Helēna Gintere

ŠIE TAVI GADI NAV DZĪVOTI PRIEKŠ SEVIS − PIANISTS ARTŪRS OZOLIŅŠ

 

Ar solo koncertu Toronto Glenn Gould studijā Artūrs Ozoliņš atklāj (2006.22.X) Arvīda Purva vadītas Toronto Latviešu koncertapvienības (TLKA) 48. koncertsezonu. TLKA sākums − 1959. gadā, kad Tālivaldis Ķeniņš un Jānis Grulis tikās ar Marisu Vētru, lai pārrunātu, kā saglabāt un veicināt latviešu mūzikas kultūras mantojumu un bagātināt kultūras dzīvi toreiz jauniedzīvotajā pilsētā. Koncertos ir bijuši aicināti visizcilākie latviešu profesionālie mākslinieki no Latvijas, Kanadas, ASV, Meksikas, Čīles, Anglijas, Zviedrijas, Vācijas, Šveices, Austrālijas − tādas starptautiskas zvaigznes kā Inese Galante, Ingus Pētersons, Sonora Vaice, Inga Kalna, Rasma Lielmane, daudzi starptautisku konkursu laureāti, Grammy balvas izvirzītie Pēteris Vasks un KREMERata Baltica koncertmeistars, vijolnieks Sandi Šteinbergs ar RIX kvartetu u.c. TLKA rīkotie aptuveni 200 koncerti ir devuši iespēju katram, kam vien ir zinātkāre, iepazīties ar to, kas notiek latviešu profesionālās mūzikas laukā.

Bēgļu laikā Baltijas jūŗas pilsētā Libekā (Lübeck), Vācijā, dzimušā (1946.7.II) Artūra Ozoliņa pirmā uzstāšanās LTKA rīkotajā koncertā (1963) bija viens no viņa pirmajiem profesionālajiem koncertiem. Pēc bēgļu Lielās izklīšanas ģimene nonāk Argentīnā. Kādā nesenā laikraksta Latvija Amerikā laidienā redzama bērnības fotogrāfija, kur Artūrs 10 gadu vecumā uzstājās savā pirmajā patstāvīgajā klavieŗu priekšnesumu vakarā Buenosairesā. Savu māti, apdāvināto pianisti, Latvijas konservatorijas absolventi un docenti Silviju Ozoliņu-Bertholdi, viņš zaudē sešu gadu vecumā, kam seko nonākšana stingra režīma internātskolā, kur tikai retumis viņam ļauj apciemot vecmāmiņu, arī pianisti. 12 gadu vecumā Artūrs nokļūst Toronto, kur komponists Tālivaldis Ķeniņš drīz vien ievēro zēna izcilās dotības un kļūst par viņa pirmo skolotāju. Paveŗas durvis uz Konservatoriju un jau 14 gadu vecumā (1961) iesākas koncertpianista karjera, kad viņu aicina par solistu spēlēt kopā ar Toronto Simfonisko orķestri (TSO). Seko stipendijas, konkursi, mācības Ņujorkā, kur viņš beidz slaveno Mannes mūzikas skolu (The David Mannes Music School) ar labākajām atzīmēm šīs skolas vēsturē, mācības Parīzē un pēdējos 45 gados koncertdarbība uz pasaules ievērojamākām skatuvēm − Ņujorkā, Sidnejā, Parīzē, Berlīnē, Stokholmā, Londonā, Oslo, Madridē un vēl daudzās citās vietās, protams, bieži vien arī Latvijā.

1980. gadā viņš saņem Džuno balvu (Juneau Award) par labāko klasiskās mūzikas skaņuplates ieskaņojumu Kanadā. Ozoliņa repertuārā ir 35 klavierkoncerti, to starpā latviešu komponistu Jāņa Mediņa, Lūcijas Garūtas, Jāņa Kalniņa, Tālivalža Ķeniņa. Ar TSO vien ir bijušas vairāk nekā 50 uzstāšanās. Ļoti tuvs viņam ir Sergejs Rachmaņinovs, kuŗa 60 skaņdarbus Ozoliņš iekļāvis savā repertuārā. 2001. un 2002. gads Kanadas pilsētā Hamiltonā daudziem paliks atmiņā ar līdz šim nepārspētu mūzikas maratonu − divu vakaru secībā Ozoliņš atskaņo visus četrus Rachmaņinova klavierkoncertus [Akadēmiskā orķestŗa pavadībā; diriģents Brots (Boris Brott)] un piedevām solo Variācijas par Paganīni tēmu.

Žurnāls The New Yorker sumina Artūru Ozoliņu kā vienu no mūslaiku visizcilākajiem klavierspēles virtuoziem, bet vienu no vislielākajiem slavinājumiem Arturs saņem (1987) no Ņujorkas mūzikas kritiķa T. Diksona (Dickson) par platē ieskaņoto Rachmaņinova 1. Klavierkoncertu: Esmu noklausījies praktiski visus līdz šim iespēlētos šī darba izpildījumus un nonācis pie atziņas, ka vienīgi paša komponista Rachmaņinova izpildījums 1940. gadā un Bīrona Jana 1958. gada sniegums sasniedza, bet nepārspēj Ozoliņa ārkārtīgi dramatisko un poētisko darba potenciāla atklāsmi. Ozoliņš ir 10 reizes aicināts koncertēt Sv. Lorenča Mākslas centrā (St. Lawrence Centre for the Arts), kur Music Toronto jau vairāk nekā 30 gadus organizē gadskārtējos „Slaveno pianistu” izlases sērijas koncertus.

Koncertu repertuārā Ozoliņš vienmēr cenšas iekļaut arī kādu latviešu komponistu darbu. Viņš bieži uzstājas Latvijā − gan „Zvaigžņu festivālā” Liepājā ar simfonisko orķestri Imanta Rešņa vadībā, gan ar Lattvijas Nacionālo Simfonisko orķestri (LNSO) (ieskaitot reizi, kad to vada slavenais Vīnes diriģents Marcello Viotti). Lūcijas Garūtas simtgades atcerē Ozoliņš atskaņo viņas klavierkoncertu, bet 2006.9.XII Volfganga Dārziņa simtgades atceres koncertā − Dārziņa 2. Klavierkoncertu (kopā ar LNSO).

Vairākkārt pianists ir uzstājies kopā ar vijolnieci Rasmu Lielmani un čellistu Ivaru Bezprozvanovu − gan Toronto LTKA ietvaros, gan Vāgnera zālē Rīgā, piedalījies daudzu trimdas dziesmu svētku simfoniskos un kamermūzikas koncertos. Var piebilst, ka jau kā studentu Mannes mūzikas skolā viņu aicina koncertēt kopā ar redzamākajiem kamermūziķiem Ņujorkā un Londonā. 11 gadus Ozoliņš spēlē trio Hidy-Ozoliņš-Tsutsumi (1973-1984), kā arī Kanadas slavenajā Orfordas stīgu kvartetā (Orford String Quartet).

Blakus plašajai koncertdarbībai, Ozoliņš ir iecienīts pedagogs − strādā (kopš 1985) ar jaunajiem pianistiem Starptautisko latviešu jauno mūziķu vasaras nometnēs Orfordā, arī Latvijā. Savās meistarklasēs viņš ir apmācījis topošos pianistus no Latvijas un Kanadas, piemēram, pianisti Ingrīdu Dakteri-Duhanovsku, kuŗa vēlāk saraksta grāmatu Mūzikas maigais spēks (2002) par Artūra Ozoliņa dzīvi un muzikālo devumu. Latvijas Mūzikas Akadēmijas diplomantes Dzintra Erliha (2005) un Liene Kalnciema (2006) spēj apmeklēt Ozoliņa meistarklasi, pateicoties pianistes Martas Tūteres Piemiņas fonda stipendijām.

Pats Ozoliņš citu apbalvojumu vidū saņem PBLA Trimdas balvu mūzikā (1995), Lielo mūzikas balvu (2003) un TZO.

Ozoliņa repertuārā labu ieskatu dod jau sākumā minētais koncerts Glenn Gould zālē, Toronto (2006.22.X) − ieskaņā Tālivalža Ķeniņa Andante con Variazione (1961), ko komponists veltījis savam iemīļotajam skolniekam Artūram, Volfganga Amadeusa Mocarta Rondo D maj. (par godu Mocarta 250. jubilejai), kam seko franču impresionista Ravela (Maurice Ravel) Sonatine, Pavane pour une Infante defunte (Pavane mirušajai princesei) un La Valse; Šopēna (Frederic Chopin) Romance (no otrās daļas, Largetto, E minora klavierkoncerta Nr. 1, op. 11) un Etīde; Villa Loboša (Lobos) Polichinel, kā arī Volfganga Dārziņa 2. Klavierkoncerts (Andante, Tēma ar variācijām un Finale.Vivace), kas bija pirmatskaņojums Ziemeļamerikā. Pēdējie gabali atskaņoti kopā ar Veru Leinvēberi (dzimusi Latvijā, studējusi Dānijā un Toronto Karaliskajā konservatorijā, koncertējusi Kanadā, ASV, ieskaitot Ņujorkas Carnegie Recital Hall un Town Hall, skaņuplatē iespēlējusi J. Vītola Variācijas par Ej saulīte drīz pie Dieva un Tālivalža Ķeniņa 7. Sonāti klavierēm).

Dārziņa 2. Klavierkoncertā bija intriģējoši vērot pianistes Veras Leinvēberes aristokrātisko stāju un žestus, un tikpat intriģējoši bija klausīties koncerta lasījumu − sākumā nedaudz atturīgu, bet intelektuāli skaidru, emocionālu akcentu caurstrāvotu. Raksturojot Artura Ozoliņa muzicēšanu, jāmin viņa apbrīnojamā smalkjūtība un nepretenciozitāte. Klavierkoncerta gaitā, savijoties abām klavierēm, vienlīdz spēcīgi tika pausts gan pirmās daļas trauksmaini saviļņojošais spēks, gan glezni un filigrāni atveidotās otrās daļas melodisko līniju variācijas un to ritmiskās struktūras, kuŗās bija sadzirdami tautisko deju elementi. Solista kadence koncerta finālā Vivace daļā kļuva par vienu no muzikāli dziļākajiem un saistošākajiem mirkļiem. Virtuozās mūzikas attīstībai skrejošām intonācijām cauri abām klavierēm un spriegiem ritmiskās metrikas posmiem sekoja visa klavierkoncerta draāmatiskais rezumējums dubultoktāvu izkārtojumā. Un fināls acīm redzot atplauka īsti azartiskā spēlēt priekā − vienkārši lieliski!

 

Par Helēnu Ginteri skat. JG246:31.