Aina Zemdega

PARĪZE MAIJĀ

 

Bonjour Paris!

 

Nē. Nepareizi! Ir jau pēcpusdiena, tādēļ:

Bonsoir Paris! Un jāsaka: „Pārī”. Te nav nekāda Parīze vai Sēna, kas skan gandrīz kā sēne, bet vienkārši: „Sen”. Bet lai paliek! Tas viss nāks vēlāk ar valodas skaņām, ar dzīvošanu šeit, Parīzē. Nē − mākslas un kultūras pilsētā Parī. Šis ir tikai mans pirmais izgājiens pilsētas ielās.

Fraise en Folie! Vai tas latviski būtu „Zemeņu neprāts jeb trakums?”

Vienalga. Tā rakstīts restorānu reklāmu lapiņā ar krāsainām zemeņu cepumu bildēm. Kārdinošās ogas, zemenes, kas sola vasaru!

Bet ko nu par to!

Par ko tad? Par Parīzi? Vajadzētu − varbūt.

Gar pavērto viesnīcas logu gaŗām aizrūc automašīnas. Vēl skaļāki ir motocikli. Ar šo pilsētas ielu troksni man jāmācās sadzīvot. Tavi ielu trokšņi ir tagad mani, Parīze. Mans nomods, mans gājiens, manas stundas un dienas pieder Tev.

Pirms gadiem domāju − kaut varētu šeit dzīvot un rakstīt. Tikai to un neko citu, kā to gadu simtiem ir darījuši rakstnieki un dzejnieki. Gleznotāji gleznojuši, rakstnieki rakstījuši. Tagad, ja labi gribētu, varbūt arī es tā varētu.. Bet ko es rakstītu? Kādu fantastisku romānu? Kaut ko kas nesaistītos ar atmiņām par agrāk piedzīvoto. Kas ļautu aizmirst sevi. Vai es to spētu?

Parīze! Parīze! Paradīze! Kur kavējas tava mūza?? Vai tā mani atradīs? Vai es to sagaidīšu? Gaidīšanai vairs nav laika.

 

 

*    *    *

 

Naktī ik pa brīdim pamostos, it kā baidītos kaut ko nokavēt, kaut ko palaist gaŗām, un klausos: vēl nē. Vēl nav rīts. Vēl Parīze guļ un elpo tikko sadzirdami. Aiz loga ir blāva spuldzes gaisma un vienmērīga, tāla dunēšana. Bet tad − pamostos un ir jau pavisam gaišs! Jauna diena ir sākusies, un Parīze, kā atpūtusies, jau viļņo un mutuļo savā rīta spirgtumā un spēkā. Auto motori visdažādākos tembros dzied un spēlē savus crescendo un diminuendo. Pa īsai augstai staccato notij iemet auto taures. Reizēm skaņas apklust. Iestājas īsa pauze. Nē − drīzāk kā gari vilkts akords, kas pamazām izzūd. Un tad, kad sarkano gaismu nomaina zaļā, viss pilsētas orķestris zem mana viesnīcas istabas loga iesāk ar fortissimo pasāžu, kas pieaug skaļumā un ātrumā.

Es atveru logu un izliecos pār melnajām čuguna margām, lai pārliecinātos.

Jā. patiešām esmu Parīzē!

 

*    *    *

 

 

Viesnīcas Hotel Abbatial St. Germain pamatos ir 17. gadsimta klosteŗa mūŗi. Pagrabā, kur ēdam brokastis, ir jānokāpj pa šaurām, izlocītām trepēm. Vai kā kādreiz mūkiem? Ja margu nav, tad reizēm jāpieskaras, jāpieturas pie pagraba mūriem, tālās pagātnes lieciniekiem. Un bijušo var iedomās skatīt gan bijīgi, mūku un klosteŗa nopietnībā, gan priecīgi un laicīgi iekāpt šī rīta dzīvajā ritmā un krāsainībā.

Galdiņi klāti oranžsārtiem galdautiem, puķēm vāzītēs, sudrabotām karotītēm. Smaržo kafija, gar mūŗa akmeņiem slīd klusināta mūzika. Ne jau Gregoriāņu korāļi, bet vēlāko laiku romances. Mierīga, garšīga brokastošana.

Ja pagrabs dveš senlaicību, tad viesu istabas, jau nez kuŗo reizi atjaunotas, lutina mūs ar visām šodienas ērtībām un ierīcēm. Un turklāt vēl lepojas ar Luija 14. stila mēbelēm, dūnu spilveniem, satina segām un bieziem zīda aizkariem. Pat rožaini ķerubi vij puķu vītnes pie griestiem.

Tādas viesnīcu istabas varētu būt jebkuŗā pasaules lielpilsētā, bet Parīze sevi apliecina tikko paveŗu stiklotās divviru durvis uz šauro balkoniņu ar izrotātām dzelzs margām un ziedošām puķēm kastēs uz to malām. Parīze ar joni pārņem visu istabu − skaņas, gaismas, soļu ritmi, valodas straumes. Iebrūk ar lielu vilni un nekā tam pretī turēties. Jā! Es esmu Parīzē, Senas malā. Latīņu kvartālā.. Un Notre Dame katedrāle tepat ieliņas galā aiz tilta. Izliecos pa logu. Jā, te tā ir! Šoreiz gaiša un saulaina. Ne tāda, kādu to redzēju drēgnās ziemas dienās, St. Germain ielas malā iznesti un salikti mazi restorānu galdiņi. Tur sēž alus, vīna vai kafijas baudītāji. Pretējā stūrī puķu veikals izplūdis gandrīz pa visu ietvi. Tulpes, rozes, īrisi, ceriņi krāso ielu ar priecīgu pavasara jausmu. Turpat blakus augļu tirgotava − nopietna un darbīga. Arī iznākusi ielas malā. Piedāvā sulīgus, saldus un veselīgus labumus. Un soli tālāk, protams, vīnu veikals. Arī tas vairs nespēj palikt četrās sienās. Garkaklainās vīna pudeles sastājušas, kā tikko atlidojušas bezdelīgas uz tālruņa drātīm, rindu rindām uz plauktiem. Noklāj visu sienu gar veikalu.. Katram gaŗām gājējam ērti un kārdinoši − apstājies un izvēlies. Zinātāji paņem tās rokās, groza un lasa, no kuras zemes, no kuras Francijas provinces vīnogu raža piepildījusi to vai citu pudeli. Bet grēcīgā, daudz romānos pieminētā absinta pudele gan uz ielas neizrādās. Tā ir tikai veikalniekam no zināma plaukta noceļama un pircējam priekšā noliekama.

Es nespēju turēties pretī kārdinājumiem. Vēl ceļa somas nav atvērtas un drēbes izkārtas skapī, kad no pirmās pastaigas Parīzes ielās pārnāku ar vīnu, puķēm un augļiem pilnām rokām. Šī diena jāsvin. Ir sākusies sen kārotā dzīvošana Parīzē, kaut arī īsa. Nekāda turistiska skriešana no vienas vietas uz otru. Nekāda barā braukāšana no muzeja uz muzeju, no pils uz pili, klausot gidam vai krāsainām brošūrām. Man ir brīvība. Man nevienu nav jāklausa, nevienam nav jāseko.

 

 

*    *    *

 

 

Darbdiena palikusi darbnīcās, veikalos, smagajos iestāžu ēku mūros. Durvis aizvērtas, atslēgas priekšā. Vēl pāris stundu līdz pusnaktij. Vēl silts, vēl gaišs. Vēl pie mazajiem galdiņiem ielas malā, Café Brasserie priekšā, sēž parīzieši un citurieši. Neviens nesteidzas. Pat dzērienu pienesēji ne. Vakars vēl gaŗš.

Paēdusi, kafiju padzērusi, vīnu pabaudījusi, lēni un mierīgi eju uz Senas pusi, uz katedrāli. Iela šaura šauriņa. Vecie māju mūŗi no daudzo gadu smaguma ielīkuši. Bet vēl turas. Vēl rieta gaisma blāvi atspīd augšējo stāvu logos. Ielas malā automašīnas cieši viena otras galā saspiedušās, sastājušās uz nakts mieru. Viena otrai tik tuvu, ka purni turpat vai duras otras aizmugures spuldžu stiklos.

Bet ne jau mašīnas vēroju. Skats neatlaižas no Notre Dame strupajiem torņiem tepat aiz tilta. Apstājies! sev saku. Ieraksti savās atmiņu šūniņās šo brīdi! Pirmo reizi tu stāvi starp abiem Senas krastiem. Zem tevis kā noguruši plūst gadsimtos ierakstītās upes ūdeņi. Tie nespēj aiznest neko, nespēj noslēpt bijušo, apdzēst ugunis, ko spožām riekšavām tur sviež abi Senas krasti.

Lēnām eju tālāk, bez žēluma atstāt šo tiltu. Tepat vien būšu − dienas, vakarus un naktis. Tepat ieliņas galā vēl divas nedēļas dzīvošu.

Katedrāles priekšā, lielā laukuma malā tikai pāris cilvēku nostājušies. Apklusuši. Vēro, skaita svēto tēlus virs durvju ailēm, skatās debesīs, skatās torņos. Viens otram pieskaras, viens otru meklē un atrod.

Smagās durvis vēl pusviru. Vēl drīkst ieiet.

Kājas tausta sliekšņus un grīdu. Acis tausta tumsu, skats slīd gar mūra sienu uz augšu, uz augšu līdz sasniedz velves augstāko punktu. Acis pierod pie tumsas, kas vairs nav tumša. Acis atrod logus, atrod krāšņo Rozi, meklē altāri. Tas tālumā, katedrāles dziļumā. Kluss svētums visapkārt. Grimstu svētumā. Laicīgā, aizlaicīgā svētumā. Blāva nakts gaisma krāsaino logu stiklos. Un klusums. Zūd zemes cilvēka prāts un saprašana. Te ir kaut kas vairāk, kaut kas lielāks par cilvēku pašu.

 

 

Monē

 

Monē savu dārzu, savu ūdens liliju dīķi iegleznoja savā pēclaikā. Sēru vītolu atspulgi, miglā iegrimušās pļavas un ūdens rozes muzeju katalogos, galerijās, mākslas un tūristu grāmatās, lētās reprodukcijas kairina ļaužu ziņkārību un vilina viņus uz Giverny. Monē darīja šo vietu neaizmirstamu, populāru, tūristiem rādāmu. Tagad tā sauc atpakaļ pie mākslinieka paša, pie gleznotāja Monē. Atbalss no gleznotāja un viņa gleznām ir tagad dārzā un namā. Un sāk jukt īstenības − glezna kā dārzs, dārzs kā glezna. Tu ej dārzā kā gleznā, tu staigā zem dīķmalas vītoliem, apstājies uz daudzkārt redzētā tiltiņa. Tu esi iegājis Monē gleznā un viņa īstenībā. Tagad, šai brīdī un toreiz, pirms gadu desmitiem vienlaicīgi.

Līņā silts, lēns lietutiņš. Koku silueti kļūst izplūduši. Dīķīša malā vītolu zari noliecas dziļāk, jau skaŗ ūdens virsu, kas viegli trīs no lietusvpieskārieniem. Aizplīvurotas impresijas. Šeit tās ir ik brīdi mainīgas, nemainīgas palikušas Monē gleznās.

Gar spilgti raibajām tulpju dobēm iet bariņš tūristu zem izplestiem krāsainiem lietussargiem, kā lielas kustīgas puķes. Grantētie celiņi kļūst brūnspīdīgi, zāle un krūmi pieņemas zaļumā. Bet pļavā aiz pārbagātā puķu dārza ir miglā iegrimis miers. Ne krāsu skaļuma, ne cilvēku balsu, ne steidzīgu soļu.

Mans lietussargs palicis viesnīcā. Stāvu un ļaujos, lai mati noraso, drēbes kļūst mitras, kājas grimst slapjajā zālē. Es nesteidzos. Lai citi izstaigā Monē mājas istabas, sapērkas bilžu grāmatas un sīklietiņas piemiņai. Man nekā nevajag. Man pat nav jādomā kādos toņos, ja spētu un gribētu, gleznot šo vītolu, ja spētu, to ūdens rozes lapu un niedru dīķa malā. To cits, to viņš jau ir izdarījis. Es mierīgi ļaujos, lai ainava pati iegleznojas manī. Pati ar savām krāsām un smaržām.

 

 

 

Cemetiere du Pere Lachaise

 

Es meklēju Maria Callas − viņas aizmūžam novēlēto vietu.

Viņa − zaļā vakartērpā Toronto Maple Leaf Garden hokeja hallē. Parādība. Burve. Hokejistus aizbūrusi prom, mūzikas badā nīkušos ap sevi sasaukusi. Maria Callas − operu ārijas, dziesmu cikli. Balss dzīro, skumst, ved un valda pār mums, klausītājiem. Tas bija sen.

Es meklēju viņu starp pieminekļiem, kur akmenī cirstie vārdi un tēli māksliniekus pieceļ un noliek starp mums, dzīvajiem.

Kad Napoleons nokalnīti Parīzes tuvumā lika izveidot par kapsētu, tā sākās lejā un pamazām kāpa augstāk un augstāk un pletās plašāka. Lejā sākas arī mans gājiens, meklējot gleznotāju, rakstnieku un komponistu kapenes. Bet šī nav latviešu kapsētai pielīdzināma vieta. Šeit nav ne kapu kopiņas, ne zaļas velēninas, ko bārenītei pacelt, ne kapsētu sētas. Šeit ir kapu mājiņas, kapenes jeb kapličas. Nevaru atrast īsto vārdu, kādā tās saukt. Šī ir mirušo pilsēta − pelēka, auksta, nedzīva. Abpus šaurai ejai ir cieši kopā saspiesti kapu namiņi, kā pieblīvētās vecpilsētu ieliņās. Kā trūcīgu strādnieku rajonos mājiņām drūp pakšķi un jumti, izzūd vārdi, izgaist mūži. Drūma iznīcība. Laiks apstājies nekustībā. Vienīgi ēnas lēni slīd no vienas kapenes uz otru. Pieskaŗas, piekļaujas, līdz saule tās aizstumj tālāk. Atņem pat tās.

Steidzos prom no šīs vietas. Taka ved pa nokalnīti uz augšu. Te, šķiet, ir saceltas bagātāku parīziešu aizmūža mājiņas. Tās ir lielākas, ejas plašākas, kļūst jau par alejām. Te atrodu vārdus, kas neizdrūp, kam neļauj izdrupt: Rossini, Bizē, Balzaks, Prusts, Oskars Vailds, Džeriko. Te pavīd kāds zaļumiņš, kāds svaigs ziediņš nolikts. Apstājos pie romantiskas skulptūras − sērojošas meitenes tēla. Šeit ir nesti ziedi un vainagi ar Polijas krāsas lentēm, pieminot Šopēnu. Saldsērīgi, skaisti. Šopēna valši, noktirnes, etīdes, balādes − pašas spēlētas, dzirdētas. Šopēna mūzika. Bet cilvēks pats? Vai tas nav tas, ko mēs meklējam pie pieminekļiem un kapsētās − apliecinājumu, ka bija cilvēks. Aiz mūzikas, gleznas, dzejas bija dzīvs cilvēks. Par to jāpārliecinās tieši un reāli, ja ne citur, tad kapsētās. Kā neticīgiem Tomiem mums jāredz rētas un ciešanas, jāredz kaps, kas apliecina − bija tāds cilvēks. Piedzima, dzīvoja, strādāja, deva citiem, ņēma no citiem, kā mēs visi. Un mira − kā lemts mums visiem.

Un tomēr − ir kapi un pieminekļi kas atgādina − bija cilvēki, kas bija kaut kas vairāk. Bija mākslinieki − radītāji, devēji, kas daļu no sevis paša ir atstājuši aiz sevis. Atstājuši citam laikam. Laikam, kad paša vairs nav. Atstājuši aiz sevis, atdevuši daļu no sevis citiem.

Bet kur ir Maria Callas piemiņas vieta? Kāda apsēstība mani nelaiž vaļā. Kā maldoties svešā pilsētā, eju ar plānu rokā, kapsētas plānu. Staigāju, meklēju. Nonāku laukumā ar ziedošām puķu dobēm. Aizmugurē gaŗa divstāvu celtne ar kāpnēm uz augšu, ar kāpnēm uz leju, uz pagrabu. Ak Dievs! Tās mūŗi pilni ar tur iemūrētām pelnu urnām. Kā daudzstāvu dzīvokļu namos pie durvīm te saliktas plāksnītes ar numuriem un vārdiem.   Bet durvis nav atveŗamas. Numuri un vārdi − rindu rindām, divos stāvos. Vai šeit ir arī viņa? Vai šeit viņu atradīšu? Nevar būt!

Jautāju steidzīgam gaŗām gājējam. „Tur lejā, pagrabā”, viņš pamet ar roku. Nokāpju vēsā puskrēslā. Jā − tur starp simtiem vārdu un skaitļu atrodu arī Maria Callas vārdu un numuru. Vārdu un numuru − kā cietumā, kā cietumniecei. Pagrabā. Tomēr kāds viņu ir atcerējies, kāds ir atnesis un tur ir piespraudis trīs sīkus sārtus ziediņus. Kāds viņu ir meklējis, par viņu domājis un teicis paldies.

Es vairs nedomāju par viņu, skaisto, slaveno dziedātāju, bet par tiem, kas viņu ir aizmirsuši, kas viņai nav pieminekli cēluši, pat ne kapa vietu viņai nav novēlējuši. Ne gleznā, ne grāmatā viņa nav sevi atstājusi, bet skaņās. Skaņu lentēs, platēs un diskos, kas liekami aparātos, lai kādreiz dzīvo balsi klausītos kā tālu, senu atbalsi. Bet visīstākais piemineklis ir palicis viņos, kas paši viņu ir redzējuši un dzirdējuši. Maria Callas ir pati sev cēlusi pieminekli ar savu balsi, ar savu mākslu. Ar to netveŗamo, ko velti meklēt kapsētās. Varbūt tā ir pareizi. Varbūt tam tā ir jābūt.

P.S. Tikai daudz vēlāk no sava datora uzzināju, ka Parīzes kapsētā Maria Callas pelnu urna bijusi tikai kādu laiku, tad tā nozagta, atkal atrasta, aizvesta uz Grieķiju un viņas pelni izkaisīti Egejas jūrā.

 

 

Le Louvre

 

Ne tikai alejās, dārzos un parkos ir ienācis Parīzes pavasaris. Nē − tas sev ir paņēmis arī platās ielu ietves Senas malā. Tur saradušies ziedoši un ziedēt sološi puķu dēsti, sīki krūmiņi un vīteņaugi gan podos, gan kastēs. Gājējiem pa vidu palikusi tikai šaura taciņa. Gribi vai nē, tev jāiet lēni un uzmanīgi, lai kādu ziedu nenolauztu, kādu puķu podu no plaukta nenogāztu. Un, tā lēni gaŗām spraucoties, tev jāpapriecājas, jānoliecas un jāpasmaržo. Jāapbrīno pavasaŗa neatlaidība. Tas grib ar kādu ziedošu dēstu pat šaurā studentu istabiņā iespraukties.

Puķēm izrotājusies iela stiepjas gar upes malu un ved uz Luvras mākslas muzeju, kādreizējo Francijas karaļu pili, kādreizējo viduslaiku cietoksni, kas celta, no vikingiem baidoties. Nozuduši ir karaļi un vikingi, nozuduši kailie akmens mūŗi un karaļnamu greznība. Tam visam priekšā nostājies divdesmitais gadsimts ar stiklā atveidoto ēģiptiešu piramīdu. Cilvēces gājienu cauri laikiem un kontinentiem − to visu grib rādīt gleznas un skulptūras, kas savāktas no visiem kontinentiem. To visu grib skatīt no visiem kontinentiem sabraukušie. Un katrs mākslinieks te ar savu gleznu stāv pretī tūkstots skatītājiem, svešiem cilvēkiem. Viens mākslinieks iepretī visiem. Viena glezna, viena skulptūra, ar ko tikai mākslinieks pats ir bijis kopā dienām, mēnešīem, pat gadiem, to mīlējis, ar to cīnījies, to no sevis radījis, kā māte bērnu. No sevis atdalījis un to atdevis. Visiem.

Milzīgā, neaptveŗamā mākslas darbu krātuve! Ej, kur vēlies, skaties, ko gribi. Tikai zinātāji zina, ko meklēt, ko skatīt. Un arī viņi apmaldās un apjūk. Es nemeklēju ne slaveno Monu Līzu, ne seno ēģiptiešu mūmijas vai hieroglifus. Mani vēl vienmēr pie sevis velk Džeriko (Gericault) Medusas plosts. Kas lika viņam pētīt un gleznot mirušos un dzīvos vienkopus pēc kuģa avārijas uz plosta vētras pārņemtas jūras vidū? Kas liek man iet gaŗām portretiem, ainavām un altārgleznām, meklējot šo vienu gleznu? Šo dzīves un nāves vienādojumu? Iznīcību un apliecinājumu, ka vēl ir cerība, vēl ir dzīvība, ka kaut kas paliek? Ja ne citādi, tad traģēdijas atspulgs gleznā. Vai zīlējot skatos šai gleznā kā savā plaukstā, kas stāsta un atgādina, kā bija, kā ir un kā beigās būs?

Prom ejot, meklēju līdzsvaru gaišajās impresionistu gleznās, portretos un jaunu meiteņu atkailinātajos augumos, ko mākslinieki kopš gadu simtiem gleznojuši un glezno vēl šobaltdien. Meklēju dzīvības apliecinājumus. Un kur vēl labāk to atrast nekā Senas malā, kur sasēdušies zēni un meitenes kāri laiza saldējumu, dzer limonādes un sildās viens otra tuvumā. Un saulītē.

 

 

Au revoir Paris!

 

Gloria in excelsis Deo. Et in terra pax hominibus bonae voluntatis. Laudamus te. Benedicimus te. Adoramus te... man rokā ir nošu lapa ar vecajām, stūrainajām nošu zīmēm. Tādām, kā citos gadsimtos mūki uz četrām nošu līnijām rakstīja baznīcas dziesmas. Varbūt tās ir tās pašas zīmes, latīņu teksti un meldijas, ko dziedāja toreiz un tagad dziedu es, stāvēdama Notre Dame katedrālē.

Šī ir svētdienas rīta mesa. Salīcis priesteris vada liturģiju. Latīņu valoda, senā katoļu baznīcas valoda, šeit man nerada svešuma sajūtu, es nejūtos neiederīga starp man apkārt stāvošiem dievlūdzējiem, parīziešiem. Man nav jādomā par latīņu valodas stundām skolā, nav jāatceras mūzikas vēsturēs lekcijas. Šai brīdī, šai vietā nekas neliekas ne svešs, ne novecojis. Sanctus, sanctus Dominus Deus, mana balss saplūst ar citām balsīm. Bijušais, senais Notre Dame katedrālē ir arī šī svētrīta stunda. Un mēs, tur sanākušie, dziedam vienbalsīgā korī: Juibilate Domino, omnis terra ... Alleluia, alleluia!

Iznākot no baznīcas, vairs nevaru izvairīties: šis ir mans pēdējais rīts Parīzē. Saulains, bet priecīgi skumīgs rīts. Dārzā aiz baznīcas zied kastaņas, vecāki vīri sēž uz soliem un sildās saulītē, un bērni turpat ķersta baložus. Bet Senas malā gaŗās, lēzenās kāpnes un upes krasts ir pilns ar tur sēdošiem jauniešiem. Gaŗām slīd atklāti tūristu kuģīši un aizdzen upes ūdeņu tumšbrūno nopietnību. Ceļotāji baltos un koši krāsainos tērpos, gar krasta mūri sazaļojušie vīnāji, akordeona spēlētājs tilta galā − viss un visi svin saulaino pavasaŗa svētdienu. Un tikai tad, kad, uz tilta apstājusies, ieraugu nākam jaunu meiteni ar diviem maziem, pieskatāmiem bērniem, iedomājos: varbūt tā pa šo pašu tiltu kādreiz gāja manas mātes māsiņa, kādas krievu augstmaņu ģimenes bērnu audzinātāja − guvernante. No Senas ūdeņiem iznirst sens stāsts par Annu, kas, tikko savu sešpadsmito gadskārtu sagaidījusi, no Rīgas priekšpilsētas aizbraukusi uz Parīzi strādāt. Ak, kāda drosmīga un uzņēmīga meitene ir bijusi manas mātes māsiņa!

Un tagad es skatos uz upi, tiltiem un namiem, droši vien tiem pašiem, kuŗus sen, sen skatījusi latviešu meitene − mana nekad neredzētā radiniece. Un viņa velk mani atpakaļ tur, kur man vairs neko neatrast.

Es staigāju pa ielām, kā kaut ko meklēdama, kā pa pērnām smilgām bradādama, kā atvadīdamās un pati sev solīdama − es šeit vēl atgriezīšos. Es šeit citu pavasari atkal staigāšu. Un tādēļ: uz redzēšanos, Parīze! Un kad es atgriezīšos, iešu pa Parīzes ielām, dārziem un laukumiem un prasīšu no Ēģiptes atvestajam obeliskam: vai tu redzēji šeit staigājam latviešu meiteni ar krievu kundzenes bērniem pie rokas? Jautāšu Triumfa arkai − vai mana mātes māsiņa ir izgājusi caur taviem slavenajiem vārtiem, stumdama ratiņus, kur guļ citas sievietes bērns? Un es meklēšu to namu, kuŗa bēniņos viņa dzīvojusi, un domāšu: vai te ir, vai šīs ir tās durvis, kas vēl saglabājušās no laikiem, kad vēl neviens neteica: Tas bija pirms pirmā pasaules kaŗa.

Es citu pavasari atgriezīšos. Au revoir Paris! A bientot! ♦