Jaunā Gaita nr. 247. decembris 2006

 

Lia Šmite

IEPAZĪSTINĀŠANA

 

Šis virsraksts gan dažos lasītājos izsauks smīnu, jo viņi jau sen, vismaz vārda pēc, zinās par vienu no neparastākajām sievietēm, kas jebkad dzīvojušas: Lū Andreas-Salomē (Lou Andreas-Salomé).

Pat šodien vēl ir mazākums tādu sieviešu kārtas pārstāvju, kas nav iestigušas mietpilsonības šablonos. Šādi šabloni ir lielākoties audzināšanas sekas, daļa arī drosmes trūkums atšķirties, kas gan vairāk sasaucas ar rakstura iezīmēm. Šeit rakstu par izņēmumu.

Lou Andreas-Salomé

Lū Andreas-Salomē piedzimst Pēterburgā 1861.gadā. Viņas tēvs ir ģenerālis Krievijas armijā ar dzimtas saknēm Baltijā. Tas ir laikmets, kad tikko sākas emancipācijas kustība. Toreiz mājsaimniecība jeb guvernantes darbs, ja prāts alka zināšanu un nebija izredžu apprecēties, bija gandrīz vai vienīgās alternatīvas, neskaitot klosteri. Bet Lū vecāki ir progresīvi noskaņoti un dod vienīgajai meitai (bija vēl brāļi) labu izglītību un izcilus skolotājus. Viens no skolotājiem, Hendriks Gijo (Hendrik Gillot), kļūst par viņas pirmo mentoru, kas viņu ievirza nekonvencionālas domāšanas virzienā.

Tagadējos laikos Lū Salomes vārds nav vairs tik ļoti saistīts ar viņas pašas daiļradi kā ar to slavenību vārdiem, kuŗus viņa iedvesmojusi un kuŗiem viņa stāvējusi līdzās: Nīče (Nietzsche), Rilke un Freids (Freud) - kaut arī daudz citu intelektuāļu meklēja viņas sabiedrību. Jāpiemin, ka daba Lū bija apveltījusi arī ar ļoti pievilcīgu ārieni.

Mātes pavadībā pēc tēva nāves viņa dodas studēt uz Cīrichi (teoloģiju, filozofiju, mākslas vēsturi), vēlāk uz Romu, kur iekļūst intelektuālu draugu lokā. Viens no tiem ir filozofs Pauls Rē (Rée), kas viņu iepazīstina ar Nīči, jau iepriekš darot zināmu, ka jaunā meitene savā filozofijā nonākusi tuvu viņa rezultātiem. Nīče aicina pārvērtēt parastās vērtības un ieražas, Dvēseles dzīvei jāveido jaunas vadlīnijas. Nīčes pirmie vārdi iepazīstoties ir - no kādām zvaigznēm mēs abi esam šeit sakrituši kopā? Nīčem ir 37 gadi, kad viņš iemīlas jaunajā meitenē. Abi ar Rē viņu bildina, bet Lū izvēlas viņus par studiju biedriem, jo personīgo brīvību uzskata par augstāko vērtību. Ar Nīči viņa pavada vairākas

 nedēļas Tīringenā, kur saņem plašāku ievadu viņa atziņās. Abi priecājas par savām radnieciskajām dvēselēm. Nīčes ietekme vijas cauri visai viņas dzīvei. Viņš ir kā jaunas reliģijas pasludinātājs, kam ir daudz sekotāju. Abu mijiedarbe ir abpusēja, taču Nīčes greizsirdīgā māsa caur mēlnesību izjauc šo kontaktu. Vēlāk Lū uzraksta par Nīči pirmo vērā ņemamo biogrāfiju.

Lū pievēršas Paulam Rē, ar kuŗu kopā platoniskās attiecībās pavada Berlīnē nākošos gadus. Šeit sākas viņas rakstnieces un kritiķes darbs, gan vēl lielā Nīčes ietekmē. Berlīnē Lū iepazīstas ar savu nākamo vīru, orientālo valodu ekspertu Dr. Frīdrichu Kārli Andreasu (Friedrich Carl Andreas). Dzimis un ilgi dzīvojis Āzijā, viņš savu iztiku pelna ar privātstundām persiešu valodā. Viņi uzsāk savu neparasto laulību ar daudziem atšķirtības periodiem un psicholoģiskām traumām, tomēr tā turpinās līdz pašam mūža vakaram. Laulība izvirza sev par mērķi kopā sasniegt garīgus augstumus.

Friedrich Nietzsche

Ar 21 gadu veco Rilki Lū Andreas-Salomē iepazīstas Minchenē. Sākotnējā apbrīnošana izveidojas par mīlestību un gadu gaitā stiprina un iedvesmo lielo dzejnieku. Rilke tikai nesen bija atstājis dzimto Prāgu, un ir sava ceļa pašā sākumā. Viņu ir ietekmējis Lū raksts par jūdu Jēzu (Jesus der Jude), kur reliģiski psicholoģiskā apcere vainagojas ar jau senajās reliģijās pausto dievu un cilvēku līdzību. Rilkes laikmetam neatbilstošā sapņotāja dvēsele sasaucas ar Lū agrīno izjūtu pasauli. Jau dažas dienas pēc viņu tikšanās Rilke atzīstas, ka skrien caur pilsētu ar rozēm rokā, pārņemts no vēlmes viņu nejauši satikt. Tajā laikā rodas arī dzejolis:

Losch mir die Augen aus,
ich kann dich sehen...

(Izdzēs manas acis,
es tomēr varēšu tevi redzēt...)

Mīlestības attiecības ilgst gadiem, beigās pārvēršoties mūža draudzībā, kas galvenokārt izpaužas sarakstē. Lū kļūst Rilkes iedvesmotāja un konstruktīva kritiķe. Viņš viņas draudzībā jūtas tik drošs, ka arī viņas kritika stiprina viņa attīstību. Viņas dēļ viņš grib kļūt "liels". Drīz viņa pazīst viņa dvēseli

Friedrich Carl Andreas

labāk par savējo. Viņas attieksme svārstās starp mātišķumu un romantismu, bet viņu starpā nepastāv aizdomas un ambivalence. Arī vīrs Andreas ierodas draugu vidē, un kādu laiku šī neparastā trijotne dzīvo kopā Berlīnē. Visi trīs dodas ceļojumā uz Krieviju, kam līdzekļus nopelna Lū ar daudzu rakstu un romānu publicēšanu. Rilke iemācās krievu valodu un ietekmējas no krievu zemnieku emocionālās un melancholiskās attieksmes pret dzīvi.

Lū uzskata, ka līdz sastingumam izveidotās Rietumeiropas sadzīviskās formas jāatsvaidzina ar vienkāršākām, pat naivākām, no dabas avotiem nākošām ievirzēm domāšanā. Viņai tuvi turienes plašumi un mistiskā dzīves uztvere.

Rilke dziļi pārdzīvo šo laikmetu, kā rezultātā rodas Stundenbuch (Stundu grāmata), kas pilnībā veltīta Lū, jeb ko viņš "ieliek viņas rokās". Otrajā Krievijas ceļojumā viņi dodas bez Andreasa. Tas izvēršas loti garš un ietekmju pilns. Viņi apciemo arī Tolstoju Jasnajā Poļanā. Kopīgi pavadītais laiks un atmiņas viņus satuvina vēl vairāk, tomēr tā beigas pārtrauc viņu intīmās attiecības, un Lū atgriežas pie vīra.

Rilkes pārmērīgā jūtīguma un nestabilitātes dēļ viņa jūtas sadrumstalota, garīgi izsmelta. Savā autobiogrāfijā viņa raksta: Ilgu laiku mēs nebijām kā divas puses, bet kā viens vesels, kā brālis ar māsu, tomēr arī kā laulāti, kā tas bija senatnē, kad incestu vēl neuzskatīja par grēku. Šķiršanās nebija viegla, kaut Rilke drīz apprecēja gleznotāju Klāru Vesthofu (Westhof), ar kuŗu viņam bija meitiņa Ruta. Viņi reti dzīvoja kopā. Lū pēc gada uzsāk ciešākas attiecības ar savu ārstu Frīdrichu Pineles, kas vēlas, lai viņa šķiras no Andreasa un paliek ar viņu. Viņi gaida pat kopēju bērnu, bet Lū to nelaimes gadījumā zaudē. Pineles nekad neapprecas.

Rainer Maria Rilke

Skaistā sarakste ar Rilki dažkārt lasās kā dienasgrāmata, jo viņi viens otram pilnīgi uzticas, un mīļie vārdi turpinās.

Caur savas domāšanas patstāvību un izvēles iespējām viņa it kā dzīvo brīvi, tomēr tieksme pēc iekšējas harmonijas viņai liek vienmēr atgriezties Getingenā (Göttingen), kur vīram ir profesūra universitātē un kur ir viņas bāze - māja Loufried (Lū miers). Tur viņa savā īpatnēji iekārtotajā jumta stāvā domā un raksta. Arī dārzniekošana viņu saista. Viņas pašas dvēseles stāvoklis un Rilkes saucieni vēstuļu veidā liek pievērsties psichoanalīzei, ko viņa uzsāk ar pašanalīzi.

1911. gadā Veimārā (Weimar) notiek pirmais Psichoanalīzes Kongress uz kurieni arī viņa dodas. Caur Nīči un Ibsenu iepazinusies ar metodi, viņa ir gatava satikt Zigmundu Freidu, ko viņa gan tuvāk iepazīst tikai Vīnē. Freids jūtas pagodināts uzņemt pazīstamo rakstnieci savos trešdienas vakaru semināros. Lū fascinē Freida personība, viņa racionālais faktu pārbaudīšanas veids, kas neļaujas ietekmēties no iepriekš pieņemtiem uzskatiem. Freida mācība nezinošu cilvēku vidū bieži tiek maldīgi uztverta kā zemapziņas atklājēja un seksualitātes pārmērīgās ietekmes paudēja. Šī pieeja ir neprecīza, jo viņa uzmanības centrā ir baiļu un vēlmju pārņemtais cilvēks, kam jāiepazīst sevi, lai varētu ar tām cīnīties. Jūtu ambivalence un dziņu tieksmes ir tikai daļa no dvēseles apziņas un zemapziņas procesiem. Tikai zināšanas par šiem procesiem var garīgi dziedēt.

Daudz kas no Freida mācības likās piedauzīgs, kas tikai pamazām, ar elastīgāku domāšanas veidu, pieņēma citu nozīmi.

Lū Salomē sākumā tikai klausās viņa lekcijas un nododas izsmeļošām pārrunām un sarakstei ar viņu, bet tad pievēršas vienam analīzes aspektam - narcismam. Šis temats viņai labi pazīstams ne tikai sevis, bet arī Nīčes un Rilkes dēļ. Narcisma ietekme uz psīchi izraisa gremdēšanās savā primārajā "es" apziņā, savā pirmavotā, kas šo instinktu caur sublimāciju var padarīt par sabiedriski pieņemamu.

 

Sigmund Freud

Freids ir ļoti atsaucīgs. Viņš atbild, ka viņas pētījumus neuzskata par iebildumiem, bet gan par ierosinājumiem šo tematu izpētīt tuvāk. Šajā laikā viņa Rilkem raksta, ka viņa paša "es" apziņa ir materiāls, darbnīca un instruments viņa dzejas mākslas risinājumam. Viņam jākonfrontē mākslas dzīve ar dzīves mākslu. Attiecības ar Freidu ir ciešas daudzus gadus. Kad viņš saņem lielo Gētes Balvu, viņš viņai pat nosūta 1000 dolāru izdzīvošanai pēc kara.

Getingenā Lū Salomē uzsāk psichoanalīzes privātpraksi un palīdz daudziem. Tas viņai dod lielu gandarījumu.

Viens no viņas stiprajiem punktiem ir spēja apvienot lietas, kas liekas nesavienojamas, un pasniegt tās kā psiches attīstības procesu. Arī Nīče domā, ka pretrunas paša filozofijā padziļina objektivitāti un rada jaunas perspektīvas un percepcijas. Viņas izpratnē kopā būšana un vientulība stāv tuvu kopā. Tomēr garīgā un miesīgā intimitāte ir divas atšķirīgas lietas. Pirmo viņa uzskata par svarīgāko. Indivīda savdabīgums un acumirkļa prieks ir dziļas vērtības, kas piemīt nopietniem raksturiem, jo atvieglo iekšējo pārdzīvojumu pārmērības. Dot un ņemt bez apzinātām pārdomām par briesmām, kas no tā var draudēt - vai šajās izjūtās nepastāv mūsu cildenums, mūsu dižciltība? Lū pēta iracionālo stāvokļu sakarības. Arī neirozei viņas acīs ir vērtība, jo tā noved cilvēku līdz stāvoklim, kad tas pārkāpj savas parastās iespējas. Cienību pret komplicētām norisēm! Sieviete un vīrietis viņas skatījumā nav vienlīdzīgi, to stiprumi ir atšķirīgi, bet abu tiesību vienlīdzība ir absolūti jāgarantē.

Kā vispār var mēģināt novērtēt būtiskāko šīs izcilās sievietes dzīvē? Freida meitai Annai viņa pati mūža vakarā raksta: Ko esmu mīlējusi visdziļāk? Varbūt ne tik daudz vienu atsevišķu cilvēku vai vietu, bet savu dzīves ziņu (Lebensfiguration). Radošam māksliniekam viņa jūtīgums kļūst par enerģijas avotu.

Tomēr, manuprāt, viņas intīma draudzība ar Rilki, kas ilgst no 1897.gada līdz viņa nāvei 1926.gadā, ir viņas dzīves spilgtākais uzplaiksnījums, jo viņu abpusējā pilnīgā uzticēšanās uzliek vainagu faktam, ka cilvēku attiecības var būt dziļi būtiskas un krāšņas.

 

 

 

Lia Šmite studijas iesāk Vācijā (Karlsruhe) un turpina ASV Sirakūzu (Syracuse) Universitātē, Ņujorkas pavalstī, kļūst par dubultmaģistri - mag.philol. (vācu filoloģijā) un mag.rerum.bibl. (bibliotēku zinātnē). Kopš 1956. gada strādā vairākās bibliotēkās ASV. Tagad dzīvo Rīgā.