Jaunā Gaita nr. 248. marts 2007

 

 

Arnolds Rūdolfs Jansons (1912-1991) studējis inženierzinātnes LU, pēcāk dienējis Latvijas armijā (1934-1935) un strādājis Rīgas telegrāfā par radistu (līdz 1940). Vienlaikus publicējis savus darbus žurnālos un avīzēs. Bijis aktīvs studentu korporācijā Fraternitas Latviensis, rediģējis žurnālu Universitas. Apcietināts (1940) un izsūtīts (1941) uz Čukotku. Atgriezies Latvijā (1948), bet izsūtīts otrreiz (1949) uz Amuras apgabalu, vēlāk dzīvo Blagoveščenskas pilsētā. Sibīrijā radušies darbi Melnā upe, Cilvēcība, No dzīves norakstītie, Kā tētiņš gribēja uzbraukt debesīs. Padomju drošības spēki arestē Jansonu (1957) un konfiscē darbus. Čekas protokolā rakstīts, ka Jansons teicis: Režīms nometnē un specnometinājumā aizvadītajos gados radījis manī naidu un niknumu nevien pret šo režīmu, kas ir pilnīgi dabiski, bet arī pret padomju varu... Amuras apgabala tiesa Jansonam piespriež ieslodzījumu lēģeros uz pieciem gadiem. Atgriežas Latvijā (1961) un piecus gadus vēlāk (1966) varējis pierakstīties un strādāt Rīgas Elektromašīnu rūpnīcā par technisko kontrolieri. Autors savus manuskriptus nekad neatguva, bet vēlāk tie atradās Latvijā (1993). Kanadā mītošais Alfons Kalns strādā pie Jansona Kopotu rakstu sastādīšanas (14 sējumos), kuŗus Valters un Rapa paredzējis publicēt 2006. gada beigās. (Anita Liepiņa)

 

Arnolds Jansons

KĀ TĒTIŅŠ GRIBĒJA NONĀKT DEBESĪS

 

Dēliņ, manu mīļo!

Tik tālu, tik gaužām tālu tu esi aizvests no manis. Brīžiem liekas, pat domas jau sāk piekust, visus šos garos un grūtos gadus - nepārtraukti nakti un dienu, pie tevis staigādamas. Veca večiņa, Kukažiņa laikam kļuvusi tava māmuļa: sirds gurst, acis tumst un arī domas, lūk, jau piekusušas, kļuvušas gausas. Bet tevi, dēls, gan es vienmēr redzu jaunu, tādu, kādu tevi četrdesmit pirmā gada pavasarī dzelžos ieslēgtu, aizveda varmākas, sarkanie sumpurņi šķietami cilvēku atveidos. Sapņos un vienatnes klusuma brīžos, arī nomodā, es bieži dzirdu tevi lasām man savas dzejas. Mierīgām, skaidrām acīm tu lūkojies manī. Tava piere tik augsta. Bet gaišie mati mīksti kā zēna gados. Es tos glāstu ar saviem sastrādātajiem pirkstiem un glaužu ar savu asaroto vaigu. Dēliņ, man nemaz negribas ticēt, ka tu taču esi jau pieaudzis vīrs, ka tev šeitpat mūsu Rīgā palikusi sieva, ka tev jau tik liels, možs dēls un tik slaida, skaista meita, mani mīļie mazbērni. Es lāgā negribēju pat klausīties tavos senajos draugos, studiju biedros, tādos šķietamos aplamniekos, kas tavā dzimšanas dienā bija atnesuši man sarkanbaltsarkanus ciklānus un teicās, ka tev aptekot jau trīsdesmit septītais mūža gads. Nē, nē... Man tu vienmēr liecies vēl mazs puišelītis, allaž pie krūtīm glabājams un glāstāms.

Vakar pēc pusdienas mūsmājas agrākā sētnieka dēlēns Alvītis, nākdams no skolas, uzstiepa man augšā lielu globusu. Ak, cik rosmīgās ceļa jūtīs tad mēs abi iekaisām! Mēs mīļi paciemojāmies, kaut īsus mirkļus, pie visiem jums, mūžu mūžos mums mīļajiem...

"Te, vetmāmīt, mans blālītis, Volkutas bliesmīgās šaktās... Fū-ū..." Šļupstēja Alvītis. Viņa mazais, ar tinti apzilējušais pirkstiņš uz apaļā globusa pakauša bija pārslīdējis Polāro loku un apstājies pie sīka punktiņa. Tas, patiešām, saucās Vorkuta.

„Jā, jā, dēliņ..." Es pieliecos tuvāk zemeslodes atveidam.

"Abet te - kluttēvs Dāvis un no tlešā dzīvokļa - Elmālīša papus... Ukta..." Es žigli nospodrināju savu aceņu stiklus un izlasīju: jā, pareizi. Uchta...

Tālāk Alvītis kā mazs gids izvadāja mani pa tundru pie Noriļskas, Igarkas un Dudinkas. Mēs ieklīdām arī Karagandas smiltājos. Visur tur mums bija kāds, ko atcerēties. Vai nu skolotājs, vai rakstnieks, gleznotājs, vai tāpat vien - vienkāršs, godīgs cilvēks, latvietis.

"Bet te - taiga, meži un kalni, pulvi un dumbli ... Ko-li-ma..." - Alvītis izlasīja un tālāk tikko dzirdami izšļupstēja: "Palūko, vetmāmīte, pie šitās te upītes mana tētiņa kapiņš. Viņš te kautkul - aplakts..." Mazais pirkstiņš iedrebējās. Mēs aši saskatījāmies un mūsu abu acis pēkšņi piestraumoja ar nevaldāmām, karstām, it kā no pašas sirds izvirdušām asarām. Es cieši apkampu Alvīša, šī sīkā sērdienīša vājos pleciņus un tad uz kādu laiku mazā zemeslode - globuss mums abiem it kā izzuda, it kā iepeldēja valgā miglājā. Bet caur šņukstiem Alvītis apņēmīgi solījās: "Kad izaugšu liels un stipls, aizblaukšu, paņemšu no kapiņa savu tēti, atvedīšu viņu un apglabāšu dzeltenajās smiltiņās, Meža kapos, blakus māmiņai. Mans tētis, jūs, vetmāmīte, atcelieties, bija mīļš un labs... Viņam tul Kolimā čučāt auksti un cieti..." Alvītis noskurinājās, ar mazajām dūrītēm izberzēja ačeles, un tad mēs abi, ceļinieciņi, katrs sava Dieva dotā mūžiņa galiņā, tipinājām atkal tālāk: pāri svešiem kalniem un pāri svešām upēm, cauri svešiem mežiem un cauri svešām purvainēm. Visur tur bija izdzenāti latvieši. Viņi tur vergoja, mocījās un...

Mīļais debesu Dievs! Ko gan tu esi ļāvis izdarīt ar mūsu tautu! Cik daudzas jaunas sievas šajā brīdī nelauza drausmīgā izmisumā savas rokas par saviem vīriem, cik sērdieņu neraud par saviem vecākiem un sirmas mātes nevaimanā par saviem dēliem! Kad gan vienreiz gals būs šai drausmīgajai sāpju un murgu naktij? Ja visu šo cietēju asaras saplūstu vienā straumē, vai tad gan sarkano tirānu no likteņa taisnīgās bardzes spētu vairs noglabāt Kremļa augstie mūri un čekistu durkļi? - Nekad, nespētu! Griezdamies viņš nogāztos no savas varas pjedestāla. Ne garie ūsu gali, ne līkā pīpe nepaliktu pāri no viņa. Tikai nelaba puvoņai līdzīga atmiņa cilvēces nākamajās paaudzēs, tā gan paliktu - par viņu.

Mūsu ceļojums turpinājās atkal. Bet, jo tālāk Alvīša pirkstiņš slīdēja pa globusa izliekto virsmu, jo mana sirds kļuva nemierīgāka. Mīļais Dievs, kur tad tevi, mans dēls, viņi nobēdzinājuši no manis. Uz pašu pasaules jumtu! Pie paša ziemeļpola!

"Jā, te...Čukču pussalā" - apstiprināja arī Alvītis un piebilda: "Tundla... tul - divpadsmit mēnešus gadā - ziema, pālējos - vasala.

Man vēlreiz vajadzēja žigli, žigli nospodrināt aceņu stiklus. "Cik aši tie šodien svīda...

Balts plankums uz globusa - tā vieta, kuŗā tu, dēls, esi nometināts. Čukotka - puteņu, miglas un cingas valstība. Ko gan tu viņiem esi nodarījis, ka viņi tevi aizveduši tādā aizsaulē? Tam taču jābūt drausmīgam noziedzniekam, kas tiek vests no vienas pasaules malas tikpat kā uz otru, gan vagonos, gan kuģos, gan lidmašīnās... Bet es, tava māte, zinu, ka tu viņiem un viņu paradīzes dzīvei, pareizāk, chaosam, neesi tikpat kā savu pirkstu piedūris! - Un tad nu es attapos un sāku saprast, ka tevi un visus citus mūsu cilvēkus, viņi veduši uz šiem "baltajiem plankumiem" nevis kā kādus noziedzniekus, bet gan kā Rīgā saķertus baltos vergus - pārmērīgam darba jūgam.

Jums ar saviem sviedriem un asinīm šie "baltie plankumi" no visiem globusiem un kartēm jānodzēš. Bet Kremlī dižosies: "Lūk, ko esam paveikuši - mēs! Mēs - komunisti un komsomolieši." Tāpat, kā Komsomoļska pie Amuras, kā Magadana, kā Baikala-Amuras dzelzceļa otrā līnija un daudz kas cits, arī Čukču pussala būvēsies un raksies uz nabaga mocekļu - cietumnieku kauliņiem...

Bet pavisam ne jau par to es tev, dēls, šosvētdien gribēju rakstīt. Tās ir pārlieku smagas atziņas, ko nupat aizskāru. Bez tam, tu pats proti viņas risināt simtkārt pareizāk un skaidrāk par mani. Es gribēju tev pastāstīt vienkāršiem vārdiem par savu un sev tuvākās apkaimes dzīvīti, par to, ko es redzu un dzirdu tikpat kā neizejot no savas istabiņas Elizabetes un Baznīcas ielas stūra nama ceturtajā stāvā, tu taču pats vēl labi atceries šo mūsu istabiņu. Tās abi logi veŗas uz Esplanādes pusi. Bet, kad mazliet pārliecas pār palodzi, tad skaidri redzama arī liepu zaļuma apņemtā krievu katedrāle, aleja ar piemiņas akmeni senajam karavīram Bagrationam un smilšu laukumiņš, kurā saulainās dienās kā mazi rūķīši, visfantastiskākajos ģērbos un cepurītēs rušinās mazi bērni. Redzami pat Erdmaņa puķu veikala skatlogi. Tajos - ziemā vai vasarā - vienmēr dzirkstīja košs pavasaris ar ceriņziedu ķekariem, ar tulpēm, gladiolām un rozēm, visbrīnišķīgākām rozēm visā pasaulē. Katru rītu iedama uz darbu, vai vakarā, nākdama mājup es šeit pūtināju acis un it kā skaidroju savu dvēseli. Arī tu, dēls, darīji tāpat un daudzi, daudzi citi vēl...

Tagad arī šajos skatlogos puķes, bet ne tik dzirkstošas, ne tik košas vairs. Cilvēki vienaldzīgi staigā tām gaŗām un es arī. Patiesībā, maz jau tagad es izeju uz ielas, jo neesmu vairs avīžu pārdevēja. Manā kioskā pie Vērmanes dārza vārtiem Tērbatas ielas pusē, tagad sēž resna, sarkanmataina krieviete. Jau trešo gadu. Bet, vai tu atceries, cik gadus es biju avīžu pārdevēja? Nepārtraukti divdesmit piecus gadus. Tu, droši vien, dēls, tomēr atceries. Savu darbu es zināju, pratu un mīlēju. Katru rītu, pēc drukas krāsas vēl smaržojošos laikrakstus un žurnālus es saņēmu un izkārtoju savā vitrīnā kā mīļus, sirsnīgus ciemiņus, kas atnākuši pasērst kādu brītiņu pie manis, lai pēc tam žigli aizietu - tautā. Un, vai patiesībā tas tā arī nebija? Vajadzēja pašķirstīt tikai apdrukātās lappuses, lai tiktos ar mūsu saules dzejnieku - Kārli Skalbi, Jāni Jaunsudrabiņu, Aspaziju, Ieviņu, Sārtu, Breikšu un arī ar tevi, dēls. Tavas dzejas un tavus stāstus, nodrukātus, laikam gan es vienmēr izlasīju ātrāk par tevi pašu. Latvi, Piesauli, Burtnieku, Universitas, Latvijas Jaunatni - šos žurnālus un avīzes, kurās rakstīji tu, es vienmēr centos izkārtot sev tuvāk. Jaunākās Ziņas, Pēdējā Brīdī, Brīvā Zeme, Rīts, Sējējs - tos atliku tālāk. No šo izdevumu slejām elpoja kaut kāds savtīgums, santīmu un latu šķindoņa un bieži - liekulība. Mana tā laika nojauta mani nevīla. Šo izdevumu paspārnēs kā sikspārņi, bīdamies no saules, slēpās tādi ļautiņi kā Vilis Lācis, Arvīds Grigulis, Voldemars Zonbergs-Sauleskalns, Mirdza Ķempe un vēl citi. Tumšajai murgu naktij iestājoties, viņi izstaipīja savus lipīgos lidtaustekļus, iznīcināja tos, kas viņiem bija labu darījuši un tad valdonīgi sāka savu zemo lidojumu. Tādas avīzes un žurnāliņus, kā Socialdemokrātu, Domas, Pieci Santīmi, Rīga, Elegance un Pūcesspieģelis es atbīdīju vienmēr vistālākos vitrīnas kaktos. No šo izdevumu pat visjaunākajiem numuriem, man likās, izplūda kaut kāda puvuma smaka.

Bet, kad pēc 1940. gada vasaras pārmaiņām man vajadzēja tirgoties ar tādu makulatūru kā Padomju Latvija, Brīvais Zemnieks un Karogs, es apmulsu pavisam. Tu jau zini, dēls, neesmu es gājusi augstās skolās, taču tik daudz sapratu tūliņ, ka šajos izdevumos nav ne patiesas mākslas, ne dzīvas patiesības atspulga. Katrā slejā es izlasīju saltus melus, visa godīgā, taisnīgā, svētā nicinājumu un pulgojumu. Tur bija rakstīts, ka viss, kas latviešiem labs un skaists, esot krievu devums. Tā to bazūnēja Vilis Lācis un lasītāji sašutuši domāja, kā viņam nebija kauns ēst Latvijas maizi. Tur es izlasīju, ka mēs neprotam vairs pa ielām staigāt: pārlieku skrienam. Krievu zaldāteļi, tie tik protot. Es uzzināju, ka Latvijā visu laiku bijis tikai bads, bezdarbs un policistu gumijas steks... Krievi uzcēluši Ķeguma spēkstaciju uz Daugavas... Brāļu kapu vietā vajadzēšot ierīkot sporta stadionu ar 30 000 vietām... Brīvības pieminekli - nojaukt un tā vietā nostādīt Staļinu, jeb kā vienkāršā tauta ar nicīgu naidu viņu dēvēja - Tētiņu...

Man bija kauns šīs netīro melu un bezkaunību lapeles pārdot cilvēkiem. Es tās slēpu kioska vistumšākajos kaktos un neizkārtoju vitrīnās. Ja pienāca, pēc izskata un balss, godīgs latvietis, es atteicu, ka man šādu izdevumu nemaz nav. Vienreiz mana kioska lodziņā ieskatījās students, tavs agrāko studiju gadu komiltonis. Viņš nolika uz apaļā gumijas naudas paklājiņa divdesmit santīmus un palūdza Padomju Latviju.

"Padomju Latvijas - nav," es laipni atteicu. Students samulsa, pietvīka un es redzēju, kāds gaišums iestarojas viņa acīs.

"Lūdzu, Caunīša māte, te būs lats, par piecām Padomju Latvijām, tikai, lūdzu, piecas reizes atkārtojiet, ka Padomju Latvijas nav. Vai jūs ziniet, cik labi kļūst sirdij, kaut vārdiem to dzirdot." Un viņš aizgāja kā tīkama prieka apskurbināts.

Bieži pie mana kioskiņa apstājās jūrnieki un ostas strādnieki. Saulē un vējos nosviluši, cietos pirkstos naudas ripiņu turēdami, viņi palaikam, tīši prasīja: "Vai Padomju Latvija vēl jums ir, māt?" Viņi, acīmredzot, savas latviešu strādnieka taisnības priekšā nebaidījās ne pašu velnu. Kur nu vēl nelūgto kaimiņu - krievu!

Dažreiz man gadījās ar pukstošu sirdi nolūkoties pa sava kioska stikla sienām, kā tauta demonstrēja savu naidu pret iebrucēju un varmāku. Atklāti kliegt, vicināt dūres pārspēka priekšā nebija gudri darīts. Visi jau zināja, cik dziļi un asiņaini čekistu pagrabi Stabu ielā, Ģildē un Merķeļa ielā. Ļaudis savu nicinājumu demonstrēja citādāk. Piemēram, kaut vai tā - stāv pulciņš cilvēku: sievietes. Gaida tramvaju. Te, pēkšņi no šķērsielas, gāzelēdamās izsoļo krievu zaldāteļu rota. Jau pa gabalu smird pēc ķiplokiem. Un kā viņi soļo! Lai ieturētu soli un rindas, līdzināšanos, grūžas vai viens otra mugurā un kājstarpē. Uz mata vecais mednieks Kritneris un arī mūsu tēvs tā Babītes pļavās gāja uz pīlēm: plati izmestām, ceļgalos saliektām kājām. Zaldāteļu bars dzied. Acis apkārt bolīdami, kaklus snaikstīdami, soļo un dzied. Pareizāk, bļauj katrs savā vērša rīklē.

"Vectētiņ, vectētiņ, kādēļ viņi tik bargi kliedz?" - jautā mazdēls, rokā ieķēries vectēvam.

"Vai viņi paši zina. Leiputrijā putru piestrēbušies un bļauj," negribīgi atbild vectēvs.

"Bet ko viņi bļauj?" - neatlaižas mazdēls.

"Ieklausies! Vai neiznāk tā: Lec tramvajā, lec tramvajā... "

Vectēvs un mazdēls paiet man gaŗām, un es vairs nevaru sadzirdēt viņu tālāko sarunu. Bet interesantai gan tai jābūt. Es pavēršu skatu tālāk. No vienas puses nāk zvanīdams pirmās līnijas tramvajs, no otras - tramvaja pieturai tuvojas drasētāji, krievu zaldāteļi. Bet, ko dara tramvaja gaidītāji? Pēkšņi visi kā vienas rokas pastumti, apņēmīgi pagriež ielai muguras un dažus soļus no Rīdziņas atkāpušies, iebāž degunus skatlogā. Bet, kas tad tur ko skatīt? Veca drogu preču veikala skatlogs. Gandrīz tukšs. Tikai divi paciņas Ozolzīles zilumu un izbalējis reklāmu plakāts, kas aicina visus parazītus iznīcināt ar pulveri Fix. Smidzina dzestrs lietutiņš. Cilvēki to nemaz nemana. Pienāk, apstājas, nozvana un atkal uzņem gaitu tramvajs. Viņi stāv kā pārakmeņojušies un atdzīvojas tikai tad, kad baurotāju bars jau gabalā. Tikai tad viņi atkal atgriežas ietves malā pie čuguna staba ar uzrakstu Ielu dzelzceļa pietura un gaida nākamo pirmās līnijas tramvaju. Klusie demonstranti - bez kauju saucieniem uz lūpām. Bez lozungiem, bez karogiem, bez akmeņiem kabatās. Un tomēr neviena neatbruņojami bruņoti.

Gadījās redzēt arī citādākas ainas. Bet, liekas, es savu stāstījumu pārlieku aizvelku uz citu pusi. Ieiesim atpakaļ manā avīžu kioskiņā. Varbūt viens otrs acīgāks gaŗāmgājējs pabrīnījās: "Vai redzi, Caunīša māte tomēr 'pārlūzusi'... Skat, kā izpušķojusi savu būdiņu ar Karogu un Padomju Latviju! Jā, jā, pat vecas vīksnas liecas, lai gan tauta tic, ka tādas varot vai nu tikai zaļot, vai lūzt." Es par tādām acīgo gaŗāmgājēju domām tikai pasmaidīju. Lai, lai... Vai viņi zināja, ka katrā manis pārdotajā makulatūras lapelītē bija pa "pielikumam." Pie kam, katrreiz citādāks. Vienā dienā Skalbes Mūžam zili ir Latvijas kalni, otrā - Blaumaņa Tālavas taurētājs, trešā - Breikša Lūgšana, ceturtā, dēls, tava Uguns milna, piektā - Virzas Sausā vasara, un tā joprojām nedēļu pēc nedēļas. Trīs mēnešus dienu dienā es pārdevu avīžu lapelītes ar "pielikumiem." Daudz pārdevu... Ļaudis pie mana kioskiņa - kā jau šajos laikos visur - stāvēja "astēs". Beidzot kādu rītu, jau pret rudeni, kad gājēju kājas uz ietves čabēja dzeltenās liepu lapās, ar kailiem naganiem rokās, mani ielenca septiņi miliči. Likās kā pasakā par Kurbadu: izslienas nezvērs ar septiņām galvām. Saruna bija īsa. Kioskiņu apgrieza otrādi, izbakstīja sienas un grīdas un tad aizzīmogoja, bet mani aizveda gandrīz kā pastaigā - zem rokas līdz spodram astoņvietīgam limuzīnam. Trīs diennaktis nosēdēju agrāk sauktajā Termiņcietumā pie Braslas stacijas, saukāja naktīs pratināt, draudēja, visvisādi ālējās. Ko es esot darījusi pirms revolūcijas? - Avīzes pārdevu, atbildēju. - Ko pēc revolūcijas? - Arī avīzes pārdevu - Nu, tad tagad vairs nepārdošot... Tā noteica un palaida vaļā. Sēdos savā istabiņā pie loga ar adīkli rokās, un tā palaikam sēdu un adu vēl līdz šodienai. Viendien gan it kā sadūšojos un aizgāju uz apgādes daļu. Vai tad es kurla biju un nedzirdēju, kā uz ielu stūriem radio rupori taurēja: "Jaunajiem mums vienmēr visur - ceļi, vecajiem mums vienmēr visur gods..."

Gods ne gods... Jūsu piešķirtā goda man nevajaga. Lai kaķi to nēsā uz astu galiem. Bet es, lūk, prasīšu savu tiesu - vecuma pensiju. Apgādes daļā mani sāka tirdīt, apmēram, tāpat kā Termiņcietumā. Kur un kā? Kādēļ? Cik ilgi? Izstāstīju visu. Pierakstīja un teicās pēc divi nedēļām paziņot lēmumu. Aptecēja divi nedēļas, aptecēja trīs. Aptecēja mēnesis, otrs... Ne skaņas, ne miņas. "Aizmirsuši," nodomāju un samierinājos. "Ja jau tā, tad lai arī būtu tā... Neesmu taču jau tik nevarīga, lai ar adīkli sev dienišķās iztikas un aizdara tiesu nenopelnītu." Un nopelnīju arī. Bija vēl Rīgā daudz cilvēku, kam vajadzēja un kam prieku darīja rakstu cimdi, dūraiņi, ar auseklīšiem izdaiļoti kaklauti vai zīddiegu kravates ar deviņžuburu ugunskrustiem. Tomēr vismīļāk savos adījumos es mēģināju ierakstīt ziemeļu briedīšus. Gandrīz katram no manu adījumu nākamajiem nēsātājiem kāds mīļš cilvēks bija aizrauts krievu puses taigās vai tundrās. Mana ieadītā vēlme katrā cimdā, katrā bezrocītī tad nu bija tāda: kaut šie briedīši neļautu palicēju sirdīs aizsmilgot atmiņu taciņai uz to bargo pusi, kur atradās viņu mīļie, vienalga, vai vēl dzīvi, vai arī jau zem svešas, nīstas zemes smagajām velēnām...

Tā pārveidojās mana dzīvīte. Pirksti ar adāmadatām darīja savu, bet sirds vienmēr bija pie tevis, mans mīļais dēls.

Kādu vakaru valsts mani, savu pavalstnieci, tomēr žēlīgi atcerējās. Iedžinkstējās zvaniņš, pavērās durvis un manā istabiņā kā resna, uzpūsta bumba ievēlās ar platām siksnām sajozies vīrs. Manas rokas ar adīkli noslīdēja klēpī. Pabīdīju acenes uz pieres. Sirds notrīsēja un sacirtās: kāds no sumpurņu pasaules. Tā tas patiešām arī bija.

"Nāku no izpildu komitejas," labvakaru aiz sliekšņa aizmirsdams, tusnīja resnais ienācējs: "Sakarā ar tavu lūgumu pēc pensijas..." Viņš brīvi un valdonīgi pie galda sastūma divus krēslus blakus un uz tiem tik tikko spēja novietot savu resno gūžu apmērus. Manas acis bija mazliet atguvušās. Izbrīnā tās pletās arvien platākas.

"Vai jūs neesiet... Nebūsiet Klibzaķa kungs?" - es tīši izlikos minam.

"Ko domājies? Kungs? Nē! Es esmu biedrs Klibzaķis! Tevī, es redzu, Caunītiene, vēl daudz kas no plutokrātijas laika niķiem, bet pensiju gan prasi..." Resnajai bumbai katrā pusē radās divi īsi, tādi kā spalvaini taustekli. Laikam taču rokas. Tās sāka rakņāties pa lielu cūkādas portfeli. Viņa mazās, pūžņainās ačeles visu laiku viltīgi bolījās, bet mēle žigli šļupstēja: "Pazīsti gan mani, ko? Tas labi! Nav jau arī nekāds brīnums, ka pazīsti. Veca draudzība. Piecus gadus kopā strīķējām Rikteres draudzes skolas beņķus. Un arī vēlāk...tikpat kā mīlestība...kad vedu tevi uz zaļumballītēm līkajās priedēs, visi pagasta nerātneļi lēkāja uz vienas kājas mums nopakaļ un ķērca: Brūtgāns aizved brūti, pirks tai saldumtūti! Vai atceries ar' vēl?"

Es neatbildēju ne pušplēsta vārda, tikai domāju pati pie sevis: "Vai patiešām toreiz es tā biju?"

"Augstu jau gan tu pret mani savu degungalu slēji, bet es tevi tomēr pielauztu... Trakoti ērcīgi biju tevī ieķēries. Bet atkūlās Rikterē tas "plānā galdiņa urbējs," vai kā viņu dēvēja, skolmeistariņš Caunītis."

"Bīsties, Klibzaķi, grēka un nezaimo nelaiķus!" Mana balss un mana skata bargums viņu apgāza kā ar aukstu ūdeni. Apdrukātu, no portfeļa izvilktu papīra lapu savā priekšā grozīdams, viņš pikti iesēcās: "Mēs, komunisti, no grēkiem nebaidāmies. Mums pašiem savas debesis un pašiem savs Tētiņš, saulei līdzīgais Staļins. Tam mēs ticam un to pielūdzam. Viņš visvarenākais! Jūsu Dievu kopā ar turku Allā, arābu Muhamedu un visiem citiem tamlīdzīgajiem varenajiem aiz bārdām novilks no debesīm un aizdzīs kā kaimiņsētu āžus pa visiem vēju vējiem."

"Klibzaķis - komunists!" Es iespurdzos smieklos. "Tavs tēvs Rikterē bija krodzinieks, un arī tu pats visu Latvijas laiku Rēveles ielā kroģēji savā traktierā. No kā gan cita, ja ne no nabaga, nelaimīgu žūpu latiņiem tu esi pieblīdis kā alus vāte. Tad tādi jūs - komunisti?"

"Tu, Caunītiene, piekodi mēli un mazāk trokšņo. Labāk pati pieņem mūsu ticību. Tā apskaidros arī tavas pensijiņas jautājumu. Še, piespraudi pie sienas Tētiņa fotogrāfiju!" Viņš izvilka no portfeļa Staļina fotoattēlu. Uz mani pablenza drausmīgas, bezkaunīgas aziāta acis, pašķobījās liels, gurķim līdzīgs deguns, pakustējās melnas, sapomādētas tarakāna ūsas, bet izplūdušajās lūpās ļengani valstījās līks pīpis.

"Antikrists zemes virsū" - es nodrebinājos.

"Būs gudrāki. Atnāks kāds no apgādes daļas paskatīties, kā tu dzīvo, ko tu, tā sakot, elpo. Pagātne tev nav nekāda gaišā."

"Nelieti! Tūkstošreiz skaidrāka par tavējo!" - es gribēju iekliegties, bet kaklā kaut kas it kā iesprūda: "Lai nu izrunā vien visu."

"Tu domā, par to, ka tāda Caunītiene divdesmit piecus gadus pārdevusi buržuju avīzes. Tagad nu viņai pienākas pensija? Lika pagaidīt! Bet kas par dumpinieku tavs dēls, ko? Un, kur viņš tagad? Tu domā, mēs esam mazi bērni un nezinām. Paldies Tētiņam, priekš tādiem kanārijiem - nacionālajiem dzejnieciņiem, mums ir savi krātiņi ar spāniešu gardīnēm. Lai tup tajos un tad lai dzied."

"Nekulsti savu netīro mēli ap manu dēlu!" - es briesmīgā, pērkona grāvienam līdzīgā balsī iekliedzos un sāku nevaldāmi elsāt.

"Nu, man tavas liekulīgās asaras bijušas, nebijušas. Es šeit esmu atnācis tikpat kā ar valsts pārstāvja tiesībām un vēlreiz atgādinu darīt tā, kā jau teicu. Tas tavas pašas pensijiņas labā." Viņa strupie, gandrīz pilnīgi sarkanie, Nantes burkāniem līdzīgie pirksti pabīdīja uz manu pusi Staļina fotogrāfiju.

Mani nabaga nervi ilgāk vairs neizturēja. Es uzrāvos kājās. Adīklis un dzijas kamoliņš nokrita uz grīdas. Istabas durvis visā iespējamā platumā atrāvusi, es iesaucos: "Eji, no kurienes nācis! Ne man tavas pensijas vajag, ne tava Tētiņa! Bet katram vēl godīgam cilvēkam es izstāstīšu gan, kā tu kādreiz kroģēji."

"Ūja, ūja! Dulnā vecene... Iešu jau, iešu, tikai neķērc pa visu māju." - Klibzaķis bailīgi pierāva mazāko bumbu - pliko, spīdīgo pakausi - tuvāk pie lielās bumbas - rumpja, pakampa savu cūkādas portfeli un veicīgi manījās prom. Viņam nopakaļ pa vaļā atstātajām durvīm izlidoja arī Tētiņa fotogrāfija.

Tovakar man ilgi drebēja rokas, un tādi kā auksti šermuļi stindzināja kamiešus. Es gan ietinos vilnas lakatā, iedzēru karstu aventēju, taču tomēr velti, paadīt nevarēju. Bija par ko - padomāt...

Cik netīrs laikmets! Ik uz soļa - ložņāja lišķi, spiegi, nodevēji, provokatori un meli. Ik uz ielas stūŗa rēgojās Tētiņa biste vai fotoattēls. Katru avīzes lappusi aizpildīja vīrakaini saldenas slavas gaudas - Staļinam - Tētiņam, saulei līdzīgajam, viszinātājam, visuvarētājam. Viņa slavināšanā bija zaudēta jebkura mēru sajūta. Pat romiešu Neronam apšķebinātos dūša, viņš nosarktu un teiktu: "Nu, pietiek." Bet Tētiņam nepietika. Tajās dienās, kad viņš nesaņēma pakām liekuļu sūtītās apsveikuma telegrammas vai uzticības apliecinājumus, viņš svaidījās savā Kremļa krātiņā kā jaunu asiņu izsalcis rīļa. Viņaprāt, viņš bija sazvērestnieku ielenkumā. Un tad - nākamajās dienās ar skubu vien sākās terora viesuļi. Zem sarkano čekistu draudiem bērniem pavēlēja nodot savus vecākus, sievām - vīrus, draugiem - draugus. Jau kuŗo gadu tas tā turpinājas...

Laikam, juzdams sava mūža rituma gala tuvumu, Tētiņš ar katru dienu tiecās vēl kārāk pēc slavas. "Cik labi būtu iedabūt Tētiņu debesīs tā večuka vietā, ko ticīgie sauc par Dievu!" Sāk galvas lauzīt iztapīgie lišķi: "Tad Staļina prēmijas visaugstākā pakāpe mums nodrošināta un ordeņu birums arī." Domāja, prātoja un pēdīgi patiešām kaut ko izdomāja. Attapīgākie izrādījās Rīgas lišķi, ar Klibzaķi priekšgalā. Pie kam, šī Tētiņa debesīs uzbraukšanas kampaņas organizēšana norisinājās tikpat kā manu acu priekšā. Sēdēdama savā istabiņā pie loga ar adīkli rokās, es visu noskatīju pēc kārtas.

Tas notika rudenī, Rīgas 750 gadu atceres svētku priekšvakarā, tepat lejā aiz liepu rindām, pašā Esplanādes vidū.

Atstāstu tev, dēls, šo notikumu tādēļ, lai arī tu, kopā ar saviem draugiem - tur Kāvu zemes bardzē mazliet pasmaidītu par šā ērmīgā laika ačgārnībām. Ne jau vienmēr jums arī gausties un sūrkstēties vien. Ar priecīgu smaidu sejā taču vieglāk pat visskumjāko sirdi nest pret grūtuma kalnu. Bez tam, nicīgi smiekli ļoti bieži izrādījušies par asāk trītiem un nerūsošākiem ieročiem, nekā, piemēram, skaļi lāsti vai draudi.

Namdaŗu, zemes racēju un krāsotāju rosme liecināja, ka Rīgas 750 gadu jubilejas svētki Esplanādē izvērtīsies ne pa jokam. Izpildkomiteja ar to pašu bijušo kroģeri Klibzaķi priekšgalā, liekas, bija iecerējusi lielus plānus. Iepretim Valsts mākslas muzejam uzslēja augstu estrādi, tās priekšā runas kanceli, bet apkārt izvietoja karogus, lozungus un valsts atbildīgo vīru attēlus, skaisti izzīmētus uz audekla. Tur bija visa svīta ar Beriju priekšgalā. Tikai Tētiņu nemanīju. "Vai patiešām būtu aizmirsuši?" - es prātoju.

To, ko no loga nespēju saskatīt, man, nākdams no skolas, pastāstīja Alvītis. Viņš teicās izlodājis Esplanādē visus kaktus un arī Tētiņu nemanījis. "Tavu apgrēcību! Kā tad tā?" Mans izbrīns auga augumā. Paredzēto svētku priekšvakarā ap visu Esplanādi ik pa pieciem soļiem izkārtojās miliču ķēde. Saprotama parādība. Pēcpusdienā aizelsies pie manis augšā uzskrēja Alvītis. "vetāmāt, tagad tikai sāksies kumēdiņi!"

"Vai uguņošana?" - es ievaicājos.

"Vēl tlakāki" - Alvītis kā piķa pickiņa pielipa pie loga un apklusa gaidās. Arī es savu atzveltņa krēslu pagriezu uz plaši vaļā atvērtā loga pusi. Kaut kam vajadzēja sākties. Elizabetes ielā arvien vairāk sāka drūzmēties ļaudis. Iespējams, tādi paši ziņkārīgie un raibo brīnumu gaidītāji, kādi bijām mēs abi ar Alvīti. Drīz ietves un pat ielas klājs bija pārpilns ar cilvēkiem. Drūzmai cauri tikai ar pūlēm bruņurupuču gaitā spēja izspraukties automašīnas. Ziņkārīgie gan pa vienam, gan pulciņos parādījās uz apkaimes namu balkoniņiem un pat uz jumtiem. Katrā ziņā, kaut kam vajadzēja notikt.

Es noliku adīkli uz palodzes un noņēmu acenes. Tikai tagad pamanīju, ka debesis pāri Rīgas namu jumtiem lāsmoja sarkanas kā nokaitēta dzelzs velve. Nekad vēl tādu kvēlumu es tajās nebija savā mūžā redzējusi. Gaiss likās kā elektrizēts un cilvēki uz ielām, ietvēm, jumtiem un logos arī kā elektrizēti - žestikulēja ar rokām, šķietami satraukti staigāja šurpu un turpu, nervozi pīpēja. Acīmredzot, kaut ko gaidīja. Nezināmo sākām gaidīt arī mēs abi. Alvītis un es.

Viss tālākais risinājās mūsu acu priekšā gaiši un skaidri kā rampas gaismā uz plašas skatuves.

Esplanādes vidū ieripoja un apstājās viens otram blakus trīs kravas "Studebekeri" ar milzīgiem furgoniem. Tiem sekoja pusducis vieglo "Moskviču" un "Pobedu". Atbraucēju vidū nešaubāmi grozījās arī Klibzaķis. Lai manas acis jau cik tumšas, taču šo bijušo kroģeri pazīšu vienmēr un visur, kaut vai pa kilometri. Un kas gan viņu ko nepazīt - bumbiņa uz bumbas. Klibzaķis, likās, bija visu tālāko notikumu galvenais organizētājs un rīkotājs. Viņš plātījās ar savām īsajām roķelēm, rādīja ar pirkstu gan uz furgoniem, gan debesīm un nepiekusis skraidīja ap automašīnām. Esplanādes pašā vidū sākās rosīgs, neparasts darbs. Piebrauca vēl vairākas smagās automašīnas. Tās atveda lielus virvju ripuļus un audeklu baķus. Kad tos izkrāva, laukuma vidū izauga divi balti pauguri. "Mīļais Dievs! Cik gan kreklu un palagu no tik liela daudzuma audekla varētu sašūt!" Es nodomāju. Bet Alvītis, kā jau vīriešu kārtas pārstāvis, sprieda praktiskāk: "Klausies, vetāmāt, laikam pūtīs balonus."

Tā tas arī notika. Audeklu kalni sāka pūsties resnāki, pieblīda apaļi, izlīdzināja visas krokas un ielokas un tad lēnām cēlās uz augšu.

Atbrauca vēl viena automašīna. Tajā nebija ne virvju, ne audekla, bet gan bars vīru ar spodrām bronzas taurēm - muzikanti.

Abi milzīgie baloni cēlās arvien augstāk, vilkdami sev līdzi lielu portretu. Kad arī tas izlīdzināja savas krokas, tad visu daudzo skatītāju acu priekšā pavīdēja Tētiņa spīdīgais sejs.

Jā, Tētiņš manīgi grasījās uzbraukt debesīs. Orķestris iegrandās ar veco Radecka maršu. Klibzaķis norāva no savas mazās bumbveidīgās galvas žoķeni, sāka to vicināt un nelabā balsī aurot: "Urā-ā!"

"Brauc! Brauc! Tētiņš debesīs brauc!" Sakustējās ļaužu pūlis uz ielas. Arī tur radās vairāki vientiesīši vai iztapīgi rokulaiži, kam pielipa Klibzaķa bravūrīgā līksmība. Knikšķēja fotoaparāti. Vēsturisks mirklis.

Baloni bija pacēlušies jau augstāk par visšmaugāko apstādījumu liepu un kastaņkoku galotnēm. Ar zemi to vienoja tikai virvju atsaites. Tās ar katru mirkli stiepās arvien garākas. Bargām acīm, līko degunu saraucis, milzīgās melnās ūsas it kā gausi kustinādams, Tētiņš augstprātīgi un nicīgi no augšas nolūkojās uz saviem pavalstniekiem, kas bija pulcējušies tur lejā uz ielām, namu jumtiem un logos.

Pēkšņi Rīgai pāri pārsvērās it kā melna ēna. Saule aši paslēpās aiz mākoņu tūcēm. Gaiss ievaidējās. Kā deviņžuburu zobeni pāri Rīgas torņiem sakrustojās divas zibens strēles. Iegrāvās pērkons tik skarbi, ka ormaņu zirgi ielās pakrita uz kalto zviedru akmeņu bruģa. Kaut kur aiz Daugavas apbrīnojamā ātrumā milza kalnam līdzīgs mākonis. Tas aizsedza gandrīz visu apvārsni. Otrs tāds pat mākonis gumzījās Vidzemes pusē, apmēram, kaut kur ap Juglu. Milzīgā ātrumā tie abi tuvojās viens otram un satikās tieši virs Esplanādes.

Es tikko paguvu aizraut logu. Bet kas gan notika ārā - debesī un virs zemes! Cilvēki drausmīgā panikā - kā sīkas skudriņas no liela skudru pūžņa - metās uz visām pusēm. Gaisā vēja grūdieni mētāja platmales, lakatiņus, nolauztus zarus un smiltis. Apstādījumu liepas padevīgi stihijas priekšā nolīka gandrīz līdz pašai zemei. Pērkons granda atkal. Zibšņu strēļu ugunīs uz īsu mirkli iegailējās krievu katedrāles zeltītie krusti un Doma baznīcas torņa smailes gailis. Likās, tas sasita savus bronzas spārnus un posās laisties kaut kur. Kļuva tumšs kā pazemes kapenēs. Negaiss atvilka elpu.

Un tieši šajā īsajā klusuma brīdī mākoņu plaisās es skaidri ieraudzīju Rīgas dibinātāja bīskapa Alberta nopietno seju. Ar bargu skatu viņš no augšas lūkojās uz savu pilsētu, kurai jau 750 gadu. Es uzrāvos kājās, un manas rokas sakļāvās kā lūgšanā. Bīskapa sejas vaibsti pamazām saplūda ar mākoņu pelēkumu, vienīgi mirgoja vēl lielais zelta krusts uz viņa krūtīm. Mirkli vēlāk nodzisa arī šis mirdzums un tad Rīgai pāri sāka gāzties drausmīga debess bardze. Pērkona grāviens sekoja grāvienam. Mākoņi, likās, bija pacēluši visus savus aizbīdņus un uz ielām un namu jumtiem gāzās lietūdens kā no vaļā atrautām slūžām.

Restorāna Esplanāde durvju priekšā laikam bija aizsērējusi Rīdziņa. Tur, baltas putas griezdama, aši izveidojās liela ūdens lāma.

Alvītis, pērkona grāvienus baidīdamies, aizspieda ausis ar pirkstgaliem. Es aizdedzināju istabā elektrisko spuldzi un pieplaku pie rūtīm. Pa tām nemitīgi plūda lietūdens. Taču āru saskatīt kaut cik vēl bija iespējams. Mani interesēja, kas noticis uz Esplanādes.

"Ledi, ledi, vetāmāt, kur abi baloni!" - mazo pirkstiņu rūtī bakstīdams, līksmā uztraukumā radīja Alvītis. Jā, abi baloni kā pārdurti pūšļi valstījās alejas kastaņkoku žuburos. Tie bija kļuvuši atkal par nožēlojamiem, krunkainiem audeklu pauguriem. Bet, kur tad Tētiņš?

Tētiņu šajā brīdī es pamanīju neprātīgā lidojumā. Ačgārni, ar galvu uz leju, viņš trakotā ātrumā traucās uz krievu katedrāles kupoliem un tieši ar pašu pavēderi uzdūrās uz vidējā kupola krusta. Brīdi viņš uz šā neparastā iesma grozījās kā nelāgā agonijā. Bet tad krusts laikam viņu vairs ilgāk nespēja ciest. Sparīgs vēja brāziens pakalpīgi pacēla tētiņu atkal gaisā. Kūleņu kūleņiem viņš kā cirkus klauns šķērsoja Bagrationa pieminekli un tad augšpēdus - ar visām ūsām, zvaigznēm un medaļām - izstiepās šķērsām pāri ielai dubļu lāmā restorāna Esplanāde durvju priekšā.

Tā beidzās Tētiņa brauciens uz debesīm.

Bēdīgs brauciens, vai ne, mans dēls? Es ļoti vēlētos, kaut tu šajā brīdī ar saviem draugiem arī pasmaidītu par to.

Tālākais risinājās žiglā, žiglā secībā. Pirmais pie Tētiņa dubļu lāmas malā kā no debesīm nokrita Klibzaķis. Vēju izpluinīts, lietus izmiekšķēts, kailu galvu, viņš kā noplucis vārnu tēviņš lēkāja gar lāmas malu un ar diezin kur paķertu ķeksi mēģināja izvilkt malā Tētiņu. Taču viņa pašaizliedzīgās pūles izrādījās veltīgas. Klibzaķim pēkšņi blakus nobremzēja Melnā Berta. "Nē, nē! Ko jūs, ko jūs, biedri..." Nelabu paredzēdams kā kautuvē veprēns sāka kviekt Klibzaķis, kāpdamies atpakaļ. Bet atbraukušie čekisti un miliči neatkāpās: "Tā, resnīti, tava izdoma." Klibzaķi ielenca bruņoti vīri un velšus ievēla Melnajā Bertā. Pēc nedēļas Kaŗa tribunāls viņu notiesāja uz desmit gadiem par pretpadomju aģitāciju un Tētiņa zaimošanu.

Redzi, dēls, tā bija tikai viena šodienas Rīgai raksturīga ainava, kuŗu es vēroju pa savas istabas logu. Bet tamlīdzīgu ainavu tik daudz vēl... Taču šovakar, stāstot tev, jūtos jau ļoti nogurusi. Kad iemigšu, sapņos atkal steigšos pie tevis. Tikai panācies man, mīļo dēliņ, mazliet pretim. Veca večiņa - Kukažiņa kļuvusi jau tava māmuļa...

Ar labu nakti, mans mīļais dēls! Tava māmiņa.

 

Blagoveščenskā.
1956. gada 27. maijā.