Jaunā Gaita nr. 248. marts 2007

Ziņas un neziņas no tīkliem un tīmekļiem

 

 

EKONOMISTA ULDA OŠA UZSKATI

 

Vai Sveiks kopas ekonomistiem nebūtu kas piebilstams pie Ulda Oša domām par Latvijas tautsaimniecību? LETA ziņās (2006.19.XI) ir minēts viņa referāts „Latvijas ekonomiskās un sociālās attīstības modelis nav ilgstoši dzīvotspējīgs.” Viņš iesaka valdībai iejaukties valsts saimniecībā reģionālas attīstības labad. Un vēl viens jautājums speciālistiem − vai vispār iespējams panākt ilgtermiņa saimniecisku attīstību, paļaujoties tikai uz brīvā tirgus pašplūsmas? Pievienoju minēto LETAs ziņu par Dr. Oša viedokli:

Pašreizējais Latvijas ekonomiskās un sociālās attīstības modelis nav ilgstoši dzīvotspējīgs un neatbilst Nacionālā attīstības plāna filozofijai un nostādnēm, uzskata ekonomikas speciālists, profesors Uldis Osis. Ekonomistu apvienība 2010 informēja, ka profesors, uzstājoties ar lekciju par ekonomikas attīstību un tendencēm laikā no 2001. gada līdz 2005. gadam un sniedzot inflācijas, darbaspēka emigrācijas un citu problēmu analīzi, minēja, ka Latvijas ekonomiskā attīstība ir ekstensīva un balstīta uz tradicionālām nozarēm. Tradicionālās nozares nodrošina mērenu ekonomikas stabilitāti, bet tālākās izaugsmes iespējas ir ierobežotas, sacīja Osis. Lekcijas laikā, kas notika Spīdolas Gada balvas pasniegšanas ceremonijā, Osis minēja vairākus ieteikumus jaunajai valdībai un Saeimai. Profesors uzskata, ka valdības politikas fokusu no īstermiņa un vidējā termiņa risinājumiem būtu nepieciešams virzīt uz ilgtermiņa mērķu sasniegšanu, atbilstoši Latvijas izaugsmes modelim un Nacionālās attīstības plānam. Ekonomista skatījumā, būtu jāveic arī radikāla izglītības un zinātnes sfēras reforma, veicinot tirgus attiecību un konkurences mehānismu ieviešanu, izglītības iestāžu konsolidāciju, šajā jomā būtiski palielinot investīcijas. Viņaprāt, jāizstrādā radikāla administratīvi teritoriālā reforma, kas jāīsteno, pieņemot pašreizējos plānošanas reģionus par reģionālās attīstības galvenajiem virzītājspēkiem. Turklāt jāapvieno uzņēmējdarbības valsts atbalsta sistēmas, pauda ekonomikas speciālists.

Aija Veldre Beldavs, Blūmingtonā, Indianas štatā <beldavsa@indiana.edu>

 

 

 

Par reģionālo attīstību pilnīgi piekrītu. Rīga jau uzpūtusies kā burbulis un, lai uzpūstu vēl lielāku, naski ved iekšā svešu darbaspēku. Es Oša vietā ietu vēl tālāk − ierosinātu pārcelt galvaspilsētu uz Madonu ar visiem ministriem un Saeimas deputātiem, tāpat augstskolas, kas nav saistītas ar rūpniecību. Un visas jaunceltnes no Rīgas − arī uz Madonu vai vismaz Pļaviņām. Tas ir pats Latvijas vidus. Lai tad Rīga kļūst par otru Honkongu, bet Latvija lai turpina attīstīties tur, kur viņai jāattīstās.

Ausma Ābele, Aiviekstē <aabele@sveiks.lv>

 

 

Uldis Osis, būdams profesora Juronkuļa (Georga J. Vīksniņa) māceklis, rūgtās realitātes spiests, ir konstatējis, ka 15 gadus pēc šoka terapijas piemērošanas Latvijas saimniecībai vēl arvien pastāv tādas problēmas valsts saimniecībā kā chroniska inflācija un darba spēka emigrācija, ko nespēj atsvērt ne ES dotācijas, ne darba spēka imports. Un nu beidzot esot pienācis īstais laiks pieņemt pašreizējos plānošanas reģionus par reģionālās attīstības galvenajiem virzītājspēkiem un konsolidēt uzņēmējdarbības valsts atbalsta sistēma. No savas puses es tikai piemetināšu, ka visi profesora Juronkuļa amerikāniskā neokonservatīvisma ideoloģijas mācekļi Latvijā nepanāks neko vairāk par apjomīgu purva garainīšu savairošanos, iekams mēs, sveikotāji, paši nebūsim katrs savos vārdos uzrakstījis vienu vienīgu īsu, sakarīgu vēstulīti, lai mudinātu savus totalitārisma sekas vēl arvien nepārdzīvojušos līdztautiešus saprast tadu lietu kā reprezentatīvās demokrātijas pamatojumu LR Valsts Satversmē noteiktajā reģionālās reprezentācijas principā. Katram no mums pienākas prasīt šo principu nostiprināt un nosargāt, LR Vēlēšanu Likumā ierakstot noteikumu, ka atsevišķu reģionu tautas deputātu vēlēšanu sarakstos drīkst kandidēt tikai atsevišķi deputātu kandidāti, ar vārdu sakot, katrs kandidāts tikai vienā vienīgā reģiona sarakstā, nevis kā tagad, kad partijām ir atļauts vienus un tos pašus kandidātus salikt vairāk nekā vienā reģiona sarakstā vienās un tais pašās vēlēšanās.

Juris Žagariņš, Massačuzetsā <juris.zagarins@gmail.com>

 

 

Ausma min, ka Oša vietā ietu vēl tālāk − ierosinātu pārcelt galvaspilsētu uz Madonu. Iznāk, ka ES un Latvijas valsts subsidē Rīgas izaugsmi. Tiešām ir iestādes, kuŗas var pārcelt citur. Piemēram, Igaunijā izglītības iestādes koncentrētas Tērbatā [Tartu]. Es atbalstu valsts iestāžu pārvietošanu uz mazākām pilsētām (ne jau tieši uz laukiem) vairāku iemeslu dēļ: 1) Rīga ir pārpildīta un izmaksās arvien dārgāk ar jauniem tiltiem, ceļiem un visu citu. Tā ir liela starpība no laika pirms I Pasaules kaŗa, kad Rīga izveda daudz no saražotā un daudz pelnīja. Tagad Rīga par daudz dzīvo no valsts naudas. 2) ES vēlas naudu dalīt pa apgabaliem. Tiem jābūt saimnieciski stiprākiem. Kad tas kļūs skaidrāks, tad varbūt arī beigsies centieni veidot tādus kā mikroreģionus Liepājā un Ventspilī, pārējo Kurzemi aizmirstot. 3) Mazpilsētām jābūt pietiekami lielām, lai pievilktu privātos ieguldījumus. Padomju laika ražotāju pilsētiņās (piemēram, Ogrē) šī bāze ir nepietiekami maza. Ne jau visi vēlas un var strādāt vienā fabrikā. Visu labāko –

Gundars Ķeniņš-Kings <kingga@plu.edu>

 

 

Gundar, Madona nav lauki. Un tik skaists, visiem saprotams nosaukums! Arī ainavas skaistas, un kur tad vēl Gaiziņa klātbūtne. Latvijai pa vidu un kaimiņu robežas nav tālu, ja vispār Latvijā par tālumu var runāt. Ar tādām iespējām, ko tagad dod ES, varētu brīnišķīgu valstiska mēroga sporta, kultūras un atpūtas centru uzbūvēt. Rīgai ir jāizvēlas − vai nu ražošana un tranzīts, vai kultūra un izglītība, pārceļot rūpniecību ārpus Rīgas. Uz abiem zirgiem jau tagad nevar pajāt, sastrēgumos taču cilvēki zaudē šausmīgi daudz dārgā laika.

Ausma

 

 

Man nekas nav pret Madonu, Cēsīm vai Valmieru. No šīm trim tikai Valmiera pašreiz var attīstīt rūpniecību. Tomēr visos gadījumos jāņem vērā optimālais saimnieciskais profils. Ja arī lauksaimniecība nākotnē nodarbinās arvien mazāk cilvēku, loģiska attīstība apgabalos jāsāk ar lauksaimniecības patēriņu, produktu pārstrādi un to piegādi tirgos. Par to domājot, man nāk prātā brīnišķīgais un skaistais Tilamukas piensaimnieku apriņķis Oregonas štata ziemeļrietumos un intensīvās lauksaimniecības Vašingtonas štata ziemeļrietumos. Tilamukas piensaimnieki ir izveidojuši savu pienotavu un sierotavu tīklu, kā arī veiklu un zinīgu kooperatīvu pārdošanai, kur liela vērība pievērsta patērētāju vēlmēm (mūsu ģimenē parasti tiek pirkti Tilamukas piena produkti; tie nav lētākie, bet − garšīgākie). Šie saimnieciskie pamati pieļauj uz vietas paturēt daļu no jaunās paaudzes, bet citus sagatavot darbiem Sietlā un tās tuvumā (Sietla jau sen ir pārpildīta, un tur ražotājiem nav vietas; visi lielie ražotāji atrodas apmēram stundas autobrauciena attāluma no lielpilsētas centra), kur mazpilsētas zied un zaļo. Visu labāko,

Gundars

 

 

Gundar, tiem lielajiem Amerikas apjūsmotājiem, protams, nav nācies nogaršot ne Lazdonas (atrodas blakus Madonai), ne Cesvaines piensaimnieku (ap 20 km no Madonas) produkciju. Lec uz augšu un jūsmo par svešām zemēm, kaut gan pašu tēvzemē tas pats ir labāks jau tagad, un nākotnē būs vēl labāks. Mans vīrs Oļģerts visu laiku cīnījās par to, ka vismaz trimdas laikrakstiem Latvija jāparāda vispusīgāk, ne tikai no kultūras puses. Palika nesaprasts... Bet laikam jau − kāds pieprasījums, tāds arī piedāvājums. Ārpusē dzīvojošie jūtas labāk, sameklējot kādu nesmukumu par Latviju, lai vairāk attaisnotu neatgriešanos dzimtenē.

Ausma

 

 

Ausma! Runājot par tiem Tevis pieminētiem nesmukumiem, man kā vislielākais nesmukums uzkrīt, ka Tu pati gadiem ilgi atsakies uzņemties pilsonisko pašatbildību nostiprināt un nosargāt reprezentatīvās demokrātijas pamatlikumu, kā tas jau kopš Latvijas Republikas dibināšanas ierakstīts Latvijas Republikas Satversmē.

Juris

 

 

Redzi, Juri, mans vīrs Oļģerts, pats būdams ārtautietis, kas atgriezās uz dzīvi Latvijā, saprata, kur ārtautiešiem ir robi zināšanās par Latvijas šodienu.

Mani tas daudz neuztrauc − ja negrib zināt, lai nezina, tikai reizēm kaitina tās visgudrības no aizjūras puses, kas neiet kopā ar īstenību.

Ausma

 

 

Atļauj iebilst, Ausma! Var jau būt, ka kāds tā domā, taču no savas puses apgalvošu, ka Latvijas nesmukumi mums vairāk sāp, nekā jebkas cits pasaulē notiekošais. Jo mums tā ir „mūsu Latvija” − augstākā vērtība šai saulē, par kuŗas dzīvību ir domāts un drebēts viss aizgājušais mūžs. Piekrītu, ka būtu vairāk jāmeklē labais, bet nesmukumi jau paši duras acīs un ausīs... Tādēļ!

Richards Spuris <rikards37@sbcglobal.net>

 

 

Rič! Tu esi tāds „baltais zvirbulis”, negribu teikt, ka visu bijušo trimdinieku lokā, bet vienas daļas gan. Jā, bet kāpēc tomēr tāda plaisa starp Taviem sapņiem un uzdrošināšanos?

Ausma

 

 

Ausma, pirmkārt, nebūs taisnība, ka esmu kāds „baltais zvirbulis”, jo tad trimda nebūtu sasniegusi visu to, ar ko šodien varam lepoties. Un par diviem vārdiem Tavā jautājumā − par „sapņiem” un „uzdrošināšanos”: dzīves norises ir pierādījušas, ka mani sapņi bieži ir krietni tuvāki realitātei, nekā citiem pati realitāte. Ja 1967. gadā pēc Latvijas apmeklējuma manu pārliecību, ka Sarkanā tirānija sabruks tāpat kā daudzas citas pirms tās, apzīmēja par sapni, tad man bija grūti to apstrīdēt. Pati dzīve pierādīja, ka manas domas nebija tikai sapnis. „Uzdrošināšanos” Tu attiecini uz manu nespēju jau šodien būt atpakaļ tēvzemē, ko uzskatu par trimdas pienākumu. Domāju, ka Tev gan, jo sevišķi kā padomju laika pārdzīvotājai, vajadzētu atzīt − ne visu ko cilvēks grib vai vēlas, viņam lemts piepildīt vai sasniegt. Vai tiešām Tev dzīvē vienmēr bija iespējams darīt un sasniegt visu ko vēlējies, ja tas nesaskanēja ar Tavu līdzcilvēku vēlmēm, mērķiem un vajadzībām? Ir taču tādas vērtības kā pienākums un atbildība pret saviem līdzcilvēkiem, jo sevišķi nākošo paaudzi. Esmu pārliecināts, ka šīs divas vērtības bija tās, kuŗas veidoja trimdas sabiedrības panākumu pamatus. Šīs divas vērtības man kā indivīdam kavē piepildīt personīgās vēlmes. Ar „uzdrošināšanos” tam nav nekāda sakara.

Ričs.

 

 

Padomju laikā mums bija tāds izteiciens: Vecākiem jāuztur bērni līdz 60 gadu vecumam. Tam bija savs iemesls − veči nelaida jaunos pie teikšanas, jaunajiem nebija viegli tikt labāk apmaksātos amatos. Tagad ir otrādi − jaunie nolikuši pie vietas večus. Zinu ASV kādu latvieti, kuŗš bieži vien sauc palīgā policistus, kad bērni un mazbērni (narkomāni) pārāk nodara pāri. Latvijā viņš nav bijis, jo te, lūk, ejot briesmīgi...

Ausma

 

 

Publikāciju sagatavoja Juris Žagariņš

JG redaktors Juris Žagariņš ar dzīvesbiedri Robinu kādā Andalūzijas muižā, Spānijā (2006).