DIVI VIEDOKĻI PAR VIENU GRĀMATU
Viktors Hausmanis. Anšlavs Eglītis. Rīgā: Zinātne, 2005. 389 lpp. Red. Ligita Bībere, mākslinieks Aldis Aleks.
NEPARASTAIS ANŠLAVS
Anšlavs Eglītis nenoliedzami bija viens no visražīgākajiem un vispopulārākajiem rakstniekiem trimdā. Viņa darbus lasīja, viņa lugas iestudēja, un viņa kārtējo literāro sniegumu allaž aplūkoja periodikā.
Tomēr līdz šim nebija pieejams plašāks kopskats uz Eglīša daiļradi, izņemot Alfrēda Gatera 120 lappušu garo izvērtējumu grāmatā Apceres par latviešu trimdas rakstniekiem (ALA Latviešu Institūta izd., 2000). Tagad Dr. Viktors Hausmanis laidis klajā ļoti interesantu darbu, kuŗā Eglīša dzīves gājums savīts ar viņa devumu gan rakstniecībā, gan glezniecībā un grafikā, gan mākslas kritikā. Tūlīt gan jāpiebilst, ka te nav runa tikai par biogrāfiju, jo līdztekus „dzīves romānam,” kas bagātīgi ilustrēts ar vēstulēm, dienasgrāmatu ierakstiem un fotouzņēmumiem, autors lietpratīgi iztirzājis Eglīša daiļradi.
Tiem, kuŗi pazīst Anšlavu Eglīti tikai kā rakstnieku, der iegaumēt, ka vēl 1936. gadā Anšlavs kādā intervijā atzīstas: Ja es rakstu, tad līdz ar to man liekas, ka varu arī labāk gleznot, un, ja es gleznoju, tad varu labāk rakstīt (113). Tādēļ saprotams, ka Hausmanis veltījis samērā daudz uzmanības Anšlava gleznotāja gaitām - mācībām Valdemāra Tones privātstudijā un vēlāk Latvijas Mākslas akadēmijā. Uzzinām arī, ka jaunais mākslinieks rakstījis ļoti bargas recenzijas par toreizējām gleznu izstādēm Rīgā. Daudz, daudz gadu vēlāk Anšlavs apliecina: ... ja tagad man kāds vaicā pēc drošiem un pastāvīgiem likumiem, kā darināt mākslu, tad man godīgi jāatzīstas, ka tādu nepārkāpjamu likumu es vairs nezinu (70).
Beidzot Anšlavs izlemj pievērsties galvenokārt rakstniecībai. Taču saskare ar glezniecību un tās kalpiem sagādājusi bagātu vielu topošajiem romāniem un stāstiem. Vispirms jāmin izcilais romāns Homo novus par mākslas pasauli 1930. gadu Rīgā. Gleznotāji rosās arī vēlākā romānā Cilvēks no Mēness un citur. Stāsta Maestro prototips ir tik spilgti „paņemts no dzīves,” ka izraisa satraukumu dažās rīdzinieku aprindās, un Anšlavs jūtas spiests sūtīt vēstuli Romānam Sutam un atvainoties (79). - Te Hausmanis aprāda, ka studijas glezniecībā, iespējams, palīdzējušas Anšlavam izkopt viņa vēlāk izslavētās novērošanas spējas un literāro personāžu noraksturošanas prasmi.
Trimdas gados Anšlavs Eglītis izteica mūsu „sāpes un cerības,” tikai savā nepārprotami „anšlaviskā” stilā - ne ar patosu, bet ar smaidu. Neierastā Amerika, Nav tak dzimtene. Kas izpostīja latvisko stūrīti - grāmatu nosaukumi jau vien norāda, ka katrs lasītājs meklēja un atrada Anšlava sacerējumos kaut ko sev tuvu un nozīmīgu. Tāpat viņa krasā, bezkompromisa nostāja pret Latvijas okupantiem un viņa tēva Viktora Eglīša pazudinātājiem guva atbalsi trimdiniekos. Lieki teikt, tais reizēs Anšlavs nesmaidīja, un viņa lasītāju draudze arī ne.
Taču tā ir tikai daļa no Eglīša daudzpusīgās personības, kuŗai izseko Hausmanis. - Zēna gados aizrāvies ar tā sauktajiem „dēku romāniem,” Anšlavs pats vēlāk it sekmīgi izmēģina roku šai žanrā. - Kad nopietni veselības traucējumi noved viņu Šveices kalnu sanatorijā, jauneklis iemīlas kalnos. Šī mīlestība mūža gaŗumā rosina rakstnieku vairākos darbos pievērsties kalniem un kalnos kāpēju pieredzējumiem.
Dzīvodams tuvu Holivudai, Eglītis izmanto iespēju kļūt par ārzemju žurnālistu, un, līdz ar to, drīkst noskatīties filmu speciālizrādes un intervēt filmu slavenības. Par to priecājušies gan laikraksta Laiks, gan grāmatas Lielais mēmais lasītāji.
Īpaši jāpiemin Eglīša ciešās saites ar teātri, kas sākās jau 1940. gadu Rīgā. Liekas, ka viscītīgākais viņa lugu iestudētājs un dramatiķa talanta veicinātājs bijis režisors Osvalds Uršteins. Pateicoties viņam, rampas gaismu ieraudzījuši seši Anšlava skatuves darbu pirmuzvedumi. Ļoti saistīga ir autora un režisora sarakste. Tā labi izgaismo tās neskaitāmās problēmas, ar ko cīnījās trimdas teātri - piemērotu tēlotāju trūkums, aktieŗu saistības ar maizes darbu, dekorāciju transports uz viesizrādēm utt. - Par kuriozu jāuzskata gadījums, kad 1946. gadā Dienvidvācijas Franku novada latviešu nometņu apvienība aizliegusi (!) Uršteinam iestudēt lugu Labāki cilvēki, jo, pēc cenzoru domām, tā nav atbildusi cietēju bēgļu „tēlam”(199).
Pateicoties Hausmanim, šīs laikmeta liecības tagad pieejamas plašākai lasītāju saimei.
Noslēgumā vēlreiz jāatkārto, ka grāmatas autors nav tikai rūpīgi izsekojis Anšlava Eglīša dzīves dažādajiem posmiem, bet arī iejūtīgi izvērtējis mūsu spožā prozas meistara atstāto literāro mantojumu. Viņš mudina atcerēties Eglīša orīģinālos sižetus, izraudzītās vielas pārzināšanu, skaudro laikmeta izjūtu, aso intelektu, īpatnējo humoru un asprātīgās „dzīves gudrības,” krāsainos literāros tēlus un, pāri visam, Eglīša krāšņo, izteiksmīgo valodu, kas žilbina ar savu virtuozitāti un kuŗā ietilpst pat „anšlaviski” jaundarinājumi.
Anšlavs Eglītis - ar dedzīgu latvieša sirdi un tai pašā laikā ar pasaules cilvēka dzīves skatījumu - bija tiešam neparasta personība. Gribas apgalvot, ka Hausmanim izdevies tai pietuvināties.
Cerēsim, ka nule apskatītais darbs iejūsminās Anšlava cienītājus atkal pārlasīt kādu no viņa grāmatām (tādu, pēc skaita, ir ap 50). Tas noteikti sagādātu pelnīto gandarījumu Viktoram Hausmanim.
Rasma Birzgale daudz rakstījusi par latviešu teātri trimdas periodikā, ieskaitot JG, arī angļu valodā grāmatā Latvia (1984, red. Vitauts Sīmanis), sakārto/rediģē rakstu krājumu Mārtiņa Zīverta pasaule (1974). Rasma ir pazīstamā aktiera, režisora, mākslinieka, grāmatu ilustratora Reiņa Birzgaļa meita.
 "Anšlavs Eglītis (Personība un daiļrade)")
