Jaunā Gaita nr. 245, marts 2006
PAR GŪSTEKŅIEM II PASAULES KARĀ
Auseklis Za|inskis. Bez ienaida un bailēm. 2. grāmata. Rīgā: Elpa, 2005. 277 lpp.
Latviešu leģionā iesauktais un angļu gūstā nokļuvušais grāmatā iekļauto materiālu kompilētājs un vienlaikus līdzautors Auseklis Zaļinskis jau īsi pēc brīvē palaišanas sāk vākt liecības no latviešu karavīriem, kuri II Pasaules kaŗā nokļūst gūstā − gan vācu, gan krievu, gan arī angļu vai amerikāņu − dažādos pasaules stūros. 1. sējuma (East Lansing / Īstlansingā, USA / ASV: Gauja, 1991) 423 lappusēs iekļauta tikai neliela daļa no sarūpētajiem pirmavotiem, visvairāk dienasgrāmatas, vēstules, atmiņu stāsti. To pašu var teikt par mutvārdu liecību izlasi (no ierakstiem 150 skaņu lentēs!) 2. sējumā, kuŗa parādīšanos dienas gaismā Zaļinskim (1918-2004; skat. JG237) nav lemts pieredzēt. To līdz galam noved viņa palīdze, žurnāliste, dzejkrājuma Brīnums (1981) autore Ilze Sīmane (publicējusies arī kā Ilze Liepiņa).
Kamēr 1941.17.VI − pirmā krievu okupācijas gada pašās beigās − NKVD kaŗaspēka vienības atbruņo un apcietina kādus 200 Litenē stacionētos Latvijas armijas virsniekus, daļu nošauj, pārējos Gulbenes stacijā ievieto aizrestotos lopu vagonos un aizved uz Sibīriju, vairums kareivju pēc pāris nedēļām sagaida vācu armijas vienības, kas viņus nevis atlaiž uz mājām, bet pa lielākai daļai ievieto nometnēs kopā ar padomju armijas gūstekņiem, parasti Vācijas austrumu daļā. 1940.29.II, trīsarpus mēnešus pirms krievu armijas iebrukšanas Baltijas valstīs, Latvijas armijas obligātajā dienestā kopā ar 1 000 citiem jauniešiem mobilizētais Zaļinskis ir viens no viņiem. Paiet 10 mēneši, pirms vācieši ļauj viņam atgriezties Latvijā. Divus gadus vēlāk (1944.VI) seko iesaukšana Latviešu leģionā, kaŗa beigu posmā (kopā ar daudziem citiem 15. divīzijā iedalītajiem) nonākšana Ziemeļvācijā, padošanās angļiem un līdz atlaišanai kaŗa gūstekņu nometņu pieredze, to vidū daudz dzirdētajā un aprakstītajā Cēdelgēmā, Beļģijā. Visumā līdzīgs liktenis ir arī citiem angļu gūstā nonākušajiem. Piemēram, viens no liecību autoriem, Valfrīds Spuntelis, ir leģionārs gadu un trīs mēnešus, bet gūsteknis gadu un septiņas dienas.
Abi Bez ienaida un bailēm sējumi dod nozīmīgu ieguldījumu balto plankumu aizpildīšanā, jo to tematika ir tikpat kā neiepazīta − par gūstā nonākušiem puišiem, kuŗu zemes iztirgo vispirms Berlīnē un Maskavā (1939), pēcāk Teherānā (1943) un Jaltā (1945). Dziļu analīžu un izteiksmes smalkumu vietā lasītājam jāapmierinās ar neizdaiļotu, skaudru patiesīgumu viņu personīgās pieredzes stāstījumos, kas lielākoties tomēr labi atspoguļo aprakstāmā laika un vides kolorītu.
Par pieredzi amerikāņu gūstā stāsta divi vācu armijas izpalīgi. Ojārs Pūriņš nonācis Itālijā, kur piedalīts (kopā ar 500 citiem mobilizētiem latviešiem) kādai vācu izpletņu lēcēju vienībai. Oļģerts Linde, izglābies no krievu sabombardēta lazaretes kuģa, ievietots vācu katoļu slimnīcā, kur medicīnas māsas bijušas mūķenes (kad nāca bumbu uzbrukumi, nonnes gāja uz kapellu lūgt Dievu, bet mēs mežā), kā brīvais gūsteknis sūtīts cauri Beļģijai uz Marseļu (beļģietes skrēja klāt mūsu vagoniem un ar zīmēm rādīja, ka mums jāpārgriež rīkles. Citas turpretim pacēla svārkus un noliekušās mums rādīja plikas pakaļas), kur amerikāņi iedzinuši milzīgā vācu gūstekņu nometnē. Četri atmiņu stāstītāji nokļūst krievu gūstā Austrumvācijā, divi no viņiem invalīdi − viens no ievainojuma akls, otrs, neraugoties uz nopietnajiem ievainojumiem, nosūtīts vilkt baļķus no Oņegas ezera Karēlijā, kur kāju un roku iekaisumi beigušies ar locekļu amputāciju.
Bijušie gūstekņi stāsta par pazemojošiem noteikumiem, postu ar utīm un blaktīm, brutāliem apsargiem, par barības trūkumu (pat līdz ģībšanai), kaut arī bijuši izņēmumi − piemēram, braucot cauri Tilzītei (Tilsit, kopš 1946. gada iekļauta KPFSR Kaļiņingradas apg. un pārdēvēta par Sovetsk), vācu sieviešu organizācijas sarūpētais ēdiens bijis tik bagātīgs, ka vēders pieteicis streiku. Vācu attieksme pret gūstekņiem neizcēlusies ar vienveidību − sišana ar šautenes laidni pa vēderu, pat nošaušana par zoss nozagšanu kādās lauku mājās, bet tajā pat laikā piespiedu darbā uz Vācijas rūpnīcām nosūtītajiem, piemēram, tērauda kausētavā Hermann Göring Werke, vācu arodbiedrības likumi attiekušies arī uz nevāciešu strādniekiem, ieskaitot kaŗa gūstekņus, turklāt baltieši bijuši savā ziņā priviliģēti rūpnīcas administrācijas ierīkotajā prieka mājā. Kamēr uz vācu meitu durvīm bijis uzraksts: Für Polen verboten − poļi drīkstējuši iet tikai pie polietēm − baltieši varējuši iet, kur patika. Amerikāņu gūstā nonākušie jutušies kā kaŗa noziedznieki, nevis gūstekņi. Kādas nometnes komandants vismaz pusstundu katru dienu licis gūstekņiem lamāt Hitleru. Gūstekņi arī spīdzināti − kāds vācu virsnieks, kuŗš piedalījies Musolīni glābšanā, tik nežēlīgi un ilgi, ka zaudējis prātu. Arī nopietni slimiem bijis jāstājas ierindā. Tiem, kas protestējuši, krauts pa žokli un bijis jānēsā mērkaķis ar akmeņiem vairākas stundas − līdz tie pakritusi un aizvesti uz lazareti. Interesanti, ka amerikāņi jutuši nepatiku pret latviešu dziedātajām dziesmām. Toties krievi reizēm dzinuši gūstekņus ārā no barakām un tieši likuši viņiem dziedāt tautasdziesmas, piemēram, Līgo laiva uz ūdeņa un Nu ardievu, Vidzemīte!
Pret leģionāriem naidīgi bijuši ne tikai latviešu tautības sarkanarmieši, bet arī latviešu izcelsmes ASV armijnieki, īpaši pret tiem, kas nevēlējušies atgriezties krievu okupētajā dzimtenē: ...ja jūs esat īsti latvieši, tad jums jābrauc atpakaļ uz savu dzimteni. Vairākos stāstījumos pieminēts vācu gūstā esošā raibā pudura kronis, tautā pazīstamais populāru šlāgeru autors un dziedonis, Eduards Rozenštrauhs. Vēl uzzinām, ka, no krievu uz kādu salu darbā aizvestajiem 3 000 vācu gūstekņiem, atgriezušies tikai 800; Karēlijā pēckaŗa gados darbojusies somu pretpadomju partizānu grupa Melnais kaķis.
No pašu vidus daudz ticis darīts, lai gūstekņi nepārvērstos par garīgiem einukiem. Sirsnīgi pajautrinošs ir paša sējuma sakopotāja Zaļinska raksts par latviešu kaŗavīru varietē Gājputni Cēdelgēmas gūstekņu nometnē, kas piedzīvo 78 izrādes un kuŗa apmeklētāju skaits pārsniedzis 23 500 laika posmā no 1945.14.VII līdz 1946.2.III. Informatīvo vērtību ceļ arī kaŗa ziņotāja Juŗa Zīverta 14 Cēdelgēmas fotouzņēmumi (kuŗu iespiedums gan varēja būt kvalitatīvāks) un, īpaši, visā pilnībā pārpublicētā Ausekļa Zaļinska un Bruno Ozoliņa Viena diena Cedelghēmā Beļģijā (Cedelghēmā, 1946. 35 lpp.; 2. izd. 1947) − zīmējumi, lakonisks teksts zem tiem un divas nometnē sacerētas dziesmas.
Auseklis Zaļinskis pēc gūsta strādā par Mērbekas Latviešu teātra administratoru Vācijā, studē Baltijas Universitātē Pinnebergā, strādā Augustdorfā par Latviešu Centrālās Komitejas Vācijā referentu līdz 1957. gadam, kad pārceļas uz ASV, kur piedalās trimdas periodisko izdevumu veidošanā un ir to līdzstrādnieks, arī Jaunās Gaitas, kuŗas redaktoru atmiņā Auseklis palicis kā gaiša, intelektuāli spraiga personība, kā cilvēks ar apgriezieniem.
Rolfs Ekmanis
