Jaunā Gaita nr. 245, marts 2006

PAR PĒCPADOMJU KORUPCIJU

Rasma Karklins. The System Made Me Do It: Corruption in Post-Communist Societies. Armonk, New York, London: M. E. Sharpe, Inc., 2005, 219 lpp. (ISBN 0−7656-1633-5, $65,95; mīkstos vākos − ISBN 0-7656-1634-3, $24,95).

 

Ilinoisas Universitātes (Čikāgā) politisko zinātņu profesore Rasma Kārkliņa ir labi pazīstama un respektēta pētniece ar ekspertīzi etnopolitikas jautājumos. Viņas darbi ieguvuši plašu ievērību un atzinību, ieskaitot prestīžo Amerikas Politisko zinātņu apvienības Ralfa Bunčes godalgu (Ralph Bunch Award).

Kā vērtē Transparency International (2005), Latvijas situācija ES ar 4,2 punktiem no 10 (5 skaitās apmierinoši) ir otra bēdīgākā pēc Polijas. Igaunija ar 6,4 punktiem sasniedz vidēji koruptas valsts līmeni. Lietuvai piešķirti 4,8 punkti. Turpretim izcili rādītāji ir Ziemeļvalstīs, piem., Islandē (9,7) un Somijā (9,6), kur korupcijas nav. Lielajam un ietekmīgajam kaimiņam − Krievijas Federācijai savukārt piešķirti tikai 2,4 punkti.

Latvijā, kā to apraksta Valts Kalniņš grāmatā Latvia's Anticorruption Policy: Problems and Prospects (Rīgā: Institute for International Politics, 2002), vēl joprojām pastāv nopietni trūkumi tieslietu sistēmā un tās procesos. Taču pati par sevi vien šo trūkumu uzskaite nav pietiekama pilnīgai korupcijas izpratnei. Kārkliņas pieeja ir interdisciplināra. Viņa iedziļinās ar korupciju saistītās parādībās, dod nozīmīgu ieskatu korupcijas izraisītās problēmās, norāda gan uz līdzīgo, gan atšķirīgo. Ar šo pieeju Kārkliņa veido visiem noderīgu laikmetīgu pamatzināšanu grāmatu, kaut arī šādai pieejai piemīt nenovēršamas nepilnības, pievēršoties atsevišķiem jautājumiem, piemēram, par izvairīšanos no sacensības noteikumiem. Taču īstenībā sacensības noteikumi bieži neatbilst saimnieciskām realitātēm mazā valstī, kur trūkst īstu konkurentu. No ārzemēm ievesti un nepārdomāti noteikumi ne vienmēr spēj dot labākos atrisinājumus. Lai arī kā mēs vēlētos racionāli iedarbīgas sabiedriskās attiecības, vadošās aprindas mazās valstīs savstarpēji savieno tuvas personiskās saites un pazīšanās, kas var vest gan uz labu, gan sliktu uzvedību.

Kārkliņas aplūkoto 20 valstu pieredze ir ļoti dažāda. Mums visvairāk par izcilu paraugu noder Somija, kur neviens nav sagrābis valsts īpašumus, kur nav kukuļošanas un ārzemju biznesa partnerus ļoti civilizēti un godprātīgi pacienā restorānā ar labām pusdienām. No citur lasītā var spriest, ka šodien ārzemju vērotājus satrauc korupcija Krievijā, kas esot vienā līmenī ar Albāniju, Nigeru un Sieraleoni. Jau Ļevs Tolstojs u. c. krievu rakstnieki aprakstīja krievu ierēdņiem raksturīgo zagšanu. Un šodien krievu pētnieku grupas Indem secinājums: korupcija ir lielākā Krievijas problēma, slimība, kas inficē ne tikai visu Krievijas sabiedrību, bet apdraud arī kaimiņus. Indem ziņo par varmācīgu izspiešanu visos līmeņos. Izspiestās naudas summas esot divreiz lielākas par visas Krievijas Federācijas budžetu, turklāt korupcija rada grūti vai pat neiespējami apkarojamus visāda veida noziedzniekus.

Manuprāt, korupcijas dziļās saknes Krievijā un pēc tam PSRS arī mūsdienās apgrūtina cīņu ar korupciju visās bijušajā Padomju Savienībā iekļautajās nekrievu zemēs, ieskaitot Latviju (skat. par šo tematu arī Tartu U. profesora Reina Tāgeperas rakstu „Baltic Values and Corruption in a Comparative Context.” JBS, 33/3, 243-258). Izmantojot Transparency International 2004. gada vērtējumus, Kārkliņa sagrupē šīs valstis vairākās kategorijās. Baltijas valstis ar lielāko, bet joprojām nepietiekamo progresu korupcijas ierobežošanā atrodas kaut kur vidū starp Somiju un Krieviju. Grāmatā aprakstīto dažādu tautu dažādā pieredze nepieļauj vispārinājumus. Kārkliņa sekmīgi izvairās no tiešiem salīdzinājumiem. Par korupciju valsts pārvaldē un t.s. valsts sagrābšanu tagad slavenajā Pasaules Bankas 2000. gada pārskatā Kārkliņa saskata lielas, dažreiz grūti noskaidrojamas, dažkārt mainīgas attiecības. Tajā laikā situācija pat minimāli nav apmierinoša nevienā no Baltijas valstīm. Latvija ar sev raksturīgo valsts piesavināšanos jeb lielo korupciju ir 5. vietā, tūlīt aiz Krievijas, kamēr Igaunija valsts apzagšanas jomā ir 17. un Lietuva 15. vietā. Tad vēl tādas lietas kā ģimnāzijas eksāmenu pārdošana Igaunijā, korupcijas apdraudētais Rīgas Vecpilsētas centrs un nožēlojamais skandāls ar Lietuvas prezidentu.

Kārkliņas plašā bibliogrāfija, kas satur svarīgāko no korupcijai veltītajām publikācijām līdz 2004. gada vidum, lieliski papildina pašu pamattekstu un aicina lasītāju uz dziļāku iepazīšanos ar korupciju ne tikai savā valstī, bet vispār. Latviski sacerēto darbu virsraksti centīgi pārtulkoti angliski, taču oriģinālā nosaukuma trūkums kavē atrast tādus darbus kā latviski rakstīto Valta Kalniņa grāmatu un Ingrīdas Pūces bakalaura tēzi.

Pēc iepazīstināšanas ar sava darba plānu, autore aplūko korupciju pēcpadomju valstīs, kas jau gadus 15 cenšas ne tikai attālināties no padomju iekārtas, bet vienlaikus sakārtot sevi sadarbībai ar citām ES valstīm. Kamēr korupcijas paveidu un cēloņu katalogam jau tagad ir klasiska vērtība, kritēriji korupcijas samazināšanai ir īpaši noderīgi visās bijušās padomju pārvaldītajās zemēs un ir absolūti nepieciešami Latvijā, kur pašreiz pastāv ļoti samudžināts pasaules uzskats un gluži divdabīga attieksme pret korupciju. No vienas puses, latvieši vēlas dzīvot godīgu un brīvu dzīvi, bet no otras, viņi nespēj atturēties izmantot draudzības u.c. saites sev vēlamā vieglākai iegūšanai. Dažu uzskatā vajadzēs vēl vismaz no 10 līdz 15 gadu, kamēr bijušie padomju funkcionāri pazudīs no Latvijas sabiedriskās skatuves. Manuprāt, ar to vien nepietiks, un tāpēc jāveido asāka korupcijas apkarošana jau šodien.

Jāapbrīno Kārkliņas lielā rūpība milzuma materiālu savākšanā, sakārtošanā un atlasē. Un viss tas kodolīgā, raitā un precīzā angļu valodā. Darbu bagātina vairākas ilustratīvas tabulas. Šai vērtīgai grāmatai jābūt katrā akadēmiskā bibliotēkā.

Grūti apstrīdēt Kārkliņas spriedumu, ka korupcija nav pilnībā izskaužama. Tā tas varētu arī būt, nemainot visus sabiedrībā valdošos uzskatus par tautas labklājību un personisko dzīvi. Taču aicinu visus lasītājus atbalstīt domu, ka Latvijai ētiskas sabiedriskās uzvedības ziņā jātuvojas Ziemeļzemēm, īpaši somiem, kuru godīgums ir leģendārs. Ilgtermiņa plānu korupcijas apkarošanai piedāvā vairāki ekonomisti, ieskaitot šo rindiņu rakstītāju, rakstā „Corruption and Economic Development on the Baltic Littoral: Focus on Latvia” (765, 35/4, 329-345).

Attiecībā uz ieteikumiem, protams, nav par ļaunu atsaukties uz Marku Tvēnu (Mark Twain) − ir labi mācīt citus darīt labu, bet daudz grūtāk ir pašiem būt labiem. Ar saviem darbiem varam vismaz veicināt sabiedriskās audzināšanas progresu, nosūtot kā dāvanu Kārkliņas grāmatu Latvijas Nacionālās bibliotēkas direktoram Andrim Vilkam ( Latvijas Nacionālā bibliotēka, Kr. Barona ielā 14, Rīgā. LV-1423, Latvia).

 

Gundars Ķēniņš Kings

 

Ekonomists Gundars Ķēniņš Kings ir emeritēts Pacifika U. profesors un dekāns.