Jaunā Gaita nr. 247. decembris 2006

 

AIZPRĀTA ZĪMJU VĒSTIS

Anna Rancāne. Zīmes. Dzeja un pārpalikumi. Rīgā: Apgāds Zvaigzne ABC,
2006. 64 lpp.

Annas Rancānes septītajā dzejoļu krājumā Zīmes ievietoti abās latviešu rakstu valodas tradīcijās - latviešu literārajā valodā un latgaliešu rakstu valodā - sacerēti darbi. Gandrīz visu līdzšinējo krājumu - Lūgšana mājai (1982), Piektdiena (1986), Advente (1992), Aizlūgums (1997), Svētdiena (2001) - nosaukumos ietverts kāds kristīgajai kultūrai piederīga kalendāra vai arī liturģiska laikposma vai elementa apzīmējums. Arī dzejnieces sestās grāmatas - pirms pāris gadiem iznākušās nedatētās jaunības gadu dzejas izlases Saules kalponīte nosaukums tikai šķietami ietver sevī kaut ko pagānisku. Zīmēs pati autore uzsver: Dzeja ir nebeidzama zīmju tulkošana, pārlikšana, šifrēšana un izskaidrošana. Kas dod šīs zīmes? Varbūt vīgriezes, naktssaule, varavīksne, varbūt pats Dievs.

Gan dabas pasaulei piederošas zīmes un norādes, gan kultūras reminiscences iet cauri visai grāmatai. Te ir tekstā ievīti literāru un sakrālu darbu nosaukumi - putns ar saldo balsi, mūža dienas. Jaunā Jeruzaleme, sniega karaliene, Dantes Elle un Tēvs mūsu debesīs. Latgaliskajā pieredzē un uztverē šī senā un galvenā lūgsna saglabājusi seno, tradicionālo vārdu kārtību: Pater noster. Kā visā Annas Rancānes dzejā, arī šajā grāmatā liela loma ir Dievmātes tēlam.

Grāmatā dominē augusta noskaņas, vasaras otra puse, zvaigžņotas naktis, brieduma mīlestība, apziņa, ka neko nevar satvert un noturēt, kur nu vēl paturēt. Divreiz parādās saujā saspiesta tauriņa tēls. Ar putniem, lēpju lapām, govīm, seniem dievnamiem sadzīvo modernās pasaules atribūti - kabatas telefoni un saraustītas īsziņas.

Autore pietiekoši organiski izjūt abas latviešu valodas formas, taču viņa ne tikai domā savā dzimtajā valodā, bet arī domā par to, par tās vietu, likteni, nākotni, un ne tikai šajā krājumā vien. Sava valoda ir tā, kuŗā klusē, kuŗā akas atbalss atskan no pašas dziļienes, kur kārtu kārtām liktas senču balsis un kuŗu nevajag pazaudēt. Manā valodā nav vārda - laime, konstatē dzejniece. Tā arī ir. Patiesībā, nav pat stieptās intonācijas, kādā šis vārds jāizrunā. Taču ir - prīca, ir dzeive, ir nūceja (cerība), ir mierinoša laičines (ūdensrozes) lapa.

Vairākkārt izskan brīdinājums - labāk nemaz necensties visu izsacīt līdz galam, saukt vārdā, ka nosauktais neizgaist, nenogrimst ezerā. Par laimi dzejā visu jau arī nemaz tā nevar nosaukt, citādi zudīs pati dzeja. Ar šo domu lasītājs nonāk pie dzejoļgrāmatas pēdējās ļoti interesantās nodaļas, kas ir krievu dzejnieka, futūrista Veļimira Hļebņikova dažu darbu pārlikums latgaliski. Uz šo neikdienišķo nodarbi Annu Rancāni savā laikā uzaicinājis un izaicinājis Uldis Bērziņš, un rezultātā Anna Rancāne latgaliskojusi vairākus Hļebņikova tekstus, kuŗus pats dzejnieks nosaucis par aizprātiem, oriģinālā - zaum', un patiešām ne tuvu nepakļaujas precīzai pārtulkošanai, izskaidrošanai un atšifrēšanai. Tam var tikai tuvoties, un šis process lasītājam ir interesants un rosinošs. Kas byušu as, kod tikšu daleits ar vīninīku? un kas varētu būt tā dalīšana ar vieninieku? Vai dalīšana ar sevi pašu? Dziļums ir neizmērāms.

Ilona Salceviča

 

Ilonas Salcevičas pēdējais devums Latgales literatūras izpētē ir grāmata Gadsimts latgaliešu prozā un lugu rakstniecībā: 1904-2004 (Rīgā: Zinātne, 2005. 260 lpp.).