Jaunā Gaita nr. 248. marts 2007

 

Voldemārs Avens

ŠIS VĪRS

Likās šis vīrs

bija veidots no vielām,
kas liktas uz ielām

        rītos darbdienīgos

                ceļo uz krāsnīm,

lai pārdzimtu derīgumā.

        Šis vīrs bija neregulārs

        sludināts dzejnieks,

        bet būtībā

        mazs dzīves blēdis,

        kabatu zvejnieks.

Viņš ēda no citu bļodām,
atgremoja ko citi bija rakstījuši
un sevi par ģēniju saukdams,
stabules no dzejām maukdams,
rāpās muļķu grāmatplauktos.

        Viņš bija atlieku spainis,

        varbūt kādam svainis,

        lai atskaņa sanāk.

 

 

SIVĒNI

Viņi ir joprojām sivēni.

Nošķirti no mātes pienīgiem pupiem,
ēd no kopīgās siles,
bet mīlē silē nolaist ūdeni.

        Piemēram -

pagājušo rudeni
atnācu mājā no lauka,
skatos,

sivēni visi ēd no viena trauka,
bet silē - ko dara? Čurā.
Nu kā lai mīlē sivēnus,
kas uzvedas kā sivēni.
”Kas tā par tautu?”

 

 
VIENTUĻA
SARUNA
VECPILSĒTĀ

Pusaizvērtas durvis tālruņa būdai

        pamests karājās klausulis

(nu kāda man tur daļa, lai karājas

bet ja nu no tā daudz kas atkarājas?...)

        Viņa runā ātri         uztraukti

        Šauj         kā         mašīnpistole

        bez apstājas

        baras

lūdzās         šņukst

raud         izmisīgi

Vai tu mani dzirdi?

(lodes spindz bet iet gaŗām)

        vējš pāršķiŗ lapu

        telefona grāmatai

        kā palagu pamestai laulības gultai
vēja elpā šūpojas klausules izmisums
apēd čukstus apēd solījumus

        neviens to nepaceļ

        neviens nedzird

 

divus soļus tālāk

drūms vaigs ar aukstu pēdu
nomin bēdu

izdzēš cigaretei silto dzīvību
(no viņa daudz kas atkarājas...)

 
ATGRIESANĀS
PIE DAUGAVAS

Tā sidraboti,
bet ar nopūtu, plūst Daugava.

        Peld prieki, bēdas, raizes,

                vēdergraizes.
Peld bērnības grunduļi

un skaidu kuģīši.

        Šie ūdeņi -

        šī viela šķidrā,

- kuŗas malas, nekad nesadalās -
un savā nemirstībā gadsimtus skalo,
man pienākot izgaro,
atstājot saujā

čupiņu oļu

un melnu muzeju -

tā mana Burtnieku pils.

        Ilga bijusi prom iešana,
ilga atnākšana.
 

DAINA

/gleznotāja/

Šorīt gultā, Ņujorkā,

dzejoju par tevi, Daina,

nostājas man priekšā

četrstūraina aina:

kalna galā govs

ar raibu sānu

zemē meitēns

sarāvies kā māns

acīs piparkūku zvaigznes

mutē sakosts pieneņkāts

otrā gleznā

pie sienas slietā

nav neviena brīva vieta

pēdas, bēdas, galvas virmo

senču ezers riņķī sirmo

trešā − Kisendžers

ar dāmām tērptām

iet uz operu

kā tirgū nopirkt zirgu

ceturtā − kad ēst jau prasās

Daina maina dienai ainu

pazūd virtuvē un grasās

uzvārīt mums svaigu zupu

salej glāzēs vīna sulu

noliek priekšā pilnu bļodu

met mums priekšā jautājumu, šā un tā,

 stāstiet, kas jauns Ņujorkā?

 
LAIKA VIDŪ

Mēs esam iemesti kāda laikmeta vidū

kā sīknauda ar mazu vērtību.

Neviens mums neprasa

ne atļauju, ne padomu.

Kāds skaitļotājs mūs saskaita,

kāds atskaita

un tad iemet atpakaļ izmaiņas straumē.

Pa platu upi peldot

mēģinām sajust savu pašvērtību.

 

JG ilggadējam redaktoram glezniecības jomā, Voldemāram Avenam dažādas mūzas ir stāvējušas klāt turpat vai no bērna kājas. Kopš iesaukšanas Latviešu leģionā un atbrīvošanas no kaŗagūstekņu nometnes „angļu zonā” (kopā ar citiem leģionā iesauktajiem), īpaši cieši viņam piekļaujas tās, kuŗu pārziņā atrodas Dzeja, Glezniecība un Architektūra. Pirmajai publikācijai − īsstāstam Daugavpils laikrakstā Daugavas Vēstnesis (1939), seko dzejdarbi trimdas periodikā (daudzi no tiem Jaunajā Gaitā) un to apkopojumi dzejgrāmatās Caurumi (1968), Avis (1989) un Piezvanīšu parīt (2002). Līdzās dzejošanai vēl sparīgāka rosme „skunstnieka” darbā, piedalīšanās daudzin daudzās gleznu izstādēs, gan ar citiem, gan arī solo. Galvenais maizes darbs (pirms pensionēšanās) − architekts un plānotājs ostu pārvaldē Ņujorkā, kur arī iegūta augstākā izglītība Mākslas studentu līgā (Art Students League) un Kolumbijas (Columbia) Universitātē. (R.E.)

 

 


 

Velta Sniķere

 

KO TU ESI

IESĀKUSI?

Ajanitai

Atmiņu armijas

Maršē pa dzīvojamo telpu.

Nometuši rūsu, vilcieni atmiņu kravām

Iebrauc un turpina braukāt.

Maršē un brauc atmiņas,

Piepildot telpu.

Man gandrīz vietas vairs nebūs

Kur piemesties.

Jo Tu teici: „Atraksti

Par savu dzīvi”

Un es brīnos

Kā tas viss varēja notikt?

Un kādos laikos?

Un vienlaicīgi?

Rakstīšana pati ļoti patīkama:

Kutina smadzenes,

Apliesmo krūšu būri.

Rakstīšanas riteņi

Aizkustina viens otru.

Riteņu riteņi.

Atmiņu armijas, tālbraucēju

Atmiņu vilcieni,

Un ienāk helikopteri

Ar gaisa pastu.

Piepilda arī gaisu.

Vai būs vēl man

Kur piemesties?

 

„Raksti katru dienu

Kaut vienu teikumu,”

Maigi skubini.

Brikšķ un brākšķ ar smailām kurpēm.

Ar smagiem papēžiem

Un kādiem vēl ne daždažādiem apaviem

Atmiņas gāžas iekšā.

Ar un bez durvīm...

Vai paliks vietiņa

Kur man piemesties?

 

 
   

Krievu kaŗaspēkam tuvojoties Rīgai, Velta Sniķere 1944.g. otrā pusē dodas bēgļu gaitās, nonāk Austrijā, pēcāk Anglijā (1946), kur mīt vēl šodien. Dzejdarbi publicēti periodikā (Ceļa Zīmēs, JG, Karogā, Londonas Avīzē, Literatūrā un Mākslā u.c.) un sakopoti krājumos Trīs autori (1950, kopā ar Ojāru Jēgenu un Dzintaru Sodumu), Nemitas minamais (1961), Piesaukšana (1967), Lietus mutes (1999, izlase), Pietuvoties vārdiem (2003). Citējot literatūrzinātnieku Viesturu Vecgrāvi, viņas dzeja sakņojas maģijas un simbolu poētikā, dažkārt tuvinoties sirreālistiskam izteiksmes veidam, taču saglabājot saikni ar dažādu tautu arhētipisko un mītisko pasaules izjūtu un tēlainību. Atdzejas latviski (Rilke, Jelineks, Milošs u.c.) un angliski (Zinaīda Lazda, Gunars Saliņš, Andrejs Eglītis u.c.). Ilggadēja Trimdas PEN kluba Londonas nodaļas prezidente. (R.E.)

 

 


 

Jānis Viesiens

 

 

NO CIKLA

„SADOMAS UN

SACĪŠANAS”

 
*  *  *

Rokā man spalva,

es spalvojos,

spalvojos,

spalva.

Papīram ņemta nevainība,

netīrāks agrāk tīrais,

paglābtas vēl malas, augša un apakša.

Viducī − domas, es domāju,

ka tās ir domas,

taču kļūstu domīgs:

ja nu tās nav domas,

tikai spalvas iegribas,

izdarības, untumi,

nesavaldīta māžošanās...

Nolieku spalvu,

Nespalvojos.

Var arī tā; dzīvot bez spalvas kā noplūkta vista.

 
*  *  *

Neko nevar noslēpt zem saules,

arī to, ko domāji vakar.

Zeme atsedz, atsedz tos kaulus,

apsūdz tos, kas tevi un mani pakar.

Atmet to domu − piemānīt rītu,

esi tas pats vakar un šodien:

tā tik var uziet āderi dziļu,

ja cietumam uzlauž saulpusē sienu.

Var iemīlēt to, kas nāk mums pretī,

noglāstīt to, kas nostājas blakus.

Un lai arī ko priesteris svēta −

esi saprātīgs vienmēr pret traku!.

 
*  *  *

...izrāva cauri laikmetam mūsu laiku

un visus mūs līdzi.

Nelīdzēja atsperšanās

tēvzemē, svešzemē,

kur nu kuŗam.

Te nu mēs esam,

tie cauri izrautie −

caurumā,

kuŗu lāpīt nav laika tam,

kam pašlaik kāja starta bedrītē.

Nav ko gausties par grūtiem laikiem!

 
*  *  *

Nekad nedomāju, ka nodzīvošu svešos cilvēkos,

svešās pilsētās un skaņās.

Nekad nedomāju, ka spēšu gūt samierinātību,

svešuma pensiju un nokalšanu svešā vecuma mājā

(kas var notikt).

Nekad neticēju, ka viss būs tā, kā ir bijis,

un ka varēšu būt tik vienaldzīgs liecinieks

savai dzīvei.

 

Jānis Viesiens (īst. v. Jānis Gulbītis) sarakstījis vairākas lugas, dzejkrājumu Māla bezdelīgas (1968), līdzstrādnieks Brīvībā, Brīvajā Latvijā, JG u.c. trimdas periodiskos izdevumos. Ilgus gadus darbojies Stokholmas Latviešu teātrī (valdes priekšsēdis, aktieris, režisors). 1970. gadu otrā pusē un 1980. gados Radio Brīvā Eiropa latviešu redakcijas ārštata darbinieks. Pēc filozofijas zinātņu kandidāta grāda iegūšanas (Stokholmas U.) strādā par skolotāju. (R.E.)

 

 

Jaunā Gaita