Jaunā Gaita nr. 247. decembris 2006

 

NESTEIDZĪGA IEPAZĪŠANĀS

Juris Zommers. Radību noslēpums. Rīga: Valters un Rapa, 2005. 95 lpp.

 

2005.18. XII dzejnieks Juris Zommers ieradās no Hamiltonas, Kanadā, uz savas grāmatas Radību noslēpums atklāšanu ASV Somervilē (Sommerville), Bostonas priekšpilsētā. Uz apaļa galdiņa glīti saliktas tumši zilvākainās grāmatas. Krājuma vāku rotā Matīsa Valdmaņa rets gaistošs lidonis, / kas sevi radīja, kā teici pats / turpat dzīvojamā istabā (58). Ir dzimusi dzejnieka pirmā grāmata.

Decembrī Zommers mēroja 750 km, lai tiktu pie saviem klausītājiem. No viņa mājām līdz Valtera un Rapas izdevniecībai Rīgā pāris tūkstoši kilometru. Trimdas dzejniekiem brīžiem pavisam apskaužami ir tie latviešu rakstnieki, kuri var ielēkt tramvajā, lai tiktu pie savas tautas vai vienkārši, lai pārskatītu savas grāmatas manuskriptu pie izdevēja. Bet Zommera Radību noslēpums nav par tiem, kam šis ceļš ir ātrs un īss. Krājums ir 1938. gadā Daugavpilī dzimušā Zommera chronoloģisks ceļojums pa Trimdas dzīvi, it sevišķi 35 gadi, no 1969. līdz 2004. gadam, Ontario, Kanadā. Chronoloģiski ievietotie dzejoļi tomēr ne reti prasās pēc vēsturiska vai populārās kultūras izskaidrojuma, jo to tēmas sasaucas ar viņa mītnes zemes notikumiem. Zommera ausīs ir skanējusi kanadiešu, britu un amerikāņu populārā mūzika pamīšus ar latviešu Jāņu dziesmām. Kamēr viņš veras pa automašīnas logiem, no durvīm, no kurmju alas un pieskaras Katskilu kalnu, ne Gaiziņkalna akmens milzim, viņam lido pāri Ziemeļamerikas gājputni, kuŗus viņš labi pazīst. Viņš novēro meitenes, kas iegrimušas žurnāla Septiņpadsmit vilinājumos, pieņem, ka zinām, ka Vulvorts ir Ziemeļamerikas vienkāršu preču par labu cenu veikals Woolworths, nebaidās rakstīt par latviešu jauniešiem, kas Jāņos bauda ne tikai alu un sapņus par bērziem un simtiem jaundzimušiem Jāņiem jauniem, bet arī marihuānu. 1978.gadā viņš objektīvi, nenosodīdams ne savu paaudzi, ne nākamo, apraksta trīs jaunlatviešus Kanadā - George and John, and Andy:

nesen Nameja gredzenu nēsāt sāka
šogad dejot Diždancī gāja
latviešu skautos angliski skauto... (28).

Zommers, kurš pats bieži ceļo ar binokliem putnu novērošanai, putnus iekaisa savos dzejoļos tikpat ikdienišķi un pašus par sevi saprotamus kā pavārs garšvielas pie zupas. Balodis (8), gaisapūce (19), kāds putns / pēkšņi dažas zilbes atkārto (26), kaijas (57), Matīsa putns (58), zvirbulis, pāris pūču, brīnumputns (61), mazie papagaiļi (76), stārķu ganības, ūpis (78)... Toties trauslā, spārnotā būtne, kas Zommera spēcīgajā dzejolī "Tas bija gandrīz mazas plaukstas lielumā" (32-33) guļ pusdzīva baltā papes kurpju kastītē, ko maza meitenīte ir atnesusi uz bibliotēku, kur Zommers strādā, ir Cecropia naktstauriņš. Dzejolī parādītās attiecības starp mazo meiteni, trauslo ievainoto naktstauriņu un līdzjūtīgo bibliotekāru, kuŗš nespēj paslēpt savas patiesās rūpes par radībiņas nākotni zinātniskos izskaidrojumos, ļauj ieskatīties dzejnieka plašākā pieskārienā dzīves un no tās aiziešanas tēmai. Tieši dzejoļos, kur Zommers intīmi pieskaras neizprotamai, bet neizbēgamai nāvei, viņš raksta visskaidrāk savā nesteidzīgā, plūstošā stilā.

(Baibai)

Lai būtu tā,
lai neticamais
piepildās patiesi.
Lai būtu tā (64).

(Tēvam)

Tikai silta roka,
kas mana tēva,
kas manu pazīst (72).

Var iebrist
klusu taku starp zālēm.
Viss norimst, viss norimst aiz manis (34).

Kāds atlikums tai stundai,
kad jātur dzīves elpa cieši
līdz rītam, līdz saules lēktam (37)

un viss "Priekšvizītes dzejolis" (82-83), kas katru ieved tai gaŗajā naktī, kad bezmiegā gaidām rītu, lai zvanītu ārstam, (vai mīļākai?) par ļoti nopietnu, pašam nesaprotamu fizisku vai emocionālu kaiti.

Zommera stils bieži ir redzēt un aprakstīt visu, kas ir uz pārkrautas palodzes, kad skaistums atrodas vienā stikla glāzē vai skatā, kas atrodas loga ārpusē! Gribas no palodzes novākt visu un atstāt tikai gaismas iespīdēšanas brīdi, dzejoļa serdi. Piemēram "Ziemas vakara" (40-41) trīsdesmit četras blīvās sniega puteņa rindiņas varētu saīsināt uz trim būtiskām... Ēnains logs... Esmu apstājies...Atrakšanas darbs sākās (tikai) no rīta. Toties, kad Zommers pieiet dzejolim kā vēstulei - "Vēstule praktiskam vīram no Jelgavas" (68-70) -- un to tad arī lasām kā vēstuli, ne dzejoli, tad autora it kā personīgai sarakstei ar visām pārdomām ir vajadzīgais vārdu daudzums un svars, lai vēstule būtu nopietni ņemama un pārlasāma.

Varbūt, ka Juŗa Zommera nākošā grāmata būs proza, visticamāk stāsti?

 

Sarma Muižniece Liepiņa

 

Sarma Muižniece Liepiņa ir vairāku mūzu kalpone - dzejas, glezniecības, fotomākslas.