Uldis Bērziņš
PAR KO PIENĀKAS NOBELIS?
Orhans Pamuks
Daži mani paziņas Turcijā saka: Orhans Pamuks (Orhan Pamuk) tīši tēlojis humānistu, savās intervijās liekulīgi žēlojis no Turcijas valdībām un no līdzpavalstnieku asinskāres un mantkārības cietušos armēņus, kurdus, savā buržujiskā lišķībā cerēdams uz atzīšanu Rietumos vai uz lielām naudām − atkal tajos pašos Rietumos. Līdzīgi vārdi lasīti savā laikā Cīņās... Tā reizēm saka par rakstniekiem, kas velk pie gaismas netīkamas lietas. Padomju Savienībā tā teica par Pasternaku, par tolaik jaunajiem Vozņesenski un Jevtušenko, vēlāk − par Solžeņicinu. Es lūkoju strīdēties vienam savam turku draugam pretī: Jums nav tiesa − latvietis gan labāk zina! Latvietim arī kauns par noziegumiem, ko viņa tautas brāļi kādreiz pastrādājuši, pildīdami dažādu režīmu noziedzīgas pavēles. Draugs saka: Tad lai man ir kauns, nevis viņam! Pamuks ir pusčerkess pusžīds, lai nebāžas ar savu kaunu. Bet rakstnieka vienīgā tautība tak ir − viņa valoda! Orhans Pamuks ir populārs vispirms jau turciski, tad tikai tulkojumos. Nemāku to pārbaudīt Internetā, izlīdz grāmatplaukts: Pamuka Klusais nams pirmoreiz iznācis 1983., bet 2003. gadā, kad pirku, turciski nodrukāts jau 24. iespiedums.
Nobeli bija pelnījis Jašars Kemals (Yaşar Kemal), − saka mani kolēģi rakstnieki, un es piekrītu: sen bija pelnījis. Un tāpat sirmais dzejas milzis Fāzils Hüsnü Dāglardža (Fazil Hüsnü Daģlarca), vēl viens Nobeļkandidāts no Pusmēness zemes. Nupat pārlasīju Jašara Kemala romānvirknes Palūk, Eifratas ūdeņi asinis veļ pirmo sējumu Stāsts par kādu salu, I, pirmoreiz izdotu 1998., bet 2002. gadā, kad pirku, turciski nodrukāts jau 20. iespiedums. Divdesmito gadu vidus, turku un grieķu iedzīvotāju apmaiņa. Turcijas grieķu zvejniekus no kādas Egej-jūras salas izsūta uz Grieķiju, bet Vasilis, Pasaules kaŗā Turcijas armijā kaŗodams, piedzīvojis tādas šausmas, ka nav vēl atguvies un vairs neatgūsies. Viņš liek roku uz pusbībeles un apzvēr − nebraukšu, paslēpšos, pirmo turku, kas te kāju spers, es aizraidīšu pie tēviem, tālāk, tad redzēs... Turku bēgļi, kas bariem plūst no Arābijas, Sīrijas, tās pašas Grieķijas, neviens negrib apmesties notuļajā salā, tik kāds dīvainis, avantūrists, asinsbēglis, attīrības un vientulības alcējs Musa, ko citur atrastu viņa asinsatriebēji beduīni... pats lējis kurdu saulesticīgo „velnturu” − jezīdu asinis, lieverējis beduīnu dzimtas (kā i mūsu bāleliņi svešā zemē, tak tas bija sen!) savā mežonīgajā jūsmā tikpat traks un „sirreāli” gaišs varoņtēls kā Vasilis, kas desmitiem reižu jau ceļ pret viņu šauteni − kukū, actiņ taisni graudā! − vienmēr Vasili iztraucē kāda doma, jūta, kāds putns − patiesībā autors. Nestiepšu garumā, grieķis vēl izglābs turku jūras trakajās bangās. Latīņu „maģiskā reālisma” poētika... Turku valoda asinis veļ, vārdrasmes spēks sagrābj un neatlaiž. Jā, viņš ir turku valodas podnieks un tēlnieks, cits neviens! Jau 1973. gadā iznākusi Jašara Kemala vārdnīca, ievadā teikts, ka Jašars Kemals paceļ novadvārdus kopvalodas līmenī. Tad iznāk, ka lasītājs pat nesaprotot domā, ka sapratis, un neko dīvainu autora leksikā nesaskata. Jo varena upe trauc, nesdama visādus radījumus, akmeņus, oļus, smiltis − ja tu kaut ko ieraugi i pirmoreiz mūžā, atliek tik ticēt... Tas par Jašaru Kemalu, kuŗš Nobeļprēmiju gaidīja trīsdesmit gadus − un nesagaidīja. I nauda, i slava, i pati dzīve ir − vieglprātīgas. Bet turku literatūra nu savu nobelistu ir sagaidījusi.
Orhans Pamuks blakus Buketai Uzunerai (Buket Uzuner) ir man un daudziem tā gardākā „post” modernā maltīte turku literatūras virtuvē. Man grūti izstrīdēties ar tādiem, kas pārmet turku „post” modernistiem „oriģinalitātes trūkumu” − bet turos, cik jaudāju. Es saku: labi, pannas un podi šiem abiem ir no Eiropas literārā tirgus, bet smaržas un garšas − turciskas.
Klusajā namā − atceres par Osmāņlaika turku inteliģentu, kuŗš rakstījis milzīgu enciklopēdisku darbu, gribēdams atkārtot franču enciklopēdistu sasniegumus un uzvarēt Turcijā un visos Austrumos islāmisko tumsonību... Jā, gadu gaitā upurēdams darba un uzdzīves izdevumiem savas sievas pūru, sprādzi pēc sprādzes. Šizofrēniskajam projektam punktu liek īstie reformu ieviesēji, Mustafas Kemala domubiedri, kas pavēl Turcijai pāriet uz latīņu alfabētu: kam vairs arābu alifbā kārtībā sarakstītie sējumi un kartītes? Kad Republika liek turkiem izvēlēties uzvārdus, apgaismotājs sev ieraksta − Darvinoģlu, kas te prasās tulkojams: Darvindēls... Viņa mazbērni, kas sapulcējušies vasaru pavadīt pie Vecās kundzes Klusajā namā − izgleznoti ar „postmodernista smalko otu − arī ir vēja grābšļi, intelekta pārpilni fantazētāji, gļēvuļi un neveiksminieki, izņemot vienīgi mazo māsu, anarhisti un komunisti, par kuŗu slīpēts lasītājs tūliņ var pateikt, ka viņa tiks upurēta „literatūras likumiem”, ka viņai pasaules stulbuma un ļaunuma dēļ būs romāna beigās no dzīves jāaiziet. Bet vienalga, tu raudi un žņaudzi dūres, kad nonāc līdz tām lappusēm! −
Sniegs stāsta par kemalistisko radikāļu − nacionālisma, progresa un laicīguma ideālu aizstāvju konfliktu ar islāmistiem mūsdienu Turcijā − fantastiskā situācijā, kad sniegputenis izolējis Karsas pilsētu pie Gruzijas un Armēnijas robežām − no pārējās Turcijas. Farss: puslegālo „paramilitāro” kemalistu sazvērnieku priekšgalā izrādās aktieris, kas tēlojis Mustafu Kemalu Ataturku filmā, un aktieri, kas patriotiskā lugā tēlo Ataturka kaŗavīrus, no skatuves apšauj islāmiski noskaņoto publiku... Ar „post” modernista smalko otu izgleznots ģeniāls turku dzejnieks, kuŗu sniegputeņa un „revolucionāru” pārņemtajā Karsa atrod pēkšņas un varenas vārsmas. Mēs no tām dabūjam dzirdēt pavisam maz, tāpat arī grāmatas varoņi − kādu vienu apšņāptu dzejoli, kas noskanējis teatralizētā uzvedumā. Uzzinājis, ka viņa mīļotā iepriekš gadiem ilgi mīlējusi islāmistu pagrīdes šarmanto līderi, viņš nodod to paramilitāristu slepkavām. Mīļotā atsakās braukt uz Vāciju − līdzi nodevējam, zemiskam slepkavam. Pēc dažiem gadiem dzejnieku Vācijā ķer islāmistu lodes. Rokraksti ir pazuduši. −
Mans vārds ir Sarkanais − tas ir tāds kā viduslaiku kriminālromāns Umberto Eko (Eco) Rozes vārda tradīcijās. Kuŗš no Stambulas sultāngalma miniatūristiem noslepkavojis savu kolēģi, un kādēļ − uzzināsim, kā jau detektīvgabalā pienākas, stipri pret romāna beigām. Ak, „post” modernista smalkā ota! Te varbūt nav maģiskā reālista Jašara Kemala valodas stihes − bet cik smalki, motivēti, reljefi izzīmēti varoņu tēli, ikkatrs − nevis tikai vēsturiskajā vidē, bet „savā projektā”. Katrs no viņiem pats konstruē ap sevi un izbauda savu topošu intelekta un intenču pasauli. Jā, Jašars Kemals ir pret Sarkanā autoru (un droši vien arī pret otru „postmodernisti Buketu Uzuneru) − naivs pļāpa. Tikai lasītāju pēc kāda laika pārņem aizdomas, vai „postmodernais autors viņu nav atvedis spoguļa priekšā. Ak, var taču just, ka Stambulas pādišāha galma mākslinieki un citi grāmatas varoņi ir lasījuši gan Freidu, gan Kafku, gan Borhesu, gan to pašu Umberto Eko!
Kemalam − sultānarmijas kapteinis, masu slepkava, kas bez žēlastības nošauj katru kareivi, ja tie vilcinās ložmetējiem apšaut no aizdedzinātām būdām bēgošos „impērijas nodevējus” cittautiešus, pats nokrīt, mirst no spēku izsīkuma un bada, tam ķešā daži graši un jaunas sievietes bilde. Kemals „reģistrē” cēlo, bet Pamuks katrā sirdī redz lokāmies tārpus... Pamukam − katra varoņa pusapziņa un apziņa rotaļājas ar nodevības plāniem, „izdevīgums” ir Pamuka cilvēku Kategoriskais imperatīvs. Jašars Kemals eleganti apjūsmo gan ļaunos, gan labos! Orhans Pamuks eleganti atmasko i ļaunos, i labos. Ar jūsmu, kā noprotu, „augstajai” literatūrai šobrīd par maz. Par jūsmu Nobelis šobrīd vairs nepienākas.
2006
