JG247 Marta Landmane. Neskumsti, meitenīt

Piederu paaudzei, kas pārtiek no kaŗa laika atmiņām. Kā raibaļa atgremo zāli, tā es atgremoju tā laika piedzīvojumus un pārdzīvojumus. Tie sirdij tuvi, reizē šausmina un tīksmina. Kaŗavīra frenča sūrās tabakas un sviedru elpa vēl šad tad aizvējo gaŗām degunam. Reizēm pavisam negaidot mutē iesitas bez taukuma vārītas kāpostu viras skābums... Ja pati savus piedzīvojumus esmu vētījusi un malusi līdz apnikumam, ja tie izdiluši kā cimds pavasaŗa pusē, tad raugu aizņemties kādu vēl nedzirdētu kaŗa laika teiku.

Maiju Taureni satieku bieži. Sieviete manos gados. Sirdsdraudzene. Kaut kad, kaut kā kaŗa juceklis bija mūs parāvis kā nikna straume un saskalojis vienuviet. Atskatoties vairs nepratām. Pienāca dienas, kad no viena skārda šķīvja ēdām, apstākļu spiestas, vienā guļamvietā pārlaidām naktis, vienu spilvendrānu, dzimteni pieminot, pieraudājām.

Vienlaicīgi aizvērām Vācijas nometnes vārtus, lai, no kuģa nokāpušas aizjūŗā, apmestos vienā pilsētā. Un tā joprojām − darbs vienā rūpnīcā, vienā slimnīcā pasaulē laisti bērni, vienā svešā mežā izkaisīti vīru pelni... Vai drīz jau nebūs pusgadusimtenis pagājis, kopš vienos grožos esam iejūgtas? Labprātīgi neiejūdzāmies. Atļaujas neprasījis, viltīgais nezināmais, ko citi sauc par likteni, iejūdza. Tā saucamos normālos apstākļos šaubos, vai mēs būtu satikušās. Un, ja būtu, tad droši vien sauktos paviršas paziņas. Mūsu pagātnes − romāns divi daļās. Ačgārni − bet otro grāmatu abas ar Maiju esam lasījušas, pārrunājušas, varētu pat sacīt, uzrakstījušas kopēji. Pirmo − neatvērtu nolikušas plauktā, lai apput. Jūtam, ja to šķirstīsim, atsvešināsimies, jo tik dažādas, tik atšķirīgas bijušas mūsu dzīves toreiz − dzimtenē. Ne daudz ko zinu, ne arī gribu zināt par Maijas Taurenes izcelsmi, ne viņa par manu.

Pērnnedēļ draudzeni satiku piektdienas pievakarē autobusu piestātnē pie pilsētas valdes nama. Vērojot putnus, kas ķīvējās uz dzegām un palodām naktsmāju dēļ, neredzēju Maiju pienākot.

Piektdienas pievakarēs mani parasti nemiers dīda. Gribas paklejot pa lieltirgotavas ejām. Ne vienmēr, lai iepirktos. Pietiek ar to, ka esmu varējusi pacilāt plauktos sakārtotās, ar gudru ziņu pievilcīgi iesaiņotās preces; varējusi pavērot pircējus, kā tie grozus un ratiņus piekrauj dažādiem labumiem...

Reiz arī es tiku ierauta šādā pircēju virpulī. Jā, taisni piektdienas pievakarē, jo piektdienas rītā izmaksāja algu...

„Apcepusi, kraukšķīga cāļa ādiņa un vēss vīns − izklausās labi. Mutē saskrien siekalas. Kā būtu, ka es tev piebiedrotos?” Draudzene aplaizīja lūpas.

Tajā naktī Maija palika pie manis. Sveču gaismā malkojām skābu vīnu, klausījāmies, kā marta vēji grabinās gar durvīm un runājām, runājām. − Līdz rīta ausmai diedelēju, līdz beidzot izdiedelēju no draudzenes stāstu:

„Manas smadzenes strādā virsstundas! − Kā lai sāku? Kur lai sāku? Palīdzi man sakārtot domas, Maija.”

„Esi mierīga. Mans stāsts būs mierīgs. Tur nebūs nekā sensacionāla. Tajā netiks pieminēti izcili varoņi, ne arī izcili ienaidnieki. Tas būs stāstījums par dažiem parastiem cilvēkiem, kuŗiem bija lemts dzīvot, pieaugt, meklēt savu apslēpto Es kaŗa laika apstākļos.

Rīgas-Liepājas naktsvilciens apstājās kaut kur Lietuvas robežas tuvumā. Mežā. Nobremzēja negaidīti, pārāk strauji. Pasažieri sašūpojās, gandrīz sabadījās. Atguvušies staipīja kaklus un ausījās, pa logiem izkārušies. Nebija ilgi jāgaida, kad kā zibens šautra cauri vagoniem izšāvās ziņa − Latvija iesaistīta kaŗā! Vācu armija pārgājusi robežas. Dzelzceļa līnija jāatbrīvo speciālam vilcienam.

Tajā gadā biju piecpadsmit gadus veca skolas meitene. Seja apaļīga, bāla. Lūpas spītīgi sakniebtas. Rūsganie, biezie mati, kuŗus nekad nemācēju „savākt kopā,” gūlās uz pieres un pleciem.

Sapņaina un grūtsirdīga, it kā aizsietām acīm taustījos pa dzīvi. Neapmierināta ar savu fizisko un garīgo uzbūvi. Naida stāvoklī ar līdzcilvēkiem. Visvairāk vecākiem, jo manā uztverē tie nekad nebija bijuši jauni un tāpēc jauniešus nesaprata.

Sēdēju, ierāvusies kupejas kaktiņā, ar mēteļa malu aizklājusi seju. Īgna, vienaldzīga. Skolas vasaras brīvdienas bija sākušās. Tās labprāt būtu pavadījusi jūrmalā vai pat palikusi pilsētā. Lai arī kā tiepos, nekas nelīdzēja. Kā katru vasaru, māte piespieda braukt uz laukiem.

Kā katru vasaru, svētelis parkšķināja kastaņas cekulā uzstādītajā ligzdā, abi suņi rēja aizraudamies, un tēva māsa Jete slaucīja cietās rokas rūtainā priekšautā, kad ar zirga pajūgu iebraucām Virpotāju pagalmā.

„Rau, students klāt!” viņa teica un nomutēja uz vaiga. „Vai zini, ka sācies kaŗš? Piena pārraugs padeva ziņu. Pie Liepājas jau esot vācieši. Lai jau, lai, ja Dievs gribēs, padzīs krievus.”

Krievu Palkā netrūka. Sarkanarmijas vajadzībām tur bija izbūvēta plaša novietne. Iezemiešiem nepieejama, stingri norobežota pasaulīte lielajā pasaulē. Jādomā, ka neviens latvietis tur kāju nebija iespēris. Zemākās pakāpes sarkanarmiešiem ar vietējiem iedzīvotājiem sarunāties bija aizliegts. Izņēmums bija virsnieki. Tie pat tika izvietoti saimniecībās. Arī Virpotājos sarkanā gadā mājoja divi leitnanti. Draudzīgi jaunekļi. Vectēvam pieķērās kā dēli. Dāvināja ķiplokdesas un vodku. Novietnē dabūtus gardumus. Jūtas tika izrādītas ar skopu smaidu, acs piemiedzienu, uzsitienu plecam. Valodas ritēja gausi, kūleņoja kā pa celmiem. Vectēvs, lai neatklātu savus politiskos uzskatus, izlikās, ka krieviski saprot ļoti maz. Un katrs varēja just, ka krievi viens otru uzmanīja. Ja viens tapa vaļsirdīgāks, grasījās pateikt par daudz, otrais to tūlīt pārtrauca, pasaukdams iesānis.

Netālu no dzīvojamās ēkas atradās padziļa bedre. Tā tika izrakta tāpēc, ka vectēvam padomā bija jauns pagrabs. Kaut kādu iemeslu dēļ ar būvdarbiem neveicās. Tos pārtrauca nelaikā. Izmūrētās bedres stāvās malas apauga kārklu krūmiem. Pa gadiem tie sakuploja tā, ka bedre no attāluma vairs nebija saskatāma. Tikai savieši zināja, ko krūmi slēpa. Lietus laikā bedrē sakrājās ūdens.

Arī tajā vakarā, kad augumā mazākais krievs tur iekrita, tā bijusi turpat līdz augšai pielijusi. Kunga prātā, tumsā no novietnes atgriezdamies, nomaldījies no ceļa, izspraucies cauri krūmiem un − iestreipuļojis bedrē! Būtu noslīcis, ja Jete nebūtu gadījusies tuvumā. Lai apsauktu suņus, kas krūmos rējuši kā negudri, viņa, apbruņojusies ar vējlukturi un vectēva nūju, izgājusi ārā. Taisni laikā, lai slīcējam padotu roku un palīdzētu izķepuroties malā. Samirkušu, klabošiem zobiem ievilkusi mājā. Nosēdinājusi pie krāsns un devusi karstu pienu dzert. Bet ar to nav pieticis.

Valodas paklīdušas pasaulē. Meklēts vainīgais. Vectēvam pavēlēts ierasties pagastnamā. Tur pratināts un iztaujāts: kad bedre rakta? Kāpēc rakta? − Vai tāpēc, lai kaitētu Sarkanarmijai un grautu valstī pastāvošo iekārtu?

Jābrīnās, kas veco vīru izglāba no soda − gadi, valodas „neprašana,” cilvēcība? Vai tomēr kāds necilvēks bija aizlicis labu vārdu? − Jāšaubās, drīzāk gan, jādomā, Dievs izpestīja vectēvu. Vairums tēva dzimtas piederīgo bija ļoti reliģiozi. Pārliecināti baptisti, tīrā upes straumē kristīti. Krietni, godīgi cilvēki, kas apzināti otram pāri nekad nedarītu.

Mans tēvs bija luterānis. Laikam jau tāpēc, ka ieprecējās luterāņos. Tēvam patika uzsmēķēt, iedzert, uzspēlēt kārtis. Baznīcu apmeklēja, bet ne katru svētdienu.

Lai nu kā, vectēvu attaisnoja, bet ar vienu noteikumu − bedre noliktā laikā jāaizber un jānolīdzina. Ja nebūtu sācies kaŗš, tas būtu bijis atbildīgs un smags pienākums.

Atceroties sarkano gadu, prātā arī šis gadījums. No stacijas jāpārved radiniece. Ķēvīte iejūgta kokasniekos. Zārdu tante kučierē. Es sēdu blakus, rokā pātaga. Bez steigas izbraucam uz dižceļa. Klip-klap − cauri birztalai, gaŗām auzu laukam, pāri tiltam. Braucam klusēdamas. Kas man jaunai ar vecu daudz ko runāt? Kaulu vecsaimniecība, ko sarkanie jau sākuši izsaimniekot paliek ceļa kreisajā pusē. Papuvē ganās Kaulu bullis. Milzīgs, muskuļains dzīvnieks. Pieķēdēts pie metāla stieņa. Riņķis degunā. Pierei piestiprināts dēļa gals aizklāj acis. Papuvei blakus atmata, ko izmanto Sarkanarmija. Drūmi, glūnīgi vīri šaurām noslēpumainām acīm, soļo, skrien, gulstas, trūkstas kājās. Lai atvairītu vīriešu smīnīgos, izaicinošos skatienus, apsēžos ratos sāniski. Tas, ko ieraugu, mani ķeŗ kā trieka. Plātu muti kā zivs, kas izmesta sausumā, skaņas izdabūt nevaru.

Bullis norāvies no ķēdes! Ticis pāri grāvim, auļo pa ceļu mums pakaļ, smiltis kārpīdams, putekļu mākonī ieņemts, galvu mētādams ar visu dēļa galu.

Atvēzējos, vicinu pātagu, mizoju nabaga lopa muguru. Tante, ratos uz ceļiem nometusies, brēc vīrieša balsī un rausta grožus. Ķēve putās, bet, kā rādās, briesmoņa neizbēgs. Bullis šņāc un sprauslā jau teju, teju pie pakauša... Pēkšņi pāri visiem trokšņiem sadzirdama krievu mēle. Skarba balss kaut ko izkliedz, pavēl. No bara strauji atdalās kāds pusducis kareivju un uzsāk vajāt bulli. Tas satrauc ķēvīti. Atradusi kājas, asti pacēlusi, nu nesas kā ātrvilciens...

Kas zina, kā trakais jandāliņš būtu beidzies, kuŗā grāvī rati gāzusies, ja nebūtu laikus piesteigusies glābēji. Pāris vīru pieveica bulli. Pārējie saturēja ratus.

Zārdu tante, rokas lūgšanā salikusi, debess augstumos vērdamās, pateicās Dievam un bezdievjiem komunistiem vienā elpas vilcienā: „Paldies! Paldies! − Pasibu! Pasibu!” Atbildes nesaņēma. Tā pati pirmītējā bargā balss izkliedza pavēli. Drūmie glābēji bez smaida, bez vārda, kā nedzīvas, bezjūtīgas ēnas aizslīdēja un pazuda barā. Šķita, ka tur, pāri grāvim atmatā, sākas cita, mums nepazīstama, biedējoša pasaule.

Pirmie vācieši Virpotāju pagalmā ienāca launaga laikā. Tieši tad, kad vecāmāte, iesaukta memmīte, lika galdā lielo māla bļodu ar kūpošu piena putru un sviesta trauku. Viņi bija trīs. Stalti, izskatīgi vīri gaišiem matiem, atklātām sejām. Pienācīgi ietērpti, tīriem zābakiem kājās. Viņos skatoties šķita, ka priekšā stāvošais kaŗš būs bērnu rotaļa. Tāda nevainīga iešana Kas dārzā? Laipni, bet diezgan skaļi un pavēloši vācieši prasīja: „Vai ir lieks speķis, sviests, olas?”

Padzinuši suni, kas tupēja uz sliekšņa un, zobus atņirdzis, nikni ņurdēja, Jete no vadža nokabināja smago klēts atslēgu un devās sameklēt prasīto. Sacīt, ka produktu nav vai ka pietiek tikai pašu iztikai, viņa neuzdrošinājās. Galu galā šie nepazīstamie vīri bija apbruņoti.

Iestājās tāds kā neitrālais, kā neziņas periods. Sarkanie steidzīgi atkāpās, jo redzēja, ka sakāve neizbēgama. Vispirms bēgļi sabēga vietējos labības laukos, kas bija jau sakuplojuši, un mežos, kur izbiedēja ganus un lopus.

Vācieši novadu vēl nebija pārņēmuši. Latviešu vīri organizēja aizsardzības vienības. Mastos uzvijās sarkanbaltsarkanie karogi. Sēta ar sētu priecīgi sasaucās.

Palkas novietnes smagos vārtus kāda roka bija atvērusi un nebija vairs paspējusi aizvērt. Sarkanarmijas pamestie labumi vilināja vietējos. Un labumu tur netrūka. Nebija jābūt pārāk gudram, lai secinātu, ka tie uz vietas, Latvijā, sasiroti. Droši vien ne zemās pakāpes kaŗotājiem, kas izskatījās noplukuši un vāji baroti, domāti, bet izredzēto šķirai. Varbūt kompartijas biedriem? Augstākās pakāpes virsniekiem un to ģimenēm, kas arī mita novietnē? Ja šie bija naivi minējumi, tad tur savāktās preces bija taustāma patiesība. Kas gan tur nebija? − Tur bija iekārtots veikals, kas pārdeva audumus, kādi pazuda no veikalu plauktiem Liepājā tūlīt pēc sarkano okupācijas. Tur atradās apavu, rakstāmlietu, drogu tirgotavas. Bagātīga aptieka. Kurpnieka un šūšanas darbnīcas. Bibliotēka ar režīmam piemērotām grāmatām. Kino. Nu šo Leiputriju neviens vairs neapsargāja. Tā bija pieejama katram gaŗāmgājējam. Viss grābjams un aiznesams par velti.

Virpotāju ļaudīm dievticība un stingri morāliski uzskati aizliedza svešu mantu piesavināties, bet ziņkārību, šo nevainīgo, cilvēcisko īpašību neaizliedza. Izprasījuši memmītei atļauju un apsolījušies pasaulīgos sīkumus neiekārot, abi ar brālēnu, kas tovasar Virpotājos ganīja lopus, gājām izlūkot novietni. Kamēr brālēns izokšķerēja veikalus, es iegāju kādā dzīvoklītī. Skats spokains. Šaurajā virtuvē neliels galds. Uz tā divi šķīvji, karotes, sālnīca, puskukulītis maizes. Piedūru pirkstu − ciets kā sieksta. Pie izbalsinātās sienas kalendārs. Kādam datumam apvilkts aplis − varbūt draugam dzimšanas diena? Kaktā čuguna krāsniņa. Katls. Tajā zupa. Šķidrums saskābis, pilns noslīkušu mušu. Pretstatā − uz loga palodzes zaļā pudelē priecīgas pļavas puķes. Ziedi vēl svaigi, saules un dzīvības piesūkušies. Noskurinājos un pagriezos uz āra durvīm. Ziņkārība mani apturēja un iebīdīja istabā. Tā bija krēslaina. Aiz loga auga kupls ceriņu krūms. Kad acis aprada, saskatīju šauru dzelzs gultu, pārklātu pelēku, izvalkātu segu. Uz tās puķaini katūna brunči un izsvaidītas zīdaiņa drēbītes. Kaktā mazbērna gultiņa. Izļodzījusies, krāsa atlupusi. Paladziņš atmests kājgalī. Spilventiņā jaužams galviņas atveids. Un tad − ieraudzīju ko tādu, kas manī, manā dvēselē, ja tāda cilvēkam ir, ierakstīja jautājuma zīmi, ko gadi nav spējuši izdzēst.

Apkaltušas eļļas krāsas. Uz grīdas nomestas otas. Statnis. Uz tā uzvilkts audekls. Uz audekla iespaidīgi krāsu triepieni − mazliet debesis, viens mākonis, rijas siluets un − Virpotāju liepas! Tās it kā karājas gaisā, jo glezna nebija pabeigta... Dīvaina, tāda kā vainassajūta man uzmācās. Ko es te meklēju? Šķita, ka kāds, aiz sagrabējušā skapja paslēpies, sēri smīnot mani novēro. Atpakaļ neskatoties, steidzos ārā...

Ko domāja, juta, kādām acīm pasaulē skatījās cilvēks, kas nāvējoša ieroča vietā rokās bija turējis krāsas un otas? − Reiz, gudra izlikdamās, memmītei mēģināju izskaidrot Darvina teoriju, ka cilvēks cēlies no pērtiķa. „Bīsties Dieva un nerunā muļķības!” Pirmo un pēdējoreiz viņa man iecirta sāpīgu pliķi pa vaigu: „Nekad neaizmirsti, nekad, ka visi cilvēki Dieva radīti!” − Vai visi? Dievs apžēlo, ja memmītei tomēr taisnība.

Vienīgās mantas, ko piesavinājos novietnē, bija sešas klades, skārda lejamkanna un smalki iezīmēta Eiropas karte šķietami nepareizi apvilktām valstu robežām. Karti no manis vēlāk atpirka tēvs.

Arī brālēns pārāk daudz pasaulīgās mantas iekārojis nebija: pildāmspalvu, kabatas nazi, Sarkanarmijas kreklu, ko memmīte tūlīt iemeta ugunī, un pudelīti rožeļļas. To bija atradis drogu veikalā. No tās zēns šķirties negribēja. Teicās dāvināt māsai dzimšanas dienā. Noglabātu kabatā visur nēsāja līdz. Tik ilgi, kamēr, aunam pakaļ dzīdamies, uz glumām koka saknēm bija klupis, sadauzījis pieri un loloto dārgumu − eļļas pudelīti. Tā nesmaržoja Rožu laukums Liepājas tveicīgā jūlija dienā, kā smaržoja brālēns. īstenībā to vairs nevarēja saukt par smaržu, bet par smaku. Sūra un smaga vēlās pretim. Elpa aizrāvās. Tā bija tik pamatīgi iesūkusies pašaustās vadmalas kamzolī, ka nekādi vēji to nejaudāja izvējot, ne saule izkarsēt līdz pirmām rudens salnām.

Vienā rītā pamodušies pavērāmies ārā un apstulbām. Tavu brīnumu − naktī snidzis! Sniegs jūnijā? − Nedabīgi. Bet − tikai viens tīrums balts. Tas, kuŗš pieder kalējam. Jete apāva pastalas un devās izlūkot. Atnāca mājās, rokas plātīdama, galvu šūpodama. Ticiet vai neticiet − ne sniega kārta tīrumā, bet audekls izklāts saulē balināties! Auduma baķi no novietnes kalējiene bija atstiepusi naktī. Kas zina, cik metru tur bija? Ar to vien nepietika. Iejūguši zirgu redeļratos, kalējpāris no Leiputrijas pārveda galdu, krēslus, šujammašīnu, kurpnieka darba rīkus. Arī kādu duci zābaku. Vēlāk sūkstījās, ka ādas kvalitāte mazvērtīga. Zābaku dēļ neviens negribot šķirties no cigaretēm un degvīna kuponiem.

Drīz jo drīz pienāca diena, kad smagie vārti atkal tika aizdarīti. Novietnē iesoļoja citi kaŗavīri. Protams, šoreiz vācu. Ja vēji pūta no Palkas puses, varēja saklausīt viņu smieklus un straujās, bravūrīgās kaŗa dziesmas. Jaunie valsts saimnieki sāka ievest kārtību. Kādu laiku civiliedzīvotājiem aizliedza pāriet pagasta robežas. Par to kurnēja Zārdu tante. Viņai vajadzēja kāpostu stādu. Vienalga kā, bet uz vietējo pilsētu jātiek, stādi dārzniecībā jānopērk. Pēdējais laiks tos iedēstīt, lai rudenī būtu raža un Ziemsvētkos skābēti kāposti. Neviens nespēja stūrgalvei iestāstīt, ka kaŗa likumus nav ieteicams apiet ar līkumu. Viņai bija pašai sava dzīves ziņa un pieredze. Man uzdeva tanti pieskatīt un pavadīt.

„Kas ta mani, vecu sievu un, rau še, bērnu grābs. Iestāstīsim ģenerālim, ka stādu vajaga. Tu tak man palīdzēsi ar runāšanu? Skolā mācies vācu valodu? Man jau tās svešās mēles nav,” tante pratināja.

Nelabas nojautas mani māca. Murgu mocīta, naktīs trūkos no miega. Jutu, tīšu prātu iekulsimies nepatikšanās. Bet izejas nebija. Zārdu tante posās pārgājienam. Visā tajā nelabumā vienīgais labums bija tas, ka izredzētais rīts atausa sutīgs, lietains, gaiss aizdudzis, redzamība vāja. Lai nepievērstu uzmanību, virzāmies uz priekšu pa grāvjiem. Silta, rasaina zāle kutina kājas. Vardēm apmetu līkumu, no tām baidos. Gudroju dažādus ieganstus, kas liktu mums griezties atpakaļ. Nekā nelīdz. Tante izliekas kurla. Līdz pilsētiņas robežām nokļūstam bez zīmīgiem starpgadījumiem. Pat neviena pašu pagasta cilvēka nesastopam.

Sasniegušas bruģētu ielu, apaujam kājas. Pie torņa vārtiem saredzami divi sargkareivji. Ķiveres galvā, šautenes plecos. Griezīgs Halt! mani pienaglo zemei, bet ne Zārdu tanti. Viņa nav tik viegli samulsināma. Viņa paiet vēl uz priekšu un − pēkšņi runā vāciski! Kas to būtu paredzējis? Vai aizturētas bailes atlocījušas mēli? Rokas izteiksmīgi žestikulēdama, buldurē: Staļin kaputt. Ich mussen Kraut wachsen. Verstehen du mich? Sauerkraut fur Weihnachten... Kā akmens statujas stāv vīri un vēro mūs. Viņu acīs lasāma izbrīna, pat bailes. It kā viņiem vēl nekad nebūtu bijušas darīšanas ar tādiem dzīviem ērmiem kā mēs. Apjukuma brīdis ir īss. Atjēdzies viens no sargiem norauj šauteni no pleca un, stobru uz mums tēmēdams, sāk draudīgi kliegt: vai mēs zinot, ka viņam esot tiesības mūs nošaut kā zaķus? Bet viņš to nedarīšot, jo pašam mājās veca māte un meita skolas gados. Viņām gan galvā viss esot kārtībā. Bet ne mums. Vienīgās zāles, ko viņš varot ieteikt, ir, lai, cik iespējams ātri, mēs pazūdam no viņu redzes loka. Mēs bēgam. Ļepatojam kā tramīgi zaķi. Satvērusi tantiņas piedurkni, rāvu viņu pāri ciņiem un arumiem. Mana mugura tirpa, rokas trīcēja. Ja sardze pārdomā un tomēr šauj uz mums? − Aizkusušas iekritām tuvākā ceļa grāvī.

Pasaules politiskie apstākļi neiespaido laikagriežus. Vienalga, miers vai kaŗš, pavasaris zina, kad pienācis laiks atraisīt ābeles ziedu, rudens − kad nopurināt ābolu gatavu. Arī tā vasara ritēja savu ritamo, bez pārāk jūtamām pārmaiņām. Ļaudis rosījās tīrumos, pļavās, jo zirgus, ko vācu armija rekvizēja kaŗa pirmās dienās, saimnieki bija atguvuši. Parasti paši savus. Izņēmums bija kāda jaunsaimnieka atraitne, kas dzīvoja netālu no Virpotājiem. Bērā vietā dabūja melnraibu zirgu slaidām kājām, smailām ausīm. Lopiņu iejūguši, saimniece svētdienas rītā brauc uz baznīcu. Piebrauc pie dzelzceļa pārbrauktuves − barjera nolaista. Pēkšņi atgadās kas tāds, kas sievu izmet no ratiem. Brīdi pamīņājies, zirgs atsperas un − lec pāri barjerai! Būtu pakāries, ja laikus nebūtu atbrīvots no iejūgiem. Nabaga sieva cīnījās ar neparasto radījumu vairākus mēnešus. Ja šķērslis ceļā, lops nošņācās, saslej ausis un grasās pāri. Pagastā to iesauca par cirkus klaunu. Vasaras otrā pusē saimniecei palaimējās zirgu iemainīt. Vietā dabūja pilnīgu pretstatu. Dūkanais, lēns un laisks, kustējās straujāk tikai tad, ja kāds gaisā šmīkstināja pātagu un bez apstājas mudināja: „Nū, nū! Kusties, slinkais lops!” Dažreiz līdzēja cukura grauds vai medū mērcēta maizes garoza, pavicināta pie deguna.

Tā kā Jetes uztverē visi pilsētnieki bija miegamices, tad viņa man atļāva no rītiem mazliet ilgāk pagulēt. Citādi izņēmums nebiju, darīju visus darbus tīrumā, pļavā, sētā. Slaucu govis, mēzu kūti, nesu ūdeni no pirts akas. Galvenais − divreiz dienā aplaistīju kāpostus. Tie auga un kuploja dūšīgi, par spīti tam, ka Zārdu tante tos dabūja un iedēstīja vēlāk nekā citus pavasarus.

Sutīgās siena laika naktīs gulēju kūtsaugšā. Pilnmēness spīdēja lūkā un traucēja miegu. Smaržīgajā sienā grozījos no vieniem sāniem uz otriem. Svelošs nemiers kaitināja. Pati vēl skaidri nenojautu, kas to izraisīja...

Novietnē sasaucās svešinieki. Vakara stundās bramanīgās kaŗa dziesmas nomainīja skumjas romances par mednieku silā, par sarkanu rozi, par mīlestību...

Kaimiņu meitas rūpīgi mazgājās sasilušajā upes ūdenī. Uz laipas atsēdušās viena otrai ondulēja matus un ar saldo krējumu, ko vācu komisāri vēl neatprasīja, iezieda sastrādātās rokas. Tīras drānas apvilkušas, viņas bija gatavas vakara pastaigai. Teicās iet uz Palkas mežu, kas atradās pavisam tuvu novietnei, meklēt bālās, reibinošās naktsvijoles... Arī es būtu meitām labprāt piebiedrojusies, bet kautrība liedza. Vai biju par jaunu un naivu?

Mani pie „dzīvības uzturēja” vēstuļu apmaiņa ar skolas draudzenēm. Viena rakstīja lieliem, ķeburainiem gotu burtiem ar spilgti zaļu tinti. Tā laikam bija mājās ražota. Viņa jūsmoja par brīvdienām, pavadītām jūrmalā. Aprakstīja peldēšanu stāvos viļņos, sauļošanos kāpās, simfoniskos koncertus vakaros; pieminēja brāļa izskatīgo uniformu. Viņš armijā bija pieteicies brīvprātīgi. Otrai draudzenei dzīve Ogrē bija apnikusi „līdz kaklam.” Vēstulēs sūdzējās, ka vecāki tur „pavadā piesietu.” Pa ausu galam bija padzirdējusi par vācu darba dienestu. Tur esot sākuši pieņemt arī latviešu meitenes. Nelaime tā, ka viņa par jaunu, lai pieteiktos. Šīs draudzenes vēstules satrauca pagastu. Viņa rakstīja bieži un aploksnes, lai izteiktu savu drūmo gara stāvokli, apvilka ar melnu, biezu līniju. Tādas aploksnes parasti lietoja, ja pavēstīja kāda cilvēka nāvi. Jete, kas pastu atnesa no pienotavas, žēlojās, ka to vien dzird runājam − kas, kur un kāpēc miris? Ko lai viņa atbildot, ja nezina vēstules saturu. Tad vēl Jete piemetināja: „Ja kāds tādas vēstules sūta āzēdamies, tad lai piesargās. Dieva dusmu tādam neizbēgt.”

Dienas rāvās, dzeltēja labību lauki un plūmes Virpotāju dārzā metās sārteni zilas, kad vectēvs mani aizvizināja uz Palkas staciju un iesēdināja nakts vilcienā. Es braucu uz mājām.

Par spīti kaŗam, mūsu pilsēta dzīvoja. Tas nekas, ka veikalos maz ko varēja nopirkt, ka ielas nebija apgaismotas, māju logi vakaros aizklāti. Tas nekas, ka cilvēkiem, kas nebija apguvuši spekulēšanas māku, vajadzēja iztikt bez pogām, diegiem, kurpju saitēm. Atļautās pārtikas devas bija paskopas, bet pagaidām vēl pietiekošas, lai miesa un gars pārziemotu. Māte vārīja zupu bez treknuma, iejauca pankūkas bez olām; zivis necepa, bet sautēja. Neskatoties uz to, ēdiens garšoja lieliski. Ja josta bija jāsaīsina, jāizdur jauns caurums, tad par to nebija jāsūrojas. Tas darīja labu veselībai. Liesā miesā parasti mājo spēcīgs gars. Vismaz mūsu mājās neviens vēl nezūdījās. Ārkārtējas dienas bija tās, kad Palu ielas konditorejā pārdeva ābolkūkas bez kuponiem. Pēc tām bija jāstāv rindā, bet tās bija to vērts. Mūsu pilsētā baltmaizes trūkumu aizstāja garīgās maizes pārpilnība. Katrs varēja, ja vēlējās, sev nogriezt biezu šķēli. Durvis atvēra teātŗi, koncertzāles, kino, dažādas mācību iestādes.

Jauniešu dziedrie, bezrūpīgie smiekli pieskandināja ielas, parkus, staciju. Jā − taisni dzelzceļa stacija bija izredzētā vieta, kur skolnieki satikās. Vieta, kuŗai bija sakari ar ārpasauli. Kaŗa laikā ierobežoti sakari, jo, lai ceļotu vilcienā, bija nepieciešama atļauja. Ne katram to izsniedza. Tomēr vilcieni vēl arvien pienāca un staciju atstāja diezgan regulāri. Lokomotīves biezie, sīvie dūmi, smagā pukstēšana, griezīgie svilpieni satrauca prātus. Lika ilgoties pēc neredzētiem pasaules stūriem.

Ne vienreiz vien, kad māte strādāja pēcpusdienā, es uz staciju aizkliboju sāpīgā grimasē savilktu seju, miklām acīm. Biju uzāvusi mātes svētdienas kurpes. Naksnīgi zilas zamšādas laiviņas augstiem papēžiem. Manai kājai daudz par īsām. Ciešanas atmaksājās. Tērzējot ar draugiem stacijas bufetes telpā, kur pārdeva tēju ar citronu un pliekanu Ersatz kafiju, jutos pieaugusi un pasaulīga persona. Galvas tiesu pārāka par citiem.

Skolā pārāk daudz ārēju pārmaiņu nebija. Likvidēts Sarkanais stūrītis, arī sienas avīze. Aulā Staļina attēla vietā pie sienas pakārts Hitlera uzņēmums. Sirpis un āmurs iemainīts pret kāša krustu. Krievu valodas vietā sākām intensīvi mācīties vācu valodu. Salīdzinot ar baigo sarkano gadu, jaunā režīma groži šķita vaļīgāki. Vismaz mums − skolniekiem. Brīvi elpojām, tērzējām, dziedājām iemīļotās patriotiskās dziesmas.

* * *

Bija dzedra, saulaina rudens pēcpusdiena. Skolās mācības beigušās. Skolnieki, tikuši brīvībā, drūzmējās Galvenā ielā. Retais tūlīt devās mājup. Vairākums uzsāka dienišķo rituālu − pastaigu no viena ielas gala līdz otram; no Marijas baznīcas līdz tiltiem; tad atpakaļ. Tā vairākreiz, bez vajadzības, bez steigas. Varbūt tāpēc, lai parādītu sevi − savu augumu, līgano gaitu, šķelmīgo smaidu; savu apģērbu un samtaino formas cepuri attiecīgā krāsā, sidraba vai zelta aukliņu apņemtu, ar attiecīgās skolas nozīmīti vienā sānā.

Pamatskolām cepures melnas, technikumam priežu zaļas, Skolotāju institūtam brūnas, ģimnāzijām tumši zilas.

Kauns, ja cepure izskatījās pārāk jauna, stīva. Tas liecina, ka esi pirmziemnieks, kam vēl mātes piens aiz lūpas. Pirms cepuri lika galvā, tā bija jāsaburza, jānosmulē. Viens otrs to veica, sev nospodrinot kurpes vai noslaukot solu parkā.

Laikam jau arī man tajā liktenīgajā pēcpusdienā bija bijusi vēlēšanās parādīt sevi. Ja ne padižoties ar zilo cepuri, kuŗu valkāju jau pāris gadus, tad ar jauno mēteli gan. Tas bija atprasījis gandrīz visus man piešķirtos drēbju kuponus. Ar augumu nedižojos. Ne tā kā mana sirdsdraudzene Jūna Dūja. Slaida, pievilcīgi veidota meitene ļoti gaŗām kājām, pilnīgām krūtīm un lūpām. Es vienmēr jutos neapmierināta, kad pavēros skolas platajā spogulī kāpņu galā. Pašaurs krūšu kurvis bez zīmīgiem izciļņiem, paplati gurni un jautājošas acis raudzījās pretim.

Gāju pa ielas ēnaino pusi, kļavu galus, kas metās zeltaini, vērodama. Rudenīga grūtsirdība māca. Mājās gaidīja atrisināmi matemātikas uzdevumi. Sasniegusi pirmo tiltu, grasījos doties atpakaļ.

„Maija, nebēdz! Nāc pāri! Par tevi domāju. Piedomāju. Īstā telepātija. Vairāk nekas. Feini, rožaini, liktenīgi!” Jūna māja ar abām rokām un iesvilpās.

Vēlāk saules apstarota, skaista kā tikko uzziedējusi pildītā magone viņa balstījās uz tilta margām un koķetīgi smējās. Pie katras rokas pa zēnam. Jā, ar Jūnu iepazīties bija katra zēna sapnis. Es labprāt būtu bēgusi.

Jutu savas smagās kājas, rokas, sausās lūpas. Bija par vēlu. Ja aizsteigtos projām, viņi zobotos. Krustoju ielu.

„Iepazīstieties,” Jūna formāli norādīja uz zēniem: „Šis − Augusts Ezis. Piektā B klasē. Pie Baigā Tīruma. Dabūs trūkties.”

Jauneklis zilām, atklātām acīm, pelnainiem matiem, saņēma manu roku un kautri pasmaidīja. Par to, ka zēns vasaras mēnešos audzis, liecināja viņa skolas žaketes piedurknes, no kuŗām izstīdzējušas, neveiklas rokas spraucās ar joni ārā. Ievēroju, ka arī bikses bija par īsām.

„Un šis te − Juliāns Ūbele. Arī piektā B. Pa vakariem mācās dziedāt. Pie Brieža. Balss esot laba. Tā baumo cilvēki. Starp citu, Juliāns pazīst lokomotīves un līnijas. Tēvs stacijas priekšnieks.”

„Beidz nu burbuļot, meitenīt.”

Viena Juliāna delna aizklāja Jūnas sārtās lūpas, otra − saņēma manu roku. Tumšas zobgalīgas acis cirtainu matu pavēnī brīsniņu pavērās manī. īsu, īsu brīsniņu...

„Nu, jaunavas un zēni, kur šļūksim? Vai uz Cīruļu kapiem?”

Jūna pļāpāja, pieķērusies Juliāna rokai. Viņi gāja pa priekšu. Divi izskatīgi, saderīgi cilvēkbērni. Platiem pleciem, šauriem gurniem, stirnas kājām. Viņi runāja, smējās, sasaucās ar pretim nākošajiem skolas biedriem. Šķita, ka mūs viņi bija aizmirsuši.

Mums kopsoļa nebija. Mana, tāpat Augusta, kāja šad tad aizmetās aiz kādas vaļējas asfalta šķembas. Mūsu pleci joņiem sašūpojās kopā, lai nākošajā mirklī strauji atrautos.

„Savādi, vienā skolā ejam, bet nebiju tevi ievērojis. Jūnu gan,” Augusts brīnījās.

„Kas tur ko brīnīties? Skolā tik daudz telpu un visiem skolniekiem vienādi tērpi,” diezgan skarbi atbildēju. Parasti neļaunojos, ja kāds izcēla Jūnu. Pie tā biju pieradusi. Šoreiz kaut kur kāds dzelonītis iedzēla...

Kad bijām visu izrunājuši par skolas ikdienu, mācībām, skolotājiem, mums valodas pietrūka. Iestājās neērts klusums. Jūna ar Juliānu bija aizsteigušies. Apstājāmies Galvenās un Poruka ielas krustā.

„Es te dzīvoju, Poruka ielā. Man jāiet mājās. Šovakar daudz jāmācās. Rīt klases darbs trigonometrijā.” Sniedzu Augustam roku. Viņa delna bija gluda un mīksta.

„Varējām aizcierēt līdz Cīruļiem. Kapos vakarā varen skaisti. Miers. Klusums. Lielie bērzi dzeltē.”

Lūdzošas acis vērās manī. Tādas pelēcīgas acis ir padevīgam sunim, nodomāju. „Citreiz,” atbildēju un iegriezos mūsu ielā. „Noteikti?” „Solījums?” – „Jā, jā, citreiz.” Steidzos, atpakaļ neatskatījusies.

Nē, šis zēns man nepatika. Pārāk bērnišķīgs.

Ar Jūnu mēs bijām sola biedrenes. Otrā rītā, kad roku rokā devāmies uz vēstures kabinetu, viņa jūsmoja: „Kā tev patīk Juliāns? Man viņš iet pie sirds. Tā paticis nav neviens. Zēns uz Ūsiņu. Viņu vaļā nelaidīšu nekad. Pieturēšu, jo mums nāvīgi klapē.”

To sacīdama, draudzene piemiedza acis un sapņaini vērās kartē, kur bija iezīmētas Romas valsts apjomīgās robežas. Pēc ilgākas pauzes Jūna tā gaŗāmejot piemetināja:

„Kur jūs abi ar Eža bērnu iekritāt?” Kāpēc neatnācāt līdz kapiem? Jācer, ka viņš tevi mājās pavadīja. Pieturies pie Ezīša. Stalts un feins iezemietis. Sportists. Esot labs basketbolā. Tā saka Juliāns.”

Mana atbilde izpalika, jo, par laimi, klasē ienāca Āķa jaunkundze. Kā pierasts − melnā, gaŗā jakā, melnos stulmzābakos, smailu koka irbuli mētādama rokās.

Četratā mēs kādreiz tikāmies pie skolas vārtiem. Dienās, kad abām klasēm mācību stundas beidzās vienā laikā. Jūna un Juliāns pazuda ātri. Viņu draudzība jau bija apzīmogota. Viņi satikās katru dienu. Kopīgi apmeklēja teātri, koncertus, kino. Juliāns palīdzēja Jūnai sagatavot mājas darbus. Vieni ceļi, valodas, noslēpumi viņus saistīja. Nebija jau tā, ka Jūnas draugs arī man kādreiz neuzsmaidītu. Viņa smaids man patika. Jutu, ka tas mani pacilā. Dara gaišāku un darbīgāku manu rudens dienu.

Augusts no manis neatlaidās. Nepiekusis gaidīja skolas tuvumā, lai tikai varētu mani pavadīt. Ja pamanījos, izbēgu no viņa.

Kādā rītā Jūna mani saņēma uz kāpnēm priecīga un nepacietīga: „Draudziņ, Juliāns uzstāsies. Parīt. Baznīcas zālē koncerts. Ne pārāk liels. Tāds intīms. Brieža centīgākiem audzēkņiem. Tev noteikti jānāk. Norunāts?”

Tas bija sestdienas pievakars. Sajūta bezrūpīga. Vācu valodas un fizikas mājas darbus varēja padarīt svētdienas rītā. Trallinādama gatavojos: gludināju svārkus, pielaikoju blūzes. Izvēlējos gaiši zilo krepžoržeta. Nejaudāju, kāpēc tā pošos, pat uztraucos. Vai pirmoreiz apmeklēju koncertu? Un vai to maz par koncertu varēja saukt?

Pamaza telpa. Nedaudz klausītāju. Visvairāk tuvinieku. Arī Juliāna vecāki. Uz paaugstinājuma necilas, nodeldētas klavieres. Solisti četri. Juliāns uzstājas pēdējais. Izvēlētās dziesmas − Franča Suberta: Puisēns un roze, Liepa akas malā, Forele. Nobeigumā − Lēni lūdzot, mana dziesma tumšā naktī skan...

Kājas mazliet ieplestas, viena roka atbalstīta uz klavierēm, otra − pieturas pie melnās žaķetes pogas, galva pieliekta, tāds tur uz paaugstinājuma stāv Juliāns Ūbele un izdzied savu sirdi.

Šī ir pirmā reize, kad bez kautrības, bez aplamas vainas sajūtas varu viņu novērot. Redzu slaidus pirkstus, izteiksmīgas sapņainas acis, veselīgu zobu rindu aiz pievilcīgi veidotām lūpām. Skatos viņā, acu nepamirkšķinādama. Kā apmāta skatos vēl un vēl, līdz pārdrošas domas iešaujas galvā: kā būtu, ja es būt Jūnas vietā? − Domas atvairīt vairs nespēju. Tās ir uzbāzīgas, mulsina un satrauc skaidro prātu... Kā aprīļa vēji saviļņo palu ūdeņus, kā pirmais negaisa brāziens saviļņo meža galus, tā mani tajā vakarā saviļņoja līdz tam nepazītas jūtas. Tās bija kā graujoša zemestrīce. Mana pasaulīte apmetās otrādi. Pēkšņi viss rādījās citādā gaismā, citādos izmēros.

Nu zināju, kāpēc rūpīgi tērpos, greznojos, ielaistījos ar mātes maijpuķīšu smaržu. Vēlējos sevi padarīt pievilcīgu Juliānam. Tikai viņam, jo − viņš šovakar dzied man, lūdzas mani. Šajā telpā neviena cita nav, tikai divi izredzēti, laimīgi cilvēki − Juliāns un es!...

„Kas noticis? Kur tu tā nesies? Vai tev Juliāna devums nepatika?” brīnījās Jūna, kad strauji pietrūkos kājās un pagriezos uz izeju.

„Taču nāc! Iesim apsveikt Juliānu!” Viņa satvēra manu roku: „Man liekas, ka viņš dziedāja labi. Sevišķi pēdējo dziesmu. Nu jā, tā serenāde bija veltīta man, tāpēc skanēja izjusti, patīkamā, maigā tembrā. – Mūsu starpā ir izveidojies spēcīgs garīgs kontakts. Tas mūs vieno nepārraujamām saitēm. Tā arī šovakar − es viņu pilnīgi suģestēju.”

Jutos sakauta. Taisnojos: „Man uznāca slikta dūša. Laikam ābolkūkas vainīgas. Nebija labi izceptas. Ar labu nakti!”

Skrēju. Vai man kāds dzinās pakaļ?

Mājās atraidīju mātes sarūpēto vakara maltīti − jaunos kartupeļus ar sēņu mērci un tikko ieskābušiem gurķīšiem. Savā istabā ieslēpusies, noņēmu spoguli no sienas un pusgaismā ilgi skatījos tajā... Nekad neredzēta sveša meitene man jautājoši raudzījās acīs... Kas noticis? Kur esmu palikusi? − Vai tā bija tā saucamā pirmā patiesā mīlestība, kas man tik spēji, bez brīdinājuma bija uzbrukusi un mani sagūstījusi? No kādiem noslēpumainiem atvariem tā pēkšņi bija iznirusi? Prātu, kas brīdināja − tev nepieder ne kripatas no Juliāna, tā pieķēdēja pie staba. Lētticīgo sirdi, kas tiepās − Juliāns ir tavs, tā atraisīja un palaida brīvībā, lai bizo pa puķu dobēm...

Naktī nevarēju iemigt. Pirmdienas rītā skolā ierados īgna un domīga. Mute nevērās pateikt priecīgu labrītu.

„Kas Maijai atgadījies?” tincināja biedrenes.

Jūna dzīvotprieka pārpilna grozījās pa klasi: „Labrīt, mīļā sirds, vai nav burvīgs rīts?”

Žilbinoša saule staroja klases augstajā logā. Rūgts kamols man spiedās kaklā. Gribējās raudāt. Savaldījos.

„Tu esi neveselīgi bāla. Vai tev arvien vēl slikta dūša? Varbūt abi ar Eža bērnu bijāt ārā? Vēlu aizgāji gulēt?” Jūna mani pratināja. Augusta pieminēšana mani sadusmoja līdz neprātam. Būtu varējusi kliegt, mesties ar pieri sienā. Pagriezu Jūnai muguru. Sāku kravāties portfelī.

„Mazliet galva sāp. Laikam iesnas taisās,” norūcu un ievilku degunā gaisu.

„Jā, jā, daudziem jau iesnas taisās. Padomā vien, nav vairs tālu Ziemsvētki. Tikai septiņdesmit divas dienas! Vai tas nebūt baigi pasakaini, Juliāns brauks man līdzi uz Circeņiem! Kaut tikai uzsnigtu kārtīgs sniegs. Tad mēs abi pikosimies, slēposim, brauksim ar kamanām,” Jūna jūsmoja. Viņas vecākiem piederēja lielas lauku mājas. Nenojautusi, ka mani diezgan sāpinājusi, viņa turpināja: „Un tagad panāc tuvāk, uzticēšu tev noslēpumu. Tikai nevienam citam neizpaud: Juliāns mēģināja mani noskūpstīt! − Nu zini, šoreiz tā pa īstam. Būtu izdevies, ja es nebūtu pasitusies sānis. Viņa lūpas apstājās uz mana vaiga. Lai mācās pagaidīt. Gan reiz pienāks īstais brīdis − varbūt tad, kad saderināsimies.”

Neredzama roka mani durstīja it kā ar tamboradatu. Nav grūti to iedurt sirdī, bet − kā izvilkt ārā?

Jūnu sāku ienīst. Ievainoto sirdi krūtīs nesu kā smagu akmeni. Nespēju koncentrēties. Mācījos vāji. Mani izsauca pie tāfeles latiņu valodas stundā. Stāvēju kā mēma. Lūpas kodīdama, pirkstus knibinādama. Skolotājs teica, ja tā būtu pieņemts, manā atzīmju grāmatiņā būt ierakstījis nulli.

Kā apīnis apvij un žņaudz maiksti, tā mani žņaudza mīlestība un arī greizsirdība. Abas vienā laikā mēģināja mani iznīcināt.

* * *

Tagad pieturējās grezns un izšķērdīgs rudens. Kur paveries − sārts, oranžs, vaskains. Pastiep rokas − saules piestarotie bērzi saujas piebēra zelta lapu dālderiem. Par tiem gan nekā nopirkt nevarēja, bet nevarēja jau arī nekā liela dabūt par Ostlandes dālderiem.

Es sauli atvairīju. Nīkuļoju. Naktīs maz gulēju. Stāvēju pie loga un skaitīju zvaigznes. Dienās, ja spītīgi neklusēju, tad bez iemesla strīdējos ar līdzcilvēkiem. Sāku rakstīt dienasgrāmatu. Palkas novietnē iegūtās klades lieti noderēja. Lapaspusi pēc lapaspuses pierakstīju žēlabām un vaimanām. Kā naktstaurenis aplido kvēlojošu sveces liesmu, nebīdamies, kā spārni sadegs, tā es domās aplidoju Juliānu. Viņš tapa mans nomods, mans saraustītais miegs.

No Augusta bēgu kā no spitālīgā. Lai izlavītos no klases, biju uzgājusi tādas ejas, ko pat skolas onkulītis nezināja. Augusts, veltīgi mani gaidījis pie galveniem vārtiem, apbēdināts pazuda šķērsielā. Kāda nežēlīga dzīves ironija − Jūnai viņš bija stāstījis, ka esot manī iemīlējies „līdz ausīm.”

Neuzminējusi, kāds iemesls manai nīkšanai, Jūna centās mani uzjautrināt, stāstot par sevi un Juliānu: Kā airējušies upē un gandrīz apgāzušies ar visu laivu, cik sirsnīgi smējušies, skatoties filmu Septiņi laimes un septiņi nelaimes gadi. Man šie nostāsti derdzās un šķita naivi. Protams, tiem būtu bijusi cita nozīme un vērtība, ja Jūnas vietā būtu bijusi es.

Juliāna klātieni atvairīju, cik spēju. Ja redzēju viņu ar Jūnu roku rokā pastaigājoties, iebēgu kādā svešā pagalmā vai kāpņu telpā. Tā kā nekad nevarēja zināt, kuŗā skolas gaitenī saskriesimies, tad brīvstundas pavadīju bibliotēkā vai klasē, ja vien dežurants nedzina ārā. Lai attaisnotu savu rīcību, meitenēm paskaidroju, ka gribu vienatnē atsvaidzināt zināšanas.

Kādā pēcpusdienā mēs ar Juliānu tomēr satikāmies vaigu vaigā. Izvairīties šoreiz nespēju.

Biju gājusi galvu nodūrusi, seju apkaklē slēpdama. Pūta pirmais skaudrais ziemas vējš, un man sala. Mani un Juliāna pleci gandrīz saskārās. Tik tuvu viens otram bijām pienākuši. Protams, Jūnas neiztrūka. Viņa bijā tā, kas līksmi iesaucās: „Nu vai nav cēli, ka satiekamies? Par tevi runājam bieži. Arī par Augustu. Jūs abi klimstat pa pasauli kā no upes izvilkti kucēni. Kas jūs tirda? Vai abiem neštimmē? − Es zinu zāles! − Sestdien uzrīkosim večerinku. Uzdancosim, padziedāsim, tad visiem taps labāk.”

Jūna pļāpāja. Juliāns smīnēja un vēroja mani. Jutos neērti. Ja nežēlīgā mīlestība ir uzspiedusi saredzamu zīmogu uz manas pieres, ko tad?

„Vai zini, šķīstā jaunava, tu izskaties tīri pievilcīga. Nosaluši, sārti vaidziņi tev piestāv,” Juliāns mani kaitināja.

„Zvaigznītei taisnība, mums vairāk jāsatiekas. Ārpus skolas, sabiedriskā dzīvē. Vienam otrs jāstutē. Tad norunāts − sestdien. Tikai jāuzzina, kuŗās mājās tikšanās. Mani senči nekust. Tupēs pie krāsns un sildīsies visu vakaru. Kā ar tavējiem Zvaigznīt?” Juliāns runāja kā izdarīgs saimnieks.

„Pie manis, domāju, varēs. Māte brauks uz Circeņiem, un brālis ar sievu parasti iziet sestdienas vakarā. Bet tagad − soļos marš, kaut kur kaŗš, uz mazo kafejnīcu sasildīties,” Jūna organizēja. Tad atcerējusies piebilda: „Starp citu, mani nesauc vairs Jūna, bet Zvaigznīte. Kopš tā vakara, kad abi ar Juliānu tumsā sēdējām pie loga un viņš man mācīja zvaigznes pazīt.”

Abi divi tumšā istabā? Man šķita, kāds ledainu ūdeni pilina aiz apkakles... „Uz kafejnīcu neiešu. Jāsteidzas mājās. Mamma lika krāsni iekurināt. Pirms viņa pārnāk no darba, istabai jābūt siltai. Uz skapjaugšas maizes iejavs. Dabūjām baltos miltus un raugu. Vakarā cepsim kukulīšus.” Meli man šoreiz tika aiztaupīti, runāju taisnību.

Draudzene daudz netiepās. Atcerējās, ka pašai darbi darāmi. Vakariņām jānomizo kartupeļi un jānodīrā sālītās siļķes. Sirsnīgu jūtu pārņemta, viņa sāk mūs izrīkot:

„Ja tā, tad tā − es iešu savu ceļu, un jūs ejiet savu. Tā kā krāsns kurināšana ir atbildīgs uzdevums, jo tur jāspēlējas ar dzīvu uguni, tad Juliāns ies tev palīgos. Viņš aizkurinās viens divi, jo vecos labos laikos sastāvējis skautos. Tu taču pažēlosi māsiņu?” Jūna kā kaķēns pieglaudās Juliānam un koķetīgi raudzījās viņa ieplestajās acīs. „Atceries, vēl tikai viņvakar teici: ja man būtu māsa, tad to vēlētos tādu kā Maija. Un − tā kā Maija ir vienīgais bērns ģimenē, tad viņa droši vien vēlas brāli, tādu kā tu.”

„Kādas muļķības tu sarunā! Krāsni iekuršu pati!” izbijusies iesaucos un paātrināju gaitu. Jutu savu tramīgo elpu un drebošās rokas mēteļa kabatās. Man jābēg! Jābēg no Juliāna un pašai no sevis. Nepaspēju bēgt. Juliāns satvēra manu piedurkni. „Ko stīvējies? Zvaigznīte runā prātīgi − palīdzēšu ar krāsni.” Mēs gājām. Juliāns pa ietves asfaltu, es − it kā pa mākoņu gatvi, it kā pa ziedu pļavu Jāņu laikā.

Māte krāsns priekšā bija nolikusi vecas saburzītas avīzes un sveķainus salmiņus. Juliāns darījās veikli. Pietupies šķīla sērkociņus, iekuram pielaida uguni, ar plaukstu to pasargāja, ja liesmas plaka, uzpūta par jaunu. Es stāvēju aizmugurē un redzēju tumšas matu sprogas uz viņa maigās, rožainās ādas... „Ja es tām pieskartos − tā viegli, ar pirkstu galiem?”− Pievēru − atvēru acis...

Ienāca prātā iejavs uz skapjaugšas. Piestūmu ķeblīti pie skapja un pakāpos. Pašķidrā mīkla bija uzrūgusi un grasījās iet pāri bļodas malām. Uzmanīgi to cēlu. Nelaimējās. Ķeblītis sasvērās, kāja slīdēja, un es kritu ar visu trauku. Čaganais iejavs pajuka uz visām debess pusēm.

„Vai traks, kas te notiek? Ko tu izlēji?!” Juliāns iesaucās un satvēra mani. Pārsteigti, apmulsuši, viens otram piekļāvušies, brīdi grīļojāmies kā viļņu svaidītā laivā. Jutu Juliāna kāju muskuļus pie savām kājām. Viņa pulsējošās krūtis pie savām krūtīm. Stingras rokas apjoztas vidum... Kā maizes iejavs bļodā, tā manī bija rūgusi un vairojusies mīlestība. Nu tai bija dota izdevība kūsāt pāri malām.

Neapjauzdama, ko daru, nejautādama, vai drīkstu, aizvien ciešāk pieplaku Juliāna ķermenim.

Mūsu elpas satikās kā svelmīgi negaisa vēji. Mana mute meklēja viņa muti... Atslēgas šķindoņa mūs iztraucēja. Īrnieces bezbēdīgā balss skanēja gaitenī: „Vai kāds mājās?” Attapāmies. Juliāns mani strauji atstūma. Saglauda matus, sakārtoja apģērbu.

„Es − es gandrīz tevi...”

„Jā, Jūliān, jā − tu gandrīz mani − ko tu mani? Saki, vai tu būtu mani?...”

„Lai paliek, netaujā! − Kā tagad varēšu skatīties Zvaigznītes dzidrajās acīs − Tā tava vaina, Maija, tikai tava. Tu...”

Es iekaucos kā lietainā naktī ārā izdzīts kucēns un ieskrēju savā istabā. Kauna un mazvērtības sajūta mani kratīja kā malārijas drudzis. Cauri elsām dzirdēju ārdurvis aizsitamies. Tad steidzīgi soļi ielā.

* * *

Nedēļas nogali pavadīju, gultā gulšņājot.

Māte redzēja nesakopto istabu: izsvaidītas grāmatas, drēbes, netīros apavus kaktā.

„Kas ir ar tevi, meit? Ja esi slima, tad saukšu ārstu,” viņa mani brīdināja.

Pirmdienas rītā uz skolu aizvilkos kā gliemezis. Jūna mani sagaidīja pie aulas durvīm. „Pasteidzies! Jau zvanīja. Tūlīt sāksies lūgšana. Kā jums veicās ar krāsns kurināšanu? Juliāns teica, ka...” Asi un nepacietīgi pārtraucu Jūnu: „Ka krāsns iekurināšana bija bērnu spēle. Skali dega. Skurstenis vilka. Vēl ko gribi uzzināt?”

„Tu kļūsti neciešama! Kāds dundurs tevi sadzēlis? Ko es esmu tev pāri nodarījusi?” Jūna apvainota man pagrieza muguru.

Man citu domu, citu sapņu vairs nebija, viss saistījās ar un ap Juliānu. Viņš iespaidoja manu dienu, manu nakti. Kad pavēros spogulī, neredzēju savu, bet Juliāna seju. Ja mīlestība mani darīja kautrīgu un nedrošu, tad greizsirdība gluži pretēju − viltīgu un pārdrošu.

Sāku Juliānu slepeni novērot un izsekot. Aiz gājēju mugurām slapstīdamās, kā ēna slīdēju pa viņa pēdām. Parasti viņš bija kopā ar Jūnu. Tad, lai mani nepieķertu spiegošanā, bija jāuzmanās divtik. Ja redzēju abus ieejam Jūnas mājā, manas ciešanas bija neaprakstāmas. Pieliku soli, joņoju pa ielām. Dažreiz atjēdzos uz Gruļu šosejas, tuvu kapiem. Spoki, tumsa, slapjdraņķis, nekas mani nebiedēja. Kā kāpurs kūniņā, tā es biju ietverta pati savā, citiem nepieejamā, neizprotamā pasaulītē.

Mācījos pavirši. Klases audzinātāja vairākkārtīgi aprunājās ar mani „zem četrām acīm.” Mēģināja izdibināt, kāds iemesls manai spītīgai vienaldzībai.

* * *

Labi, ka uzkrita pirmais dziļais sniegs. Tas aizvilka rudens ceļos iemītās Juliāna pēdas. Tas arī daudzmaz atvēsināja sakarsušo galvu. Mani izbeidza tramdīt medību suņa instinkts. Atmetu drudžaino skraidīšanu un ošņāšanu. Iesnigu. Tapu mierīgāka un laipnāka. Centos citus neapbēdināt. Slēpos sevī kā dziļā kupenā. Biežāk ieskatījos skolas piezīmēs. Sirdi izkratīju dienasgrāmatā. Tas mani atviegloja.

* * *

Novembŗa sākumā.

Ko lai daru? Kā lai iegūstu J. mīlestību? Ja viņš mani nemīlēs, nekad nebūšu patiesā Es. Visa mana dzīve, īsa vai gaŗa, būs tikai izlikšanās, vāja tēlošana.

Novembŗa vidū.

J. aizvēra aiz sevis klases durvis un, pēcpusdienas saules apmirdzēts, nāca pa kāpnēm lejā. Mani viņš neredzēja. Es slēpos ēnā. Kaut būtu bijusi pakāpiens zem viņa kājām.

Dienasgrāmatu nerakstīju ar tinti, bet, varētu sacīt, ar „asarām un asinīm.”

* * *

Ka neesmu vienīgā, kam dzīvīte samezglojusies kā no kamola nobrucis pavediens, uzzināju kādā dzedrā vakarā. Sārto saulrieta atblāzmu bija nomainījusi zilgani pelēka krēsla, kad aizvēru grāmatu un izgāju ārā. Tālu aizdomājusies, bridu pa gurkstošo sniegu. Biju izgājusi uz šosejas. Kad pacēlu galvu, zināju, būs jāsatiekas. Pretim nāca Jūna un Juliāns.

„Nu vai pasaule nav sarāvusies maza! Tu jau izvairies, kā vien proti, no mums, tomēr satiekamies. Sauksim to par viltīgu likteņa rotaļu, kas mūs šovakar savedusi kopā.” Jūna pasmīnēja. Juliāns neteica nekā, tikai pamāja ar galvu. Man šķita, ka arī viņš pasmīnēja. Varbūt maldījos. Jaunais mēness radziņš, kas karājās kapsētas eglē, daudz gaismas nedeva. Ja negribēju, ka mani sāk dēvēt par uzpūtīgu, citas izejas nebija kā piemēroties draugiem. Devāmies atpakaļ uz pilsētu. Jūna runāja un smējās nepārtraukti. Mēs ar Juliānu klusējām.. Vai mums abiem bija kopējs noslēpums noklusējams? − īsti, kā vēlējos, kaut tas tā būtu!

Pirmā atskatījās Jūna. Tad arī mēs. Kāds sekoja. Cilvēks, apkaklē ierāvies, lēnām, kā bīdamies, kā mūsu klātienes atvairīdams, šļūca pa gludeno sniegu.

„Tas taču Eža bērns!” Jūna iesaucās un māja ar roku: „Kur ir − tur rodas. Kādi vēji tevi te atpūta? Vai tu ar sniega pārslu no debesīm nokriti, vai?” Jūna bija savēlusi irdenu piku un, šķelmīgi smiedamās, to iemeta Augustam sejā. „To pašu varu jautāt jums,” atsmēja Augusts un sagrieza Jūnu kā dejā.

Jūna izrāvās un ieskrēja tumsā. Kamēr viņi abi draiskojās un pikojās, mēs ar Juliānu pagājām uz priekšu. Apstājāmies pie kāda žoga aiz kupla dzīvības koka. Zars, piesnidzis smags, svērās mums pāri. Juliāns to sakratīja. Vēss, vizošs sniegs nobira uz manas galvas, plakstiem, apkakles.

„Vai tev aizbira aiz kakla? Es tā negribēju. Piedod!” Viņš iesaucās un, satvēris manus plecus, sāka mani purināt. Pārsteigta zaudēju līdzsvaru un atkritu pret viņa krūtīm. „Piedod!” − Jutu Juliāna rokas apvijamies. Tās aizslīdēja aiz miklas apkakles, sāka glāstīt manus plecus, kaklu, pakausi.

Viņa elpa vēsa un svaiga slīdēja pāri manai sejai. Kāras lūpas meklēja mana lūpas... Neatrada.

„Kur tie abi paslēpušies? Būs kādā kupenā ierakušies kā eskimosi.” Sniegs čirkstēja zem Augusta kājām, un Jūna ūjināja pavisam tuvu.

Tik aši mēs viens no otra atrāvāmies, ka gandrīz pakritām.

„Maija pieprasīja dzīvības koka galotni. To sasniegt nespēju. Vai tev, dvēselīte, pietiks ar pazari?” Juliāns nedabīgi skaļi iesmējās un pameta man smaržīgu, mitru zariņu Es to dūrainī nosusināju un, kad neviens neskatījās, iebāzu kabatā. Mūžīgai piemiņai...

„Nu, vai nav sieviešu untumi? Kur tu tādu kapa koku liksi?” mani izsmēja Augusts un tā, lai pārējie redz, saņēma manu elkoni. Raudzīju izrauties, bet, tā kā gandrīz paslīdēju, tad sakodu zobus un ļāvu, lai Augusts vada. Klusēdami iegājām pilsētā. Pat Jūna klusēja. Vai viņa beidzot ko nojauta? Vainas sajūtas vietā mani pārņēma ļauns prieks. Lai viņa zina, lai visa pasaule zina, ka Juliāns mans, ka mēs mīlam viens otru!

„Par ko tu smīni?” Augusts iepūta man ausī. Apvainojos un aizgriezu seju. Pie Galvenās ielas apstājāmies.

„Dārgumiņ, man vēl jādara mājas darbi. Vai tu man palīdzēsi?” Jūna, lūpas taurītē savilkusi kā mazs bērns uz raudāšanu, lūdzošām acīm vērās Juliānā.

„Un tu,” viņa uzsita man uz pleca, „ja neaizgulēsies, atnāksi agrāk uz skolu, varēsi nošpikot no manis.” Rokās sadevušies, Jūna un Juliāns pazuda tumsā...

Man grīļojās pamats zem kājām. Izmisums un gurdenums sagrāba. Lai nepakristu, atbalstījos pret nama sienu. „Vai tu zvaigznes pētī?” Augusta balss mani atmodināja, īgna gāju blakus viņam un steidzīgi atsitu mūsu mājas vārtiņus. „Ej projām! Ar labu nakti!” „Lūdzu, paliec vēl brīdi. Nesteidzies!” Augusts lūdzās izmisis un pazemīgs. Es skaļi iesmējos un parādīju garu degunu. Tas viņu sadusmoja un pārvērta. Šķita, tas nav Augusts, kas mani tur kā knaiblēs. „Tu esi mana meitene, un nevienam citam es tevi neatdošu! Ja kāds grib tevi man atņemt, tad tikai pār manu līķi... Jābūt pilnīgam idiotam, lai neredzētu, ka tu iekāro Juliānu. Tu izsekoji viņu, bet es izsekoju tevi. Brīnos, ka Jūna nekā nenojauš. Bet mans mērs pilns! Rītu viņa zinās visu patiesību!”

Sāpošo sirdi daudzmaz nomierinājis, Augusts tapa atkal pazemīgs un lēns. „Ja tu, meitenīt, zinātu, kā es tevi mīlu! Klasē visi domā, ka tad, kad būšu frontē, tu sauksies mana dzimtenes meitene. Lūdzu, neapsmej mani. Mīli mani.”

Nepaspēju attapties, skūpsts tūļīgs un nedrošs tuvojās. Pārslīdēja pieri, vienu aizmiegtu aci, vaigu, meklēja manas sakniebtās lūpas. Pacirtu galvu sānis. Mana dūre kā kalēja veseris triecās Augusta sejā, krūtīs. Viņš iešņukstējās un palaida mani vaļā tik strauji, ka iesēdos sniegā. „Tu tur vari palikt un nosalt! Zini vienu, ja mani atradīs kapos pakārušos, tā tava vaina!” Atpakaļ neatskatījies, Augusts aizauļoja.

Iebēgusi istabā saslapināju dvieļa stūri un ilgi berzēju vaigus, pieri, acis... Nevienam citam nav tiesības mani skūpstīt kā tikai Juliānam. Nekad, nekad cits mani dzīvē neskūpstīs!

Augusts, protams, Jūnai nekā atklājis nebija. Mūsu attiecībās nekas nemainījās. Draudzene centās izprast manas straujās garastāvokļa maiņas. Mierināja mani, kad bezcerība māca. Parasti tad, kad bija man uzticējusi savus noslēpumus; stāstījusi, kā abi ar Juliānu aizvadījuši brīvo laiku, kur bijuši, ko runājuši, cik skūpstu un glāstu pārmijuši.

Mans sirdsmiers bija atkal izkūpējis. Greizsirdība dedzināja. Šķita no manis pāri paliks pelnu sauja. Dusmojos uz Augustu. Domās saucu viņu gļēvu. Kaut viņam būtu pieticis drosmes Jūnai izstāstīt patiesību.

* * *

Īsi pirms Ziemsvētku brīvdienām draudzene man noprasīja īsi un skaidri: „Būsi mājās sestdienas vakarā? Abi ar Juliānu esam nolēmuši tevi apciemot. Tas tā − uz svētku rēķina. Norunāts? Gaidīsi?”

Ilgi neizjusts prieks mani pārņēma, bet līdz ar to arī bailes un panika. No skolas pārnākusi, pievakares stundās rosījos kā vēl nekad. Mājinieki apbrīnoja manu pēkšņo enerģijas uzplūdumu. Tīrīju un kārtoju ne tikai savu mazo istabu, bet visu māju. Dzenāju zirnekļu tīklus kaktos, nopūtu katru puteklīti. Savā istabā pārbīdīju nedaudzās mēbeles. Sameklēju žurnālos skaistas ilustrācijas, izgriezu, ielogoju un pieliku pie sienas.

Sestdienas rītā agri, kad daudzi vēl gulēja, iezagos baznīcas dārzā un nolauzu pāris zaļu zaru. To darīju Juliāna dēļ. Ak, viņa dēļ būtu darījusi visu neatļauto − grēkojusi, melojusi, zagusi. Īves zarus, smaržīgus un svaigus, sakārtoju podā. Ilgi grozījos istabas vidū, nevarēju izdomāt, kur to novietot − uz loga palodzes? Grāmatu plaukta? Varbūt labāk pie durvīm uz grīdas?

Mātei bija vakara maiņa. Uz slimnīcu viņa aizgāja laikus, jo atvietoja saslimušo virsmāsu.

Dzīvoklis piederēja man! Tikko māte aizgāja sāku drudžaini rosīties. Jērādas paklājiņu un rakstainos dīvāna spilvenus no viesistabas pārnesu savā istabā. Tur tos nekārtīgā kārtībā saliku uz šaurās vāļās. Pat stāvlampu ar lielu piepūli pārbīdīju no viesistabas, pārnesu savā. Juliāna dēļ telpai jābūt mājīgai, maigi apgaismotai, romantiskai. Pati pošos. Spogulī skatoties, iestudēju savu lomu. Apguvu sejas izteiksmes, smaidus, kustības, ar kādām atvēršu Juliānam durvis. Gudroju, ko sacīšu, kā aicināšu ienākt.

Par to, ka viņam blakus stāvēs Jūna, nedomāju. Beidzot fiziski un garīgi tā biju pagurusi, ka, gaismu neieslēgusi, atsēdos pie loga un vienaldzīgi raudzījos ārā. Bija sācis snigt. Krita lielas, mierīgas pārslas. To ritmiskā, gausā virmošana mani iemidzināja...

Uztrūkos, kad kaut kur sadzirdēju svilpienu. Vēl apmiegojusies pavēros logā. Bija sacēlies vējš. Putināja. Pāri ielai, sniega virpuļa aizsegtu, saskatīju cilvēka siluetu. Juliāns! Tam jābūt viņam! Atnācis viens pats, bez Jūnas! Neizsakāma laimes sajūta mani pārņēma. Steigā saglaudos, saberzu vaigus un lūpas, lai tās sārtotos un, pāri krēslam klupdama, izsteidzos gaitenī. Pie āra durvīm neviena nebija. Tikai vējš grabināja vērekli... Atkal svilpiens. Atgriezos istabā pie loga. Uz ietves stāvēja Jūna, balta apsniguši, un māja ar roku. Ar lielu piepūli atgrūdu piebriedušo vēdlodziņu.

Juliāns dabūjis teātŗa biļetes. Šovakar rāda Rudens rozi. Tas laikam par to veco meitu vai precēto sievu, kas vecumdienās iemīlas. Padomā tikai − ar vienu kāju kapā, bet vēl mīlestība. Vai nav humoriņš? Lai nu kā, esot veselīgs gabaliņš, bez kauliem. Viesizrāde. Galvenā lomā rīdziniece. Neņem ļaunā, ka viss tā sanāca. Sapratīsi pati − teijāteris svarīgāks nekā ciemi. Jāsteidzas. Gute Nacht! Ielu krustā viņa pagriezās. Juliāns liek sveicināt un piekodināt, lai tu dzīvo ar prātu, ne sirdi. Nu, vai nav īsta grospapiņa runāšana?”

Labi, ka mājās citu nebija. Varēju vaimanāt un plosīties skaļi. Ar dūrēm dauzīju spilvenus, dauzīju sevi. No sienas norāvu bildes, īves zarus izmetu ielā. Iekritu vāļā un kaucu kā boja jūŗā vētrainā naktī. Kad asaras izsīka, sameklēju dienas grāmatu.

Decembrī

Dzīve nodzīvota. Ledaina ziemas tumsa ap mani un manī. Gribu mirt. Ja būšu mirusi, tad varbūt J. mani pažēlos. Kad gulēšu zārkā sakrustotām rokām, sārtu ziedu noliks uz manām krūtīm. Tik sārtu kā asinis, kas šonakt sūcas no manas ievainotās sirds... Ja nāve nepieņems, izstāšos no skolas, pieteikšos darba dienestā un braukšu uz Vāciju...

Nāve mani nepieņēma. Uz rīta pusi pieņēma miegs. Uz Vāciju arī neaizbraucu. Ne toreiz.

Ziemsvētki būtu atnākuši patukšām rokām, bez piedevām, bez našķiem, ja Virpotāji nebūtu sūtījuši paciņu. Tā nebija liela, jo zemniekiem vispirms bija jāpabaro vācu armija un pašiem jāpietiek ar to, kas palika pāri.

Mēs bijām pateicīgi par katru labumiņu, kas atradās sainī. Miltu maisiņš, gabaliņš speķa, desas līkums, mazliet sviesta un medus − viss iepriecināja. Ar bijību rokās turējām turzu ar žāvētām ābolu šķēlēm. Tās bija memmītes izmeklētas un saiņotas.

Diez vai viņa savam niknākam ienaidniekam būtu novēlējusi Ziemsvētku maltīti bez augļu kompota, kam pamatā vienmēr bija žāvēti āboli.

Garā baltā svece, kas eglītē dega ilgāk par citām svecītēm un izgaroja saldenu vaska smaržu, mani kaunināja. Mājnieki nezināja patiesību, kā to biju ieguvusi. Tas viss saistījās ar grēcīgu noslēpumu.

Ciemojos Rīgā pie māsīcas. Viņa stāstīja, ka, no skolas nākdama, mīl iegriezties pareizticīgo katedrālē, kur dievlūdzējiem pārdod sveces. Ne vairāk kā katram divas, ar noteikumu, ka tās tiks izmantotas turpat katedrālē. Māsīca šad tad vienu sveci bija aizdedzinājusi un nolikusi pie svētbildes, otru − paslēpusi un iznesusi ārā. Lai Ziemsvētkos nepietrūktu sveču mirdzuma, viņa ieteica arī man tā rīkoties. Sirdsapziņas pārmetumi? − Nekādi kaŗa laiki, kaŗa darbi.

Kādā pievakarē strauji pukstošu sirdi uzkāpju pa katedrāles platajām kāpnēm. Reibinoša vīraka elpa un krēslainās ejas sagaida. Redzu pavecāku sievu − sveču pārdevēju. „Divas, lūdzu.” Pastiepju roku ar sešām markām. Mazliet šaubīdamās, vismaz man tā šķiet, viņa paņem naudu un padod sveces. Mūsu skati kā zobeni krustojas. Viņas tumšās, pētošās acis novērtē mani. Vai izskatos aizdomīga? Pamīņājos, noklepojos.

„Aizdedzināsit sveces tepat?” viņa jautā.

„Jā, protams! Kā citādi?”

Pazūdu dievnama krēslainajās ejās. Brīdi paklejojusi, aizstājos aiz kādas kolonnas un abas sveces veicīgi noglabāju ērtajā kažokādas uzrocī.

Vai jūtos vainīga? − Jā un arī nē. Raugu sevi mierināt, ka starpības nav, kur sveci aizdedzina − tepat vai mājās eglītē. Vienādi vai otrādi, tā staros par godu Dieva bērnam... Droši dodos uz izeju.

Pēkšņi atgadās kas neplānots, neparedzēts. Kad eju gaŗām pārdevējai, viena no svecēm izslīd no uzroča un nokrīt zemē. Turpat pie viņas kājām... Nepieliecos, lai sveci paceltu. Galvu nodūrusi, ka nemaņā notaustījos lejā pa kāpnēm. Kritiena atbalss dunēja galvā. Man šķita, bars velnu ņirdz aiz muguras. Un katrs pretimnācējs norāda uz mani ar brīdinošu pirkstu.

* * *

Janvāŗa beigās iestājās atkusnis. Debess smaga un draudoša karājās virs galvas.

Likās, kuŗu katru acumirkli tā kritīs un ievainos. Netīra, izmīdīta sniega kārta sedza zemi. Bez vajadzības reti kāds pastaigājās pa Galveno ielu vai mēroja ceļu līdz Gruļu kapiem. Izstaigājuši pustukšos veikalus, cilvēki atkāpās savos mājokļos un aizslēdza durvis.

Vājās atzīmes liecībā mani bija sabaidījušas, daudzmaz atgriezušas pie prāta. Nopūtu putekļus grāmatām un burtnīcām, kuŗas ilgi nebija cilātas, un sāku domāt par nopietnu mācīšanos. Palīdzēja tas, ka mani un Juliāna ceļi reti krustojās. Viņš cītīgi gatavojās ģimnāzijas gala eksāmeniem un vienā laikā arī iestāšanās eksāmeniem konservatorijā. Šķita, Jūnu tas apbēdināja. Viņa bija pieradusi, ka Juliāns ir vienmēr „pie rokas,” pasaucams, izmantojams. Palīdz sagatavot mājas darbus, pavada uz jauno kafejnīcu, kur jaunieši varēja dejot pēcpusdienās. Jūnas vijīgais augums šķita radīts dejošanai. Skolas ballēs zēni viņu aplidoja. Es parasti pievienojos meitenēm, kas sēdēja sienmalē, izlikdamās, ka ne dejošanas dēļ nākušas, bet tikai tāpēc, lai savā starpā patērzētu, pasmietos.

Tagad gadskārtējā pavasaŗa ballē, pateicoties man, tika pārkāpti visi nerakstītie likumi un ieskrambātas tradīcijas. Pārsteidzu visus, viena no pirmajām iegūdama deju partneri un iziedama zāles vidū. Tikko Augusts, ienācis zālē, man pamāja ar galvu, pietrūkos kājās, aizbēgu aiz kādas platas muguras un pietupos. Izbrīnījies muguras īpašnieks paskatījās manī vienreiz, otrreiz un − uzlūdza dejot! Mēs dejojām deju pēc dejas. Valsi, fokstrotu, tango. Drošas rokas mani vadīja apkārt zālei, pāri zālei. Bez grūtībām piemērojos zēna veiklajam solim. Raudzījos pāri viņa plecam un sapņoju, ka dejoju ar Juliānu... Ilūzijas mani darīja laimīgu.

Tīkami piekususi, beidzot atsēdos blakus pārējām meitenēm. Tikai tad jutu, ka jaunās kurpes, pirmās ar patiesi augstiem papēžiem, spiež. Mazais pirksts dega. Lai kāju atpūtinātu, to pacēlu un kurpes papēdi atbalstīju uz stīpas šaurajā spraugā zem krēsla sēdekļa.

Atskanēja mūzika − Trīs sarkanas rozes. Smeldzīgais tango, kas satrauca katru jūtīgu meiteni. Skumjās, meklējošās acis, sejas vaibsti, locekļu kustības, viss izkliedza vienu vēlēšanos − kaut atrastos zēns, kas uzlūdz! Kārtojot svārka ieloces, nebiju redzējusi, ka kāds nostājies manā priekšā. Pacēlu acis un satrūkos. Juliāns lūdza mani dejot!

„Drīkstu?” Viņš stīvi paklanījās. Aiz laimes noreibu. Iekšēji viss manī kliedza − Jā! Jā! Arēji vienaldzīga izlikdamās, lēni cēlos. Ar šausmām manīju, ka ceļos ar visu krēslu. Viena kāja balstījās uz grīdas. Otra, pateicoties iesprūdušajam papēdim, līdzi rāva krēslu. Jutu, ka bez kurpes novilkšanas kāju atbrīvot nevarēšu. Atslīgu atpakaļ sēdeklī. Svārka ieloces, kas nokrita gandrīz līdz grīdai, mani glāba. Patieso situāciju neviens neaptvēra. Bērnišķīgs lepnums liedza atzīties, ka krēsls mani sagūstījis. Nebūtu pārdzīvojusi, ja Juliāns un pārējie par manu likstu smietos. „Pateicos, šo deju nevēlos dejot... Vai tu Zvaigznīti esi pazaudējis, ka aicini mani?” Ļauni smīnot, atraidīju Juliānu. To, ka iekšēji „noasiņoju,” neviens neredzēja.

„Romas dedzinātāju vairs nesagaidīsi. Tavu sarkanmataino pielūdzēju no A klases pievāca kāda fida, kuŗai, tāpat kā tev, patīk vasaras raibumi. Laikam aizvilināja puisīti uz upmalu purenēs. Mēness gaismā plūkšana veicas.” Zobgalīgi piemiedzis aci, Juliāns iejuka zēnu barā.

* * *

Saule kāpa augstu debess kalnā. Dienas auga augumā. Kad viss sazaļoja, raisījās, uzziedēja, kad pilnais mēness un lakstīgalu pogošana ievainē jauca galvu, klāt bija eksāmenu laiks. Saņēmu sevi stingros iejūgos. Centos atgūt nokavēto. Kalu dienu un nakti. Lai miegs netraucētu mācīšanos, zelēju kafijas pupiņas. Tāpat kā pārējie draugi, tās pirkām šaubīgā tirgus kafejnīcā. Par divām markām dabūjām duci sīkas, sarāvušās pupiņas. Vai tās palīdzēja miegu atvairīt? Šaubos. Bet toreiz tās bija „modē,” un ticība to labdarībai palīdzēja. Eksāmenus izturēju.

Kādā sutīgā vakarā manā valstībā ielauzās savs ducis negaidītu ciemiņu. Protams, pārējo skolas biedru bariņā neiztrūka Jūnas, Juliāna un Augusta.

„Mīļā dvēselīt, mums godam jāatvadās. Kas var paredzēt, kāds pienāks nākošais rudens. To vien dzird − kaŗš, pārrauta fronte, iesaukšana armijā. Tādas valodas apnikušas līdz kaklam.” Jūna rokās man ielika pudeli vīna. „Mājās darināts. Nočiepu brālim. Circeņu jāņogas, saule un vasaras vēji pudelē. Burvīgs. Tu tikai sameklē biķerus.”

Labi bija, ka mātei atkal vēlā maiņa. Varējām justies brīvi. Iebaudītais vīns mūs uzšūpoja it kā debesīs. Mazliet ieskurbuši sēdējām uz mākoņa malas un raudzījāmies lejup uz nemierīgo, sajaukto pasauli. Mēs tur nepiederējām. Pagaidām vēl ne... Istaba bija piesilusi. Jūna un Juliāns sēdēja uz vaļējā loga palodzes un raudzījās viens otram acīs. Mana sirds apmeta kūleni. Izsteidzos ārā. Dažas meitenes zvilnēja uz sētas mūŗa un pārrunāja, kā no divām kleitām var pašūt vienu. Piebiedrojos.

Vakara klusumu pāršķēla Augusta balss istabā, griezīgi skaļa un patētiska. „Ko šamais tur bļaustās? Vai vēders apsāpējies?” meitenes smējās un noslīdēja no mūŗa. Iegāju mājā. Tālāk par istabas slieksni netiku. Man notirpa locekļi un aizsitās valoda − Augusts bija pakāpies uz krēsla un lasīja manu dienasgrāmatu! Kad draugi klauvēja pie durvīm, biju rakstījusi piezīmes. Iztraucēta, kladi paliku zem spilvena. Augusts to bija atradis...

„Neprasu daudz no tevis, mans mīļais, mans vienīgais, tikai uzmet manam mīlestības šķirstam trīs saujas smilts...” Tas bija nobeigums, ko dzirdēju, bet Augusts jau bija paspējis izlasīt visu lappusi. „Ja dienām ilgi J. neredzu, nezinu, kur viņš ir, atraisos no sava skaidrā prāta. Izmisums mani nāvē. Mirstu kā salnas kosts zieds rudenī. Neprasu daudz no...” utt. Īsu brīdi klusums istabā bija tāds, ka būtu bijis sadzirdams nakts vēsmas pieskāriens ābeles ziedam dārzā. Sastinguši visi raudzījās Augustā un gaidīja turpinājumu.

„Nu, klausaities, kas par spēcīgi uzrakstītu, sirdi plosošu domrakstiņu. Pats Šekspīrs to nebūtu spējis labāk pateikt. Atliek tikai noskaidrot, kā saucas galvenais varonis. Kas slēpjas aiz mistiskā J.” Zobgalīgi smīnot, Augusts sāka šķirstīt kladi. Es atdzīvojos. Ierēcos kā lauvene, kuŗai atņemts mazulis, un metos virsū Augustam. Viņš, kladi vicinādams, lēkāja pa istabu. Veltīgi to mēģināju atņemt. Viņš mani atvairīja, palēkdamies uz vāļās, lai nākošā mirklī panirtu zem galda un, kladi ieņēmis zobos, ņurdētu kā nikns dzīvnieks. Mūsu indiāņu kaŗa deju, kuŗā pārējie, malā nostājušies, ziņkāroti noskatījās, pārtrauca Juliāna pavēlošā balss: „Velns tevi parāvis, adatainais ezi, vai tu esi tapis stulbs? Beidz ākstīties! Pieaudz!” Es sabruku vāļās galā. Izaicinoši pavēries manī un Juliānā, Augusts svieda kladi. Tā atsitās manā pierē. Sūrstēja...

Izrāde bija beigusies un viesi cits pēc cita klusītēm aizlavījušies projām. Tikai mēs abas ar Jūnu bijām palikušas istabā. „Nomierinies, dvēselīt, nomierinies. To mēs nezinājām, ka tu esi kādu iemīlējusi. Nu tā − tā līdz sirds dziļākiem dziļumiem. Tik cēli, tik drausmīgi, ka tev jāraksta par nāvi.” Jūna sēdēja man blakus un turēja manu roku. Biju pārāk gļēva, lai to atstumtu. „Bet mēģini saprast Augustu. Viņš briesmīgi cieš, jo tevi mīl. Viņam sāp, ka tu viņu atraidi. Viņa pašlepnums ir ievainots, samīdīts dubļainām kājām − viņš mīl tevi tāpat, kā es mīlu Juliānu, − nu − vienreizēji, bezgalīgi. Līdz nāvei un vēl aiz tās.”

* * *

Virpotāji mani saņēma atplestām rokām. Pašu svētelis, atgriezies no siltām zemēm, parkšķināja ligzdā, suņi rēja, klukstēja vistas zālājā. Liepās dūca bites, čivināja zvirbuļi. Viss bija sazēlis, audzis, piebriedis. „Meitēn, meitēn, kā tu pa ziemu esi pārvērtusies! Gaŗāka izstiepusies. Vaigs gan plānāks un bāls. Tas nekas, drīz saulītē atkopsies,” Jete mani apmēļoja. „Nu paskat, dzimšanas dienā būs jādāvina jauna kleita. Tā, kas tev mugurā, drīz būs par šauru krūtīs.” Labsirdīgi smīnot, viņa nopētīja manu augumu un apģērbu. Tad stāstīja: „Palkas novietnē tagad latviešu kaŗotāji. Maršējot dzied Div dūjiņas vai Nu ar Dievu, Vidzemīte. Sirds sāp iedomājoties, kas sagaida staltos zēnus. Kur viņus nosūtīs? Jā, šis kaŗš ievelkas un nekā laba nesola.”

Otrā rītā es jau agri rušinājos kāpostos. Naktī atkal biju domājusi par Juliānu un savu vienpusīgo, bezcerīgo mīlestību. Nu gribēju būt viena. Visu vasaru gribēju būt viena. Atkāpos savā vientulības cietoksnī. Pacēlu nolaižamo tiltu. Aizbultēju vārtus. Neviena neielaidu, izņemot putnus un taureņus. Ar tiem aprunājos, tiem uzticēju savus noslēpumus.

Nepiekususi līdz ar citiem strādāju no saules līdz saulei. Diendusas stundās, kad saime atpūtās, sēdēju koka ēnā un rakstīju gaŗas vēstules Juliānam. Nevienas nenosūtīju, jo nezināju, kur viņš mīt vasarā. Taču nevarēju rakstīt Jūnai un prasīt adresi. Vakarā, kad memmīte verdošā piena virā laida rūgušpiena kunkuļus, dienā rakstīto vēstuli saburzīju un iemetu pavarda ugunī.

„Tu jau atkal esi papīru pieķērnājusi. Ja raksti, tad raksti uzmanīgi. Vai tad jums skolā glītrakstīšanu nemāca?” viņa dusmojās.

Kaimiņu Justīne mani iepazīstināja ar „zēnu no kazarmām.” Mākoņainā Jāņu vakarā viņš mani vedināja uz mežezeru zilos īrisus plūkt. To, ka viņa paparde jau bija noziedējusi, varēja secināt no viņa nopūtām un skumju pielijušām acīm. Un tomēr − viņa rokas bija kāras un glāstošas. Elpa satraukta, aicinoša. Iedzimtais grēks mūs kārdināja. Alkām viens otra tuvuma... Neiesilām. Izrāvos un skrēju mājup. Pļavā iegū−os rasainās vīgriezēs un pukstēju kā uzvilkts pulkstenis: Jūliān, Jūliān.”

Septembŗa otrā nedēļā atgriezos pilsētā. Te bija jūtamas un saredzamas pārmaiņas. Skolnieku un studentu vieglo apavu vietā ielas asfaltu mina un dimdināja kaŗavīru smagie zābaki. Pārmaiņas bija skārušas arī mācību iestādes. Mūsu ģimnāzijas vēsturiskajā celtnē novietota armija. Skolai ierādītas citas telpas. Veikalu plaukti pavisam tukši. Palu ielas mazā konditoreja, kas pārdeva bez kuponiem pienu un ābolkūkas, likvidēta.

Jūna mani bija gaidījusi. Apskatījām viena otru. Apskāvāmies. Viņa pameta man sulīgu, dzidru ābolu. „Ēd, garšīgs! No Circeņu dārza. Šogad laba raža, tā tēvs domā. Ak, mīļā dvēselīt! − Jaunumi, jaunumi! − Nemaz nezinu, kur un kā lai iesāku? Nu pats svarīgākais tas − man ir jauns draugs. Gaŗš, blonds. Iepazināmies vilcienā. Pasakains cilvēks. Nu vienreizēji foršs. Kaŗavīrs. Ļoti varonīgs. Bijis Volchovā. Kad pabeigšu skolu, precēsimies. Senči gan rūc. Mammai pilnīga histērija. Bet gan jau tas pāries.”

Ābola sēkla man bija ieskrējusi rīklē. Klepoju, stostījos, meklēju vārdus. „Tu gribi jautāt, kā ar Juliānu? Nu, vienkārši „kaput,” izkūpēja. Man apnika. Starp citu, nopietna lieta − viņš iesaukts armijā. Gandrīz visi puiši, kas beidza skolu, iesaukti. Arī Eža bērns. Saki paldies liktenim, ka tiki no viņa vaļā. No viņa lielās, adatainās mīlestības. Nu, bet slikts jau viņš nebija. Tevis dēļ dzīvo un, ja būtu vajadzība, tevis dēļ arī mirtu.”

Laiks nestāvēja uz vietas.

Sārtzeltainās rudens dienas nomainīja pelēkās veļu naktis, kas tagad šķita tumšākas un bīstamākas. Izvalkātiem zābakiem izbridām ziemas baltās sniegkupenas. Pavasaŗa vēji pamodās, skaļi nožāvājās, izstaipījās un gandrīz vienā naktī sacēla kājās visus ūdeņus. Lija lietus. Abās upēs lūza ledus. Satrauktas sidrabaini zilas straumes, noslēpumaini murmulēdamas, to stumdīja, drupināja, mala, pirms aiznesa uz jūru. Tā bija dramatiska izrāde, kuŗu nedrīkstēja nokavēt. Tā bija jānoskatās, lai vai kas. Brīvlaikos skolnieki steidzās uz tiltiem ieņemt labākās vietas. Kad ūdeņi nomierinājās, maigi zaļās pļavās uzziedēja dzeltenās purenes... Brūngani sārtus, sveķainus pumpurus atsēja varenās kastaņas pils parkā.

No nostāstiem zinājām, ka kaut kur ir kaujas līnijas, ka kaut kur sadeg pasaulīgā manta un nāve ievāc bagātīgu ražu. Patiesa priekšstata par to mums nebija. Mūsu pasaule vēl negrīļojās. Tā balstījās uz šķietami stingriem pamatiem. Vēl ceļamies un apgūlāmies paši savās iesildītajās guļvietās.

* * *

Vasarsvētku brīvlaiks bija pie durvīm, kad vācu valodas stundā, tā, lai Rieksta jaunkundze nepieķer, Jūna man pačukstēja: „Sestdien pulcēšanās pie Violītes. Tiks svinēta viņas dzimšanas diena.”

Violīte dzīvoja cienīgā mājā kupla dārza ielokā. Kad abas ar Jūnu ieradāmies, tā pildījās viesiem. Kopīgās dāvanas − Jūnas brāļa sagādātos šķiņķa gabalu, vīna pudeli un ziedu klēpi − atstājušas virtuvē Violītes mātes ziņā, iegājām viesistabā. Tā dūca kā kuļammašīna rudenī. Šķita, katram kas sakāms, bet nevienam nav pacietības otru uzklausīt. Jauno cilvēku pārgudrās valodas un bezrūpīgos smieklus nomainīja dziesmas. Laikiem piemērotas. Ar pilnu jaudu bravūrīgi nodziedājām Augstienē pie Madonas, tad − Atceries, meitenīt un, protams, arī Zilo lakatiņu. Satīna lakatiņu, arī zilu, Jūna bija pārmetuši stāvlampas kupolam.

„Ja kāds nejauši atvelk loga aizkaru, tad šucmanis mūs tūlīt neieraudzīs un nenošaus,” viņa taisnojās namamātei.

Redzēju, ka krēslainā istabas stūrī aiz palmas Jūna pieglaudās jaunā pielūdzēja plecam. Pēc nedēļas viņam esot jāatgriežas frontē, tā Jūna bija stāstījusi citiem.

Pie ārdurvīm zvanīja. Satrūkāmies. Ausījāmies un visi kā viens pavērāmies logā. Aizkars nebija kustināts. „Māšel, nāc saņem negaidītus ciemiņus,” sauca Violītes brālis. Gaiteņa grīdu mīdīja smagi apavi. Priecīgi pārsteiguma saucieni atbalsojās namā. Bariņš „jauniesaukto” ienāca viesistabā. Viens to tiem − Juliāns!

Kamēr pārējie sarokojās, apskāvās, uzsauca viens otram bravūrīgu heil!, viņš apmulsis stāvēja durvīs, cepuri saņēmis rokās. Ne tumši zilu samta cepuri, zelta aukliņu apņemtu, bet raupju, zaļganpelēku kaŗavīra laiviņu. Viņš izskatījās svešāks. Tapis vīrišķīgāks, muskuļaināks. Uz zoda skuvuma pēdas − patumšas ēnas. Sejas izteiksmē rādījās tāda kā ironiska spītība, vienaldzība. Jutu savu sirdi. Tā pukstēja strauji. Rokas nosvīda. Muļķīgi pasmaidījusi, pavirzījos Juliānam tuvāk. Viņš atsmaidīja un lika soli manā virzienā. Tikai vienu īsu soli, jo, ieraudzījis Jūnu, man viegli pamāja ar galvu un pagrieza muguru...

Ne tik daudz aizturētā mīlestība, kā no tumšām dzelmēm uzvirdis ievainots pašlepnums un spīts, mani tirdīja tovakar. It kā gribētu pierādīt sev un citiem, cik pieaugusi, nesatricināmi pašapzinīga, piedzīvojumiem bagāta sieviete esmu, ka nav tādas dzīves mīklas, kuŗas nespēju atminēt. Uzvedos izaicinoši un vieglprātīgi. Dzēru daudz, izlikos, ka protu smēķēt, flirtēju ar katru zēnu. Ja mani neuzlūdza dejot, uzlūdzu es. Reibīgi dzērieni mani bija padarījuši drošsirdīgu. Lidoju pa istabu kā nomaldījies taurenis. Brīdī, kad biju gatava dejot solo partiju, kāds saņēma mani rokās, un mēs izdejojām gaitenī. „Rimsties, netopi piedauzīga. Tev, dvēselīt, tādas aušības nepiestāv.” Juliāns purināja mani kā lupatlelli. Es tīšām padevos. Izlikos ļengana, bez satura. „Nu, cilvēk mīļais, tu jau vairs kājās neturies. Nāc, iziesim dārzā svaigu gaisu ievilkt plaušās,” Juliāns vedināja.

„Mīļais, dejosim. Lūdzu, dejosim. Dārzā iziesim vēlāk,” es lūdzos.

„Ja tā vēlies − dejosim.”

Mēs dejojām. Seju ieglaudu viņa armijas rudajā kreklā, kas oda pēc tabakas un pieauguša vīrieša. Roku kā Jāņu vainagu apviju viņa kaklam. „Jūliān, dziedi man Lēni lūdzot. Dejosim Lēni lūdzot.”

„Niekkalbīt, kādu soli liksim, ja dziedāšu žēlīgo serenādi?” Viņš nopūta matu šķipsnu no manas pieres un paskatījās man acīs.

„Es zinu − dziedi man Foreli!” Juliāns dziedāja man ausī Foreli. Polkas solī mēs izlēcām dārzā, atgriezāmies namā, trīsreiz apvirpuļojām apkārt virtuves platajam galdam un ielēcām tā sauktajā meitas istabiņā. Bez elpas, smiedamies, viens otram piekļāvušies, iekritām šaurā gultā. Cēlos, bet Juliāns novilka mani atpakaļ, blakus sev. Tapis nopietns, satraukts un piesmacis, viņš čukstēja: „Maijiņ, paliec, mīli mani! − Vēl nedēļa un apmācības būs beigušās. Mūs sūtīs projām. Jādomā, uz fronti. Kaŗš mani biedē. Izliekos drošsirdīgs, pat varonīgs, bet patiesību runājot, briesmīgi baidos nāves... Pirms aizeju, pirms tiekos ar nāvi, gribētu zināt, kā jūtas tajā brīdī, kad meitene pieder.”

Pavasaŗa nakts pustumsā saskatīju Juliāna jautājošās, it kā svešās acis. Jutu viņa nemieru. Tas pielipa man. Kāda roka bija atpogājusi mana tērpa pogas... Tā bija manas pašas roka. Atslīgu blakus Juliānam. Mute pavērās, lai sacītu: „Vēlos piederēt tev ar visu savu miesu un dvēseli, jo esmu tevi mīlējusi nu jau pāris gadus. Mīlējusi un tevis dēļ cietusi līdz neprātam.” Tālāk par pirmo zilbi netiku. Kāds bija ienācis virtuvē. Tuvojās mūsu paslēptuvei. Mēs pietrūkāmies kājās. Juliāns laikus pamanījās atrast durvju aizbīdni. Dzirdējām sarunu: „Es izlūdzos Violītei meitas istabiņu. Tur pārlaidīsim naksniņu. Gulta gan tāda pašaura. Bet...” Jūna guldza un dūkoja kā meža balodis pirms perēšanas. Kāds raustīja verekli. „Savādi, bet durvis neveras. Kā liekas, aizbultētas no iekšpuses.” Balss piederēja Jūnas „blondajam.”

„Lai paliek, nepūlies, sameklēsim Violīti.” Jūna sauca gaitenī. Soļi aizdima. Iestājās klusums. Juliāns uzmanīgi atbultēja durvis. Uz pirkstgaliem veikli šķērsojām virtuvi un izmanījāmies ārā. Atpogājušies, saburzīti un izspūruši stāvējām dārzā. Kaunīgi vērāmies viens otrā kā nedarbos pieķerti bērni. Krēslainā pavasaŗa nakts mūs slēpa.

„Maija, mana mīļā Maija,” Juliāna delna viegli pieskārās manam vaigam. Jutu, ka tūlīt raudāšu. Kaukšu kā suns mēness naktī. „Ar labunakti, Jūliān!” Strauji apsviedos un skrēju. „Pagaidi, tā šķirties mēs nedrīkstam!” − Negaidīju. Neatskatījusies steidzos, cik jaudāju. Ne pa ielām, jo ielās naktī uzturēties bez vajadzības bija aizliegts. Rāpos pāri žogiem, lavījos cauri svešiem dārziem. Uz mājām...

Kaŗa negaiss mūsu pilsētu pārsteidza vasaras otrā pusē. Pārielas dārzā strazdi knābāja ienākušās ķiršogas. Mūsu mājas priekšā bija uzziedējušas gladiolas un tēva lepnums − staltās kāršrozes. Mātes mazgātie palagi plandījās vējā. Kaķis, piekusis putnus gūstot, gozējās piesaulē... Bez brīdinājuma mūsu mīļā pasaule sagrīļojās, aizdegās, sabirza pelnos...

Sākās klaidu gadi.

* * *

Bija dienas, kad šķita, ka noberztās jēlās kājas un tukšais vēders tālāk vairs nenesīs. Bija naktis, kad šķita, ka asaras noslīcinās... Bet visumā cilvēks ir sīksts ziemcietis, ja ļauna sērga vai cita kāda neparedzēta liksta nepiemeklē un nenokauj, nopurinās un dzīvo tālāk.

Kad Vācijas nometnēs bijām pietiekoši atēdušies kukurūzas maizi un kolrābju šķidro zupu, kad bijām izlasījuši dučiem grāmatu, pārskolojušies, balsis izvingrinājuši koŗos un UNRRAs kungus apbēruši koka šķīvjiem un pašaustām prievītēm, sākām gudrot par tālāku ceļošanu. Arī es kādā dienā, vienā koka koferī salikusi pieticīgo iedzīvi, devos pāri jūŗai.

Svešā vidē apmetos, ar laiku pieradu, iedzīvojos un, kā visi citi tautieši, ar skubu sāku krāt pasaulīgo mantu. Lai apmierinātu gara prasības un neatsvešinātos no pārējiem latviešiem, iestājos tautas deju kopā un korī. Dziedāt man patika kopš bērnu dienām. Pamatskolā, kad balss bija dzidra kā cīrulim, trallināju pirmo soprānu. Ģimnāzijas gados izvairījos dziedāt Juliāna tuvumā, jo vienmēr vilku paralēles − salīdzināju savu savvaļas balsi ar viņa skoloto. Vācijā, kad bija iegaršojies „Celles ābolšņabis” un amerikāņu cigarešu dūmi izkoduši rīkli, pārgāju uz otro soprānu. Pusmūžā sāku dūkt altu.

* * *

Tie laikam bija 10. Dziesmu svētki mūsu salā. Pēc kopkoŗu koncerta klausītāji vēl neizklīda. Lielā aula, blakus telpas, gaŗie gaiteņi sīca un dzindzināja kā iztraucēts bišu spiets. Paziņa dzenāja paziņu. Sasveicinājās, izraudāja gan prieka, gan bēdu asaras viens uz otra pleca, tad atsveicinājās, lai pēc brīža atkal līksmi iesauktos − bija satikta cita, ilgi neredzēta paziņa! ...

* * *

Iepletuši acis, iesprūdušu valodu, kā ledū sasaluši, skatījāmies viens otrā...

Un tad iestājās atkusnis. „Jūliān!?” − „Maija!?” − „Kas to būtu paredzējis, ka vēl tiksimies!” − Gandrīz reizē abi iesaucāmies. „Tu − tu nemaz neesi mainījusies, Maija. Tāda pati kā toreiz − tikpat skaista.” − „Tu arī neesi mainījies, Jūliān.” Mēs melojām, viens otram acīs skatīdamies.

„Mans Dievs, cik gadu pagājis kopš tām dienām?” Skaitījām − četrdesmit divi?! − Nevar būt! Neticami!... Atkal tāds mazliet neērts klusuma brīdis. „Ko mēs te grozāmies citiem pa kājām? Ieiesim bārā? Vai labāk vēlies būt ārā?”

Izgājām laukā. Mēness nakts sidrabainā, laipnā krēsla mūs gaidīja. Tā aizklāja Juliāna sirmos deniņus, iekritušos vaigus, dubultzodu. Vai tā arī pārmeta šķidrautu maniem krāsotajiem matiem un grimētām rievām sejā?

Koptais, grantētais celiņš čirkstēja zem mūsu kājām. Klusēdami bijām aizgājuši līdz parka vārtiem. „Ko mēs te meklējam?” Juliāns pieskārās manam elkonim.

Es pagriezos pret viņu. „Stāsti − kā gājis? Kāda bijusi dzīve?”

Beidzot mēs runājām.

„Te esmu ciemiņš. Dzīvoju Kanadā. Vēl dienas divas, tad dodos atpakaļ. − Un tu, Maija? Vietējā?” − „Jā, dzīvoju šajā zemē. Kaimiņu pilsētā... Vai tu esi precējies, Jūliān?” − „Biju. Apprecēju kanadieti. Nesapratāmies. Viņai negāja pie sirds tā latviešu lieta. Izšķīrāmies... Un kā sastāv ar tevi, dvēselīt?” – „Esmu atraitne. Nu jau vairāk nekā gadu divdesmit.” – „Apprecēji iezemieti?” – „Nē, īstu stūrgalvīgu latvieti. Viensētnieku.” − „Vai zini ko par Jūnu Dūju?” − „Esot palikusi dzimtenē.” − „Un Augusts Ezis?” – „Krita frontē.”

* * *

Runādamies mēs bijām pagājuši gaŗām puķu dobēm, pārlaipojuši parka strautu un nonākuši atstātā meža stūrī. Projām no cilvēkiem un pasaulīgās kņadas, mēs stāvējām mīkstās sūnās pie kupla dzīvības koka. Tā smailais gals, pārāks par citu koku galiem, sniedzās augstu pretim debesīm. Brīdī, kad balts mākonis aizklāja mēnesi, man šķita, ka galotnes zaros pavīdēja ziemas sniegi. Tīri, vizoši sniegi − vēl neievainoti, nesamīti... Rokas uz muguras salikusi, galvu atmetusi, pievirzījos tuvu Juliānam.

„Noskūpsti mani, Jūliān.”

Lēni un apdomīgi, kā vārīgu trauku, kas varētu izslīdēt no rokām un saplīst, viņš saņēma manu galvu savās dzīslainajās rokās.

„Vai tu mani mīlēji, Maija, − toreiz?” − „Kas to vairs var atcerēties?” pasmējos.

Juliāna lūpas, sausas un sasprēgājušas, pieskārās manām lūpām. To, ka viņš ēdis sautētus kāpostus, dzēris alu un pīpējis cigāru, liecināja viņa elpa... Bet beidzot mēs skūpstījāmies! Neviens mūs šoreiz netraucēja. Mēs būtu varējuši skūpstīties līdz rīta ausmai, bet − Laiks, zinīgi smīnēdams, soļo pa vienvirziena ceļu, nekad pa apkārtceļu... Atraisījos no viņa rokām. „Ardievu, Jūliān!”

„Pagaidi, Maija. Apmainīsimies adresēm. Man te kabatā vajadzētu būt zīmulim.” – „Nemeklē, Jūliān, aizmirsīsim, ka tikāmies.”

Martai Landmanei vēlīnos padsmitnieces gados II Pasaules kaŗa beigu posmā laimējas izglābties no padomju zemūdenes torpedēta vācu lazaretes kuģa, kur viņa ir palīgmāsiņa. Pēc vairākiem gadiem bēgļu nometnēs Vācijā nonāk Anglijā, kur kļūst par diplomētu medmāsu. Stāsti un dzejoļi publicēti trimdas izdevumos − Ceļa Zīmes, JG u.c. Iznākuši četri dzejkrājumi − pēdējais Vēl vilni vel (2006).