PA DAŽĀDIEM CEĻIEM: VOIE ROYALE. VIA DOLOROSA

Laima Muktupāvela. MĪLA. Benjamiņa. Rīgā: Daugava, 2005. 453 lpp.

 

Biogrāfiskais romāns mūsu literatūrā jau ir iesakņojies. Starp ievērojamākiem priekštečiem, citu vidū, varētu minēt Jāņa Lapiņa romānu par Poruku. Robeža starp biogrāfiju un romānu savukārt ir visai izplūdusi. Dažreiz tiesas ir bijušas spiestas uzņemties literārā soģa lomu, bet ne visai sekmīgi. Muktupāvelas teksts samezglojas vēl vairāk ar to, ka autore lieto pirmo personu, iemiesodamās Emīlijā Benjamiņā, runādama viņas vārdā. Taču stāstītājas „es” nevarētu liecināt par autobiogrāfiju, jo lasītājs drīz atskārst, ka tekstā ir vairāki stāstītāju slāņi, ir vairākas balsis. Formāts norāda it kā uz sava veida dienasgrāmatu ar ierakstiem no 1901.10.IX līdz 2003.IX, kur apgalvojums: Es taču teicu, ka vēl esmu dzīva. (..) Tikai pagaidām atrodos prombūtnē. Jā, cilvēku atmiņā Emīlija Benjamiņa noteikti dzīvo. Man atlicis tikai dzīvelīgs spiritus − tā nobeidzas ieraksts izsūtījumā 1941.12.IX. It kā teksta autentiskuma pastiprināšanai ievietotas fotogrāfijas un dažādu dokumentu atveidi. Sējuma noslēguma nodaļā „Fakti” atrodam gan paskaidrojumus par tekstā minētiem vārdiem un notikumiem, gan arī īsas piezīmes par citām kultūrvēsturiskām personām un norisēm. Dokumentācija balstās faktos, taču pieļauj autores radošai iztēlei piepildīt atstātos baltos laukumus.

Muktupāvela ar savām trīs grāmatām, stāstiem un cita formāta publicējumiem ir lasītājiem labi pazīstama. MĪLA. Benjamiņa ir autores pirmā pieteikšanās biogrāfiskajā žanrā. Autore uzsveŗ jaunāko vārdu „mīla” (nelietojot vecāko - „mīlestība”), atdalot to no „Benjamiņa.” „Mīla” ir vārds, ko Emīlijas tuvinieki pa laikam lieto kā saīsinātu mīļvārdu, bet arī apzīmē ne pārāk apgarotas attiecības, vairāk norādot uz fizisku, seksuālu tuvumu. Tā tekstā aprakstīti Emīlijas jaunības dienu sirojumi pa Rīgas ielām, meklējot partnerus, visbiežāk starp policistiem un kaŗavīriem. Viņas piedzīvojumi dažkārt nes arī peļņu. Emīlija, liekas, vienmēr aizrāvusies ar skaitļiem un aprēķiniem. Pirmais vīrs, aktieris Elks (Elksnītis), par kuŗu viņa jūsmo paīsu brīdi, drīz atskārš savu švaukstīgumu, kā arī nespēju ar savu ierobežoto talantu nopelnīt minimālu iztiku. „Benjamiņu” Emīlija iegūst ar otro vīru Antonu, ko viņa noskata un nolemj pievākt pirmām kārtām kā veikalnieciski piemērotu partneri. Izdevīgā brīdī izbrauciena laikā kūtsaugšas sienā − klasiska vieta latvieša mīlas un mīlestības izplūdumiem − viņa paved Antonu, kuŗš jau ir ievērojams sabiedrisks darbinieks, izdevējs, arī mazliet rakstnieks, pabagāts, precējies trīs bērnu tēvs.

„Jēra dvēsele,” Antons, kā Emīlija viņu laiku pa laikam nosauc, tomēr nav pietiekoši liela vēriena veikalnieks, bet viņu simbioze ir veiksmīga. Viņi uzsāk sava laika populārāko avīzi Jaunākās Ziņas, un Emīlija savukārt nodibina žurnālu Atpūta. Citi ieguldījumi un pasākumi, ieskaitot paraugsaimniecību Valdeķi, zeļ un zied, galvenokārt pateicoties Emīlijas enerģijai, izdomai, neatlaidībai un taupībai. Viņu bagātība kļūst teiksmaina. Viņu mājā − Krišjāņa Barona ielā pretī Vērmaņa dārzam − ko Emīlija dēvē par savu pili, viesojas paši izcilākie kultūras kopēji, mākslinieki, ievērojamākie politiķi, tostarp Kārlis Skalbe, Jānis Jaunsudrabiņš, Rūdolfs Blaumanis, Andrejs Upīts, Kārlis Ulmanis, Ādolfs Kaktiņš, Mariss Vētra u.c. Visi klanās, bet es varu izvēlēties, vai atņemt sveicienu vai ne − dzird Emīliju sakām. Benjamiņi atbalsta daudzus labdarības un kultūras pasākumus, braukā pa ārzemēm, un Emīlija personīgai skaistuma kopšanai un savas „pils” izdaiļošanai netaupa ne izdomas, ne līdzekļus.

Šajā paradīzē, bagātības un spožuma augstumos tomēr iezogas ēnas. Es piespiedu jūs mani saukt par karalieni, lasāms kādā Emīlijas ierakstā. Atrodas cilvēki, kam patīk sviest akmeņus uz stikla māju kalngalā. Bez citām nepatikšanām, Benjamiņa dēla Jāņa tiesāšanai Emīlija spiesta izdot ievērojamas naudas summas, lai izkārtotu pareizo liecinieku parādīšanos prāvās. Politiski un diplomātiski Latvijai draud briesmas. Baltvāci atstāj Latviju. Krievijas politika pret Baltijas valstīm kļūst agresīva. Netrūkst padomnieku, kuŗi iesaka Benjamiņiem Latviju pamest. Antons mirst, bet Emīlija atsakās doties uz Vāciju, kur dzīvo viņas māsa ar ģimeni. Benjamiņu māju Krišjāna Barona ielā atsavina ar rakstnieka Viļa Lāča parakstītu rīkojumu un, aizvešanām sākoties, Emīliju ieliek lopu vagonā, kur viss smird. Viņa atsakās lietot kopējo dabiskām vajadzībām domāto caurumu vagona grīdā. Atsakās arī ēst, cieš no dizentērijas. Vilcienam nonākot galā, pārgājiena laikā viņa kļūst histēriska un drīz vien nomirst.

Biogrāfiskais stāstījums vietvietām atgādina grieķu traģēdijas. Emīlijas izcelsme ir visai necila − māte vešeriene, tēvs dzelzceļa darbinieks, taču visai drīz, pateicoties savām spējām izmantot apstākļus, viņa kļūst par Rīgas kultūras priesterieni un valdnieci, solās, ka greznajā Tērbatas ielas „pilī” skābputras nebūšot. „Karalienes” aristokrātiskā augstprātība kļūst leģendāra. Kā klasiskā traģēdijā, viņa neņem vērā zīmes − ne pareģa Finka, ne kādas čigānietes biedinājumus, ka viņas valdīšanai draud iznīcība un viņas dzīve beigsies nabadzībā un postā. Sarkofāga vietā viņas mirstīgās atliekas tiek ievietotas no atejas dēļiem sasistā kastē, kas aprakta kaut kur Sibīrijā.

Protams, lasītājam jāatceras, ka šis ir Muktupāvelas stāstījums, un Benjamiņu piederīgie ir vairāk nekā sašutuši par šādu necienīgu lčse majesté dzīves stāstu. Muktupāvelas iztēlē Emīlija sarunājas ar Dievu kā līdzcilvēku, apsūdzot viņu augstprātībā un liekulībā. Tā var izlikties kā zaimošana, taču parāda Emīlijas droši vien patiesās valdonīgās rakstura iezīmes, kas viņai liek sevi pielīdzināt tiem, kuŗi uzskata sevi par pārcilvēkiem, Es pati sevi kronēju, Emīlija paskaidro, vienlaikus uzskatīdama savus līdzcilvēkus par apgaismībā neiekļuvušiem „dzimtsļaudīm.” Dievi soda tos, kas grib būt viņiem līdzīgi.

Blakus Benjamiņu sāgai lasītāji atradīs saistošu vēsturisku norišu atainojumus, piemēram, Krievijas iesūtīto soda ekspedīciju 1905. gadā, kad varmācība un nežēlība Latvijas pilsētās un laukos pārņem cilvēkus savā varā. Skats no Café de Paris atklāj Rīgas „zelta jaunatnes” izpriecas − ar grafiskiem aprakstiem par vecākās profesijas nodarbībām, kuŗas citviet sauktos par seksa orģijām. Autore arī sevi ielikusi tekstā kā laucinieciski kautrīgu Emīlijas Benjamiņas intervētāju. Šī aina, kaut arī visai īsa, ir komiska, anachroniska interlūde traģēdijas gaitā. Varētu piebilst, ka Muktupāvelas pasaulē nākšanas laikā Emīlija jau sen bija viņsaulē, ja neskaita viņas animus parādīšanos Vērmaņa dārzā epilogā, kas datēts 2003. gada septembrī.

Muktupāvelas teksts ir iedzīvināts ar veiklu un pievilcīgu stāstījumu. Dažu labu lasītāju vietām gan varbūt aizskars brutālais tiešums.

 

Juris Silenieks

 

Recenzents ir franču literatūras profesors emeritus un JG redakcijas loceklis.