JG245 Lilita Zaļkalne. Ezergailis un VDK dezinformācija

Lilita Zaļkalne

EZERGAILIS UN VDK DEZINFORMĀCIJA

Reiz pamats atzinīgi konstatēt, ka beidzot parādījusies grāmata, kas cenšas atspēkot Padomju Latvijā iespiestās brošūras Kas ir Daugavas Vanagi? (Rīgā: Latvijas Valsts izdevniecība, 1962) melīgos apgalvojumus un glumās aplinkus puspatiesības par Daugavas Vanagu organizāciju un tās biedriem, par latviešu leģionu un, tālākā skatījumā, par Latviju un latviešiem kopumā. Tā ir vēsturnieka Andrieva Ezergaiļa sarakstītā Nazi/Soviet Disinformation about the Holocaust in Nazi-Occupied Latvia. Daugavas Vanagi: Who Are They? − Revisited (Rīgā: Latvijas 50 gadu Okupācijas muzeja fonds, 2005. 215 lpp.).

Ezergailis sarakstījis daudzas zinātniskas grāmatas angļu valodā − The 1917 Revolution in Latvia (1974); The Latvian Impact on the Bolshevik Revolution. The First Phase: September 1917 to April 1918 (1983); The Holocaust in Latvia: The Missing Center (1996); The Latvian Legion: Heroes, Nazis, or Victims (1997); Stockholm Documents. The German Occupation of Latvia, 1941-1945. What Did America Know? (2002), kā arī publicējis presē daudz jo daudzus rakstus par II Pasaules kaŗu un vācu okupāciju Latvijā, par antisemītismu Latvijā, par Latviešu leģionu, par Latviešu policijas bataljona tiesāšanu, utt.

Šoreiz Ezergailis ir uzņēmies rūpīgi izanalizēt brošūru Kas ir Daugavas Vanagi − vienu no vairākām Valsts Drošības Komitejas (VDK) jeb čekas veidotajām un izdotajām dezinformācijas brošūrām, ko desmitos tūkstošos eksemplāru izplatīja Rietumos. Šī dezinformācijas brošūru virkne bija daļa no milzīgās 1958. gadā uzsāktās VDK „kontrpropagadnas kampaņas”, kuŗa pēc PSRS kompartijas (KP) centrālkomitejas (CK) slepena lēmuma atvietoja neveiksmīgo 1955. gadā uzsākto repatriācijas kustību. Kontrpropagandas darbība tika vērsta pret „ideoloģisko ienaidnieku” − ārzemēs dzīvojošām tautībām (ukraiņiem, latviešiem, lietuviešiem, igauņiem, armēņiem, gruzīniem, baltkrieviem, krieviem, utt.), kuŗu teritoriju bija okupējusi Padomju Savienība. Kampaņai bija trīs pamatmērķi: (1) izjaukt šo trimdinieku pretkomūnistisko darbību ārzemēs un neitralizēt viņu politisko iespaidu jaunajās mītņu zemēs; (2) iesēt vietējā sabiedrībā un trimdinieku starpā neuzticību pret tās vadītājiem un aktīvajiem darbiniekiem; (3) noorganizēt ārzemēs „patriotiskas” grupas, t.i., tādas, kas būtu lojālas Padomju Savienībai. Padomju atklātajās publikācijās šo visaptverošo un milzīgi plašo propagandas darbību nosauca mums, trimdas latviešiem, ļoti pazīstamajā „kultūras sakaru” vārdā.

Šo trīs galveno mērķu realizēšanai iesaistīja attiecīgo padomju republiku KP CK un VDK nodaļas, jo tur strādāja cilvēki, vai arī tādus varēja viegli sameklēt, kas „savu” eksīlgrupu labi pārzināja un atsevišķas personas atcerējās no pirmskaŗa laikiem, un kuŗi spēja iedziļināties trimdinieku dzīvē un kaut cik to izprast. Latvijas PSR gadījumā trimdinieku „apstrādē” tika iesaistīti VDK kadri, Dzimtenes Balss redakcijas un vēlākās „Latvijas komitejas kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs” (KSK) darbinieki. Viens šāds kontrpropagandas kampaņas kadros iesaistītais latviešu trimdas pārzinātājs bija Pauls Ducmanis, ko Andrievs Ezergailis uzskata par brošūras Kas ir Daugavas Vanagi? galveno, ja ne pat vienīgo, autoru.

VDK kontrolētai kontrpropagandas kampaņai bija ievērojami panākumi, un tās izraisītās sekas aktuālas līdz pat mūsdienām. Te der atcerēties, ka pret trimdu vērsto brošūru publicēšana, ko 1959. gada beigās ievadīja repatrianta Jāņa Gavara mazformāta brošūriņa Tāda ir patiesība, turpinājās līdz pat brāzmainajam 1989. gadam, Atmodas gadam, ar izdevniecības Avots publicēto VDK majora Helmuta Kreicberga Vainīgie un nelaimīgie. Vairums puspatiesību, sagrozījumu, klaju melu un insinuāciju pret trimdas latviešiem smelti tieši no šīm 30 gadu laika posmā izdotajām kontrpropagandas publikācijām.[1]

Bet kādēļ šīs ķengu brošūras un vesela rinda citu grāmatu un avīžu rakstu, kas publicēti vēlākajos gados, nesasniedza vēlamo rezultātu vietējā latviešu sabiedrībā ASV, Kanadā, Rietumeiropā? Atbilde ir vienkārša − vairums trimdas tautiešu šīm publikācijām neuzticējās, jo tās uzskatīja par komunistu propagandu. Ķengu brošūrās publicētie „atklājumi”, piemēram, par luterāņu mācītājiem vai organizāciju vadītājiem, latviešu trimdas sabiedrību neiespaidoja.

Jājautā, kādēļ no padomju viedokļa veiksmīgāko kontrpropagandas rezultātu sasniedz brošūra Kas ir Daugavas Vanagi? Kādēļ tieši šī brošūra Rietumos iegūst autoritāti un ticamību − brošūra, kas sastāv gandrīz tikai no puspatiesībām, fabulācijām un klajiem meliem, kā to pārliecinoši pierāda Ezergailis.

Vēsturnieks pats norāda uz vairākiem iemesliem, kas izskaidro brošūras panākumus, kā galveno izceldams tā laika valdošo neziņu un vispārējo klusuciešanu par holokaustu Latvijā (3 - 4). Diemžēl, trimdinieki paši ir daļēji vainīgi, jo trimdas sabiedrība holokausta jautājumā ieņēma neskaidru un nenoteiktu nostāju. Izņemot Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas Ārzemju komiteja (LSDSP ĀK) ar tās vadītāju Dr. Bruno Kalniņu, kas atkārtoti publiskos forumos nosodīja latviešu (kaut arī skaitā nedaudzu) līdzdalību žīdu iznīcināšanā vācu okupācijas laikā, citas organizācijas izvairījās no skaidrām atbildēm un nespēja apmierinoši atspēkot Rietumu mēdiju nepatiesos apgalvojumus. Šajā sakarībā apsūdzēto trimdinieku tipiskā reakcija ar taisnošanos un atrunāšanos sasniedza pretējo. No šodienas viedokļa raugoties, trimdas globālām organizācijām būtu atmaksājies algot kādu profesionālu kommunikācijas firmu, lai tā saprotamā veidā Rietumniekam izskaidrotu, piemēram, kādēļ latviešu leģionāri cīnījās Vācijas pusē pret Amerikas sabiedroto Padomju Savienību, un ko šie latviešu leģionāri īstenībā darīja Hitlera armijā.

Turpinot brošūras Kas ir Daugavas Vanagi panākumu iemeslu sarakstu, Ezergailis min vairākus izdevušos Padomju propagandas „knifus”: veiklā manipulācija ar Rietumnieku aizspriedumiem pret austrumeiropiešiem, veiksmīgā nacistu izstrādātā retorika pret latviešiem, jēdzienu „nacionālisms” un „fašisms” greizais izmantojums, kā arī brošūras publicēšana neilgi pēc 18. Latviešu policijas bataljona viltus prāvām 1961. gadā. Turklāt, daži Rietumu pētnieki uzskatīja brošūru Kas ir Daugavas Vanagi par zinātnisku darbu, citēja to savos pētījumos, tādējādi ievadot to zinātniskajā apritē.

Lai ļauts man te pieminēt vēl kādu svarīgu iemeslu brošūras popularitātei Rietumos. Ar to, ka 1963. gadā to iespieda angliski un vāciski, ar atkārtotu vācu valodas pārspiedumu 1968. gadā, brošūra ieguva milzīgi plašu lasītāju pulku. Turklāt, KSK nepalaida gaŗām nevienu iespēju šo brošūru izplatīt rietumbloka valstīs. Saņēmēji − bibliotēkas, institūti, iestādes, privātpersonas − brošūru neizmeta, kā to darītu ar nepieprasītu publikāciju kādā nepazīstamā Austumeiropas valodā, bet to paturēja, reģistrēja, ieveda sarakstos.

Latvijas Nacionālās Bibliotēkas darbinieki liecina, ka Padomju laikos bibliotēkas starptautiskajā apmaiņu nodaļā, strādāja vairākas speciāli instruētas darbinieces, kas pieskatīja, lai katrā grāmatu sūtījumā uz ārzemēm atrastos „dāvinājums” saņēmēju bibliotēkām. Par nožēlu „dāvinājums” nesastāvēja no latviešu literatūras tulkojumiem svešvalodās, bet gan no KSK un VDK saražotajām kontrpropagandas brošūrām. Tas izskaidro kādēļ vēl šobaltdien ļoti daudzās Rietumu universitāšu bibliotēkās var atrast bēdīgi slaveno brošūru Kas ir Daugavas Vanagi angļu vai vācu valodā.

Tādēļ jāpateicas Latvijas 50 gadu Okupācijas muzeja fondam par tālredzīgo lēmumu izdot Andrieva Ezergaiļa Nazi/Soviet Disinformation angļu valodā. Jācer, ka šī un arī citas informatīvas grāmatas svešvalodās, kas apskata šo sarežģīto latviešu vēstures posmu, nonāks ārzemju bibliotēkās, iestādēs un sabiedriskos institūtos. Latvijas tēla „uzspodrināšanas” labā daudz tiktu paveikts, ja zinātniskā apritē šī grāmata ieņemtu virsroku un ja holokausta un padomju propagandas pētnieki vairāk uzticētos Nazi/Soviet Disinformation, nevis VDK saražotajai brošūrai Kas ir Daugavas Vanagi?.

Ezergaiļa Nazi/Soviet Disinformation var izmantot kā bagātīgu avotu, lai smeltu pretargumentus, atspēkojot nepatiesos apvainojumus un pazemojošos vispārinājumus pret Latviešu leģionu un atsevišķiem latviešu virsniekiem, kas Rietumu mēdijos mēdz šad un tad vēl parādīties. Īpaši izceļama 7. un 8. nodaļa, kur rindu pa rindai, dažviet pat vārdu pa vārdam, autors atspēko brošūrā rakstītos propagandiskos sacerējumus. Grāmatas vērtību palielina tas, ka lasītājam, arī nespeciālistam, dota iespēja iepazīties ar vēsturisko kontekstu, ar vācu okupācijas norisi Latvijā, turklāt, viegli saprotamā stāstījumā. Jācer, ka grāmata tuvākā laikā tiks pārtulkota latviski un, vēlams, arī vāciski. ♦

Sidnejā, Austrālijā dzimušā Minsteres Latviešu ģimnāzijas abituriente (1973) Lilita Zaļkalne (dz. Puķīte), Kalifornijas U. bakalaure, Stokholmas U. fil. kand. baltu valodās, turpat doktorande un mācību spēks, apgāda Memento (Stokholmā) vadītāja (kopā ar pāragri aizgājušo vīru, Vilni Zaļkalnu), ir JG redkolēģijas locekle.

[1] Viņu īstā seja (1960), Cilvēki bez sirdsapziņas (1961), „Polītiskie bēgļi” bez maskas (1963), Labdien, Pietuka Krustiņ! (1964), Nebrauc tik dikti (1964), utt.