Jaunā Gaita nr. 248. marts 2007
Voldemārs Avens |
|
ŠIS VĪRS |
Likās šis vīrs bija veidots no vielām,
rītos darbdienīgos ceļo uz krāsnīm, lai pārdzimtu derīgumā. Šis vīrs bija neregulārs sludināts dzejnieks, bet būtībā mazs dzīves blēdis, kabatu zvejnieks. Viņš ēda no citu bļodām,
Viņš bija atlieku spainis, varbūt kādam svainis, lai atskaņa sanāk.
|
SIVĒNI |
Viņi ir joprojām sivēni. Nošķirti no mātes pienīgiem
pupiem, Piemēram - pagājušo rudeni
sivēni visi ēd no viena trauka,
|
VIENTUĻA SARUNA VECPILSĒTĀ |
Pusaizvērtas durvis tālruņa būdai pamests karājās klausulis (nu kāda man tur daļa, lai karājas bet ja nu no tā daudz kas atkarājas?...) Viņa runā ātri uztraukti Šauj kā mašīnpistole bez apstājas baras lūdzās šņukst raud izmisīgi Vai tu mani dzirdi? (lodes spindz bet iet gaŗām) vējš pāršķiŗ lapu telefona grāmatai
kā palagu pamestai laulības gultai neviens to nepaceļ neviens nedzird
divus soļus tālāk drūms vaigs ar aukstu pēdu
izdzēš cigaretei silto dzīvību
|
ATGRIESANĀS PIE DAUGAVAS |
Tā sidraboti,
Peld prieki, bēdas, raizes,
vēdergraizes. un skaidu kuģīši. Šie ūdeņi - šī viela šķidrā, - kuŗas malas, nekad nesadalās
- čupiņu oļu un melnu muzeju - tā mana Burtnieku pils.
Ilga bijusi prom iešana, |
DAINA /gleznotāja/ |
Šorīt gultā, Ņujorkā, dzejoju par tevi, Daina, nostājas man priekšā četrstūraina aina: kalna galā govs ar raibu sānu zemē meitēns sarāvies kā māns acīs piparkūku zvaigznes mutē sakosts pieneņkāts otrā gleznā pie sienas slietā nav neviena brīva vieta pēdas, bēdas, galvas virmo senču ezers riņķī sirmo trešā − Kisendžers ar dāmām tērptām iet uz operu kā tirgū nopirkt zirgu ceturtā − kad ēst jau prasās Daina maina dienai ainu pazūd virtuvē un grasās uzvārīt mums svaigu zupu salej glāzēs vīna sulu noliek priekšā pilnu bļodu met mums priekšā jautājumu, šā un tā, stāstiet, kas jauns Ņujorkā? |
LAIKA VIDŪ |
Mēs esam iemesti kāda laikmeta vidū kā sīknauda ar mazu vērtību. Neviens mums neprasa ne atļauju, ne padomu. Kāds skaitļotājs mūs saskaita, kāds atskaita un tad iemet atpakaļ izmaiņas straumē. Pa platu upi peldot mēģinām sajust savu pašvērtību. |
JG ilggadējam redaktoram glezniecības jomā, Voldemāram Avenam dažādas mūzas ir stāvējušas klāt turpat vai no bērna kājas. Kopš iesaukšanas Latviešu leģionā un atbrīvošanas no kaŗagūstekņu nometnes „angļu zonā” (kopā ar citiem leģionā iesauktajiem), īpaši cieši viņam piekļaujas tās, kuŗu pārziņā atrodas Dzeja, Glezniecība un Architektūra. Pirmajai publikācijai − īsstāstam Daugavpils laikrakstā Daugavas Vēstnesis (1939), seko dzejdarbi trimdas periodikā (daudzi no tiem Jaunajā Gaitā) un to apkopojumi dzejgrāmatās Caurumi (1968), Avis (1989) un Piezvanīšu parīt (2002). Līdzās dzejošanai vēl sparīgāka rosme „skunstnieka” darbā, piedalīšanās daudzin daudzās gleznu izstādēs, gan ar citiem, gan arī solo. Galvenais maizes darbs (pirms pensionēšanās) − architekts un plānotājs ostu pārvaldē Ņujorkā, kur arī iegūta augstākā izglītība Mākslas studentu līgā (Art Students League) un Kolumbijas (Columbia) Universitātē. (R.E.)
|
|
|
KO TU ESI IESĀKUSI? Ajanitai |
Atmiņu armijas Maršē pa dzīvojamo telpu. Nometuši rūsu, vilcieni atmiņu kravām Iebrauc un turpina braukāt. Maršē un brauc atmiņas, Piepildot telpu. Man gandrīz vietas vairs nebūs Kur piemesties. Jo Tu teici: „Atraksti Par savu dzīvi” Un es brīnos Kā tas viss varēja notikt? Un kādos laikos? Un vienlaicīgi? Rakstīšana pati ļoti patīkama: Kutina smadzenes, Apliesmo krūšu būri. Rakstīšanas riteņi Aizkustina viens otru. Riteņu riteņi. Atmiņu armijas, tālbraucēju Atmiņu vilcieni, Un ienāk helikopteri Ar gaisa pastu. Piepilda arī gaisu. Vai būs vēl man Kur piemesties?
„Raksti katru dienu Kaut vienu teikumu,” Maigi skubini. Brikšķ un brākšķ ar smailām kurpēm. Ar smagiem papēžiem Un kādiem vēl ne daždažādiem apaviem Atmiņas gāžas iekšā. Ar un bez durvīm... Vai paliks vietiņa Kur man piemesties?
|
Krievu kaŗaspēkam tuvojoties Rīgai, Velta Sniķere 1944.g. otrā pusē dodas bēgļu gaitās, nonāk Austrijā, pēcāk Anglijā (1946), kur mīt vēl šodien. Dzejdarbi publicēti periodikā (Ceļa Zīmēs, JG, Karogā, Londonas Avīzē, Literatūrā un Mākslā u.c.) un sakopoti krājumos Trīs autori (1950, kopā ar Ojāru Jēgenu un Dzintaru Sodumu), Nemitas minamais (1961), Piesaukšana (1967), Lietus mutes (1999, izlase), Pietuvoties vārdiem (2003). Citējot literatūrzinātnieku Viesturu Vecgrāvi, viņas dzeja sakņojas maģijas un simbolu poētikā, dažkārt tuvinoties sirreālistiskam izteiksmes veidam, taču saglabājot saikni ar dažādu tautu arhētipisko un mītisko pasaules izjūtu un tēlainību. Atdzejas latviski (Rilke, Jelineks, Milošs u.c.) un angliski (Zinaīda Lazda, Gunars Saliņš, Andrejs Eglītis u.c.). Ilggadēja Trimdas PEN kluba Londonas nodaļas prezidente. (R.E.)
|
Jānis Viesiens
NO CIKLA „SADOMAS UN SACĪŠANAS” |
|
* * * |
Rokā man spalva, es spalvojos, spalvojos, spalva. Papīram ņemta nevainība, netīrāks agrāk tīrais, paglābtas vēl malas, augša un apakša. Viducī − domas, es domāju, ka tās ir domas, taču kļūstu domīgs: ja nu tās nav domas, tikai spalvas iegribas, izdarības, untumi, nesavaldīta māžošanās... Nolieku spalvu, Nespalvojos. Var arī tā; dzīvot bez spalvas kā noplūkta vista. |
* * * |
Neko nevar noslēpt zem saules, arī to, ko domāji vakar. Zeme atsedz, atsedz tos kaulus, apsūdz tos, kas tevi un mani pakar. Atmet to domu − piemānīt rītu, esi tas pats vakar un šodien: tā tik var uziet āderi dziļu, ja cietumam uzlauž saulpusē sienu. Var iemīlēt to, kas nāk mums pretī, noglāstīt to, kas nostājas blakus. Un lai arī ko priesteris svēta − esi saprātīgs vienmēr pret traku!. |
* * * |
...izrāva cauri laikmetam mūsu laiku un visus mūs līdzi. Nelīdzēja atsperšanās tēvzemē, svešzemē, kur nu kuŗam. Te nu mēs esam, tie cauri izrautie − caurumā, kuŗu lāpīt nav laika tam, kam pašlaik kāja starta bedrītē. Nav ko gausties par grūtiem laikiem! |
* * * |
Nekad nedomāju, ka nodzīvošu svešos cilvēkos, svešās pilsētās un skaņās. Nekad nedomāju, ka spēšu gūt samierinātību, svešuma pensiju un nokalšanu svešā vecuma mājā (kas var notikt). Nekad neticēju, ka viss būs tā, kā ir bijis, un ka varēšu būt tik vienaldzīgs liecinieks savai dzīvei. |
Jānis Viesiens (īst. v. Jānis Gulbītis) sarakstījis vairākas lugas, dzejkrājumu Māla bezdelīgas (1968), līdzstrādnieks Brīvībā, Brīvajā Latvijā, JG u.c. trimdas periodiskos izdevumos. Ilgus gadus darbojies Stokholmas Latviešu teātrī (valdes priekšsēdis, aktieris, režisors). 1970. gadu otrā pusē un 1980. gados Radio Brīvā Eiropa latviešu redakcijas ārštata darbinieks. Pēc filozofijas zinātņu kandidāta grāda iegūšanas (Stokholmas U.) strādā par skolotāju. (R.E.)
|