Jaunā Gaita nr. 248. marts 2007

REALITĀTE DZEJĀ

Marta Landmane. Vēl vilni vel. Rīgā: Elpa-2, 2006. 157 lpp.

 

Pirms Anglijā dzīvojošās rakstnieces ceturtā dzejoļu krājuma Vēl vilni vel, kas laists klajā ar Anglijas Latviešu izglītības fonda atbalstu, iznāk Pretstati (1985), Vate ausīs (1997; PBLA Kultūras fonda atzinības raksts) un Krustām šķērsām (2002; PBLA Kultūras fonda Goda diploms).

Martas Landmanes šķietami viegli rindotie vārdi un vārsmas dzejas mīļotājiem sagādā daudz jauku brīžu. Skaidrā, skaistā valodā pausti pārdzīvojumi ir ne tikai dzejnieces, bet arī mūsu visu pārdzīvojumi.

Vārdi dzejniecei nedod miera kamēr nav izteikti. Dzejkrājuma Krustām šķērsām ievaddzejolī „Dzejai” teikts: Nezinu, / no kurienes tu nāc, / kurp aizej, bet, ja izdodas salikt vārdus kā sirds kāro, rodas liela atvieglojuma sajūta. Vēl vilni vel ievaddzejolī dzejniece saka, ka spēlējoties ar vārdiem kā bērns ar klucīšiem: Pie vārda lieku vārdu, / raugu salikt dzeju.

Apcerei liekot virsrakstu „Realitāte dzejā”, gribējās izcelt dzejnieces vēlmi rakstīt tā, lai valoda būtu tīra un saprotama kā mūsu senčiem, ko bērna prāts un gājputni saprot. Dzejniece palikusi uzticīga tautasdziesmu vienkāršībai un skaidrībai. Reāli uztveŗamie priekšstati ir kā aizkars, aiz kuŗa viļņo dziļi pārdzīvojumi: par zaudēto dzimteni, dzīvi svešumā (īpaši savdabīgajā anglo-sakšu vidē), vientulību, cilvēku savstarpējām attiecībām, mūža beigu cēlienu.

Iepriekšējās grāmatas nobeigumā, dzejolī „Nenosalsti”, dzejniece saka: Šie gadi ir nomoda gadi. / Joku spēle, ne drāma / nu dzīve šķiet... / Droši, bez baiļu / lūkojos ziemai sejā. Tas raksturīgi arī šim krājumam. Pārdzīvojumu vilnis veļas pēc viļņa. Netrūkst svaigu noskaņu un jaunu domu, nodzirkst humors, pavīd ironija, nozibsnī spīts.

Dzejoļi sakārtoti astoņās tematiski atšķirīgās nodaļās, ko caurvij kopīgi akordi: tuvums dabai, svešā vide, vientulība, skumīgums. Pirmā nodaļā „Ko Tu meklē?” dzejniece taujā pēc atbildēm pašai par sevi, savu būtību, par dzīves jēgu. Garu grauž pelēkā ikdiena, bet prāts spītīgi spurojas pretī: Prāts ar sirdi / uz nažiem, / cērt robus. Dzejniece sevi meklē joņiem debesīs / joņiem peklē / pavasara plūdos / vasaras svelmē / rudens trūdos // ziemas putenī / lāmas ūdenī / jūras dzelmē. (10. lpp.).

Otrā nodaļā „Atskatos” Landmani joprojām tirda iesakņošanās problēma svešā vidē. Mazāk skaudra nekā iepriekšējos krājumos, bet arvien vēl gribas salīdzināt bijušo ar esošo. Katra Karalienes iela, / kuŗā mani soļi klaudz, / atkāpjas Lielā ielā: / Liepājā? / Jelgavā? / Bauskā? (46). Sāp sava divvalodu bērna liktenis, kas mīt mājā, kuŗai jumta vietā vāks.

Trešā nodaļā „Ja Tu nebūtu” ir dzejoļi par cilvēkiem, kas dzīvo atšķirīgās garīgās pasaulēs. Par savstarpējām attiecībām, kas nekad nav kļuvušas tuvas. Par ziemas kupenām raudu, / ko kopīgi neizbridām, / par vasaras magonēm raudu, / ko vainagā neievijām (63).

Ceturtā nodaļā „Nezināmais” (Dieva personificējums) ir dzejoļi par cilvēka vientulību dzīves novakarē, kad jāpietiek ar sveša palīdzību. Vai dārgie gadi tie, / kas varbūt vēl ir doti, / ar roku cita plaukstā, / kas cieta ir un auksta, / ...būs jānoiet? (71). Skumīgā tēma par dzīves novakari turpinās nodaļā „Vai bij laba dzīvošana, / Dziesmas tinu kamolā?”.

Nodaļā „Mēness grieži” lasām reālus, asprātīgus un arī ironiskus tēlojumus par gadalaikiem un ar tiem saistītiem notikumiem. Tie atspoguļo šo laiku pilsētas dzīves realitāti. Riteņu bazūnes / koku žāvas / strazdu soprāni / meža dūju bass... vēstī par pavasari (93). Vai arī: Iedauzītā / dzimtenes māla podā / svešā silā plūktas / vizbulītes (95). Oriģināls ir dzejolis par autoceļa malā dzimušo pavasari: ...bērniņš trūcīgs, bet sīksts. / Pie spēkratu rūcošās rīboņas pieradis / ...Reti smaida. / ...agri sāk staigāt; / pienenes dēsta uz uzbēruma ... (96).

Dzejniece priecājas par rudens vējiem, kas iet pastniekos, met kūleņus, siltām rokām noglāsta pēdējos ziedus. Dzīvojieties! / Dzīvojieties! − viņa izsaucas (107). Landmane dzejo par mākoņu lāčiem debesīs, par šo laiku Ziemsvētkiem. Septiņas lakoniskas rindas veltītas gada laiku ritējumam: Sniega kupena / bērza bārbala / magones malduguns / vīstoša vainaga elpa / ābola kūlenis rasainā kūlā / apses nopūta, lapa kad atvadās (117). Dzejnieces gaišais optimisms pavīd nodaļas pēdējā dzejolī par dienām, par nedienām, minot, ko glabāt, ko atdot vējam.

Priekšpēdējā nodaļā „Dūja aizlido” iekļauti dzejoļi par divu cilvēku irstošām attiecībām: Oktobŗa mēļās debesīs / divas bēdām piekrautas / mākoņu laivas / katra uz savu pusi iras... / Jāšķiras! (123).

Pēdējā nodaļa „Saule kalna galā” piesātināta ar ironiju un smeldzi par vecumu. Kukažiņai ... uz balkona / spainī trīs magones zied, / tavam Jāņu vainagam zied (139). Citur: Paskatos spogulī, / pasmīnu, piemiedzu aci, / iztaisnoju muguru ... / dejoju tango (147).

Dzejoļi uzrakstīti īsās, lakoniskās rindās, raitā ritmā. Tos īpaši pievilcīgus dara daudzās alliterācijas un skaidrā izteiksme, neparastās vārdu gleznas. Tumsa ar joni / ietriecas logā, / gandrīz izsita rūtis (42); Rudens nakts / tukšā zīles čaumalā / miega zāles jauc (108); Vilnis vilni ieaijā. / Putas čalo, / putas čukst (148).

Vēl vilni vel ir garīgi bagāta mūža novakares dzeja, ko gribas lasīt un pārlasīt. Tajā nav ne jausmas no garīga apsīkuma. Dzejniecei atvilktnē krājoties dzejoļi nākamajam krājumam. Gaidīsim!

Dzejgrāmata ir brošēta, tai pelēks, vienkāršs Līgas Dapkūnas vāks. Iespiesta Endzelīna ortogrāfijā, lespiedumkļūdu nav.

 

Dzidra Purmale

 

Dzidra Purmale raksta JG par literatūru un kultūras jautājumiem vispār kopš 1982. gada.