un patiesu, kā 1970. gada jūnijā. Jūs visus. Un lai jauno paaudžu mūži tā nesaplīst, kā manējais. Ja satiec Ojāru, Imantu, Jāni u.c. gaišos - pasveicini. Manā svešumā maz man draugu. Nemāku pielūgt nevienu kungu.21 Un vēl pēc desmit gadiem: Tevi traucēju tikai tādēļ, ka manā atmiņu pasaulītē viens no tuvākajiem - Tu, Vizma, Peters, Ojārs... 22 Personīgi kontakti ietekmē arī dzejas uztveri, tā Pelēcis atzīst, ka viņam daudz vieglāk Māra Čaklā dzeju izprast, kā viņš pats saka, "ieurbties" pēc tikšanās Latvijā. Vēstulēs Pelēcis sevi bieži vien dēvē par vecu pagātnes vecīti, ar kuŗu nav jēgas tērēt papīru un markas, bet tā jau ir tikai koķetēšana ar paaudžu atšķirtību, viņam sarakste, šķiet, kļuva viena no svarīgākajām eksistences formām trimdā. Rakstniekam Jānim Mauliņam Pelēcis atzīst: Vakar atnāca Tava vēstule. Man jau tas pa prātam. Palīdzēt Latvijas lietām jau nu esmu par vecu un piekusušu, bet gribas tomēr dzirdēt nevien oficiālās - vienotās Frontes - nevienotās dažādības, bet vēl vairāk vaļsirdīgo draugu ieskatus un domas.

Valentīns Pelēcis ar sievu Olgu

Fotō: Livija Karlsone (Carlson)

Sāpīgākā vilšanās Valentīnam Pelēcim Latvijā bija nedabūtā atļauja aizbraukt uz dzimtajām mājām, ko ik pēc pāris vēstulēm atgādina Jānim Aneraudam, lielā mērā tieši viņu vainojot šajā negadījumā un tā īsti arī nekad nepiedodot nodarījumu. 2004. gada martā runāju ar bijušo KSK funkcionāru Jāni Aneraudu par Valentīnu Pelēci un uzzināju vairākus faktus, kuŗus varbūt dala JG lasītāju jau sen zinājuši, taču, iespējams, manas paaudzes cilvēkiem (dzimuši 20. gs. 70. gadu otrā pusē un vēlāk) tās nav pašsaprotamas vēstures zināšanas. Anerauds tik tiešām no sirds centās izgādāt Pelēcim braucienu uz Alūksnes pusi, viņam to pat apsolīja, un kā trieciens nāca LPSR Iekšlietu ministrijas pavēle braucienu neatļaut, jo brauciena mērķa tuvumā atradās padomju armijas dala. Pētot Anerauda saraksti ar Pelēci, nākas konstatēt pāris interesantas nianses: uz vairāk nekā trešdaļas Pelēča vēstuļu ir divi vārdi - bez atbildes un paraksts. Lieta pavisam vienkārša - KSK pasta adrese bija Gorkija iela 11 un, pirms vēstule nonāca pie J. Anerauda, to bija izvērtējis kāds augstākstāvošs Valsts drošības komitejas (VDK jeb KGB) funkcionārs. Varu tikai just līdzi Jānim Aneraudam, kurš ik pēc divām, trim vai pat četrām vai piecām vēstulēm bez atbildes centās attaisnoties Pelēcim ar aizņemtību, ģimenes apstākļiem. Atbildes vēstules arī bija jāatrāda, tādēļ nav brīnums, ka vēstulēs tik reti lasāmi Anerauda spriedumi par politiku, vēsturi, literatūru, kuri, manuprāt, būtu loti kompetenti, jo viņš nešaubīgi tolaik bija viens no nedaudzajiem, kas labi pārzināja trimdas literatūru un lasīja trimdas presi. Tieši Anerauds Pelēcim sūta Latvijā izdotās grāmatas, skaņu plates un žurnālus gan par KSK, gan personīgajiem līdzekļiem, līdz 1979. gadā parādās toreizējā KSK priekšnieka Ivara Ķezbera zīmīte: Jāni, uzskatu, ka sarakstīšanās un grāmatu sūtīšana Pelēcim ir nevēlama.24 Sarakste gan drīz vien atjaunojas.

Nav noslēpums, ka šejienes rakstnieku sarakste itin bieži tika kontrolēta. Valentīna Pelēča sarakste ar Vizmu Belševicu un viņas vīru Zigurdu Elsbergu vienmēr bijusi loti tieša, atklāta un sirsnīga. Elsbergs kādu vēstuli raksta no Alūksnes puses, sēdēdams līdzās Pelēča dzimtajām mājām, un gana poētiski aprakstīdams redzamos dabas un sadzīves objektus. Šāda vēstule nešaubīgi aizkustināja Pelēci līdz sirds dziļumiem. Un vēl mazs fragments: Dear Old Boy! Neņem, lūdzu, ļaunā, ka man "uz mēles" bija tieši tāda angliska uzruna šoreiz. Par iemeslu tam, laikam, Tavu vēstuļu jauneklīgums, humors un dinamisms.25 Arī Vizma Belševica ir brīdināta pārtraukt saraksti ar "ārzemju tūristiem". Taču, kā liecina Jāņa Peniķa vēstule Pelēcim, iespējams, ka uz literātu saraksti raudzījās mazāk aizdomīgi, nekā tas būtu, ja sarakste notiktu kaut ar jau minēto politikas zinātņu profesoru Jāni Peniķi: Tu prasīji vai sarakstos ar Sigurdu [Zigurdu Elsbergu - E.E.-K.]. Nē, neesmu vis' rakstījis. Nospriedu, toreiz pēc ciemošanās Rīgā, ka nebūtu nekāds prāta darbs man rakstīt. Var jau būt, ka nebūtu arī nekāds ļaunums. Bet zināt nevar. Vizmas stāvoklis vienmēr ir un paliks tāds, ka katru viņas soli vērīgas acis nopētī, un kādēļ tad man dot kādu nebūt ieganstu to padarīt grūtāku? Ar Tevi ir citādi - sak' tomēr kopējas literāras intereses, u.t.t.26 Valentīna Pelēcis gādājis par Vizmu Belševicu laikā, kad viņa piedzīvoja savas dzejas aizliegumu, piegādādams amerikāņu grāmatas tulkošanai. Tas gan notika ne caur KSK, bet gan caur privātpersonām, kas brauca uz Latviju. Valentīna Pelēcis sarakstījies arī ar Ojāru Vācieti, kaut nesatika viņu, būdams Latvijā. Ojārs Vācietis pat apsolījis Pelēča pelnus izkaisīt dzimtajā pusē. Pelēcis gan šo savu vēlēšanos komentē ar ironiju: tas ir naivi, bet malēnieši jau pēc dabas naivi.

Tikpat kā nerunāju par Valentīna Pelēča devumu rakstniecībā, jo, vācot materiālus publikācijai, sapratu, ka viņa dzeja, stāsti, romāni prasās pēc atsevišķa pētījuma, tāpēc šoreiz akcents tika likts uz to, kas Pelēci dara interesantu ārpus viņa daiļrades, to, kas dara tik dramatisku viņa dzīvi un raksturo veselu paaudzi un laikmetu. Nobeigumam paša Pelēča pārdomu fragments, kas manis iepriekšteikto lieliski attaisno: vai es esmu rakstnieks, vai dzejnieks, vai arī tikai nelaimīgs balamute, to es šodien nezinu, bet es zinu, ka man nav savu māju, un tā ir visļaunākā lieta, kas kādam var tikt nodarīta.27

 

VĒRES

1. „Valentīns Pelēcis" (lpp. 277-279). Pašportreti. Autori stāsta par sevi. Sak. Teodors Zeltiņš. Ņujorkā: Grāmatu Draugs, 1965. 415 lpp.

2. Eglītis, Anšlavs. Vēstule V. Pelēcim 1981.14.VIII // RTMM.

3. Toma, Velta. „Kas neaizmirst." Tilts 1963, 52l53:21.

4. Jānis Kalmīte. „Valentīnam Pelēcim 50 gadu." Tilts 1958, 27l28:36.

5. Saliņš, Gunars. Vēstule Sandrai Millerei 1995.5.III, Glenridžā // RTMM 620410, G.SaI K2/2.

6. Ezera, Regīna. Atklātne V. Pelēcim 1976.30.XII // RTMM 555038, V.Pel K25/31.

7. Saruna ar prof. Jāni Peniķi, Rīgā, 2003.14.XI.

8. Saruna ar Jāni Aneraudu, Rīgā, 2004.23.II.

9. Līvena, Laima. „Valentīns Pelēcis." Sieviete 1990, 2:12.

10. Ruņģe, Valija. Vēstule Sandrai Millerei 1995.2.III // RTMM 620409, V. Ruņģe K2/1.

11. Liepiņi, Guntis & Anita. lntervija ar V. Pelēci 1983, video, privātais archīvs.

12. Eglītis, Anšlavs. Vēstule V. Pelēcim 1976.9.XII // RTMM 554899, V.Pel K21/5.

13. Pelēcis, Valentīns. „Šāda tāda mūža pļāpāšana... No Staļina liekiem līdz Gorbačovam // nezināms laikraksts, 1987.

14. Citēts no: Rudzītis, Jānis. „Starp koekšistenciālismu un mekkārtismu." Daugavas vanagu Mēnešraksts 1965, 1:41.

15. koeksistence = polit. līdzāspastāvēšana. Svešvārdu vārdnica. Rīgā: Jumava, 1999. 362 lpp.

16. Pelēcis, Valentīns. „Viņi un mēs." Brīvais Vārds 1962, 6:4.

17. Turpat.

18. Pelēcis, Valentīns. Vēstule Gunaram Saliņam 1967.4.V // RTMM 515790, G.Sal K1/3.

19. Peniķis, Jānis. Vēstule V. Pelēcim 1971.4.IV // RTMM 555881.

20. Pelēcis, Valentīns. Vēstule Mārim Čaklajam 1971.10.V // RTMM 517808, M.Čak K2/16.

21. Pelēcis, Valentīns. Vēstule Mārim Čaklajam 1980.8.I // RTMM M.Čak K2/37.

22. Pelēcis, Valentīns. Vēstule Mārim Čaklajam 1990.27.I // RTMM M.Čak K2/57.

23. Pelēcis, Valentīns. Vēstule Jānim Mauliņam 1989.5.XI // RTMM.

24. Ķezbers, Ivars. Zīmīte Jānim Aneraudam 1979 // RTMM 561780, KSK Tēvz K56/25.

25. Elsbergs, Zigurds. Vēstule V. Pelēcim 1976.28.II, Rīgā // RTMM 555037, V.Pel K25/30.

26. Peniķis, Jānis. Vēstule Valentīnam Pelēcim (bez datuma) // RTMM 55809.

27. Kalmīte, Jānis. „Valentīnam Pelēcim 50 gadu." Tilts 1958, 27/28:38.

 

BIOGRĀFISKS PĀRSKATS PAR VALENTĪNU PELĒCI

1908.14.VIII Mālupas pag. Ciršņos – 1999.12.XI Minesotā (Jordan, Minnesota), ASV

1916-1924 mācības Alūksnes draudzes skolā 1924-1926 mācības Apes Lauksaimniecības skolā 1930-1931 dienests elektrotechniskajā divīzijā Rīgā

1944 mobilizācija latviešu leģionā, dalība kaujās Vācijā, bijis gūstā Beļģijā, pēc tam britu armijas sardzes vienībās

1951 izceļošana uz ASV, kur strādājis slimnīcas saimniecības sektorā

1962-1968 žurnāla Laikmets redaktors
Latvijas PEN kluba biedrs, LaRA biedrs
Sieva Olga Pelēce (dz.Bitāne), meitas Līvija un Rudīte, dēls Ivars

1927.2.IX pirmā publikācija - humoristisks dzejolis laikrakstā Svari (ar pseidonīmu Kudiņovas Donāts)

1930-1940 dzejoļi publicēti žurnālā Jaunā Raža un laikrakstā Malienas Ziņas. Raksti un feļetoni publicēti laikrakstā Latvijas Kareivis un Brīvā Zeme (ar pseidonīmu Malēniešu Lauskis, teātra izrāžu kritikas paraksta - Kritiķis uz Ef Ef)

1952-1999 dzeja, stāsti, romānu fragmenti, raksti, feļetoni (ar pseidonīmu Malēniešu Lauskis), recenzijas, reportāžas, vēstules(ar parakstu Va.-Pe.-) trimdas izdevumos, laikrakstos un žurnālos (piem., Tilts, Jaunā Gaitā, Laiks, Treji Vārti, Latvija, Brivā Latvija, Latvija Šodien u.c.).

VALENTĪNA PELĒČA SARAKSTĪTĀS GRĀMATAS

  • Apvāršņi. Tēlojumi un miniatūras. Mineapolē: Tilts, 1957. 229 lpp.

  • Rietā. Dzejas. Mineapolē: Tilts, 1963. 233 lpp.

  • Sieksta. Noveles un stāsti. Mineapolē: Tilts, 1965. 269 lpp.

  • Malenieša pasaule. Dzirdētais, redzētais, izjustais. Mineapolē: Tilts. 1. grāmata, 1967. 269 lpp.; 2. grāmata, 1969. 238 lpp.; 3. grāmata, 1971. 190 lpp.

  • Malenietis kaŗā. Redzētais, pārdzīvotais, dzirdētais. Vasteras, Sverige: Ziemeļblāzma/Jānis Abučs, 1974. 165 lpp.

  • Naktī. Dzeja. Vasteras, Sverige: Ziemeļblāzma/Jānis Abučs, 1976. 191 lpp.

  • Leģionārs cerību gūstā. Rīgā: Liesma, 1998.

 

Sakārtojusi Eva Eglāja-Kristsone

 

Jāņa Gorsvāna ilustrācija Valentīna Pelēča Malēniešu pasaules 3. grāmatai (Mineapolē: Tilta apgāds, 1971).

 

 

 

PROF. JĀŅA PENIĶA VĒSTULE EVAI EGLĀJAI-KRISTSONEI

 

Par Valentīnu Pelēci

 

Eva, atvainojos par ilgo kavēšanos. Mēģināju sameklēt savās papīru kaudzēs Valentīna Pelēča vēstules, lai atsvaidzinātu atmiņu, un biju spiests konstatēt, ka tas diezgan bezcerīgi. Atradu gan dažas atsevišķas vēstules no astoņdesmitajiem gadiem, bet sevišķi gribēju sameklēt septiņdesmito gadu vēstules, un tās kaut kur noslēpušās... Tā esmu spiests paļauties uz atmiņu un vispārējiem iespaidiem, kas radušies mūsu tiešā pazīšanās laikā.

Mūsu iepazīšanās sākās 1964. g. (iespējams 1965. g.), pēc tam, kad es pārcēlos uz Mineapoli un sāku mācīt Minesotas Universitātē. Neatceros, kā iepazināmies, bet jādomā, ka ar kādu savstarpēju paziņu starpniecību; varbūt iepazīstināja Paulis Kupčs, Valentīna sens draugs, vai Hugo Skrastiņš, „Tilta” izdevējs. Līdz 1970. g. vasarai, kad es pārcēlos darbā Indianas Universitātē, ar Valentīnu satikāmies vai runājām pa telefonu − neregulāri, bet droši vien ik pa pāris mēnešiem. Pirms personīgās iepazīšanās Mineapolē man par Valentīnu nebija nekāda īsta priekšstata. Biju lasījis kaut ko trimdas periodikā, zināju, ka viņš dzejo un raksta prozu, un tas apmēram viss.

Ļoti iespējams, ka tā arī būtu palicis, ja nebūtu mūsu nejaušā sagadīšanās vienā pilsētā vienā laikā. Valentīna „dumpīgie” raksti bija galvenokārt „Tiltā” un šad tad „Jaunā Gaitā” un Kanadas avīzē „Latvija Amerikā”. Trimdas lielākajai avīzei, „Laikam”, Valentīns nerakstīja. Nezinu tur visus apstākļus, bet zinu, ka „Laika” izdevējs Helmārs Rudzītis nepieņēma Tilta izdevniecības reklāmas un nerecenzēja Tilta izdotās grāmatas. Kādēļ īsti − nezinu. Bet šā vai tā, rezultāts bija tāds, ka vēl 60. gados Valentīns bija maz pazīstams tiem trimdas latviešiem, kas nelasīja „Tiltu”. (Nezinu no galvas Tilta tirāžu, bet visai liela tā nebija.) Īsti populārs Valentīns kļuva ar savām „Malēnieša” grāmatām 70. gados − kuras, protams, nebija sabiedriski vai politiski strīdīgas. (Valentīns, starp citu, bija redaktors 50. gados un laikam arī 60. gados mēnešrakstam „Laikmets”, kas iznāca Mineapolē un bija vispārējs kultūras un ģimenes žurnāls. Man diemžēl nav prātā nekādi konkrēti priekšstati par žurnāla saturu; es to lasīju pa retam.)

Te, sakarā ar „Malēnieša” grāmatām (un citiem viņa prozas un dzejas darbiem), man liekas, ir daļēja atbilde jautājumam, kā trimdas sabiedrība raudzījās uz Valentīnu Pelēci. Pirmkārt, es domāju, kā uz zināmas paaudzes, savā zemē dziļi iesakņotu, un no tās izrautu, rakstnieku (līdzīgu, piemēram, Veselim vai Dziļumam). Un otrkārt, kā uz nemiera garu, kurš apšaubīja zināmas „patiesības” (piem. par Ulmaņa laika spožumu) un trimdas organizāciju „oficiālos” uzskatus (piem. par sakariem ar Latviju). Bet savā nemiera gara lomā Valentīns nekad nekļuva par „zibensnovedēju” vai īsti strīdīgu sabiedrisku personību (par kādu, piem., kļuva Velta Toma).

Vārds, kas man vienmēr nāk prātā Valentīnu atceroties ir brīvdomātājs. Viņš gribēja un spēja domāt patstāvīgi un kritiski par visu ko, un viņš necieta to, ko angliski sauc par „received wisdom” − vispārpieņemtas, klišejiskas gudrības. Šī viņa brīvdomāšana attiecās tiklab uz trimdas sabiedrību, kā apkārtējo Amerikas vidi, tā uz padomju iekārtu. Te daži teikumi no kādas viņa vēstules, (rakstīta 26. feb., 1979. g.), kur viņš apcer Latvijas likteņus: Manā Mālupes pagastā − manā jaunībā, ieskaitot ari jaunsaimniecības, bij 423 saimniecības. iedzīvotāju skaits bij ap 2500. Tagad tur iztaisītas 2 sarkanās muižas (kolhozi): Igrīve un Maliena. Nosaukumi tīri smuki nokrustīti, bet veco malēniešu pēcnācēju tur neesot vairs 25% un tagadējā latviešu jaunatne meklējot darbu pilsētās, bet viņu vietā kolhozos „vairojoties” slāvi, īpaši baltkrievi. Tāda nu, Jāni, tā bildīte ir manā pusē un liekas, ari visā Austrumvidzemes nomalē. Kā tas būs 2000. gadā, man nav jēgas, bet ja negribu daudz bēdāties, tad varu tikai satīriski pasmaidīt nevien par krieviski-ļeņinisko mēslu kalnu, bet ari A.S.V. dolāriskajai rijībai un vienvirziena domāšanai.

Man ir kāda viņa atdota vēstures grāmata (Latvijas PSR vēsture, A. Drīzuļa red., otrais izd., R. 1967) − tās viņam šad tad sūtīja no Rīgas. Nodaļās, kas aptver 2. pasaules karu un pirmās pēckara desmitgades, apmēram 150 lpp., aptuveni katrā otrā lapaspusē ir Valentīna pasvītrojumi un sarkastiskas piezīmes: „Kur tad bija galva?” „Cik!?” „Meli!” „Skaidri meli!” „Eto latiš?” „Cik glauni!” „Fantastiski meli!!” „Brālīgie čekisti!” „Kāda muldoņa!” Un tā tālāk, utt. Daudzviet tikai pasvītrojumi un lapas malā jautājuma vai izsaukuma zīme. Atdodot grāmatu man, Valentīns atvainojās par saviem „sasmērējumiem”, bet nevarot jau to lasīt tā mierīgā prātā...

Tas vispār ir tipiski: viņš nevarēja mierīgā prātā pieņemt neko propagandisku vai klišejisku vai, viņaprāt, nejēdzīgu. Tas attiecās uz trimdas organizāciju runasvīriem, amerikāņu materiālismu un padomju varasvīriem un iztapējiem − gan, protams, dažādās proporcijās un izteiksmēs. Amerikā viņš dzīvoja, bet patiesībā, cik varu pateikt, ar amerikāņu sabiedrību viņam bija tikai virspusēja saskare un arī maz intereses par tur notiekošo. Viņa paaudzē, kas ASV iebrauca jau nobriedušos gados, tas vispār nebija neparasti. Ar padomju iekārtu viņš varēja „debatēt” tikai savās vēstulēs un publikācijās − bet to, protams, darīja lielais vairums aktīvo trimdinieku. Te savukārt Valentīns bieži nonāca konfliktos ar trimdas konservatīvo daļu − tiem, kas neprata vai negribēja Latvijā saskatīt nekā cita, kā krievu spiedienu un kompartijas varu. Valentīnam, kam gribējās saredzēt arī kaut ko cerīgu un svaigu, vismaz literatūrā u.c. kultūras dzīvē, tāds uzskats bija skaidrs izaicinājums viņa asajam prātam un spalvai.

Kādēļ Valentīns nekļuva par „zibensnovedēju”, līdzīgi Veltai Tomai? Man šķiet, ka sava līdzsvarotā rakstura un tā paša asā, kritiskā prāta dēļ, kas viņam neļāva pārāk ekstravaganti aizrauties ne ar citu, ne paša idejām. Mineapoles latviešos viņš bija labi pazīstams, lai gan ne aktīvs cilvēks. (60. gados tur dzīvoja ap 2500 latviešu, darbojās divi kori, teātra, sporta, akadēmiskā un tautas deju kopas, Daugavas Vanagu apvienība, divas luterāņu draudzes un droši vien vēl kāda organizācija.) Valentīnu es atceros šad tad saticis kādā latv. sarīkojumā, bet nedomāju, ka viņš bija biedrs kādā organizācijā. Baznīcā viņš noteikti negāja (nu, varbūt kādā bēru vai laulību reizē...); reliģiju viņš uzskatīja par māņticību. Bet viņam bija paliels draugu pulks, daži jau no Latvijas vai Vācijas bēgļu nometņu laikiem, citi vēlāk iepazīti. Dažas draudzības bija visai īpatnējas. Piemēram, Valentīns rakstīja stipri griezīgas lietas par Daugavas Vanagu organizāciju, bet viens no viņa tuvākajiem draugiem bija Kārlis Augstkalns, Mineapoles DV priekšnieks... (Manis paša gadījumā arī, mūsu draudzību ne mazākā mērā netraucēja mana aktīvā darbība DV u.c. organizācijās.) Un protams, kā jau rakstīju, Valentīns sadarbojās aktīvi un, acīmredzot, sekmīgi ar kolēģiem savos redaktora darbos. Tas noteikti nebija grūti, jo personiskā saskarē viņš bija vienkāršs, atklāts un sirsnīgs.

Labi. Kaut kur šim memuāram jāpievelk strīpa... Eva, ceru, ka te šis tas palīdzēs labāk izprast Valentīnu Pelēci. Nupat teicu, ka viņš bija vienkāršs, bet ja padomā − gan jā, gan nē.

 

Ar laba vēlējumiem Jūsu referātam un citiem darbiem,

Jānis Peniķis 2004. g.26. aprīlī

 

 

Politikas zinātņu doktora (University of Wisconsin, 1974) Jāņa Peniķa vēstule iespiesta bez jebkādiem redakcionāliem labojumiem (JG red.).

 

Jaunā Gaita