JG247 Raimonds Staprāns. Dr. Paula Kalniņa tiesāšana

Raimonds Staprāns

DR. PAULA KALNIŅA TIESĀŠANA

Lugā darbojas parādīšanās kārtībā:

BERĢIS Pēteris, Paula Kalniņa advokāts

KALNIŅŠ PAULS, Saeimas priekšsēdis

KLĀRA, viņa sieva

VANKS, Politiskās pārvaldes darbinieks

FRIDRICHSONS, Jānis, Politiskās pārvaldes priekšnieks

ULMANIS, Kārlis, Ministru prezidents, pučists

PALKAVNIEKS, Jānis, Kaŗa tiesas priekšsēdis

KARČEVSKIS, Jānis, prokurors

ŠTIGLICS, Roberts, Politiskās pārvaldes aģentūras vadītājs

Divi kārtībnieki, divi tiesas piesēdētāji, cietumsargs, sekretāre

(Skatuves malā ar portfeli rokā apsēžas Berģis)

BERĢIS: Kas ir Pauls Kalniņš? Šodien nenozīmīgs un aizmirsts vārds. Bet ne viņa toreizējam politiskajam pretiniekam, Ministru prezidentam Kārlim Ulmanim. Laužot tautas nobalsošanā pieņemto Latvijas Satversmi, to pašu Satversmi, kas šodien definē mūsu valsti kā tiesisku veidojumu, viņš viens ar dažiem palīgiem sagrāba varu savās rokās. Pučs saskaldīja latvju tautu gandrīz divās vienlīdzīgās daļās, kā sekas manāmas vēl šodien. Lai pučus attaisnotu, nepieciešami vainīgie. Bet kāpēc tieši Paulu Kalniņu, pēc profesijas ārstu, piektā gada revolucionāru, starptautiski pazīstamu, mērenu sociāldemokrātu, Satversmes sapulces locekli, kuŗa sapnis par Eiropu bija jau toreiz līdzīgs šodienas Eiropas Savienībai un Latvijas lomai tajā? Viņš bija četru Saeimu priekšsēdis. Kāpēc tieši Kalniņu, neskatoties uz to, ka viņu kā taisnīgu un godīgu cilvēku bija iecienījuši pat viņa politiskie pretinieki, ieskaitot Kārli Ulmani. Paulam Kalniņam vienkārši nebija personīgo ienaidnieku, tad kāpēc...? Stāsts sākas 1934. gada 15. maija vakarā un ir faktuāli lielos vilcienos patiess... Starp citu, mans vārds ir Berģis, un esmu viņa advokāts, lai gan samērā nenozīmīga persona šinī stāstījumā. Sākotnēji darbība norit Paula Kalniņa mājā Mežparkā, uz kurieni viņš nesen kā pārvācies. Pauls un viņa sieva dzīvo apakšējā stāvā, kamēr augšējo apdzīvo viņa dēls Bruno ar savu ģimeni. Ir vēls 15. maija vakars, kad mājās pēc darba Saeimā ierodas Pauls, kur viņu sagaida sieva Klāra ar vakariņām.

PIRMĀ AINA

KLĀRA: Viss atdzisis, bet es uzsildīšu.

PAULS: Tev nevajadzēja mani gaidīt. Es jau Saeimā šo to iekodu.

KLĀRA: Varēji vismaz piezvanīt.

PAULS: Neiedomājos, ka tik vēls.

KLĀRA: Gājāt iemest, kā parasti?

PAULS: Kur nu! Frakcijas sēde ieilga.

KLĀRA: Kaut kas svarīgs?

PAULS: Ah! Parastie nieki.

KLĀRA: Ja nieki, kāpēc sēdi neslēdzāt agrāk?

(Pauls lēnām atģērbjas. Uzvelk halātu)

PAULS: Pamēģini tos pļāpas apturēt.

KLĀRA: Starp citu, Bruno tevi meklēja.

PAULS: Kas viņam?

KLĀRA: Gribēja konsultēties par jauno vēlēšanu likumu.

PAULS: Pusnaktī?

KLĀRA: Kādam ir jāraksta. Tu jau neesi vienīgais, kuŗš strādā. Mums te pēc pārvākšanās izskatās kā elle. Dārznieks arī, kā vienmēr, nodzēries, nav redzēts jau vairākas dienas.

PAULS: Nāks sestdiena, es tev piepalīdzēšu...

KLĀRA: Es jau nesūdzos, bet...

PAULS: Bet mājsaimniecība, tāpat kā man, tev nav pie sirds.

KLĀRA: Kā tu to uzminēji?... Starp citu, kas jauns Saeimā?

PAULS: Ak nekas. Bruno tev nestāstīja?

KLĀRA: Tikai apsveicinājās un uzdrāzās augšā.

PAULS: Vai tu klausies?

KLĀRA: Abām ausīm. (Nodarbojas ap traukiem)

PAULS: Saeimas sesiju sākot, pie mums pienāca Ulmanis un prasīja kompensāciju. Viņam neatliekami uz kādu stundu jāaizejot. No mūsējiem tūlīt pieteicās Bruno.

KLĀRA: Tam puikam vajadzētu mazāk apkārt skraidīt.

PAULS: Bruno jau dara vairāk nekā viens otrs, bet viņam pie sirds tās sportistu lietas... Bet tagad klausies šito! Pēc stundas Ulmanis atskrēja galīgi sarkans, aizelsies; Un tā nu šim iznāca nostāties Menderam priekšā. Un Menders, tu jau viņu pazīsti... neatceros vārdu pa vārdam, bet apmēram: Kad nu Jūs, Ulmaņa kungs, savu apvērsumu taisīsiet, tad nu gan ar mums tā saudzīgāk apejieties.

KLĀRA: Idiots! Un šis?

PAULS: Tu jau Ulmani pazīsti. Sviedrus slaucīdams, piesarcis, tāpat smaidīdams atjokoja: Protams, protams, cik vien manos spēkos stāvēs. Tu jau zini, kad vajaga, viņš jau prot izlikties sirsnīgs. Un Menderam tūlīt mute vaļā, bet es viņus abus apsaucu.

KLĀRA: Es nesaprotu, kāpēc tu vēl vispār ar to Menderu pinies. Pats dzīvo kā buržujs, bet reizēm muld kā Ļeņins.

PAULS: Tev taisnība. Pēdējais laiks dibināt īsti latvisku sociāldemokrātisko partiju.

KLĀRA: Kuŗu reizi? Tava neizlēmība mani vienmēr ir uztraukusi. Cielēns un Staprāns jau sen ar mieru, bet viņi visi gaida uz tevi.

PAULS: Cielēns un Staprāns ir neglābjami, nepraktiski romantiķi, bet tas nav tik vienkārši. Menders ar savu kreiso retoriku ir vienīgais, kuŗš attur zināmu vēlētāju skaitu no pāriešanas komunistos, un cik balsis mēs atskaldīsim centram?... Kā arī nebūtu, mēs to šonakt neizšķirsim.

KLĀRA: Es nu gan viņa teikto ņemtu nopietnāk.

PAULS: Kuŗa?

KLĀRA: Taču Ulmaņa!

PAULS: Neesi nu jocīga! Un lai nu ko Ulmanim varētu pārmest... godkārību, jā, bet demokrāts viņš ir vienmēr bijis cauri un cauri.

KLĀRA: Man nu gan viņš... Vai negribi pirms gulētiešanas tēju?

PAULS: Augļu, ja tev ir.

(Klāra rīkojas ap traukiem)

KLĀRA: Un vēl kas jauns?

PAULS: Ak! Parastās tenkas... Kā būtu ar citrona šķēlīti?

KLĀRA: Tūlīt dabūsi... Nu stāsti, stāsti! Nav sievietes, kam nepatīk tenkas.

PAULS: Paldies. Un cukuru arī. Tu jau zini − tas Bastjānis. Viņš frakcijas sanāksmē bija sev līdzi atvedis valsts kontrolieri Ivanovu. Tieši no valdības sēdes. Viņam licies savādi, ka sēdes vidū Ulmanis pēkšņi iededzis sarkano uguni, kas nozīmē, ka sēde ir slepena, un nozvērinājis, ka par teikto neko nedrīkst izpaust.

KLĀRA: Te tev cukurs.

PAULS: Paldies, bet tagad klausies! Viņš paziņojis, ka namā esot kaŗavīri, kas sēdi apsargājot. Tāpat arī prezidenta pili. Un vēl citās iestādēs...

KLĀRA: No citrona tikai puse šķēlītes palikusi...

PAULS: Dod to pašu ... Paldies ... Viņš, Ulmanis, Ivanovam paskaidrojis, ka viņam kā ministru prezidentam nācis zināms, ka nākamajā naktī daži krimināli elementi gribot rīkot tračus un traucēt valsts dzīvi. Stostīdamies minējis pulkveža Ozola leģionārus un vēl kādus. Sēdi slēdzot, kabinetu nobiktējis nevienam to neizpaust.

KLĀRA: Izņemot pļāpu Ivanovu... Vai negribi biskvītu?

PAULS: Nē, paldies... Jā, neskatoties uz to, ka viņš no Ulmaņa rīt dabūs pa galvu, Ivanovam licies, ka Saeimai tas būtu jāzina.

KLĀRA: (Pasniedz citronu) Un jūs, kā parasti?

PAULS: Kāpēc tu saki „parasti”. Protams, neviens no mums neņēma viņa teikto nopietni, izņemot Bastjāni, bet tu jau viņu pazīsti. Viņš visur saredz velnu ... (Dzeŗ) Mēs, pārējie, gan nospriedām, ka Ivanovs ielasījis tur kaut ko tādu, kas būtībā ir pilnīgi nevainīgs.

KLĀRA: Vienu vai divus biskvītus?...

PAULS: Vienu. Gribi dzirdēt manas domas? Tagad jau mēnešiem baumo par šādu vai tādu apvērsumu, ka visiem tas galīgi apnicis. Labie, kreisie, fašisti, leģionāri... Valstī valda miers, un saimnieciskā krīze ar katru dienu uzlabojas. Un no ekstrēmistiem nekur neaizbēgsi...

KLĀRA: Optimists. Bet, ja gribi manas domas, es gan Kārlītim neuzticētos. Vai tad tu nezini, cik viņš godkārīgs?

PAULS: Tev taisnība, bet kuŗš politiķis nav. Un cik tad viņam to atbalstītāju? Pat savā partijā nav vairākuma. Un pēdējās vēlēšanās viņu tik ne tik neizbalsoja no Saeimas. Un runas par nekārtībām un korupciju viņa bankā joprojām nav apklusušas. Bet viens gan: atklāti pret demokrātiju viņš nekad nav uzstājies. Vismaz tik daudz es viņu pazīstu.

KLĀRA: Kā jauneklis viņš vienmēr bija noslēpumains, turējās pa sevi, kamēr mēs citi lakstojāmies.

PAULS: Vienkārši nopietns cilvēks.

KLĀRA: Tavās acīs! Viņš dzīvoja vienā istabā ar manu brāli.

PAULS: To jau tu man stāsti kuŗo reizi.

KLĀRA: Tikai lai tev lieku reizi atgādinātu! Viņš nekad nepeldējās, nelēca ezerā pliks kā citi puikas, slēpa, vienmēr kaut ko slēpa. Un mans brālis sacīja, ka Kārlītis skatoties uz viņu tādām savādām, valgām acīm kā iemīlējies, ka taisni neomulīgi paliekot.

PAULS: Tas tikai viņa galvā!

KLĀRA: It kā pats nezinātu, ko tauta runā.

PAULS: Tauta vienmēr tenko... Labi. Lai tevi nomierinātu, mājās braucot, liku šoferim lēni nobraukt gar Ārlietu ministriju.

KLĀRA: Kur šis ar Munteru pa nakti lakstojas.

PAULS: Nu un tad?... Vēroju, bet nekā neparasta neredzēju. Viss kluss un mierīgs kā vienmēr.

KLĀRA: Un iegāji iekšā paskatīties?

PAULS: Ja mēs visi būtu tik aizdomīgi kā tu...

KLĀRA: Politika mani par tādu ir pataisījusi. Atceries, ko par Kārlīti deviņpadsmitajā teica fon der Golcs? Tas jūsu prezidents. Cūku tirgotājs. Glumš kā zutis.

PAULS: Un tu to dullo vācieti stādi sev par paraugu? (Žāvājas)

KLĀRA: Miegs nāk?

PAULS: Gadi. Un zini ko? Tā gaŗā pļāpāšana frakcijas sēdēs sāk mani nogurdināt.

KLĀRA: Mani arī. Desmit gadus par Saeimas priekšsēdi − vai tev nepietiek?

PAULS: Uz to pusi jau iet.

KLĀRA: Es par to jau nedrīkstu ieminēties, bet mani, tāpat kā nelaiķa Raini, vienmēr kaut kas velk atpakaļ uz Šveici. Tīra, brīva zeme! Mēs varētu paceļot, pavadīt kādu laiku ārzemēs. Tu − atsākt savu ārsta praksi.

PAULS: Jā, vai nebūtu labi?... Bet es esmu bijis politiķis jau no laika gala − tas man asinīs. Un nesaki, ka tev nav tāpat... Un kas es par dakteri, kas gadiem ilgi nav praktizējis. Protams, ja liktenis spiestu...

KLĀRA: Atstāj traukus. Es rīt savākšu. Vai nāksi?

PAULS: Ej vien. Man jāatslēdzas. Es vēl kādu brīdi palasīšu.

(Klāra aiziet Pauls paņem avīzi un lasa. Pauze. Arā dzird zemes vēžus čirpstam. Pēkšņi asi klaudzieni pie durvīm. Pauls pieceļas.)

VANKS: Policija! Tūlīt atveriet durvis!

PAULS: Identificējiet sevi!

VANKS: Policija! Mums ir kratīšanas pavēle! Tūlīt uz pēdām!

PAULS: Policijai nav ko meklēt Saeimas deputāta dzīvoklī. Dabūjiet no Saeimas atļauju un tad nāciet!

VANKS: Jūs to nožēlosiet!

(No istabas izskrien Klāra)

KLĀRA: Nelaid viņus iekšā! Noziedznieki, kas tikai izliekas par... Aizbultē durvis!

PAULS: Zvani policijai!

KLĀRA: (Zvana) Nedarbojas!

PAULS: (Aizbultē durvis) Ejiet tūlīt projām jeb es saukšu...

(Dzird šķindošus stiklus. Tiek lauzti logu rāmji. Caur salauzto logu iekāpj policists un atbultē durvis no iekšpuses. Istabā ienāk divi citi policisti uniformās un Politiskās pārvaldes aģents Vanks civīlā. Visi apbruņoti ar šautenēm.)

KLĀRA: (Kā sargādama aizsteidzas priekšā Paulam) Nešaujiet!

VANKS: Kāpēc pretojāties?!

KLĀRA: Kas jūs tādi esat?

VANKS: Vanks. Politiskā pārvalde!

PAULS: Kāpēc Izdauzījāt logu? Par to jums būs jāmaksā!

VANKS: Klusu! Šeit Politiskās pārvaldes rīkojums izdarīt kratīšanu. Lasiet! (Pasniedz lapu)

PAULS: Vai Jūs nezināt likumu, ka Saeimas locekli nedrīkst ne kratīt, nedz arī apcietināt bez Saeimas piekrišanas? Tūlīt atstājiet manu māju jeb es zvanīšu prezidentam. (Mēģina zvanīt)

KLĀRA: Es jau teicu, ka telefona vadi sarauti.

VANKS: Beidziet muldēt. Kratīšana tiks izdarīta likumā paredzētajā kārtībā. Un jūs abi − stāviet, kur esat, un nekustieties!

(Pret abiem pavērsti šauteņu stobri. Policisti rauj vaļā atvilktnes, apgāž matračus. Plīst trauki. Pauls un Klāra stāv apkampušies istabas vidū)

VANKS: Kur jūsu ieroči?

PAULS: Nav, izņemot medību bisi.

VANKS: Melojat! Man te rakstīts, ka Jūsu mājā paslēpta kaste ieroču.

PAULS: Meklējiet, bet ticiet man, neko neatradīsiet.

VANKS: Man teica, ka bēniņos.

PAULS: Kuŗš teica?

VANKS: Tā nav Jūsu darīšana!

(Policists nones no augšas kasti, kuŗā atrod revolverus)

VANKS: Nu, redziet! Revolveri! Vesela kaste! Es jau tā domāju!

KLĀRA: Tie nav mūsu − tie pieder valstij. (Uz Paulu) Es tev aizmirsu pateikt, ka Bruno... Kur tie gadi, kad viņš uzņēmās tos uzglabāt.

PAULS: Tas Bruno! Viņam vajadzēja mani iepriekš brīdināt. (Uz Vanku) Mani kungi! Šie ir legāli par valsts līdzekļiem pirkti ieroči Skujenieka valdības laikā varbūtējai valsts iestāžu aizsardzībai.

VANKS: Vēl ko izdomāsiet?! Sastādiet protokolu!... Un Jūs, kungs, − taisieties līdzi!

PAULS: Es, Saeimas deputāts. Es nekur neiešu.

KLĀRA: Vai neapzināties, ka viņš pēc prezidenta ir valsts otrais pilsonis!

VANKS: Vienkāršs noziedznieks! Un, ja viņš pretosies, mēs viņu tūlīt saslēgsim dzelžos un paņemsim ar varu! (Uz Klāru) Un jūs, kundze, gādājiet, lai viņam būtu spilvens un sega, jo tik drīz viņu vairs neredzēsiet.

KLĀRA: Es tev iešu līdzi, lai pa ceļam nenošauj!

PAULS: Nav jau kā cara laikos. Te ir demokrātija.

KLĀRA: Vismaz gabaliņu...

PAULS: Paliec! Tev jāsargā izdemolētā māja.

KLĀRA: Es eju!

PAULS: Klausies! Ir noticis kāds pārpratums. Nu tici taču, ko tev saku...

VANKS: Labāk klausieties, ko viņš saka.

KLĀRA: Bet viņš ir mans vīrs!

VANKS: Klusu! Man pavēlēts Jūs turēt mājas arestā līdz turpmākam! (Uz Paulu) Un jūs, kungs, tagad soļosiet sardzes pavadībā uz Politisko pārvaldi.

PAULS: Vairākus kilometrus kājām cauri Mežparkam un tad pa Brīvības ielu? Tādu pazemojumu es nepieņemu. Tad labāk šaujiet mani nost uz vietas.

VANKS: Gaidiet! (Sačukstas ar pārējiem, tad skali) Izsauciet aresta mašīnu!

POLICISTS: Telefons nedarbojas.

VANKS: Pie velna! Iestumsim mūsējā! Un Jūs, deputāta kungs, labāk nekustieties, citādi pabakstīsim jūs ar durkļiem.

PAULS: Vai drīkstam apsēsties?

VANKS: Nē! Stāviet, kur esat!

(Pauls un Klāra apkampjas)

OTRĀ AINA

(Desmit stundas vēlāk. Politiskās pārvaldes istaba − kamera. Mazs galdiņš ar krēslu. Galā šaurs lodziņš. Pie sienas pulkstenis. Uz krēsla sēž Pauls. Vankam ienākot, pieceļas)

PAULS: Es vēlos runāt ar prezidentu.

VANKS: Jūsu dokumentus!

PAULS: Te mana pase, Saeimas deputāta apliecība.

VANKS: Visas kabatas uz āru! Visu naudu, kas ir!

PAULS: (Izgriež kabatas uz āru) Es pieprasu mantu sarakstu, aresta protokolu!

VANKS: Valsts noziedzniekiem nekādus protokolus nerakstām. Jūsu vārds?

PAULS: Pauls Kalniņš, deputāts, Saeimas priekšsēdētājs.

VANKS: Jūsu tituļi mani neinteresē! Dzimis?

PAULS: Tas jau redzams aresta pavēlē.

VANKS: Gribu to dzirdēt no jūsu mutes.

PAULS: To atsakos atbildēt.

VANKS: Tā arī rakstīšu.

PAULS: Vai varētu dabūt vismaz kādu avīzi, lai zinātu, kas notiek.

VANKS: (Raksta, galvu pieliecis) Pagājušajā naktī ir notikušas lielas pārmaiņas. Tauta ir ņēmusi valsts likteņus savās rokās.

(Pauls dzird pazīstamas balsis no blakus telpām)

PAULS: Vai šeit ir arī citi apcietinātie?

VANKS: Tā nav Jūsu darīšana!

PAULS: (Izsaucas skaļā balsī tā, lai citi dzirdētu) Atkal viena nakts pavadīta!

VANKS: Klusu! Par miera traucēšanu mēs liekam karcerī!

PAULS: Esmu šeit jau pavadījis turpat veselu dienu. Man kā Latvijas pilsonim ir tiesības zināt apcietināšanas iemeslus.

VANKS: Jūs esat noziedzies pret Latvijas tautu.

PAULS: Pilnīgi otrādi! Pret Latvijas tautu esat noziedzies jūs! Latvijas Republikas Satversmes 29. punktā teikts, ka Saeimas locekļus nedrīkst apcietināt vai izdarīt kratīšanu, ja tam nepiekrīt Saeima.

VANKS: Man nav vaļas ar Jums diskutēt par politiku. Mans darbs ir atzīmēt, vai esat noziedzies pret valsti un tautu... Jūsu ģimenes stāvoklis − precējies, neprecējies...

PAULS: Tas Jums jau zināms... Bet man tiesības zināt, kas notiek.

VANKS: Latvju tauta ir teikusi savu vārdu.

PAULS: To Jūs nezināt.

VANKS: Visas mājas Rīgā ir karogotas. Tas ir pietiekams pierādījums, ka tauta atbalsta notikušās pārmaiņas.

PAULS: Vai karogi izkārti brīvprātīgi vai tāpēc, ka policija tā pavēlējusi?

VANKS: Policija tikai izpilda tautas vēlēšanos.

PAULS: Ar kājām saminot likumus.

VANKS: Es nekā nezinu par likumiem... Bet te man tagad prasa, vai atzīstaties par vainīgu.

PAULS: Vainīgu par ko?

VANKS: Cik reizes man jums jāatgādina − valsts nodevībā.

PAULS: Pārkāpjot kuŗu likuma punktu?...

VANKS: Par to savlaikus saņemsiet sīku apsūdzības formulējumu.

PAULS: Gribu jums tikai vēlreiz atgādināt, ka, pārkāpjot Latvijas likumus ar varmācībām, jūs, Vanks, Politiskās pārvaldes ierēdnis, tiksiet saukts pie atbildības likumā paredzētajā kārtībā.

VANKS: Es tikai izpildu priekšniecības pavēles. Sūdzieties viņiem!

PAULS: Kādai priekšniecībai?

VANKS: Par to tiksiet savlaikus informēts.

PAULS: Vai drīkstu zvanīt savai sievai?

VANKS: Par to tiksiet savlaikus informēts.

PAULS: Ir pagājušas desmit stundas, un neviens nav piedāvājis pat glāzi ūdens.

VANKS: Ūdeni dabūsiet un, ja esat izsalcis, varat caur mani pasūtīt ēdamo pēc izvēles − maizi, sieru, ko citu. Izdevumus par pārtiku atskaitīs no jums atņemtās naudas. Tātad no jūsu nostājas varu tikai konstatēt, ka par vainīgu neatzīstaties.

PAULS: Tā kā nezinu, kam atzīties un par ko, tad šinī vietā atstājiet baltu lapu.

VANKS: Par to es arī ziņošu savai priekšniecībai.

TREŠĀ AINA

(Otrā nakts Politiskās pārvaldes istabā. Galds, soliņš, krēsls. Pie sienas pulkstenis. Uz grīdas pārsedzies ar segu, spilvenu un mēteli pagalvī guļ Pauls. Pulkstenis ir divi no rīta. Ienāk Vanks)

VANKS: Celieties, tūlīt celieties, nekādu gulēšanu!

PAULS: Cik pulkstenis?

VANKS: Tā nav jūsu darīšana!

PAULS: (Skatās pulkstenī) Divos no rīta?

VANKS: Te Jums apsūdzības formulējums. Tūlīt parakstiet.

PAULS: Nakts vidū? Pusmiegā?

VANKS: Labāk mostieties ātri! Jūs šonakt neesat vienīgais, ar ko man darīšana.

PAULS: (Rāda uz papīru Vanka rokā) Kas tas?

VANKS: Vai es neteicu, ka Jūsu apsūdzības formulējums.

PAULS: Atstājiet. Rīt dienas gaismā izlasīšu.

VANKS: Tikai parakstiet − tas viss.

PAULS: Ne bez izlasīšanas.

VANKS: Tad lasiet ātri!

PAULS: (Lasa skaļi) Sākot ar Latvijas neatkarības proklamēšanu, Latvijā pastāvēja un darbojās Latvijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partija, kuŗa spraudusi sev par mērķi šķiru cīņas ceļā gāzt Latvijas valsts iekārtu...

PAULS: Meli jau ar pirmo teikumu!

VANKS: Bez komentāriem, lūdzu!

PAULS: (Lasa un purina galvu) ... ar diktatūras palīdzību salaužot buržuāzijas pretestību, ar ieročiem iekarot sev valsts varu... Meli, meli. Nē, kaut ko tādu es gan neparakstu!

VANKS: Jūs nesaprotat. Paraksts nenozīmē, ka pievienojaties apsūdzībai. Tas tikai nozīmē, ka esat apsūdzību izlasījis.

PAULS: Bet mans vārds tur nav specifiski minēts.

VANKS: Esat piederējis partijai?

PAULS: Partijām piederam mēs visi − arī jūs!

VANKS: Ja partija vainīga, tad automātiski vainīgi visi tās biedri. Parakstiet! Jeb man te būs jāsēž ar jums līdz rītam.

PAULS: Laikam vaļā no Jums netikšu. (Raksta, skali runādams) Es, legāls Latvijas pilsonis, noliedzot un protestējot pret augstāk minētās apsūdzības melīgo saturu, zem spiediena parakstos. Pauls Kalniņš, Saeimas deputāts un tās priekšsēdētājs. (Iedod rakstu Vankam) Izlasiet!

VANKS: (Kliedz) Nekādas piezīmes! Tikai parakstu! Un nekādus titulus! Jūs neesat nekāds priekšsēdētājs, bet vienkāršs apcietinātais! Un par pretošanos valsts varai tiksiet sodīts.

PAULS: Lūdzu, nekliedziet! Par dienestam nepiedienīgu rīcību jūs esat tas, pret kuŗu varētu sākt disciplinārakciju... Mans Dievs! Kur mans prāts bija agrāk!... Patiesībā šis papīrs ir pretlikumīgs, pat nelegāls, un es to nekādos apstākļos neparakstīšu.

VANKS: Par to Jūs tiksiet atsevišķi sodīts likumā paredzētajā kārtībā!

PAULS: Kādā kārtībā? Un kas šo apsūdzību rakstījis? Jūs?

VANKS: Labi! Neparakstiet! Bet es jūs brīdinu un vēlreiz brīdinu, ka par šādu rīcību jūs tiksiet smagi tiesāts. Ticiet man, jūs to nožēlosiet!

PAULS: To Jūs nezināt! Bet tagad svarīgākais. Esmu šeit bijis jau divas dienas. Pie manis nav laisti mani tuvinieki, par citiem nemaz nerunājot. Man nav bijis iespējas pat sazināties ar savu advokātu. Man arī nav ne mazākās jēgas, kas ārā notiek. Kam šobrīd pieder valsts vara? Aizsargiem, leģionāriem, varbūt komunistiem? Runājiet! Cik ilgi es šeit tikšu turēts pilnīgā neziņas stāvoklī?

VANKS: Vienīgais, kas jums jāzina, ka tūlīt no rīta tiksiet no šejienes pārvests uz citu vietu, tādēļ ieteicu jums jau laikus savākt savas mantiņas.

PAULS: Uz kuŗieni?

VANKS: To man nav atļauts jums teikt.

PAULS: Klausieties! Kā cilvēks cilvēkam! Pat cara laika apcietinātais dabūja vismaz kādu informāciju par savu likteni. Uz karātavām? Vai uz nošaušanu bēgot?

VANKS: (Iesmejas) Gribētu gan jūs zināt!... Labāk sāciet vākt savas mantiņas.

CETURTĀ AINA

(Trīs nedējas vēlāk. Centrālcietums Rīgā. Kamera ir piecus soļus gara, trīs soļus plata. Mazs galdiņš, ķeblītis. Pie sienas pieslēgta gulta. Pie griestiem mazs, aizrestots lodziņš. Kaktā vienkāršs spainis vajadzību kārtošanai. Kamerā ienāk Klāra. Abi apkampjas)

PAULS: Tu nevari iedomāties, kādas bailes man bija jāpārdzīvo! Ir pagājušas vairākas nedēļas, bet no tevis ne vēsts.

KLĀRA: Vai tad tu neatceries? Man un vedeklai ar bērniņu uzlika mājas arestu, ko tikai vakar atcēla.

PAULS: Nu, protams! Kā es to varēju piemirst! ... Kā jūs visas iztikāt?

KLĀRA: Paldies Dievam, ka mums labi kaimiņi. Tie piegādāja ēdamo. Un tad vēl sameklēja galdnieku, kas pagaidām aizsita ar finieri izlauzto logu. Kā tiku ārā, tūlīt skrēju Politiskajā pārvaldē pie Fridrichsona un kritu viņa priekšā gandrīz vai ceļos.

PAULS: Nu nevajadzēja tev gan...

KLĀRA: Ko citu lai es darītu? Pēc sazināšanās ar Ulmani viņš ar gaŗiem zobiem atļāva man tevi apciemot. Nobiktēja, lai tikai nerunājot par politiku.

PAULS: (Atraujas) Uzmanies! Esmu mazliet apaukstējies.

KLĀRA: Tu labi neizskaties.

PAULS: Kad mani šeit pārveda − es nezinu, stundu, varbūt ilgāk, − mani izģērba pilnīgi kailu un lika stāvēt. Aukstā akmens grīda kā ledus. Mūs lēnā garā svēra un mērīja kā preci.

KLĀRA: Tevi vienu?

PAULS: Bijām kādi divdesmit. Bastjānis, Ulpe. Citi, kuŗu vārdus vairs neatceros. Sarunāties jau neatļāva. Piedraudēja ar karceri... Bet ko nu es sūdzos. Labāk stāsti, kas notiek ārpusē. Mums jau avīžu nav un grāmatas tikai tās, kas cietuma bibliotēkā.

KLĀRA: Par Ulmaņa puču tu taču jau?...

PAULS: Ja kāds mani par to agrāk būtu brīdinājis, es tam neticētu.

KLĀRA: Attiecībā uz cilvēkiem tu vienmēr esi bijis drusku lētticīgs... Bet šo tu gan neticēsi − tavs draugs Skujenieks tagad Ulmaņa viceministrs. Stāsta, ka esot pieaicināts pēdējā minūtē pēc Baloža pieprasījuma.

PAULS: Viņš nekad nav bijis man īsts draugs. Un tagad? Pats savas rakstītās Satversmes nodevējs. Cik pretrunu pilna var būt cilvēka daba.

KLĀRA: Kādas tur pretrunas? Tāpat kā Ulmanis, viņš zināja, ka nākamajā Saeimā viņu vairs neievēlētu.

PAULS: Dievs ar viņu! Bet tagad. Cik arestēto?

KLĀRA: Runā, ka kādi divi tūkstoši. Par kaŗa stāvokļa izsludināšanu tu jau laikam zini.

PAULS: Pret ko? Vai kāda sacelšanās, nemieri?

KLĀRA: Viss mierīgi, kā vienmēr, ja neskaita bruņotos aizsargus, kas slaistās gar valsts iestādēm. Tautas namu gan ar ložmetējiem aplenca, iekšā esošos izsvieda uz ielas, tad okupēja un tagad to sauc par Aizsargu namu.

PAULS: Un nekāda pretošanās no Saeimas puses, prezidija?

KLĀRA: Arestēts, ieskaitot bīskapu Rancānu.

PAULS: Un citi?

KLĀRA: Visi nozīmīgākie − politiķi, intelektuāļi. Piedraudot ar kaŗa stāvokļa sankcijām, sanāksmes atļautas tikai ar Politiskās pārvaldes piekrišanu.

PAULS: Bet prese, avīzes?

KLĀRA: Izņemot pāris, visas slēgtas. Un tām pašām iepriekšēja cenzūra.

PAULS: Bet tauta uz ielām?

KLĀRA: Apsveicēju netrūkst, bet par valdības kritizēšanu draud smagi sodi.

PAULS: Un Ulmanis pats?

KLĀRA: Viņš izsludinājis sevi par Vadoni.

PAULS: Es neticu.

KLĀRA: Netici, bet tas ir fakts. Tu izskaties, ka būtu desmit gadus novecojis. Kā jūs te baro?

PAULS: Pusdienās šķidra kāpostu zupa ar siļķes gabaliņu. Cara cietumā bija labāk, bet tas nav svarīgi. Man tikai rūp, kā jūs iztiekat? Un tev vēl jāgādā par vedeklu...

KLĀRA: Tikai nekļūsti tagad dusmīgs − es izūtrupēju tevis dāvāto zelta kaklarotu un pāris Eliasa gleznas.

PAULS: Tās tikai mantas.

KLĀRA: Vairāk gan... (Pauze) Kāpēc tu klusē? Vai tad tev neinteresē, kas notiek ar Bruno?

PAULS: Man nemaz negribas par to domāt.

KLĀRA: Kā kādu slepkavu − visciešākajā apcietinājumā. Nevienu no ārpuses pie viņa neielaiž.

PAULS: Velni! Viņam taču vajadzēja tos pāris ieročus pārreģistrēt.

KLĀRA: Pēc septiņiem gadiem − kam tas ienāca prātā. Un toreiz tas viss bija tik legāli ar tā paša tava ministru prezidenta Skujenieka ziņu un piekrišanu. Bet tagad Skujeniekam mute ciet it kā tas nebūtu noticis. Vajadzētu tikai vienu viņa vārdiņu, un Bruno būtu brīvībā. Viņi taču bija paziņas − vai nebija?...

PAULS: Tu zini, es nevaru un nevaru ticēt, ka viņš, lai Ulmanim pielabinātos, būtu pastāstījis par tiem ieročiem. Viņš bija vienīgais, kuŗš zināja... Nē, es neticu!

KLĀRA: Ulmanim vajadzēja kādu ieganstu. Un jūs visi iekritāt viņa izliktā murdā.

(Ienāk cietumsargs)

SARGS: Apmeklējuma laiks beidzies.

KLĀRA: Tikai vienu minūtīti lūdzu...

SARGS: Vai es jums reiz neteicu, ka apmeklējuma laiks beidzies.

PIEKTĀ AINA

(Kamerā uz gultiņas sēž Pauls. Ienāk Politiskās pārvaldes priekšnieks Fridrichsons − smalks, labi ģērbts kungs ar laipnām manierēm. Patiesībā tas ir Fidrichsona vietnieks, bet dramatisku apsvērumu dēļ izvēlējos Fridrichsonu)

FRIDRICHSONS: Jūs mani laikam nepazīstat, tādēļ atļaujos sevi iepazīstināt. Esmu Fridrichsons. Man tas nepopulārais amats būt par Politiskās pārvaldes priekšnieku.

(Pasniedz Paulam roku, bet viņš to nesaņem)

Kā vēlaties.

PAULS: Es zinu, kas jūs esat. Jūs izspiedāt goda vīru Ozoliņu.

FRIDRICHSONS: Es šo darbu neprasīju − mani iecēla Vadonis. Kā jūtaties? Vai esat apmierināts ar šejienes režīmu? Nav jau tā, kā vajadzētu, bet Jūsu paša Saeima nepiešķīra nepieciešamos līdzekļus. Ceram, ka jaunā iekārta atradīs naudu, kā šo grūstošo iestādi pacelt līdz Eiropas standartiem... Te iekšā pavēss. Vai esat sūdzējies administrācijai. Reizēm jau šo to var panākt.

PAULS: Es pieņemu, ka Jūs, Fridrichsona kungs, nenācāt, lai uzlabotu manu labsajūtu.

FRIDRICHSONS: Ne jau nu gluži. Ir vēl arī kas cits. (Velk ārā no portfeļa papīrus) Man būs jums daži jautājumi. Varat atbildēt tieši vai caur advokātu. Jūsu sieva Jums esot noalgojusi Berģi − gudrs advokāts un prātīgs vīrs.

PAULS: Pirms sākam runāt par jebko, es jums izsaku formālu protestu, ka mani kā Saeimas priekšsēdi un valsts otro pilsoni saskaņā ar Latvijas Satversmi var arestēt un tiesāt tikai ar Saeimas piekrišanu.

FRIDRICHSONS: Nelaime tikai, ka Saeima vairs neeksistē.

PAULS: Kas tad eksistē tās vietā?

FRIDRICHSONS: Nodibinājusies jauna valdība.

PAULS: Un kas šo valdību sastādījis?

FRIDRICHSONS: Vadonis.

PAULS: Un kas iecēlis Vadoni?

FRIDRICHSONS: Latvju tautas vajadzības un vēlēšanās. Bet tagad runāsim par lietu...

PAULS: Vienu acumirkli! Kas tad notiek ar Saeimas izdotajiem likumiem?

FRIDRICHSONS: Līdz jaunu likumu izstrādāšanai Vadoņa griba ir likums. Un mums abiem kā lojāliem Latvijas pilsoņiem ir svēts valstisks pienākums pakļauties bez iebildumiem Vadoņa gribai. Pat jums, Kalniņa kungs. Pat jums, Kalniņa kungs.

PAULS: Es pakļaujos tikai tiesiskā kārtā noformētam likumam.

FRIDRICHSONS: Kā nu katrs. Ar varu jau nevaru Jums pavēlēt. Bet pie lietas... Vispirms − jūs bijāt partijā.

PAULS: Mēs visi bijām kādā partijā.

FRIDRICHSONS: Jūsu zociķu partija vienojās ar komunistiem, lai ar varu gāztu pastāvošo iekārtu. Šis ir smagākais valsts noziegums, par ko draud mazākais 18 gadu pārmācības namā. Un es uzsveru − mazākais...

PAULS: Kļūda! Tā kā Satversme ir atcelta, tad arī šis soda punkts vairs neeksistē.

FRIDRICHSONS: Jūs tagad spēlējaties ar vārdiem. Kuŗi punkti eksistē un kuŗi neeksistē − to nosaka Vadonis. Bet atpakaļ pie lietas − Politiskajai pārvaldei jau pirms vairākiem gadiem ienākušas ziņas, ka jūsu dēla kungs grupām izdalījis ieročus.

PAULS: Salti meli!

FRIDRICHSONS: (Pārtrauc) Par to lai spriež tiesa... Bet tagad par ļoti nopietnu lietu. Kratot Jūsu māju, bēniņos atrasta kaste ar revolveŗiem.

PAULS: Bez patronām!

FRIDRICHSONS: Saskaitījām! Ar 800 patronām! Noziegums, par ko kaŗa laikā parasti piespriež nāves sodu.

PAULS: Varbūt es maldos, bet man tagad rodas iespaids, ka jūs nācāt šeit, lai mani iebaidītu.

FRIDRICHSONS: Nebūt nē. Es tikai gribu atgādināt jums jūsu stāvokļa nopietnību... Tālāk... Man te vēl ir ziņojumi par kādām tur slepenām grupām. Lai destabilizētu valsti − kas kaŗa laikā ir viens no vissmagākajiem noziegumiem.

PAULS: Otrādi! Lai pasargātu Satversmi un demokrātiju.

FRIDRICHSONS: Vairāk gan!

PAULS: Ja patiesi gribat zināt − tad no šīs grupas arī nāca ziņojums par Ulmaņa homoseksuāliem sakariem ar vācieti Vilhelmu Munteru.

FRIDRICHSONS: Par tik nepamatoti bezkaunīgu Vadoņa nomelnošanu cits jūs droši vien iemestu karcerī, bet, ņemot vērā jūsu pagātnes nopelnus, es to nedarīšu!

PAULS: Es tikai atkārtoju, ko tauta runā jau gadiem ilgi.

FRIDRICHSONS: Turpmāk tā tas vairs nenotiks... Bet tagad jums ļoti nepatīkama lieta. Jūs taču zināt, ka valstī valda kaŗa stāvoklis.

PAULS: Tā jau man sieva stāstīja.

FRIDRICHSONS: Tādēļ es jūs laikus brīdinu, ka Jūsu lietu iztiesās pēc kaŗa laika likumiem.

PAULS: Es nesaprotu. Mani tā piedēvētie pārkāpumi un arests taču notika pirms kaŗa stāvokļa izsludināšanas.

FRIDRICHSONS: Likums par kaŗa stāvokli stājas spēkā ar atpakaļejošu datumu.

PAULS: Bet tā tas nenotiek nevienā civilizētā valstī!

FRIDRICHSONS: Katra neatkarīga, suverēna valsts kā Latvija patur sev tiesības interpretēt likumus pēc sava prāta un saprašanas. To ņemot vērā, Vadonis ir nolēmis, ka jūsu lietu iztiesās kaŗa tiesa pēc kaŗa laika likumiem, un līdz jaunu likumu izstrādāšanai Vadoņa vārds ir likums... Tādēļ − vai pieņemsiet kā draugs draugam labu padomu? Aizrakstiet vēstulīti, ka esat pārprasts, esat darbojies zem partijas kreisā spārna spiediena un tagad pēc dziļām pārdomām atbalstāt notikušās pārmaiņas.

PAULS: Tikai teorētiski − ko es ar to iegūtu?

FRIDRICHSONS: Par to man jums, veiksmīgam politiķim, nav jāstāsta.

PAULS: Vilinoši! Tikai viena nelaime. Esmu zvērējis sargāt tautas doto Satversmi un es neesmu gatavs savu zvērestu lauzt.

FRIDRICHSONS: Jums nav jālauž zvērests kaut kam tādam, kas ir beidzis eksistēt. Loģiski?

PAULS: Loģiski. Sakiet kam lai es rakstu? Jums?

FRIDRICHSONS: To laikam jūs pats kā piedzīvojis politiķis un tautā iecienīta persona zināsiet labāk. Esmu pārliecināts, ka izšķirsieties par to, kas kalpos tautas vienībai.

PAULS: Es padomāšu, bet tikai padomāšu.

FRIDRICHSONS: Jā, padomājiet gan. Bet vienu gan atcerieties − šī mūsu saruna ir slepena un par tās izpaušanu citiem, ieskaitot Jūsu sievu... nu jūs pats gudrs cilvēks būdams, vai tad man jums...

PAULS: Es saprotu. Vai Ulmanis pavēlēja jums mani nopratināt? Jeb varbūt tas bija sirdsapziņas pārmetumu mocītais Skujenieks.

FRIDRICHSONS: (Pieceļas) Man tiešām bija liels prieks ar jums personīgi iepazīties. Biju tik daudz laba par jums dzirdējis, un tagad esmu apmierināts, ka tas viss ir patiesība. Ja jums kāda vajadzība...

PAULS: Viena! Ir pagājuši divi mēneši, bet es vēl neesmu saņēmis formālu apsūdzību. Latvijas likumi paredz...

FRIDRICHSONS: Jums jāsaprot, ka Vadonis ir tik aizņemts, lai valsti nostādītu uz kājām, bet katrā ziņā es par to painteresēšos. Un ja jums kāda personīga vajadzība attiecībā uz jūsu veselību...

PAULS: Paldies, bet es iztikšu, kā ir.

FRIDRICHSONS: Pārdomājiet, pārdomājiet un tad ziņojiet man. Dzirdēju, ka jūs mokot chronisks bronchīts. Atsūtīšu cietuma ārstu, lai Jūs izmeklē. Un par siltumu es parūpēšos.

SESTĀ AINA

(Ulmaņa kabinets. Rakstāmgalds, aiz kuŗa sēž Ulmanis, pagriezis publikai muguru tā, ka skatītāji neredz viņa seju. Sekretāre)

SEKRETĀRE: Te jūs, Ulmaņa kungs, vēlas redzēt kāda tur Kalniņa kundze.

ULMANIS: Neredziet, ka esmu aizņemts. Lai pienāk citreiz...

SEKRETĀRE: Viņa pastāv, ka Jūs viņu labi pazīstot.

ULMANIS: Sakiet viņai, ka es pazīstu daudzus cilvēkus.

SEKRETĀRE: Viņa diezin kā ir dabūjusi oficiālu audienci. Viņa pastāv, ka sēdēšot kaut vai līdz rītam...

ULMANIS: Sakiet viņai... Pagaidiet! Laidiet tad arī viņu iekšā.

SEKRETĀTE: (Paveŗ durvis) Kalniņa kundze?! Lūdzu!

(Ienāk Klāra)

ULMANIS: (Pieceļas, dod roku) Gan labprātāk būtu jūs saticis normālākos apstākļos.

KLĀRA: Es arī.

ULMANIS: Lūdzu, runājiet! Mans laiks ir ierobežots.

KLĀRA: Mēs taču kādreiz laikam bijām uz „tu”.

ULMANIS: Es neatceros. Bet, ja jūs uz to pastāvat... (Uzsver „jūs”)

KLĀRA: Es ceru, ka vismaz atceraties liesmojošās dienas Daniševskas pansijā, kad jūs gulējāt ar manu brālīti vienā istabā un mēs, skuķenes, uzbāzāmies jums ar savu amatierisko žurnālīti Vārpa.

ULMANIS: Es par tādu Vārpu neko neatceros.

KLĀRA: Jūs toreiz bijāt tāds glīts, kautrīgs zēns, kuŗš no mums, dullām skuķēm, vairījās.

ULMANIS: To es arī neatceros, bet, ja jūs uz to pastāvat tad tā laikam bija. Bet tagad gan atvainojiet − mana galva tik pilna ar lietām, kas jādara...

KLĀRA: Piedodiet manu pļāpāšanu, bet, pirms runājam, gribu Jums vēlreiz pateikties par skaistajām rozēm, ko atsūtījāt manā vārda dienā. Man kā sievietei tas bija ļoti svarīgi.

ULMANIS: Ņemiet par labu, ņemiet par labu, bet šis laikam nebija iemesls, kādēļ nācāt.

KLĀRA: Nē, bet es tikai gribēju tev – atvainojiet, jums − atgādināt, ka pagātnē mūsu attiecības...

ULMANIS: (Pārtrauc) Es jūs arī vienmēr kā cilvēku esmu augstu vērtējis. Un to es darīšu arī turpmāk.

KLĀRA: Paldies. Tieši tādēļ es pieņemu, ka... Jūs taču laikam esat informēts, kas noticis ar manu vīru.

ULMANIS: Esmu.

KLĀRA: Tāpēc − vai drīkstētu jūs lūgt man paskaidrot, kāpēc viņš...

ULMANIS: Jūs redzat, cik esmu aizņemts. Man grūti dot izziņu par atsevišķām personām. Ieteicu Jums šajā lietā griezties pie Fridrichsona.

KLĀRA: Mans vīrs Pauls Kalniņš kā valsts otrais pilsonis nav atsevišķa persona.

ULMANIS: Jums jāsaprot, ka man nav bijis laika iedziļināties viņa lietā.

KLĀRA: Kā seniem paziņām, es būtu tik pateicīga, ja jūs šoreiz taisītu izņēmumu.

ULMANIS: Jūsu vīrs ir aizturēts sakarā ar to, ka no Politiskās pārvaldes aģentūras vadītāja Štiglica ir ienākušas ziņas par sociāldemokrātu noziedzīgo darbību visā Latvijas pastāvēšanas laikā. Arī, ka pie Jūsu vīra kunga atrasti ieroči, kas kaŗa stāvoklī ir smags noziegums.

KLĀRA: Bet par manu vīru var lemt tikai Saeima.

ULMANIS: Cienītā kundze! Cik reižu man jums jāatgādina? Tā kā Saeima ir atlaista, tad par jūsu vīra kunga likteni lemj pastāvošā Latvijas valdība un tās nozīmētā kaŗa tiesa.

KLĀRA: Kārli... atvainojiet, Ulmaņa kungs! Jūs taču Paulu pazīstat jau no Piektā gada revolūcijas laikiem. Esat kopā ar viņu strādājis Zemes padomē. Jūs pats esat pagātnē komentējis, ka viņš, kaut sociāldemokrāts, ir goda cilvēks, vienmēr ir darbojies neatkarīgās Latvijas labā un nekad nav pārkāpis tās likumus. Jūs taču neapstrīdēsiet, ka, būdams Saeimas priekšsēdētāja amatā, Pauls vienmēr ir bijis taisns un bezpartejisks un vienmēr iestājies par savu ideoloģisko pretinieku tiesībām. Un − galvenais − vienmēr ir aktīvi nostājies pret visām grupām, kas apdraudējušas Latvijas drošību, un it sevišķi pret komunistiem... Es vēl gribētu piebilst...

ULMANIS: (Pārtrauc Klāru) Tam, ko jūs, kundze, sakāt, ir no jūsu viedokļa taisnība, bet es kā valdības galva nedrīkstu ignorēt man padoto iestāžu ziņojumus par apstākļiem, kas apdraud valsts drošību, pat tās eksistenci. Jūsu vīra kungs ir aizturēts uz šo ziņojumu pamata, un tā arī paliks līdz lietas noskaidrošanai.

KLĀRA: Ministra kungs, kas ir tās iestādes un personas, kuŗas ziņojušas par Paula pārkāpumiem?

ULMANIS: Tās, kuŗām uzdots rūpēties par valsts drošību.

KLĀRA: Bet specifiski − par Paula arestēšanu.

ULMANIS: Kundze, man nepatīk vārds „arestēts.” Labāk sakiet − aizturēts.

KLĀRA: Labi, aizturēts. Paulu aizturēja.

ULMANIS: Aizturamo sarakstus stādīja Fridrichsons un pulkvedis Ķikulis. Ejiet pie viņiem!

KLĀRA: Tur jau esmu bijusi.

ULMANIS: Tad jau viss kārtībā. (Pauze) Jums vēl kaut kas?

KLĀRA: Īsi un ātri! Ņemot vērā mūsu pagātnes attiecības, vai es drīkstētu Jūs no sirds lūgt Paulu atbrīvot. Es esmu gatava kā viņa sieva jums un jūsu liecinieku priekšā zvērēt, ka visas pret viņu vērstās apsūdzības ir nepamatotas. Jūs taču pazīstat mani personīgi, un es galvoju ar savu brīvību, ka viņš nekur neaizbēgs. Uz mūsu senās draudzības pamata es jūs no sirds tādēļ lūdzu.

ULMANIS: Kundze, es saprotu Jūsu stāvokli, bet saprotat arī manējo. Ja es sāktu jaukties valsts legālo orgānu funkcijās, tad mani varētu sākt apvainot korupcijā.

KLĀRA: Es nesaprotu, kas varētu būt tā iestāde, kas šobrīd drīkstētu Jūs apvainot korupcijā.

ULMANIS: Valdība.

KLĀRA: Bet kam šī valdība padota?

ULMANIS: (Kliedz skalā balsī) Jūs neesat tā persona, kas mani šeit pratinās! Ko tad galu galā jūs gribat no manis?! Lai es atsaucu visu, kas noticis?! Eju pie jūsu vīra kunga nolūgties?! Es nesaprotu, ko gan cilvēki kādreiz neiedomājas!

(Pauze. Ulmanis iedzer pāris tablešu ar glāzi ūdens, ko viņš iztukšo)

ULMANIS: (Tagad mierīgā balsī) Ko es šajās dienās esmu pārdzīvojis, to jūs nekad nesapratīsiet. Arī to, ka es visu to daru Latvijas labā. Man te nāk padomi no visām pusēm. Un man ir jāizšķiŗ, lai atrastu Latvijai to labāko. Man nav laika nodarboties ar atsevišķiem gadījumiem. Atvainojiet, kun-kundze!...

KLĀRA: Prezidenta kungs! Pauls, kā mēs visi, nākam jau gados. Arī viņa veselība nav tā spožākā. Viņš ir ievietots vieninieku kamerā, kuŗā liek tikai slepkavas. Viņa dzīves apstākļi ir sliktāki nekā cara laikā. Vai jūs nevarētu atvieglot viņa stāvokli, vismaz piešķirot viņam mājas arestu, kā to darījāt ar viņa Saeimas kolēģi bīskapu Rancānu.

ULMANIS: Es jau jums reiz teicu, ka nejaukšos valsts iestāžu funkcijās.

KLĀRA: Bet jums kā valdības galvam ir uz to tiesības!

ULMANIS: (Paceļ telefona klausuli) Vai jūs būtu tik laipna un pavadītu cienīto Kalniņa kundzi līdz durvīm? Mūsu saruna beigusies.

(Ienāk sekretāre un izved Klāru aiz rokas ārā)

SEPTĪTĀ AINA

(Pagājuši četri mēneši. Centrālcietuma kamera. Pauls. Ierodas Klāra. Salīdzinot ar iepriekšējo apmeklējumu, gaisā nervozitātes atmosfēra)

PAULS: Tev kādas jaunas ziņas no Bruno?

KLĀRA: Tu vienmēr to pašu... Nekādas. Šī jau simtā reize, kad tu man to prasi?... Joprojām vieninieku kamerā pilnīgā izolācijā.

PAULS: Dabūji atļauju viņu apciemot?

KLĀRA: Nē, nedabūju. Esot bailes no konspirācijas. Kāpēc tieši tagad tu esi...?

PAULS: Pagājušo nakti nemaz nevarēju aizmigt. Uz pašu rīta pusi iesnaudos, tad pamodos aukstos baiļu sviedros. Par nelegālu ieroču glabāšanu kaŗa laikā draud nāves sods. Bruno viņiem ir sariebis vairāk nekā jebkuŗš no mums. Tie nožēlojamie daži revolveŗi ir atrasti pie viņa. Un Ulmanis viņu ir ienīdis jau no pirmās dienas. Labākā gadījumā viņu kaŗa tiesa uz mūžu ieslodzīs pārmācības namā.

KLĀRA: Tad padomā, kā es kā māte par to jūtos?

PAULS: Jā, vai nav ironija. Par Satversmes glābšanu pārmācības namā... Dabūji audienci pie Fridrichsona?

KLĀRA: Nē! Tikai Maija dabūja. Viņa jau ir tā, kas tur iet vai katru dienu, kamēr es pieskatu bērnu.

PAULS: Ko viņai teica par Bruno?

KLĀRA: Šaut jau laikam nenošaušot... Bet es esmu vairāk norūpējusies par tevi. Vai tu apzinies, ka ir jau pagājuši četri mēneši, kopš tevi apcietināja? Un tavs bronchīts te, mitrumā...

PAULS: Vismaz nav sliktāks... Bet laiks gan rit lēni. Bez tevis nevienu citu nepielaiž. Daždien šķiet, ka vispār aizmirsīšu runāt. Tikai kad cietumsargs iestumj pa lodziņu ēdienu. Bet viņam jau aizliegts ievadīt jebkādas sarunas. Dienas paiet, kad nepārmijam neviena vārda.

KLĀRA: Un no prokuratūras vēl nekādu ziņu?

PAULS: Man? Nekādas. Neviens jau te ko zina vai saka. Tikai to, ka vēl vācot pierādījumus.

KLĀRA: Tā jau viņi varēs tevi turēt mūžīgi... (Pauze)

PAULS: Un?...

KLĀRA: Nezinu, kā tev to pateikt...

PAULS: Kāds no mūsu draugiem atkal apcietināts?

KLĀRA: Tāds kāds tu šodien esi, man nemaz nevajadzēja par to ieminēties... Izdabūju audienci pie Ulmaņa.

PAULS: (Gara pauze) Vai tad mēs par to nerunājām.

KLĀRA: Es zinu, ka tu man to aizliedzi, bet...

PAULS: Tev nu gan nevajadzēja zemoties viņa priekšā!

KLĀRA: Domā, ka man nebija grūti?... Bet atceries, viņš vienmēr pret mani ir bijis tik lipīgi laipns, sūtīja puķes. Un uz tā pamata es domāju, ka viņš...

PAULS: Glums politiķis! Kā pēc visiem gadiem tu to neapzinies!

KLĀRA: Tev, kā vienmēr, taisnība. Man šoreiz likās, ka es runāju ar pilnīgi svešu cilvēku. It kā viņš mani nekad nebūtu pazinis. Es tikai lūdzu viņu neliegt tev tādu pašu stāvokli cietumā, kādu cars saviem ienaidniekiem...

PAULS: Un tu ko panāci?...

KLĀRA: Tev pilnīga taisnība − man nevajadzēja. Bet es, muļķe, cerēju...

(Pauze)

PAULS: Piemirsti! Labāk stāsti, kas notiek ārpusē.

KLĀRA: Nekas!... Tu tagad skaties uz mani, it kā es būtu kādu briesmu darbu izdarījusi...

PAULS: Piedod! Es tā nedomāju.

KLĀRA: Ja tas tevi interesē... Nomira deputāts Celms.

PAULS: Ar ko?

KLĀRA: Nezinu. Bet mēs, daži, nolēmām ievietot miršanas sludinājumu Jaunākajās Ziņās. Ar Raiņa tekstu: ir tomēr patiesība, ko mēs teicām, un paliek taisnība, ko vēstījām. To aiznesa Dukurs un, kā par brīnumu, avīze ievietoja. Tiklīdz tas parādījās − Dukuru arestēja. Par ko? Par Raiņa vārdiem?

PAULS: Acīmredzot Ulmanim ir monopols uz taisnību un patiesību.

KLĀRA: Un tas ir viss, ko tu vari teikt?

PAULS: Es nezinu, ko tu no manis sagaidi.

KLĀRA: Dziļu sašutumu.

PAULS: Pēc visiem šiem pavadītiem mēnešiem vairs nejūtu neko... (Pauze) Man grāmatu atnesi?

KLĀRA: Atņēma. Esot par politiku.

PAULS: Tā tik akadēmiska, nevainīga!

KLĀRA: Neprasi man. Pat no bibliotēkām ņemot ārā tās par politiku... Jā, vēl kas! Uz ielas nejauši saskrējos ar Smiļģi. Viņa teātrim dots mājiens no augšas nespēlēt Šekspīra Jūliju Cēzaru, jo tur uzstājoties pret vadonību. Un tu vēl te žēlojies!

PAULS: Es nežēlojos, bet sliktāk kā pie cara. Tur pat Marksa Kapitālu drīkstēja izdot.

KLĀRA: Ne pie mums! Nupat slēdza labā spārna Berga avīzi Latvis. Pati nelasīju, bet teica, ka par kādu pavisam maigu režīma kritiku.

PAULS: Bet Bergs taču puču atbalstīja?

KLĀRA: Laikam ne pietiekami. Bet miers ar viņu. Man tā gribētos tev ko garšīgu atnest...

PAULS: Kuŗu reizi man tev jāatgādina, ka pārtikas produktus ienest aizliegts... Labāk stāsti, kas notiek ar mūsējiem? Bastjāni, Menderu, Bušēvicu.

KLĀRA: Vēl joprojām nīkst Liepājas koncentrācijas lēģerī.

PAULS: Tas jau visiem zināms, bet kā viņiem tur klājas? Kaut ko taču tu dzirdi!

KLĀRA: Tikai to, ko dabūju no Bastjāņu Almas. Nometne kā nometne ar dzeloņdrāšu žogu. Sargu tornī ar ložmetējiem. Piedraudēts, ja ies žogam tuvāk par trim metriem, tad šaus. Citādi jau neesot tik slikti. Saņemot avīzes, grāmatas − ne jau kā tev, valsts noziedzniekam.

PAULS: Tik briesmīgi jau te atkal nav. Moka tikai neziņa, cik ilgi mani tā turēs bez apsūdzības. Latvijas likumi paredz...

KLĀRA: Ulmanim savi likumi. Es brīnos, ka tu to nesaproti?

PAULS: Tev taisnība, bet emocionāli to grūti pieņemt... Mainot tematu − ko saka advokāts Berģis.

KLĀRA: Berģis saka, ka viņš arī neko nezinot.

PAULS: Viens gan skaidrs − valsts nav tik bagāta, lai mani par velti te barotu mūžīgi.

KLĀRA: Tavs parastais karātavu humors.

PAULS: Nav humors, bet fakts... Visus šos mēnešus man bija laiks pārdomām − kāpēc notika tā, kā viss notika... Ulmanim...

KLĀRA: (Pārtrauc) Vadonim! ...

PAULS: Ja tas tevi apmierina... Labi, Vadonim varas apreibt un no tās neatlaisties ir no vienas puses cilvēcīgi, bet nemaldības apziņā uzņemties neierobežotu atbildību par miljoniem − tas manā prātā ir kaut kas neizprotams.

KLĀRA: Kas tur neizprotams? Viņa banka bija tuvu bankrotam un izsaimniekota. Vai tas nav pietiekami labs iemesls?

PAULS: Tik vienkārša tā lieta atkal nav.

KLĀRA: Tava nelaime, ka tu vienmēr esi bijis amatieru filozofs un apoloģēts. Labāk domā, ko teiksi, kad stāsies tiesas priekšā.

PAULS: Ja tāda kādreiz vispār būs. Kāpēc tu?...

KLĀRA: Es zinu, ka šodien esmu nervoza, tāpēc piedod man, bet es tev izskaidrošu.

PAULS: Mēs abi esam.

(Ienāk sargs)

SARGS: Apmeklējuma laiks beidzies.

KLĀRA: Man tikai viens teikums jānobeidz. Vai Jūs nevarētu ārā pagaidīt?!

SARGS: Kundze, man negribas jūs izsviest ar varu.

ASTOTĀ AINA

(Pagājuši pieci mēneši. Advokāta Berģa birojs. Pie galda sēž Berģis. Aizelsusies ieskrien Klāra)

KLĀRA: Jūsu kurjers teica, lai nākot tūlīt. Es tā nobijos!

BERĢIS: Tiešam atvainojos. Vajadzēja jau vienkārši pa telefonu, bet jūs jau zināt, kā šajos laikos... Tikai lai jūs nomierinātu, jūsu vīra kungam nekas ļauns nav noticis... (Berģis rakņājas pa papīriem, cilā vienu mapi, te otru) Ak, man te tagad tik daudz to!... Vai redzējāt uzvedumu Atdzimšanas dziesma Esplanādē?

KLĀRA: Kamēr mans vīrs nīkst Centrālcietumā?...

BERĢIS: Dabūju brīvbiļeti, citādi... (Rakņājas pa papīriem)

KLĀRA: Jūs bijāt?

BERĢIS: Biju.

KLĀRA: Kāpēc?

BERĢIS: Interesanti, interesanti. Ļoti pamācoši. Masu skati kā visiem diktatoriem. Labais sacenšas ar ļauno − kuŗš uzvarēs? Labais virsaitis simbolizē Vadoni, kuŗš cīnās ar Kangaru − vīru, kas, vēl bez citiem grēkiem, izgudrojis Latvijai Saeimu. Kangars beidzot mistiskā kārtā pazuda. Daži melsa, ka laikam ievietots Liepājas koncentrācijas lēģerī. Bet man šķita, ka viņu aizbiedēja lielie odu bari, kuŗus laikam jūsu vīra kungs bija pasūtījis. Tā nu mēs visi kāvāmies, Vadoni ieskaitot.

KLĀRA: Jūs taču mani steigā neaicinājāt, lai diskutētu par Munča balagānu un odiem.

BERĢIS: Tikai lai jūs redzētu lietas komisko pusi... Ahā, te nu ir. Beidzot, gandrīz pēc pieciem mēnešiem, man izdevās dabūt jūsu vīra kunga apsūdzības rakstu. Tiesas sēde arī nolikta.

KLĀRA: Man tagad bail jums vaicāt...

BERĢIS: Neuztraucieties. Kopumā līdzīgs tam, ko Bērziņš pavēlēja iespiest avīzēs.

KLĀRA: Tas pats politisko melu savārstījums, ko viņam nodiktējis Ulmanis?

BERĢIS: Jūsējais tomēr ir drusku plašāks.

KLĀRA: Es neesmu juriste. Ko Jūs domājat?

BERĢIS: No kāda viedokļa?

KLĀRA: Nu, juridiskā!

BERĢIS: Galīgs bleķis. Ja es būtu tiesnesis, es to vispār nepielaistu apspriešanai.

KLĀRA: Es ceru, ka Jūs to domājat nopietni.

BERĢIS: Tikai nepriecājieties par agru. Kauns teikt, bet vairāki mani kolēģi, Vadoņa aicināti, sanākuši kopā, lai uzceptu šādu jaunu jurisprudences definīciju...

KLĀRA: Es varu iedomāties.

BERĢIS: Nē, kaut ko tādu jūs gan nevarat! Lūk, man te izgriezums no žurnāla. (Lasa) Autoritārās vadonības valsts vadonis ir reizē augstākais likumdevējs, augstākais administrators... Un tagad iegaumējiet šo... arī augstākais tiesnesis valstī, jo Vadoņa augstākās varas dalīšana nozīmētu reizē ar to viņa varas aprobežošanu.

KLĀRA: Jūs jokojat!

BERĢIS: Pagaidiet! Tas vēl nav viss. Viņi arī nolēmuši, ka Latvija varētu derēt par paraugu citām diktatūrām... Bet tas tikai tā starp citu... Ar to es gribu teikt, ka uz kaut kādiem likumiem neceriet.

KLĀRA: Tam nu es jums nepiekrītu! Neviens taču nespriež no zila gaisa − kaut kādu pamatu vajag...

BERĢIS: Nu pamats taču ir! Gribat dzirdēt, ko mums saka viņa ieceltais tieslietu ministrs Apsītis?

(Meklē pa papīriem) Ahā! Te nu ir! Tagad klausieties: Latvijas tiesām prezidents ir skolotājs un tiesību garants. Prezidenta runas, mācības un norādījumi, viņa idejas un centieni ir dzidrs avots, no kuŗa smēlies latviešu tiesnesis un prokurors, lai labāk prastu svērt un taisnību rast. ... Ar to es jums gribētu teikt ...

KLĀRA: (Neticīgi) Un to raksta jūsu juristi?

BERĢIS: Par nožēlošanu, bet tas vēl nav viss. Pēdējā juristu sanāksmē viens no mums, pārcensdamies, uzrunāja Vadoni ar vārdiem: Jūsu majestāte.

KLĀRA: Nožēlojamā latviešu līdēja daba. Ak, Dievs! Ja es jūs pareizi saprotu, Paulam nav nekādu cerību.

BERĢIS: Tā nu atkal gluži nav. Ir jau arī šis tas pozitīvs. Jūsu vīra kungs ir starptautiski pazīstams. Par viņa arestēšanu protestu ir iesniegusi Starptautiskā Internacionāle. Tāpat valdības demokrātiskajās ziemeļu valstīs. Dzird, ka sagaidāms liels ārzemju korespondentu pieplūdums. Viņi jau tagad salīdzina šo unikālo prāvu ar to, kas notiek Staļina valstī.

KLĀRA: Jūs tikai tagad runājat, lai mani nomierinātu.

BERĢIS: Nebūt nē! Tikai to, ka Ulmanis, gribot negribot būs spiests ar viņiem rēķināties. Tas, ka viņam ir bail no starptautiskās domas, norāda fakts, ka jūsu vīra kunga prāva būs slepena, aiz slēgtām durvīm, kuŗā ārzemju prese netiks pielaista.

KLĀRA: Bet kā ar mani?

BERĢIS: Arī Jūs nē!

KLĀRA: Bet es taču esmu viņa sieva!

BERĢIS: Žēl, bet tā ir Vadoņa griba! ... Tad nu redzēšu jūs tiesas koridorā. (Klāra vilcinājās) Cienītā kundze, vai es kaut ko būtu piemirsis?

KLĀRA: Berģa kungs! No pieredzes es zinu, ka tiesāšanās izmaksā lielu naudu. Mans vīrs jau turpat piecus mēnešus cietumā un mani līdzekļi ir izsīkuši. Vai jūs apvainotos, ja es jums honorāra vietā piedāvātu pāris atlikušās gleznas, un man vēl ir gandrīz nelietota Kuzņecova servīze, ko es labprāt...

BERĢIS: Mīļā kundze! Man Jūsu servīzes... Ak! Patiesībā man vajadzēja jūs jau informēt agrāk, bet, darbā noslogots, es to vienkārši piemirsu. Beļģijas parlaments, šokēts par notikušo, ir piešķīris lielāku summu tiesas izdevumu segšanai. Tas ieskaita arī manu honorāru.

DEVĪTĀ AINA

(Tiesas telpa. Kreisajā pusē galds trīs tiesnešiem. Pa labi − aizstāvība. Vidū − prokurora Karčevska galds un liecinieku krēsls. Galīgais izvietojums − režisora ziņā. Sargi ieved Paulu Kalniņu un atslēdz viņa roku dzelžus. Viņam blakus advokāts Berģis. Sargs sauc: Tiesa nāk! Visiem piecelties! Visi pieceļas. Ienāk pulkvedis Palkavnieks ar diviem piesēdētājiem. Visi uniformās. Patiesībā apsūdzību daļēji gan nolasa prokurora vietnieks Ozols, bet šeit dramatisku apsvērumu dēļ to dara pats Karčevskis)

PALKAVNIEKS: Sēdieties! Prokurora kungs − lūdzu!

KARČEVSKIS: Kaŗa un iekšlietu ministri, pamatojoties uz paziņojumu par kaŗa stāvokļa izsludināšanu un šī gada 23. oktobra lēmumu, nodevuši šo lietu iztiesāt pēc kaŗa laika likumiem. Pamatojoties uz sacīto, Pauls Kalniņš, 62 gadus vecs...

BERĢIS: (Pārtrauc) Tiesneša kungs, es protestēju!

PALKAVNIEKS: Lūdzu.

BERĢIS: Tā kā apsūdzētā pārkāpums un arests noticis pirms kaŗa stāvokļa izsludināšanas, tad lieta nododama miera tiesai.

PALKAVNIEKS: Tiesa nolēmusi, ka rīkojums par kaŗa stāvokli piemērojams ar atpakaļejošu datumu.

BERĢIS: Tas ir pret visiem kā Latvijas, tā internacionālajiem likumiem!

PALKAVNIEKS: Latvijai pašai ir savi likumi, kuŗus šajā izņēmuma stāvoklī nosaka Vadonis.

BERĢIS: Es nesaprotu. Cik tālu atpakaļ šie likumi var tikt piemēroti? Dienu, mēnesi, gadu, vairāk?!

PALKAVNIEKS: Tik tālu, lai tie garantētu valsts drošību.

BERĢIS: Man vēl viens protesta punkts: kāpēc prāva ir aizklāta un tajā netiek pielaista ne prese, pat ne apsūdzētā tuvinieki?

PALKAVNIEKS: Lielākā daļa ārzemju korespondentu nav draudzīga valdībai, tādēļ viņu pielaišana varētu starptautiski mazināt Latvijas labo slavu. Arī, valstij naidīgi elementi varētu ar starpsaucieniem un demonstrācijām jaukt tiesas norisi. To visu ņemot vērā, kaŗa ministrs Balodis, balstoties uz Vadoņa ierosinājumu, nolēmis izsludināt tiesas procesu par slepenu. Berģa kungs! Tiesa noraida abus jūsu argumentus... Prokurora kungs! Lūdzu!

KARČEVSKIS: (Lasa) Latvijā pastāvēja un darbojās Latvijas Sociāldemokrātiskā partija, kuŗa spraudusi par mērķi gāzt Latvijā pastāvošo valsts iekārtu un tās vietā nodibināt sociālistisko iekārtu. Partijas programma nosaka, ka strādnieku šķira pilsoņu kaŗa ceļā un ar diktatūras palīdzību salauztu buržuāzijas pretestību un iekaŗotu sev valsts varu. Latvijas sociāldemokrātija arī veda sistemātisku sadarbību ar komunistiem, lai ar pēdējiem nodibinātu kopēju fronti cīņai par saviem mērķiem. Politiskajai pārvaldei jau pirms vairākiem gadiem sāka ienākt ziņas, ka partija noteikti gatavojas uz bruņotām sadursmēm un dibina slepenas kaujas organizācijas. Sakarā ar šiem apstākļiem izdarīta kratīšana Paula Kalniņa mājā Mežparkā, kur atrasti šādi ieroči − iepakoti 78 Brauninga tipa revolveri ar patronām, četras medību šautenes un viens vācu šautenes durklis makstī, somu duncis un gumijas steks. Kaŗa un iekšlietu ministri, pamatojoties uz rīkojuma par kaŗa stāvokļa izsludināšanu 14. un 16. punktu, ar savu šī gada 23. oktobra lēmumu nodevuši šo lietu iztiesāt pēc kaŗa laika likumiem. Pamatojoties uz sacīto, Latvijas pilsonis Pauls Kalniņš, 62 gadus vecs, apsūdzēts par to, ka viņš, rīkodamies apzinīgi, glabājot savā dzīves vietā ieročus, zinādams, ka šie ieroči nodomāti smaga nozieguma izdarīšanai, lai ielu cīņās pretotos ar ieročiem rokā kaŗaspēkam, sagrābtu savās rokās valsts un pašvaldības iestādes, kā arī kaŗa aizsardzības un satiksmes līdzekļus, apsūdzēts 49. pantā un 247. apakšpantā aprakstītā noziegumā. Parakstījis kaŗa prokurors Karčevskis.

PALKAVNIEKS: Ņemot vērā smago apsūdzības raksturu, vai jūs, Paul Kalniņ, vēlaties atzīt savu vainu šajos noziegumos?

PAULS: Vai man atļauts teikt dažus vārdus?

KARČEVSKIS: Apsūdzētais drīkst atbildēt tikai ar jā vai nē!

PALKLAVNIEKS: Kā bijušajam ilggadējam Saeimas priekšsēdim es šoreiz taisu izņēmumu.

KARČEVSKIS: Tiesas priekšā apsūdzētais ir tikai vienkāršs pilsonis, tādēļ nekādi tituli nav pieļaujami.

PALKAVNIEKS: Karčevska kungs! To es zināšu labāk... Kalniņa kungs! Lūdzu!

PAULS: Godātais Palkavnieka kungs, godātā tiesa! Es stingros vārdos protestēju pret nelikumīgo apcietināšanu un tās burlesko veidu. Mani kā brīvības cīnītāju vairākkārt ir kratījuši cara žandarmi, bet tie to vienmēr ir izdarījuši pieklājīgā veidā, neizdauzot logus. Par Sociāldemokrātu partijas sadarbību ar komunistiem es dzirdu pirmo reizi no apsūdzības raksta, jo visai tautai un visām iestādēm līdz 1934. gada 16. maijam bija zināmi tie upuri, kādus Latvijas Sociāldemokrātu partija ir nesusi par latviešu tautas brīvību un demokrātisko valsts iekārtu, kā arī tās darbu valsts Satversmes veidošanā. Šajā sakarībā es gribētu cienītajai tiesai atgādināt zvērestu, kuŗu es devu, stājoties amatā...

KARČEVSKIS: (Pārtrauc) Apsūdzētais dzen politisku demagoģiju!

PALKAVNIEKS: Dodu atļauju pabeigt!

PAULS: Paldies, Palkavnieka kungs! Mans zvērests, stājoties amatā, skan šādi: Es, Pauls Kalniņš, zvēru, ka viss mans darbs būs veltīts Latvijas tautas labumam. Es darīšu visu, kas stāv manos spēkos, lai sargātu Latvijas valsts un iedzīvotāju labklājību. Es turēšu svētu un ievērošu Latvijas Satversmi un valsts likumus...

KARČEVSKIS: (Pārtrauc) Satversmei nav nekāda sakara ar notiekošo!

PALKAVNIEKS: Paul Kalniņ, dodu Jums trīs minūtes!

PAULS: Es turēšu svētus un ievērošu Latvijas likumus.

Godātā tiesa! Kā priekšsēdis visās pēdējās Saeimās es šo zvērestu esmu vienmēr ievērojis un arī šajā skumjajā brīdī neesmu paredzējis savu zvērestu, ko devu Latvijas tautai, lauzt! Uz apsūdzēto sola šodien kaŗa tiesā nevajadzētu sēdēt man un citiem Saeimas deputātiem, bet gan tiem, kas patiesi pastrādājuši smagu noziegumu, laužot ar tautas asinīm izcīnīto demokrātisko Satversmi.

PALKAVNIEKS: Apsūdzētais Kalniņa kungs! Es Jūs saucu pie kārtības, jo Jūs aizskārāt pastāvošo likumīgo valdību!

PAULS: Tādas diemžēl mums nav!

PALKAVNIEKS: Katra valdība, kas pastāv un veiksmīgi darbojas, ir likumīga!... Vārds Berģa kungam.

BERĢIS: Priekšsēža kungs, godātā tiesa! Pirms ejam tālāk, atļaujat man paskaidrot par tiem dažiem ieročiem, kas atrasti Paula Kalniņa mājas bēniņos, viņam nezinot. Ieroči iegādāti 1927. gadā par valsts līdzekļiem, lai nodrošinātu atsevišķas valsts iestādes, ja gadījumā nebūtu veicies apturēt fašistisko Oliņa puču. Ieroču sagādi toreiz ierosinājis ārlietu ministrs Fēlikss Cielēns ar toreizējā ministru prezidenta Skujenieka atbalstu. Atļaujos piebilst, ka tas ir tas pats Skujenieks, kuŗš ir viens no galvenajiem apvērsuma atbalstītājiem un ir pašreizējais ministru prezidenta Ulmaņa biedrs.

KARČEVSKIS: (Pārtrauc) Priekšsēža kungs! Apvērsumam nav nekāda sakara ar apsūdzētā lietu!

PALKAVNIEKS: Berģa kungs! Tiesa atzīst par pamatotu prokuratūras aizrādījumu. Turpmāk šo vārdu vairs nepieminiet. Turpiniet!

BERĢIS: Paldies! ... Praktiski ieročus sagādājis Lāčplēša Kaŗa ordeņa kavalieris Sergejs Staprāns, saņemot par to 5 000 latu. Tā kā Oliņa pučs nerealizējās, tad ieroči tika izvietoti ar valdības atbalstu pa vairākām privātām mājām. Par ieroču esamību zināja tikai Cielēns, Bruno Kalniņš, Staprāns un tagadējais Ulmaņa vietnieks Skujenieks.

PALKAVNIEKS: Skujenieks ir zvērējis, ka viņš par tur kaut kādiem ieročiem neko neatceroties.

BERĢIS: Kā gan Skujenieka kungs var neatcerēties, ja viņš Strādnieku Sports un Sargs kongresā valdības vārdā aicināja sportistus ar ieročiem rokā sargāt demokrātisko Satversmi. Te Jums atreferējums no avīzes. (Pasniedz avīzi)

PALKAVNIEKS: Es to pieņemu zināšanai. Bet attiecībā uz apsūdzēto, vai jums ir kāds apstiprinājums tam, ko jūs sakāt?

BERĢIS: Man ir! Manis teikto ar parakstu daudz plašākā veidā apstiprinājis iepriekšējais Latvijas vēstnieks Francijā Fēlikss Cielēns. (Pasniedz vēstuli)

KARČEVSKIS: Es protestēju, ka tiesa pieņem kāda tur pavalstniecību zaudējuša, anonīma pilsoņa liecību.

BERĢIS: Atļaujos paskaidrot, ka Jūsu anonīmais pilsonis Fēlikss Cielēns ir bijušais Saeimas deputāts, Saeimas Ārlietu komisijas priekšsēdētājs, bijušais Latvijas ārlietu ministrs un, visbeidzot, sūtnis un pilnvarotais Francijā, Spānijā un Portugālē. Karčevska kungs, vai Jums ar to nepietiek?

PALKAVNIEKS: (Pārskata vēstuli) Es neredzu šīs vēstules Francijas vēstniecības notariālo apstiprinājumu.

BERĢIS: Tiesneša kungs! Šeit ir otra Cielēna vēstule, kas izskaidro, kādēļ paraksta apstiprinājuma trūkst. Tā adresēta Jums, Palkavnieka kungs. (Lasa vēstuli) Palkavnieka kungs. Gribēju Jums nosūtīt šī dokumenta norakstu ar pašrocīgu parakstu, kas būtu apliecināts Latvijas vēstniecībā, Parīzē, bet par nožēlu tagadējais, nupat ieceltais vēstnieks uz Ulmaņa rīkojuma pamata pilnīgi nelikumīgā kārtā atteicās manu parakstu apstiprināt, neizsniedzot man pat apliecību, ka viņš atteicies apstiprināt manu parakstu zem šī dokumenta. Ja Jums rastos šaubas par šo dokumentu, lūdzu, piezvaniet man uz Parīzi. Paraksts: Fēlikss Cielēns.

(Tiesas vīri paņem abus dokumentus un ilgi sačukstas. Beidzot runā Palkavnieks)

PALKAVNIEKS: Godātais Berģa kungs! Man žēl, bet mēs tomēr nevaram pieņemt šīs divas vēstules zināšanai. Kādi šie apstākļi arī nebūtu, legāli šis paraksts nav apstiprināts, un, runājot pa telefonu, mums nav iespējas pārbaudīt, vai atbildētājs otrā galā patiesi ir Cielēns. Un, ja tagadējais vēstnieks Francijā Grosvalds, valdības instruēts, nav parakstījis − tur jābūt labam iemeslam.

BERĢIS: Ulmaņa personīgais naids!

PALKAVNIEKS: Par šo nepārdomāto izlēcienu es jūs varētu uz vietas arestēt! Abas izskaidrojošās vēstules tiek noraidītas un ieroču nelegālā glabāšana tiks iztiesāta kaŗa tiesai paredzētajā kārtībā... Pirmo liecinieku, Karčevska kungs!

KARČEVSKIS: Mans pirmais liecinieks ir Politiskās pārvaldes priekšnieks Fridrichsona kungs. Fridrichsona kungs, lūdzu!

(Fridrichsons apsēžas uz liecinieka krēsla)

KARČEVSKIS: Pastāstiet, Fridrichsona kungs, ko jūs zināt par sociāldemokrāta Kalniņa noziedzīgajām nodarbībām.

FRIDRICHSONS: Kā Politiskās pārvaldes priekšnieks varu tikai apstiprināt apsūdzībā teikto, ka sociāldemokrātu vadošās personas arvien ir uzsvērušas, ka sociāldemokrātiem un komunistiem ir kopējs gala mērķis un tāpēc jānodibina ar komunistiem kopēja fronte, kuŗas mērķis ir cīņa visiem līdzekļiem, pat ieročiem rokā gāzt starptautisko buržuāziju, lai nodibinātu Padomju republiku.

BERĢIS: Vai Jūs varētu godājamai tiesai celt priekšā jel vienu dokumentu vai citātu no avīzes, kas apstiprinātu Jūsu apsūdzību par sociāldemokrātu un nelegālo komunistu sadarbību?

FRIDRICHSONS: Man šādu rakstisku pierādījumu pie rokas nav, bet visai tautai ir zināms, ko viņi domā, tādēļ tālāki pierādījumi nav vajadzīgi.

BERĢIS: Man šeit rokās ir notariāli apstiprināts dokuments − noraksts no Saeimas 1929. gada 5. februāra sēdes, kuŗā komunists, un es uzsveru vārdu komunists, Jankus saka: Sociāldemokrātijas vājināšana mums jāuzskata par revolucionārās strādniecības galveno uzdevumu. Jātiek galā ar jums, zociķiem, kuŗi neesat vis strādnieku aizstāvji, bet buržuāzijas aģentūra strādnieku kustībā. Fridrichsona kungs! Kādi ir jūsu komentāri attiecībā uz šo norakstu?

FRIDRICHSONS: Tā kā man iepriekš nav bijusi dota iespēja ar šo dokumentu iepazīties, nekādu komentāru nav.

BERĢIS: Fridrichsona kungs! Cik ilgi esat jūsu pašreizējā amatā?

FRIDRICHSONS: Dažus mēnešus.

BERĢIS: Vai jūs varētu minēt precīzu datumu, kad jūs iecēla jūsu pašreizējā amatā?

KARČEVSKIS: Protestēju! Datumam nav nekāda sakara ar notiekošo prāvu.

PALKAVNIEKS: Lai liecinieks atbild uz jautājumu.

BERĢIS: Es atkārtoju. Lūdzu, miniet datumu, kad jūs iecēla šajā amatā.

FRIDRICHSONS: Šīgada 14. maijā.

BERĢIS: Tātad tikai vienu dienu pirms 15. maija pārmaiņām. Jā vai nē?

FRIDRICHSONS: Tā iznāk.

BERĢIS: Un šajā īsajā laika sprīdī Jūs bijāt tas, kuŗš parakstīja apsūdzētā Paula Kalniņa aresta pavēli?

FIDRICHSONS: Tā iznāk.

BERĢIS: Un kuŗš jūs šajā amatā dienu pirms apvērsuma iecēla?

FRIDRICHSONS: Vadonis.

BERĢIS: Paldies! Man vairāk jautājumu nav.

KARČEVSKIS: Aicinu tagad Politiskās pārvaldes aģentūras vadītāju Štiglica kungu.

(Štiglics apsēžas)

KARČEVSKIS: Jūs zvērat, ka tas, ko teiksiet, ir tīra patiesība?

ŠTIGLICS: Zvēru!

KARČEVSKIS: Lūdzu pastāstiet tiesai par saviem novērojumiem.

ŠTIGLICS: Varu apliecināt, ka pēc man ienākušajām, pilnīgi drošajām, slepenajām ziņām, kuŗas es gan drošības dēļ taustāmā veidā nedrīkstu tiesas priekšā celt, ir skaidri redzama sociāldemokrātu noziedzīgā darbība visā Latvijas pastāvēšanas laikā. Politiskajai pārvaldei jau pirms daudziem gadiem ir ienākušas ziņas, ka sociāldemokrāti noteikti gatavojas uz bruņotām sadursmēm un dibina arī slepenas kaujas organizācijas, kuŗas apgādā ar kaujas ieročiem.

BERĢIS: Štiglica kungs! Cik ilgi jūs esat bijis šajā atbildīgajā amatā?

KARČEVSKIS: Protestēju! Jautājums neattiecas uz lietu!

PALKAVNIEKS: Lai Štiglics atbild.

ŠTIGLICS: Divus mēnešus.

BERĢIS: Tātad jūs iecēla četrus mēnešus pēc pārmaiņām.

ŠTIGLICS: Es neesmu skaitījis, bet tā varētu būt.

BEERĢIS: Un kuŗš jūs šajā amatā iecēla?

ŠTIGLICS: Vadonis.

BERĢIS: Jūs runājat par sociāldemokrātu noziedzīgo darbību visā Latvijas pastāvēšanas laikā. Kā jūs to zināt, ja esat darbā bijis tikai divus mēnešus un jūsu iecelšana šinī postenī notikusi četrus mēnešus pēc šiem šķietami izdarītiem noziegumiem?

ŠTIGLICS: Mums ir uzglabājušies dokumenti, ziņojumi, liecības...

BERĢIS: Dokumenti, ziņojumi, liecības?... Man šeit ir ar zvērestu pie notāra apstiprināta iepriekšējā, 14. maijā atstādinātā, ilggadējā Politiskās pārvaldes priekšnieka Ozoliņa apliecinājums, ka viņš par šādiem dokumentiem, ziņojumiem, liecībām nekad neko nav dzirdējis. (Vicina dokumentu) Kā jūs to izskaidrojat, Štiglica kungs?

ŠTIGLICS: Ko Ozoliņš arī teiktu, šādi dokumenti ir, tikai man valsts drošības dēļ nav atļauts šādus dokumentus rādīt.

BERĢIS: Bet tieši šī iemesla dēļ sēde ir slēgta! Ja jūs no šīs telpas izraidītu visus pārējos, izņemot tiesu, vai tad jūs būtu ar mieru celt šos dokumentus gaismā tiesas apskatei?

ŠTIGLICS: Uz valdības rīkojuma pamata − nē!

BERĢIS: Pat ne Palkavnieka kungam personīgi?

ŠTIGLICS: Ne pat...

BERĢIS: Kam tad?

ŠTIGLICS: Tikai prezidentam.

BERĢIS: Kviesim?

ŠTIGLICS: Nē! Taču Vadonim.

BERĢIS: Bet viņš jau vēl nav prezidents?!

ŠTIGLICS: Atvainojos! Ministru prezidentam.

BERĢIS: Paldies! Jūsu noslēpumainība liek man domāt, ka šādu dokumentu vispār nav. Tas viss!

PALKAVNIEKS: Berģa kungs! Par šo prokuratūrai apvainojošo komentāru es jums uzlieku administratīvu sodu 500 latu apmērā.

BERĢIS: To, pulkveža kungs, es jums ar prieku samaksāšu.

KARČEVSKIS: Es protestēju, ka atbildētāja Paula Kalniņa advokāts ar sofistiku mēģina maisīt gaisu, lai novērstu uzmanību no paša nozieguma. Es esmu pārliecināts, ka šādi dokumenti par Paulu Kalniņu tur ir tieši tāpēc, ka tādiem tur jābūt, kā to rāda pēdējie notikumi, kas mums visiem zināmi.

BERĢIS: Ja jums, tiesneša kungs nepietiek, man ir vēl vairākas ar zvērestu apstiprinātas liecības, kuŗas visas kā viens apgāž Karčevska kunga apgalvojumus. Sākšu ar Saeimas deputātu un bijušo finanšu ministru Valdemāru Bastjāni.

KARČEVSKIS: Es protestēju, ka tiesas iespaidošanas nolūkos Berģa kungs citē bijušos titulus, kuŗus jaunais laiks ir aizslaucījis nebūtībā!

BERĢIS: Tituli, tāpat kā militārie apbalvojumi, nenoveco un ir vienmēr godā liekami.

PALKAVNIEKS: Tituli ir atļauti.

BERĢIS: Paldies, pulkveža kungs... Sākšu ar deputātu un ministru Valdemāru Bastjāni...

KARČEVSKIS: Uz stingrāko protestēju. Bastjānis ir nupat kā no apcietinājuma izlaists sociāldemokrāts. Viņa liecība būs partejiska, tendencioza un droši vien pat melīga.

BERĢIS: Melīga zem zvēresta? Tad jau Jums, Karčevska kungs, būtu izdevība, pat pienākums Bastjāni no jauna arestēt.

PALKAVNIEKS: Tiesa noraida prokuratūras iebildumus. Berģa kungs, turpiniet!

BERĢIS: (Šķirsta papīra lapu pēc lapas) Kā nākamais zem zvēresta, kuŗš apliecina sociāldemokrātu nevainību, ir skolotājs, rakstnieks, bērnu draugs Hermanis Kaupiņš. Tad Rīgas pilsētas domes sirmais priekšsēdis Kārlis Dēķēns. Ilggadīgais valsts kontrolieris Roberts Ivanovs. Bijušais ministru prezidents Pēteris Juraševskis. Bijušais, uz laiku arestētais, Saeimas vicepriekšsēdis bīskaps Rancāns. Ilggadīgais Politiskās pārvaldes priekšnieks Valdemārs Ozoliņš... Un visbeidzot bijušais valsts prezidents Gustavs Zemgals. Ir vēl arī citi, kuŗus nododu godājamai tiesai apspriešanai... Tie visi, pulkveža kungs, apgāž prokurora melus un pierāda, kā Paula Kalniņa, tā Sociāldemokrātu partijas nevainību. Visi šie cilvēki ir gatavi mutiski apstiprināt manis teikto. Trūkst tikai bijušā Saeimas deputāta, ārlietu komisijas priekšsēdētāja, bijušā ārlietu ministra un sūtņa Francijā Fēliksa Cielēna, kuŗam atgriešanās Latvijā ir liegta, jo viņam nelikumīgi, bez tiesas lēmuma ar Ulmaņa pavēli ir atņemta Latvijas pilsonība. Un vēl kuŗa liecība tiesā šaursirdīgi noraidīta. Lai Dievs stāv mums klāt un tiem, kas šo tiesu organizējuši!

PALKAVNIEKS: Par tiesas noniecināšanu jums, Berģa kungs, tiek piespriests mēnesis arestā, to nosacīti atlaižot!... Un tagad, Kalniņa kungs, sēdieties liecinieku krēslā, jo man jums, Kalniņa kungs, ir pāris jautājumu. Es ceru, ka jūs apzināties, ka esat zem zvēresta, tādēļ labi apdomājiet, pirms atbildat.

PAULS: Pulkveža kungs, es to apzinos.

PALKAVNIEKS: Kā izriet no prokuratūras apsūdzības, tad Sociāldemokrātu partija ir vienojusies ar komunistiem, lai ar varu gāztu pastāvošo iekārtu. Es gribētu dzirdēt jūsu komentārus attiecībā uz šo apsūdzības punktu.

PAULS: Godātā tiesa. Tieši Sociāldemokrātu partija bija tā, kas atskaldīja komunistiem strādnieku masas, tā padarot šo Latvijai bīstamo partiju par nenozīmīgu grupiņu.

PALKAVNIEKS: Bet mērķis taču jums bija viens − buržuju republikas gāšana?

PAULS: Miniet man viena sociāldemokrāta vārdu vai publikāciju, kuŗā tas būtu rakstīts.

PALKAVNIEKS: Man šobrīd tāda pie rokas nav, bet es uzdošu prokuratūrai tādu sameklēt... Bet tagad tālāk! Apsūdzībā minēts, ka jūsu dēla kungs izdalījis ieročus.

PAULS: Nekādi ieroči grupām nav tikuši izdalīti. Un jūsu slepenās kaujas organizācijas ir neapbruņotu, un es uzsveru neapbruņotu cilvēku grupiņa, kuŗas uzdevums bija uzturēt kārtību mūsu sapulcēs, ko vienmēr mēģināja jaukt kā vācu fašisti, tā komunisti.

PALKAVNIEKS: Bet, Kalniņa kungs! Uzturēt publisko drošību − vai tas nebūtu policijas uzdevums?

PAULS: Civilizētā valstī, bet ne Latvijā, kur policija ir praktiski Zemnieku savienības privātā armija un tādēļ atsakās vispār mūsu sapulces apsargāt.

PALKAVNIEKS: Apsūdzībā minēts, ka jūsu mājā atrasta kaste ar revolveriem.

PAULS: Es par šiem ieročiem neko nezināju, kuŗus, kā vēlāk izrādījās, pirms septiņiem gadiem bija apņēmies uzglabāt mans dēls Bruno.

PALKAVNIEKS: Jūs nezinājāt? Neticami!

PAULS: Es sava dēla mājā biju ievācies tikai pirms dažām dienām. Un par šiem ieročiem zināja tikai daži cilvēki, ieskaitot tagadējo premjera vietnieku Skujenieka kungu.

PALKAVNIEKS: Kuŗš jums šos ieročus sagādāja?

PAULS: Par to jau tika minēts − leitnants Sergejs Staprāns.

PALKAVNIEKS: Kur viņš šos ieročus iepirka?

PAULS: Tas man nav zināms.

PALKAVNIEKS: Tālāk teikts, ka no valsts fondiem viņam tika izmaksāta 5 000 latu liela naudas summa. Kalniņa kungs! Vai tas neož pēc korupcijas?

PAULS: Nebūt nē! Saeima ir atvēlējusi katrai valdībai zināmu slepenu summu izlietošanai pēc saviem ieskatiem. Tā tas ir visās demokrātiskās valstīs.

PALKAVNIEKS: Un šie ieroči tika iepirkti kādam nolūkam?

PAULS: Lai aizsargātu Saeimu, Latvijas demokrātiju, tautas izcīnīto Satversmi.

PALKAVNIEKS: Es nesaprotu. Pret ko?

PAULS: Godātais Palkavnieka kungs! Atcerieties 1927. gadu, kad draudēja fašista Oliņa apvērsums. Tāpat mēģinājums uzspridzināt laikraksta Sociāldemokrāts spiestuvi. Un kad daļa preses aicināja Latviju sekot Lietuvas piemēram − likvidēt esošo Satversmi un ievest nacionālu diktatūru. Un kur tad vēl paliek Maskavas finansētās komunistu bandas.

PALKAVNIEKS: Tas taču, Kalniņa kungs, atkal ir policijas vai armijas uzdevums.

PAULS: Tiesneša kungs! Mēs neesam bērni. Mēs abi labi zinām, ka gan policijā, gan arī armijā valdīja gars, kas vērsās pret Saeimu un demokrātiju vispār − kā to pierāda fakts, ka es šobrīd esmu jūsu gūsteknis.

KARČEVSKIS: (Pārtrauc) Piedodiet par iejaukšanos, bet policists kā jebkuŗš īsts Latvijas patriots ir gatavs ar savām asinīm aizsargāt savas valsts karogu, nevis zociķu partijas sarkano lupatu!

PALKAVNIEKS: Prokurora kungs! Lūdzu bez starpsaucieniem! Kalniņa kungs! Kā jūs attaisnojat faktu, ka jūsu partija aizstāja Latvijas nacionālās krāsas ar sarkano?

PAULS: Nacionālās krāsas nekad netika aizstātas, bet demokrātiskajā Latvijā katra organizācija var izvēlēties savu privāto karogu. Tā to atļauj likums.

PALKAVNIEKS: Tā kā kaŗa stāvoklis ir izsludināts ar atpakaļejošu datumu, tad sveša karoga lietošana ir valsts noziegums. Es ceru, ka to apzināties, Kalniņa kungs!... Bet man šeit vēl ir ziņojums par kādām tur slepenām grupām.

PAULS: Jā, izņēmuma kārtā viena tāda bija. To noorganizēja Sergejs Staprāns, rekrūtējot demokrātiski noskaņotus studentus.

PALKAVNIEKS: Lai destabilizētu valsti, kas kaŗa stāvoklī ir smags noziegums.

PAULS: Pilnīgi otrādi! Lai mēģinātu izspiegot grupas, kuŗu mērķis bija iznīcināt Latvijas demokrātiju.

PALKAVNIEKS: Paldies, Kalniņa kungs! Lai tiesa varētu apspriesties, lūdzu visas nepiederīgās personas atstāt šo telpu. Paliekat tikai jūs, Fridrichsona kungs... Pagaidiet, Kalniņa kungs. Man no manas puses jums vēl viens jautājums. Kā jūs izskaidrojat savu kādreiz teikto, ko esat vairākkārt atkārtojis: Neatkarīgā Latvija nav mūsu mērķis, bet tikai līdzeklis mūsu mērķu sasniegšanai.

KARČEVSKIS: Kā jau komunists!

PAULS: Atļaujiet, Palkavnieka kungs. Šo demagoģisko interpretāciju ir izdomājuši mani politiskie pretinieki, izraujot teikumu no konteksta. Patiesībā ar teikto es domāju, ka latvju tauta varēs zelt un plaukt tikai tad, kad visā Eiropā plauks un zaļos tās demokrātiskās un sociālās taisnības idejas, par kādām es esmu cīnījies šeit, Latvijā. Tikai tad latviešu tauta būs droša citu tautu saimē.

KARČEVSKIS: Komunists paliek komunists!

PALKAVNIEKS: Bez starpsaucieniem, Karčevska kungs! ... Paldies, Kalniņa kungs! Lūdzu nepiederīgos tūlīt atstāt šo telpu!

(Nepiederīgie aiziet)

DESMITĀ AINA

(Tiesas zāles priekštelpa, kur jau gaida Klāra. Tiesa izved Paulu Kalniņu, saslēgtu dzelžos, Fridrichsona pavadībā. Viņam seko Berģis)

FRIDRICHSONS (Uz Klāru) Man prieks jūs atkal satikt, Kalniņa kundze! Līdz sprieduma pasludināšanai atstāju jūsu vīra kungu jūsu uzraudzībā. Ceru, ka nedarīsiet neko tādu, kas varētu viņu kompromitēt likuma priekšā.

KLĀRA: (Novēršas) Šos pazīstamos vārdus es jau esmu kaut kur dzirdējusi.

(Fridrichsons ieiet atpakaļ tiesas zālē) (Pauze)

KLĀRA: Tādas bailes kā šobrīd neesmu pārdzīvojusi pat cara laikā.

PAULS: Nost jau nešaus un Latvijā Sibīrijas nav. (Uz Berģi) Ko Jūs domājat, Berģa kungs? Jūs taču viņus iznīcinājāt.

BERĢIS: Juridiski varbūt, bet faktiski tas valdības un Vadoņa rokās. Ja grib, vienmēr var atrast kādu punktu, lai notiesātu. Jūs vienīgi varētu glābt ārzemju preses komentāri. Nupat kā tikai vakar saņēmu izgriezumus no zviedru avīzēm. Tie raksta, ka prāva pret jums esot komēdija, kas neesot civilizētas valsts cienīga. Ja nu reiz te esam, vai gribat, lai tagad izlasu?

PAULS: Vēlāk. Šaubos, vai tas ko līdzēs? Man... mana dzīve jau iet uz otro pusi. Ko viņi var vairs daudz man izdarīt. Man tikai bailes par dēlu Bruno. Viņam dzīves labākā daļa ir vēl priekšā.

BERĢIS: Tā kā viņš nav starptautiski pazīstams, tad, par nožēlošanu, man šķiet, ka viņš būs tas izvēlētais upura jērs. Pučam vienmēr vajadzīgs kāds ilgtermiņa ieslodzītais, lai jauno iekārtu mūsu naivās tautas acīs padarītu sagremojamu.

KLĀRA: Bruno vienmēr ir bijis pārāk ass un kategorisks.

BERĢIS: Kā visi jauni cilvēki... Miera laikā viņš miertiesā dabūtu... ja pareizi atceros, soda likuma 252. pants paredz augstākais simts latu naudas sodu un, ja tiesnesis sevišķi nelabvēlīgs, kādu dienu arestā. Bet tagad kaŗa laikā?...

(Gara pauze. Berģis vairākkārt atkārto teikumu: Bet tagad kaŗa laikā...)

KLĀRA: (Emocionāli) Ar ko tad Ulmanis kaŗos? Ar mani, vecu sievieti, un Paulu, kuŗš sirgst ar sirdi! Vai tad lai mūs, dažus večus, nozāģētu, bija vajadzīgs 5. Cēsu kājinieku pulks, vairāki aizsargu bataljoni un policija... Kaŗa stāvoklis pret Bruno. Cilvēku, kuŗš droši vien savā mūžā nav vairāk kā māla pīlīti šaujamā būdā sašāvis. Vai arī pret veco pļāpu Menderu, kuŗš droši vien nezina, pa kuŗu galu bisei lode ārā nāk!...

PAULS: Tu visur meklē kādu loģiku, bet politikā loģikas nav. Ir tikai emocijas ... (Gaŗa pauze) Kamēr gaidām... Cik tev izmaksāja salabot izlauzto logu?

KLĀRA: Neatceros.

PAULS: Kā neatceries?

KLĀRA: Tu man to prasi tagad pēc pieciem mēnešiem?!

PAULS: Man tikai tāpat ienāca prātā. (Pauze) Un citādi mājās viss pa vecam?

KLĀRA: Jā, viss pa vecam.

PAULS: Un dārznieks vēl nāk.

KLĀRA: Nav bijis jau piecus mēnešus.

PAULS: Tad jau viss aizaudzis.

KLĀRA: Kāda tur starpība.

PAULS: Tās rozes vismaz vajadzētu apšpricēt.

KLĀRA: Tā ir tā mazākā nelaime.

PAULS: Un mazulis aug?

KLĀRA: Kā citādi.

PAULS: Droši vien būs mani piemirsis.

KLĀRA: Neesmu viņam pajautājusi.

PAULS: Tev naudas iznāk?...

KLĀRA: Kam? Es jau dabūju no Berģa kunga.

PAULS: Pietiekami, lai samaksātu par gāzi, elektrību?

KLĀRA: Vēl žūksnītis palika pāri.

PAULS: Tas labi.

KLĀRA: Kā tu vari šajā brīdi teikt labi?!

PAULS: Tāpēc, ka dzīve ritēs uz priekšu asī bez manis.

KLĀRA: Par to tu nemaz nedrīksti domāt. Tev sieva un ģimene!

PAULS: Kā citiem mūsu biedriem. Es neesmu izņēmums...

(Pauze. Paveŗas durvis un tajās parādās Fridrichsons)

FRIDRICHSONS: Kalniņa kungs, tiesa gatava pasludināt savu spriedumu. (ieved Paulu tiesas zālē)

(Klāra, Berģis sadodas rokās un nesaka ne vārda. Klusums. Tālumā it kā dzird bungu rībienus. Berģis nervozi staigā pa skatuvi. Pēc brīža parādās Pauls ar brīvām rokām. Viņam seko Fridrichsons. Pauls, Klāra apkampjas. Prieka smiekli.)

FRIDRICHSONS: Lūdzu visus nepiederīgos atstāt šo telpu, lai varētu attaisnotam deputāta kungam nodot likumā paredzētās instrukcijas.

(Klāra, Berģis aiziet. Paliek Pauls ar Fridrichsonu)

FRIDRICHSONS: Jums jāpateicas žēlsirdīgajai tiesai un Vadonim, ka tikāt attaisnots. Tie droši vien gribēja saglabāt Latvijas labo slavu. Protams, mans lēmums būtu citāds... Bet ko nu?... Tagad, pirms ejat mājās, jums instrukcijas...

PAULS: Par ko? Es nesaprotu.

FRIDRICHSONS: Vadoņa pienākums ir līdztekus tiesai rūpēties par valsts drošību.

PAULS: Ja tā, tad − kas notiks ar manu dēlu Bruno?

FRIDRICHSONS: Salīdzinot ar jūsējo, viņa noziegums ir tik smags, ka labākais, ko varu paredzēt... Nu, Jūs taču pats to varat iedomāties.

PAULS: Un tas viss par vēlēšanos aizstāvēt Satversmi?

FRIDRICHSONS: Nē! Par kaŗa laikā neatļautu ieroču glabāšanu... Bet tagad klausieties... Jums vismaz reizi nedēļā būs jāpiereģistrējas policijā.

PAULS: Bet mani taču attaisnoja.

FRIDRICHSONS: Formāli. Tādēļ lieku jums pie sirds, ka nedrīkstat nodarboties ar politiku vai atklātu sabiedrisko darbu. Policija arī uzmanīs, vai jūsu mājā nesanāk bijušo, bankrotējošo politiķu apspriedes, tādēļ esiet uzmanīgs. Jums līdz turpmākam noliegts rakstīt presē, izdot grāmatas vai lasīt publiskas lekcijas. Jums arī atbildība, lai jūsu vārds neparādītos citās publikācijās kā tikai valdības atļautos vēsturiski akadēmiskos anālos.

PAULS: Jūs mani tagad padarāt par nepersonu! Kā lai es atbildu tautas priekšā par melīgajām baumām un apvainojumiem, ko kopā ar presi izplata jūsu aģenti.

FRIDRICHSONS: Kalniņa kungs! Mēs dzīvojam brīvajā Latvijā, tādēļ nav Vadoņa spēkos apturēt to, ko tauta sava starpā runā vai prese raksta, it sevišķi, ja tam ir pamats. Tādēļ no savas puses ieteicu Jums izaicinoši nestaigāt gaišā dienas laikā pa galvenajām Rīgas ielām un bulvāriem, kur Jūs pazīst.

PAULS: Tas nozīmē visu centru?

FRIDRICHSONS: Gandrīz.

PAULS: Es dzīvoju Mežaparkā un braucu uz pilsētu ar tramvaju. Tas nozīmē, ka man jākāpj ārā pie Matīsa ielas?

FRIDRICHSONS: Tā kā Latvija ir brīva zeme, tad nekādi specifiski ierobežojumi nepastāv, bet no manas puses jūsu pašu labā ieteicu jums, sākot ar Matīsa ielu, uzmanīties. Toties teātŗus un operas drīkstat apmeklēt − izņemot pirmizrādes, kuŗās varētu ierasties Vadonis un tā radīt viņam nepatīkamu situāciju. Ja vēlaties izbraukt uz ārzemēm, tad Jums iepriekš jāpiereģistrējas manā birojā, kad es arī personīgi nolemšu, vai jums dot atļauju izsniegt ārzemju pasi... Tagad, ja to visu ievērosiet, jums nekādas grūtības neradīsies.

PAULS: Bet kā ar ārsta praksi? Man taču no kaut kā jādzīvo?

FRIDRICHSONS: Vadonis jums piešķirs nelielu pensijiņu, un pensionāri taču savā profesijā parasti nestrādā. Varat gan pieteikties Veselības departamentā, lai saņemtu speciālu atļauju, bet, ņemot vērā jūsu politisko pagātni, es šaubos... Un tagad atļaujiet man Jūs apsveikt ar labvēlīgo iznākumu. Ceru, ka arī nākotnē uzturēsim draudzīgas attiecības.

(Fridrichsons izstiepj roku sveicienam, bet Pauls to nesaņem)

(Priekškaram aizveroties, uz skatuves uznāk Berģis)

BERĢIS: Pauls Kalniņš atlikušos Latvijas neatkarības gadus nodzīvoja kā nepilsonis. Boļševikiem ienākot, viņš atteicās ar tiem sadarboties, kā iemeslu minot zvērestu, ko devis Latvijas Satversmei. Vācu frontei sabrūkot, evakuējās uz Vāciju, kur īsu laiku atsāka savu ārsta praksi. Mira 1945. gadā Austrijā.

Klāra pēc vīra nāves pārcēlās uz Zviedriju, kur sarakstīja atmiņu grāmatu Liesmainie gadi.

Abu Kalniņu dēlu Bruno notiesāja uz trim gadiem pārmācības namā. Pēc soda izciešanas izraidīja no Latvijas.

Fridrichsons palika savā amatā līdz boļševiku okupācijai 1940. gadā. Tad mistiskā kārtā pazuda. Daži domā, ka izsūtīts, bet pulkvedis Osis apgalvo, ka, pēc armijas pretizlūkošanas ziņām, esot visu laiku bijis padomju aģents.

Apgabaltiesas priekšsēdētājs Antons Karčevskis, kuŗš sarakstīja apsūdzību pret Paulu Kalniņu, jaunībā ir bijis komunistu partijas kandidāts. Viņš, boļševikiem ienākot, sastādīja komunistu režīmam arestējamo latviešu patriotu sarakstu. Šī nodevība viņu tomēr nepaglabā, un viņu izsūtīja.

Robertu Štiglicu nacisti iecēla par Rīgas prefektu. Kā tāds viņš ņēma aktīvu lomu žīdu likvidēšanā. Vēlāk, baidot ar bargiem sodiem, viņš parakstīja pavēli iesaukšanai SS leģionā.

Pulkvedi Palkavnieku Bangerskis vācu laikā iecēla par Sevišķās leģiona kaŗa tiesas priekšsēdi. Viņa vadībā tiesa piesprieda nāves sodu diviem latviešiem, kuŗi bija izvairījušies no iesaukšanas leģionā. Vēlāk Štuthofā viņš kopā ar vāciešiem tiesāja kureliešus.

Un Ulmanis? Padzirdējis par Paula Kalniņa attaisnošanu, viņš dusmās izsaucies: Būtu viņam kaut vismaz vienu dienu piešķīruši!

BEIGAS