Jaunā Gaita nr. 248. marts 2007

BEZ GODA STĀJAS CILVĒKS IZDĒDĒ...

Jānis Mauliņš. Vilkaču sila līdumnieks. Rīgā: Annele, 2005. 302 lpp.

 

Tiem, kas lasījuši Jēkaba Janševska romānu Mežvidus ļaudis vai Aleksandra Grīna Zemes atjaunotājus, Mauliņa grāmata būs kā medusmaize. Tā ir par kaŗiem un mēri, par izmirušām mājām un vilkačiem, robinsoniāde par līdumniekiem mežu dziļumos, par dzīvi lauku sētās 16. gs. beigās un 17. gs. Vidzemē. Par ļaudīm, kuŗi dzīvo ar goda stāju un nodod to tālāk nākošajām paaudzēm.

Romānam interesantumu piedod autora ievads un beigu vārdi kā atsevišķas nodaļas. Mauliņš romānu iesāk ar 16. un 17. gs. vēsturisko notikumu apskati Baltijas telpā, galvenokārt izceļot notikumus Vidzemē, bet beigās atrodam atskatu par romānā attēloto laika posmu, par to, ko tā sauktie „zviedru laiki” devuši latvju tautai gājumā cauri vēsturei līdz pat mūsu laikiem.

Rakstniekam ir sevišķas simpātijas, varētu pat teikt mīlestība, pret tiem mūsu tautas ļaudīm un paaudzēm, kuŗas gadu gājumos ir diženi turējušās pie savas goda stājas. Romānu var uzlūkot kā tādu augstu dziesmu tiem ļaudīm, kuŗi turējuši šo goda stāju no paaudzes paaudzē. Itin bieži lietotas tādas vārdkopas kā: dārgāks par sudrabu ir gods, (..) vaļīgi turēts cilvēks aizmirst godu, (..) tikušam darbs dara prieku u.c. Rakstnieka uzskatā goda stāja ir nepieciešama tautas izdzīvošanai.

Autors savas domas ilustrē ar stāstu par vājinieces Gaiķu Līzes bandubērnu un kādreizējo lielļaužu atvasi Teni un viņa sievu, Ķeveru saimieka meitu Sauci, viņu līdumnieku gaitām (pirmā daļā − „Sentēvu gara spēks”) un viņu ģimenes gaitām (otrā daļā – „Vilkaču iznākšana”). Interesanti lasīt par ļoti sīki aprakstīto līdumnieku ēku celšanu, lauku darbiem, dažādajiem godiem un svētkiem. Darbā lietoti daudzi neierasti senvārdi − rauknis, šķeists, jārības, aumaļ, blēblēveŗi, kurenis udc. Rakstnieks tik tiešām ir piestrādājis, lai parādītu, kā ļaudis tajos laikos dzīvoja, strādāja un priecājās. Romāna darbībā pielietoti daudzi piemērotu tautasdziesmu teksti − par Dievu, par velnu, par darbu, par naudu, par budēļiem, par puišiem un meitām un par to, ko viņi darījuši, kā jau jaunībā, pārpilni ar hormoniem.

Jāņa Mauliņa (1933) rakstnieka karjera sākusies 1960. gadu otrā pusē, bet īpaši pēc romāna Kājāmgājējs publicēšanas žurnālā Karogs (1974). Seko liels pulks citu darbu. Daudzi, līdzīgi aplūkotajai grāmatai, ir ar vēsturisku novirzi. Taču laikam jau tā pati goda stāja un lielļaužu gars būs bijuši vainīgi par to, ka jau 1975. gadā Mauliņu bargi norāj toreizējie Padomju Latvijas literatūras vagari Arvīds Drīzulis un Aivars Goris par nepadomisku rakstīšanu (skat. Rolfa Ekmaņa Latvian Literature under the Soviets:1940-1975, 1978:305). Neraugoties uz strostēšanu, Mauliņa darbi turpina parādīties drukā un vismaz viens no tiem ir filmēts (Vilkatis Toms) (skat. Interneta Kurbijkurne forums, 2005).

 

 

Ivars Antēns

 

 

Ivars Antēns, līdz pat aiziešanai pensijā (2005), ilgus gadus strādā ASV Vides aizsardzības aģentūras starptautisko attiecību birojā. Viņa Reģionālais galvenais priekšnieks − pašreizējais Lietuvas valsts prezidents Valdas Adamkus, no kuŗa joprojām saņemot Ziemsvētku kartiņas. Ivars aktīvi piedalās Čikāgas Latviešu literārā pulciņā.