Jaunā Gaita nr. 248. marts 2007

 

Rita Laima Bērziņa

IR CILVĒKS, IR PROBLĒMA

Nāves ziņa Maskavas avīzēs.

 

Anna Poļitkovska (Poļitkovskaja)

Krievzeme guļ sastingusi mūžīgā sasaluma gūstā. Cilvēki, kas dzīvo šai valstī, kustas zem tumša ledus vāka, izgaistot kā pašu elpa, ko tie izdveš spīvajā salā. Sirds siltums, ja kādam tāds azotē gail, nespēj ledu izkausēt. Nu arī laikraksta Novaja Gazeta korrespondentes Annas Poļitkovskas karstā sirdsgaisma, kas dega par taisnību un patiesību, nodzēsta. Šī vitālā sieviete, kuŗai ar apbrīnojamu drosmi un pārliecību izmeklēt noziedzīgu valsts politiku lika viņas sirdsapziņa, tika brutāli un aukstasinīgi noslepkavota... precīzāk − nošauta kā suns savā Maskavas dzīvokļu namā 2006.7.X. Algotais slepkava vispirms vairākas reizes iešāva ķermenī, pēc tam raidīja žurnālistes galvā t.s. kontrolšāvienu. Pēc tam nolika vēl silto ieroci blakus dziestošajam līķim un aizgāja.

Bija cilvēks, bija problēma. Nav cilvēka, nav problēmas − staļinistu un čekas pieeja kritiķu un patiesības un taisnības meklētāju apklusināšanai. Kamēr citas Krievijas balsis un citi laikraksti bija pamazām beiguši spirināties Krievijas prezidenta Vladimira Putina − bijušā čekista − vadītā valsts aparāta dzelžainajā dūrē, Anna Poļitkovska turpināja bezbailīgi kritizēt valsts prezidentu Putinu un atklāti rakstīt par ieilgušo asiņaino kaŗu − jeb genocīdu − Čečenijā (Ičkerijā), kas bija kļuvusi par „mazu elles kaktiņu,”[*] kuŗā pazūd cilvēki, kuŗā notiek viss, kas vien murgos var rādīties. Kaut Anna Poļitkovska bija labi pazīstama gan Krievijā, gan citur pasaulē žurnālistu aprindās un bija saņēmusi vairākas ievērojamas starptautiskas balvas par savu darbu, Kremlis pēc viņas slepkavības zīmīgi klusēja. Kad Putinam Vācijā, kur viņš bija ieradies valsts vizītē drīz pēc asiņainā notikuma, uzdeva jautājumu par Poļitkovskas slepkavību, viņš žurnālisti vēlreiz samina, ciniski teikdams, ka viņas ietekme uz [Krievijas] politisko dzīvi bija pilnīgi nenozīmīga. Savā ziņā taisnība. Nekas jau Krievijā nav mainījies, vienīgi „vadošās līnijas” ienaidnieki vēl vairāk iebiedēti.

2006.23.XI Londonā pēc lielām mokām 43 gadu vecumā no saindēšanās ar ārkārtīgi retu un bīstamu radioaktīvu indi nomira bijušais čekists un Putina kritiķis Aleksandrs Ļitviņenko. Laikrakstos melsa, ka Ļitviņenko bija sācis izmeklēt Poļitkovskas nāvi. Šī raksta tapšanas laikā novembŗa beigās, aizvien jauniem faktiem nākot gaismā, Ļitviņenko „lieta” sāka līdzināties kādai Džeimsa Bonda filmai. Netika pausts oficiāls slēdziens par to, vai bijušais čekists noindēts vai noindējies, bet vai te kādam varēja būt šaubas... Ļitviņenko novākts neparasti biedējošā un šokējošā veidā, apdraudot daudzu citu nevainīgu cilvēku veselību un pat dzīvību. No savas nāves gultas viņš apsūdzēja barbarisko un aukstasinīgo Putinu savas nāves pasūtināšanā, taču Kremlis noliedzis jebkādus sakarus ar šo notikumu. Arī daži krievu emigranti apšauba Putina lomu Ļitviņenko nāvē, norādot, ka aiz Kremļa durvīm risinās cīņa par varu, ka drīzāk Putina pretinieki mēģinājuši viņam sagādāt pamatīgas nepatikšanas starptautiskajā līmenī. Bet kuŗš gan varēs pierādīt, kuŗš vainīgs? Nav cilvēka, nav problēmas...

Cik Krievijā palicis drosmīgu, nenotrulinātu cilvēku, kuŗi ir ar mieru riskēt ar savām un tuvinieku dzīvībām, lai pasaulei atklātu Krievijas valsts sankcionētos vai pastrādātos noziegumus pret civīliedzīvotājiem Čečenijā un citur? Preses brīvība, kas īsu laiku paspīdēja Borisa Jeļcina valdīšanas gados, nospiesta un samīta kā ar cietu, netīru zābaku. Anna Poļitkovska nebaidījās rakstīt un runāt par valsts noziegumiem un konkrētiem noziedzniekiem, kaut bija piedzīvojusi atkārtotus draudus savai dzīvībai. Viņa apgalvoja, ka par patiesību ir vērts atdot dzīvību. Ledus vāks virs Krievzemes turpinājis sabiezēt. Ja cilvēku par viņa vārdiem un sirdsapziņu var nošaut vai noindēt kā suni, lai iebiedētu citus, ir skaidrs, ka Krievzemes laika rats ir iesprūdis ledus spīlēs, kas to griež atpakaļ par vismaz 50 gadiem, un diez’ vai šis rats jelkad atsvabināsies. Ledus nokodīs Krievijas dzīvības asnus. 

Kad uzzināju par Annas Poļitkovskas nāvi, biju iegrimusi Sandras Kalnietes nomācošajā atmiņu stāstījumā par viņas ģimenes moku gaitām Sibirijas gulagu tumsībā − Ar balles kurpēm Sibirijas sniegos. Nežēlība, cietsirdība, neracionālisms un baismīgais murgainums, kas raksturoja Latvijas padomju okupācijas gadus un padomju iestāžu veiktās latviešu un citu tautu masveida deportācijas uz Padomju Savienības tumšākajiem kaktiem, kur nepastāvēja saskarsme ar civilizēto pasauli, stindzinoši sasaucas ar šo mūsdienu noziegumu Latvijas kaimiņvalstī.

Augšā: demonstranti pieprasa Poļitkovskas noslepkavošanas izmeklēšanu.



[*] A Small Corner of Hell: Dispatches from Chechnya (Mazs elles kaktiņš: Ziņojumi no Čečenijas) - Annas Poļitkovskas 2003. gadā angliski izdotā grāmata par Krievijas kaŗa gaitām Čečenijā.

 

 

No 1982. līdz 1999. g. raksta autore dzīvo Latvijā, kur strādā par korespondenti laikrakstā The Baltic Observer un vienlaikus Eiropas Komisijas delegācijā Rīgā, informējot Briseles „eirokrātus” par Latvijas politisko, ekonomisko un sociālo dzīvi. Ilustrē vairākas Latvijā klajā laistas bērnu grāmatas. Augstāko izglītību iegūst Ņujorkā (Parsons School of Design).

 

Jaunā Gaita