JG245 Ruta Puriņa. Dzejnieks un filozofs Roberts Mūks

Rūta Purina

DZEJNIEKS UN FILOZOFS ROBERTS MŪKS

Dzejnieks pats saka: Dzeja ir iztēles produkts, un rakstniecība ir reliģiska rakstura aktivitāte. Dzejnieks piedzimst debesīs, un pēc tam tiecas pretim zemes garozai un iemīlas tajā līdz ausīm, tomēr nekad pilnīgi neaizmirst savu izcelsmi (..) Esmu reinkarnējies Latgalē. Mācot koledžā, es sāku iepazīties ar Austrumu reliģijām, sevišķi budismu, kas tīri intelektuālā plāksnē man likās pieņemamāks par kristietību. Ar to dzejnieks izsaka savu pārliecību, ka katram cilvēkam lemtas vairākas dzīves.

Mūku uz dzejošanu uzvedinājuši rakstnieki „Elles ķēķī” Ņujorkā, ostas tuvumā. Tur jau pagājušā gs. 50. gados bija populāra latviešu dzejnieku, mākslinieku sapulcēšanās vieta ar atraisītu, brīvu gaisotni. Tur arī dzīvoja vairāki mūsu dzejnieki − Linards Tauns, Gunars Saliņš u.c. Mūks, draugu stimulēts, sācis nodoties dzejošanai, kas viņam nav likusies nopietna nodarbošanās, kaut arī par dzeju viņš bija ļoti augstās domās. Par sevi: Es neesmu narkomāns, / Es tikai nezinu, kas dzīve, kas māns.

80. gadu beigās dzejnieks pārceļas uz dzīvi Kalamazū, ASV pavalstī Mičiganā. Dzejā saraksta „Draudzīgu aicinājumu Elles ķēķa svētajām atliekām”:

Gunār, Jāni, Viktor, Aina,
Tā stunda ir situsi, tā stunda ir klāt,
Jo zīmes pie debesīm liek
Jums Ņujorkai ardievas māt.

Uz Kalamazū jums jādodas
Cepelīnā, uz kuiļa vai kājām
Atjaunot Elles ķēķi netālu
No Lalitas M. mājām.

Roberta Mūka pirmā dzejas grāmata Nāve un Otto (1968), tad Krokodilis un es (1980), kas saņēma Zinaidas Lazdas balvu. Tālāk − Kad nav vairs govju (1989), Kali jūga (1990), Erotika (1992), Aizgājis pie čūskām uzlabot veselību (1994), Manas dzīves involūcija un 33 jaunākie dzejoļi (1997), Ar pīpi uz mākoņa malas (2001), Kad Dievs aizgāja atvaļinājumā (2002) un vēl dažas pēdējā laikā. Lielākā daļa no Mūka grāmatām izdotas Latvijā. 1996. gadā Mūks pārceļas uz dzīvi Latvijā, 2004. gadā dzejnieks saņem Anšlava Eglīša un Veronikas Janelsiņas Piemiņas fonda naudas balvu literatūrā.

Pirms dažiem gadiem Universitas redaktors Dr. Māris Ruks rakstījis Lauku avīzē, ka Robertu Mūku daži dēvējot par savādnieku, bet citi par gaišreģi. Viņa filozofiskās grāmatas[*] esot varen sarežģītas. Vēl citi viņu saucot par neparastu dzejnieku ar patiesu dzimtenes un dabas mīlestību.

Latvija − šī zeme man dārga,
Jo citas zemes nav.

Ai, Latgale, Latgalīte, no tava mazumiņa
Vēl savāda gaisma staro.
Ar vienas vienīgas sveces gaismu
Tu mani no tālienes baro.
Un tad es pārmetu laipu
Pāri jūdzēm un apvāršņiem,
Lai kā apmāts pie tevis ietu
Pēc rupjmaizes klaipa.
Redziet, kā tas ir −
No gaismas, kas iecepta maizē,
Cilvēks var dzīvot taisns un sprauns,
Vai pat − piedzimt no jauna.

Roberts Mūks dzejā un arī filozofijas apcerēs runā ar ekologa instinktu par dabu, kas pārvērtusies par apdraudētu, sargājamu bērnu:

Ja labi padomā − fabriku dūmeņi
Ir kaut kas līdzīgs
Katedrāļu smailēm,
Un ja piedomā, ka dūmi
Arī ir vīraks – tikai
Varbūt netīrāks −
Tad nu ļautiņi,
Mēs varam dzīvot šai laikmetā bez bailēm.

Dievs nav miris. Ietinies
Oglekļa dioksīdā un citu nāvīgu gāžu tvanā,
Viņš rāda tikai savu tumšo vaigu šim laikam.
Bet mums būs jāmīl šis bezzvaigžņu laiks,
Šis laiks, kas vēl nezina, kā jābūt maigam.

Un citur:

Šais drūmos laikos
Šais izļurkātos laikos
Cilvēks stāv lietu centrā
Pats bez centra.

Dabas māte, cēlā māte
Jau sen mūs vairs nedzird.
Mēs klausāmies
Tikai paši savos vārdos.
Mūsu vārgās sajūtiņas, nevarīgās nostalģijas −
Uzlīmētas uz mēmām sejām,
Uz mutēm un acīm,
Kuŗām vairs nav ko sacīt.

Ar veselīgi dzēlīgu ironiju piesātinātās dzejas humors nākot no dzimtā novada Latgalē, piemēram, dzejolī „Aglonas maize”, kam apakšvirsraksts: (gandrīz reklāma).

Zvaigžņu maize ...
Vai tad debesīs mājotu Maiznieks, kas to cep?
No kā?
No savas starošanas?
Vai tad arī zvaigznēm gribas ēst?
Taisni tā. Taisni tā.
Latvijas debesīs
Zvaigznes iztiek no Aglonas maizes ik
Vakaru vēlu,
Un prasa vēl un vēl,
Bez tam − tā ir diezgan lēta,
Jo esot svēta.

Un dzejnieka spriedums par latvieti:

Latvietis ir tāds cilvēks, kuru grūti mīlēt,
Viņš ir nenovīdīgs, vīzdegunīgs, slapji sentimentāls,
Padevīgs (kūkumains), viltīgs utt.
Bet ja paskatās vēl tālāk aiz šiem utt. −
Tā sakot − no augstākas perspektīvas −
Tad iznāk, ka visi pieminētie atribūti
Latvietim ir aizgūti laiku gaitā:
Viņu ir samaitājusi vēsture.

Mani sacerējumi ir par visu ko un neko. Es esmu visumā un visums ir manī. Ar savu mazumiņu es piedalos lielajā simfonijā, simfonijā bez diriģenta. Mana filozofija ir dzeja bez atskaņām, un mana dzeja − filozofija bez atskaņām − tā Roberts Mūks pats par savu radošo darbu. Zīmīgs ir viņa padoms melancholiķiem:

Tā smeldze, kas tevī dus
Kā glums, apaļš tārps,
Nav nekas speciāls.
Necelies spārnos uz citu pasauli,
Tikai pacelies mazliet virs sevis paša.
Noskaties sevī no augšas,
Kamēr tas tārps kļūst par taureni,
Tad apgriezies un ej tālāk.

Un par „moderno” dzeju:

Modernā dzeja
Uz mata atspoguļo modernos laikus:
Tai izkropļota seja.
Jā, − tādi nu mēs esam,
Pateicoties
Mūžīgam stresam.

Grāmatas Kali juga ievadrakstā dzejnieks paskaidro, ka Kali ir indiešu „melnā” dieviete. Pēc indiešu prātojumiem šodienas cilvēce dzīvo Kali jugā − tumsības ērā. Visu nosaka zinātniski kvantitatīvā pieeja. Viss labākais ir pēc bigger and better principa. Bet − dzīve tamdēļ nav ļauna un noraidāma. Kali esot pasaules kaps un reizē pasauli dzemdējošs un auklējošs klēpis. Viens no grāmatas pirmajiem dzejoļiem nobeidzas ar vārdiem: Nekādas receptes vairs neder Kali jugas ērā / Jo viss ir sašķobījies par daudz lielā mērā. Grāmatas beigu lapās ir receptes, kas varen piemērotas un noderīgas mūsu ērā − Jāņu siers, tomāti un to vara.

Dzejnieks Māris Čaklais par savu spalvas biedru: Mūks ir beidzis augstskolu, bet tas viņu nav padarījis laimīgāku. Nelaimīgāku arī nē. Tas ir atvēris viņa brūci plašāku, un šīs brūces vārds ir − pasaule. Mūka pirmā interese, protams, ir Dievs. Mūku interesē, līdz galīgai pakāpei tā Dieva atspere, kas ielikta mūsu būtības pamatos. Tas ir pirmsākums, debesu pleķītis, uz kuŗa mēs dzejnieki un lasītāji satiekamies.

Roberts Mūks ar saviem darbiem uzurda lasītāju domas. Savā dzejā viņš rāda, ka debesis ir atvērtas tāpat kā cilvēka sirds un prāts.

Mūkam piešķirts Triju zvaigžņu ordenis kā filozofam un kultūras darbiniekam 2003.20.X.

Pa Latvijas ceļiem var iet un iet
Uz visām debesu pusēm
Un nekur neaiziet −
Viss vienos līkumos!
Viss vienā sapņu vērtenē!
Ai, šie ceļi, šīs līnijas Dieva plaukstā!
Man nevajag zīlnieka, lai teiktu,
Pa kuŗu iet.
Pa Latvijas ceļiem
Man nekur nav jāaiziet.

[*] Starp filozofiski ievirzītajām grāmatām jāmin Imagination is Reality (1980), Imaginal Body (1982), The New Gnosis: Heideger, Hillman and Angels (1984) (latviski Jaunā viedība: Heidegers, Hilmans un eņģeļi, 2002), Mīts un iztēle (1991), Reliģija un misticisms (1994), Dieva pērtiķa zīmē (1996), Kosmiskais narcisms: Korbēns un viņa eņģeļi (1997), Paradīzes mīts (1998), Latvju velis Junga un arhetipiskās psiholoģijas skatījumā (1999), Ceļā uz Rietumu nirvānu − caur Latviju (2002), Dvēsele − tilts starp Rietumu un Austrumu reliģijām (2001), Kad Dievs aizgājis atvaļinājumā (2002, arī dzeja), Antropozofija vai pilngadīgais romantisms (2003), Dievs, dieviņi un velniņi (2005), Tilti: filozofiski vēsturiskas un literāras esejas (2005). ♦