Jaunā Gaita nr. 247. decembris 2006

DIVI VIEDOKĻI PAR VIENU GRĀMATU

Lars Peter Fredén. Återkomsten: Svensk säkerhetspolitik och de baltiska ländernas första år i självständighet 1991-1994. Stockholm: Atlantis, 2006. 528 lpp.

 

 

ZVIEDRU DIPLOMĀTIJA BALTIJAS VALSTĪS

Grāmatā Atgriešanās: Zviedru drošības politika un Baltijas valstu pirmie patstāvības gadi no 1991. līdz 1994. gadam Fredēns - padomnieks Zviedrijas pilsoniskās valdības ministru prezidentam Kārlim Biltam (Carl Bildt) - turpina stāstu, kas aizsākts JG lappusēs aplūkotajā (JG244:61-62) darbā Pārvērtības. Diezgan sīki dokumentētie politiskie un diplomātiskie procesi zviedru valdības līmenī padara to lietišķāku un vienlaikus arī gaŗlaicīgāku. Šeit pieskaršos tiem aspektiem, kam visvairāk sakars ar Latviju.

Bilts bija ministru prezidents Baltijas valstīm ļoti svarīgā laika posmā (1991-1994), kad Zviedrija cita vidū sniedza tām praktisku atbalstu policijas un robežapsardzes izveidošanā. Taču vislielākā vērība tika pievērsta diplomātiskajam darbam, saistītam ar krievu militāro spēku izvešanu. Šie jautājumi bija svarīgi arī Zviedrijas pašas drošībai. Zviedrija veidoja savu Baltijas valstu stratēģiju, kuŗā Biltam bija svarīga loma. Baltijas valstu pilsonības jautājumus skaŗ viena no interesantākajām nodaļām. Tā rakstīta ar lielu izpratni un zināšanām par latviešu un igauņu sarežģīto situāciju. Zviedrija centās veicināt vidusceļu starp krievu un baltiešu prasībām.

Autors pievēršas arī Zviedrijas nostājai baltiešu jautājumos nesenajā vēsturē - PSRS aneksijas atzīšana, leģionāru izdošana, klusēšana par krievu okupāciju Baltijas valstīs pēc II Pasaules kara. Šo procesu aprakstu Fredēns dēvē par Vergangenheitsbewaltigung - vēstures apzināšanās un izpratne. Par aneksijas atzīšanu Fredēna uzskatā zviedriem būtu jākaunas, bet, tā kā tā notika krīzes situācijā, nav iemesla atvainoties. Igaunijas un Lietuvas Zviedrijā deponētais zelts tika nodots Padomju Savienībai, bet, Baltijas valstīm kļūstot brīvām, Zviedrija šo parādu nolīdzinājusi ar uzviju. Par leģionāru izdošanu Fredēns, Latvijā dzīvodams un strādādams, dzirdējis daudz pārmetumu. Tādēļ viņš sekmīgi darbojies, lai dzīvi palikušie tiktu oficiāli ielūgti apmeklēt Zviedriju. Leģionāri tikās ar karali Kārli Gustavu XVI un ārlietu ministri Margaretu af Ugglas, kuŗa skaidri deklarēja, ka izdošana krieviem bijusi starptautiski atzītu likumu pārkāpums. Piecus gadus pēc izdošanas dzimušais (1951) Fredēns jūtas atvieglots un pateicīgs tiem zviedriem, kas bija pretojušies izdošanai, un jūtas gandarīts par viena no izdotajiem, Miķeļa Silamiķeļa, sacīto Rīgā: Mr. Lars, you started all this five years ago. Ir skaidrs, ka Fredēnam sāpīga ir leģionāru izdošana - tā arī bojāja zviedru humānās valsts tēlu savās un citu valstu acīs.

Sakarā ar Zviedrijas klusēšanu pēc Baltijas valstu okupācijas, Fredēns nenoliedz, ka zviedru politiķiem bijis vieglāk runāt par konfliktiem attālākās zemēs. Tas varētu būt mērķēts uz nelaiķa sociāldemokrāta Ulofa Palmes (Olof Palme) runām par Āfriku, Āziju un Dienvidameriku, kur iedzīvotājus apspieda diktatori. Pilsoniskās partijas vienmēr bijušas baltiešiem labvēlīgākas. Bilta uzsāktās diskusijas par zviedru neitralitāti izraisījušas opozīcijas partiju kritiku. Taču 2002. gadā sociāldemokrātiskās valdības ārlietu ministre Anna Linda (Lindh), sekojot Kārļa Bilta pēdās, atkāpās no tradicionālās neitralitātes un deklarēja, ka Zviedrija nepaliktu neitrāla, ja kāds uzbruktu topošajām Eiropas Savienības valstīm.

Svarīgs un šķēršļiem bagāts process Latvijā bija Skrundas radārstacijas likvidēšana, kuŗā zviedri ne tikai paši ņēma aktīvu dalību, bet arī piesaistīja ASV valdības interesi. Tika risināti arī jautājumi par Latvijā palikušajām pensionētajām krievu militārpersonām. Nav šaubu, ka Fredēna valodu prasme (krievu un angļu) un pieredze, strādājot Rīgā pirms Baltijas valstu neatkarības atgūšanas, piešķīra viņam nozīmīgu lomu izšķirošos brīžos, piemēram, daudzās svarīgās sarunās gan Vašingtonā, gan arī Maskavā. Kaut Fredēns ir ļoti diplomātisks, var nojaust, ka viņš to apzinās.

Latvieši ar Gunti Ulmani priekšgalā vēlējušies, lai, pirms svarīgo dokumentu parakstīšanas Maskavā, Krievija parādītu gatavību atzīt zināmu vainu par Latvijas okupāciju un tās iedzīvotājiem nodarītajām pārestībām. Pēc parakstīšanas Jeļcins pie pusdienām pieminējis deportācijas, bet arī norādījis, ka latviešu strēlnieki veicinājuši ciešanas Krievijā - Lai šīs traģēdijas mums māca gudrību, bet ne naidu. (..) Mēs nosodām Staļina režīma pārkāpumus Latvijā no 1940. līdz 1949.gadam. Līdz šai dienai Krievija nav nonākusi tālāk savās attiecībās pret Latviju, secina Fredēns.

Starp galvenajiem zviedru diplomātijas rezultātiem Fredēns min divus faktus - neatkarības atjaunošanas laika sākumā baltieši nav jutušies vieni un sekmīgu citu pasaules valstu, ieskaitot ASV, intereses paplašināšanu attiecībā uz baltiešiem. Iespējams, ka baltiešiem pašiem vēl nav attiecīgās distances, lai liecinātu par Fredēna aprakstīto periodu savu valstu dzīvē. Taču būtu labi, ja Fredēna grāmatu pārtulkotu angliski. To noteikti cilās vēsturnieki. Grāmata dotu daudz arī tiem latviešiem, kas sūdzas, ka esam padoti galvenokārt kritikai un nievām. Fredēns mums ir patiess draugs. Tāpat kā iepriekšējā grāmatā, autors uzsver, ka baltieši neatkarības atjaunošanas procesā neesot nošāvuši nevienu pašu krievu. Fredēna skatījums uz cilvēkiem un tautām ir niansēts, nevis melns un balts. Un tiem Zviedrijā mītošajiem latviešiem, kuri nicina zviedrus, derētu aplūkot sevi ar paškritiskāku aci.

Baltijas valstu atbalstam veltītais laika posms, kaut arī chaotisks un ļoti nogurdinošs, bijis pats nozīmīgākais un vērtīgākais Fredēna profesionālajā dzīvē. Turklāt baltiešu problēmas ir paplašinājušas zviedru redzes loku, devušas viņiem vēsturisku perspektīvu un veicinājušas pārdomas par zviedru pašu vēsturi. Zviedri ir piedalījušies procesā, kas veicinājis Krievijas pieradināšanu pie domas, ka Baltijas valstis ir un paliks patstāvīgas. Paradoksālā kārtā zviedru atbalsts baltiešiem pret Krieviju ir uzlabojis zviedru attiecības ar Maskavu. Kaut arī zviedru balss ir bijusi nozīmīga, attiecībā uz Vergangenheitsbewaltigung Krievijai vēl daudz kas jādara.

No baltiešiem Fredēns sakās mācījies paļāvību, drosmi un apziņu par valodas un kultūras nozīmi tautas identitātei. Viņš ir arī saskatījis, cik svarīgi ir neaizmirst un vienlaikus zināmas lietas aizmirst.

Aina Siksna

 

BALTIJAS VALSTU CEĻŠ UZ BRĪVĪBU

Trešās Atmodas, Tautas Frontes un Latvijas valsts atjaunošanas apraksti jau ir izveidojuši veselu žanru publicistikā latviešu valodā. Ir laisti klajā gan zinātniski rakstu krājumi, gan arī politiķu un žurnālistu atmiņas par šiem brāzmainajiem un Latvijas tautai izšķirošajiem gadiem, kas tepat vien vēl bija, bet nu jau drīz būs vērojami divu gadu desmitu attālumā. Starp pirmajiem šāda veida aprakstiem zviedru valodā par Baltijas valstu ceļu uz brīvību, pieminama zviedru ģenerālkonsula Ālandera (Dag Sebastian Ahlander) grāmata Spelet om Baltikum (Spēle par Baltiju, 1992), kur viņš kā aculiecinieks apraksta savu diplomāta ikdienu un politiskās izmaiņas Zviedrijas un Padomju Savienības attiecībās, īpaši attiecībā uz Baltijas jautājumu. Ālanders vada Zviedrijas konsulātu Ļeņingradā no 1989. līdz 1991. gadam, t.i., laikaposmā īsi pirms PSRS sabrukuma un neatkarības atjaunošanas Baltijas valstīs. Kopā ar viņu šajos gados strādā konsuls Fredēns (Lars Peter Fredén), kuŗa galvenā atbildības lokā atrodas Igaunija, Latvija un Lietuva.

Plašāks apraksts zviedru valodā par Baltijas valstu brīnumaini gludo ceļu no murga līdz laimīgajām beigām brīvo valstu saimē parādās grāmatās Förvandlinger (Pārvērtības, 2004)- par laika posmu no 1989. līdz 1991. gadam, un Återkomsten (Atgriešanās, 2006) - par pirmajiem patstāvības gadiem (1991-1994). To autors - Fredēns, zviedru diplomātijas pārstāvis Baltijas valstīs no 1989. gada līdz 1991.27.VIII, kad Zviedrija oficiāli atjauno diplomātiskos sakarus ar šīm nu jau atkal neatkarīgām valstīm. 1992. gadā grāmatu autors kļūst par pilsoniskās valdības ministru prezidenta Kārļa Bilta (Cari Bildt) vienu no tuvākajiem līdzstrādniekiem, strādājot par speciālistu Baltijas jautājumos Zviedrijas Drošības politikas komisijā.

Abas Fredēna grāmatas ir ieguvušas nedalītu zviedru kritiķu cieņu un slavu, kas droši vien daļēji izskaidrojama ar to, ka aprakstītais laika posms atspoguļo Zviedrijas drošības politikas gandrīz vai neticamu panākumu virkni attiecībā uz „lielo kaimiņu” Padomju Savienību / Krievijas Federāciju un sekmīgu darbību politisko un ekonomisko attiecību izveidošanā ar atjaunotajām Baltijas valstīm. Raugoties no Zviedrijas viedokļa, šajos piecos gados viss, kas tik vien varēja notikt, notiek pareizi un sekmīgi. Mazajai Zviedrijai tiek dota iespēja spēlēt svarīgu lomu nevis kā starpniecei, bet gan kā ziņnesei, sarunu partnerei un uzskatu veidotājai. Strādājot aizkulisēs, Zviedrija ciešā sadarbībā ar Vašingtonu aktīvi iesaistās sarunās par krievu kaŗaspēka izvešanu, īpaši piestrādājot pie itin sarežģītā Skrundas radarstacijas galīgā atrisinājuma. Der atcerēties, ka Aukstā kaŗa gados Zviedrijas tuvākā apkaimē atrodas viena no visintensīvāk apbruņotām zonām pasaulē ar 125 000 militārpersonām, tanku divīzijām, gaisa izlūkošanas, kaujas helikopteru un iznīcinātāju-bumbvedēju vienībām, jūras aviāciju un pretgaisa aizsardzības iznīcinātāju pulkiem, spārnoto raķešu un jūras kaŗa bāzēm, gaisa desanta bataljoniem, plaši izbūvētu radara sistēmu, atomieročiem u.tml. Un viss tas kaujas gatavībā uzbrukumam rietumu, t.i.. Zviedrijas virzienā. Vai patiešām Krievijas Federācija no visa šī militārā spēka labprātīgi atteiksies, neprasot neko pretī? Kā norāda Fredēns, pateicoties stipram ASV atbalstam un baltiešu miermīlībai un gudrībai pieļaut kompromisus, sarunu process beidzas laimīgi, un notiek civilizēta vienošanās par kaŗaspēka izvešanu, kaut gan nopietnu krīžu un saasinātu problēmu netrūkst.

No šodienas redzes viedokļa šķiet, ka lielākie ieguvēji esam mēs paši. Baltijas valstis spēj izvairīties no „Balkanu atrisinājuma”, t.i., kaŗadarbības, nežēlīgas asins izliešanas un politiska sajukuma.

Abu Fredēna grāmatu vērtību pastiprina daudzās faktuālās piezīmes, precīzās atsauces, plašs bibliogrāfijas un literatūras saraksts, kā arī personu un notikumu rādītāji. Viņš neizvairās izmantot daudzus līdz šim slepenībā turētus dokumentus. Interesanti, ka Fredēna grāmatas iznākušas zviedru izdevniecības Atlantis apgādā, kas izdod (2005) zviedriski Jura Kronberga tulkoto Sandras Kalnietes grāmatu Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos. Cerams, ka abas Fredēna grāmatas, no kuŗām pirmā patlaban tiek tulkota latviski, drīz vien atradīs izdevēju Latvijā.

Lilita Zaļkalne

 

Par Stokholmas U. doktorandi Lilitu Zaļkalni skat. JG245(2006):46.