Jaunā Gaita nr. 248. marts 2007

VĒRTĪGS PIENESUMS NOVADPĒTNIECĪBĀ

Suitu identitāte. Red. Janīna Kursīte. Rīgā: LU Akadēmiskais apgāds, 2005. 174 lpp.

 

Grāmatā iekļautie Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātes pedagogu un studentu, Vēstures un filozofijas fakultātes studentu, Filozofijas un socioloģijas institūta un Latvijas Kultūras akadēmijas pedagogu un studentu raksti iznāk LZA akadēmiķes un LU profesores Janīnas Kursītes redakcijā. Tie radušies pēc rakstu autoru ekspedīcijas (2002-2004) uz suitu apdzīvoto Kurzemes novadu, lai pētītu viņu sociālo stratifikāciju, identitāti, novada vēsturi etc.

Daudzi no lasītājiem būs dzirdējuši dziedam suitu sievu etnogrāfisko ansambli, bet cik no mums zina, kas ir suiti un kā viņi atšķiŗas no pārējiem Kurzemes latviešiem? Šis savdabīgais novads, kuŗā ietilpst Alsunga, Jūrkalne un vairākas mazāk apdzīvotas vietas, sācis izveidoties jau 17. gs., kad lielu zemes platību īpašnieks, vācietis fon Šverins, salaulājas ar poļu muižnieci, pāriet sievas katoļu ticībā un pievērš tai visa viņam piederošā novada ļaudis. Tā rodas no apkārtējās luterāniskās Kurzemes izolēts suitu katolisks novads, ko piedevām ļoti iespaidojis pagāniskais mantojums no pirmskristiānisma laikiem.

Ekspedīcijas dalībnieki pēta visu, kas saistīts ne tikai ar suitu mūsdienu dzīves norisēm, bet arī ar pagātni, piemēram, senlatviešu dižciltīgajiem Kurzemē. Par savu novadu un saviem senčiem suiti izjūt dziļu lepnumu. Novada iedzīvotājus suiti paši iedala dižajos, krēpainajos un maģos, bet diemžēl nekur grāmatā nav atrodami šo terminu izskaidrojumi.

Nodaļā par suitu sakrālo ainavu apskatīta atsevišķu dabas elementu saistība ar dievības pazīmēm un to iespaids uz cilvēkiem, kas dzīvo šo svēto akmeņu, koku, kalnu un ūdeņu tuvumā. Alsungiešu stāsti, viņu atstāstītās teikas un leģendas parāda, kā šie sakrālie elementi radušies, arī kā radušās kultūrzīmes Alsungas novadā, galvenokārt aizsargzīmes uz ēkām un darba rīkiem.

Izskaidrota šo zīmju maģiskā iedarbība.

Plaša nodaļa veltīta Alsungas sieviešu tautastērpiem − ikdienas, ceremoniju un svētdienas tērpiem, kreklu, brunču un ņieburu konstrukcijām, arī izšuvumu sīkākām detaļām. Tērpu košums redzams skaistās krāsu fotogrāfijās.

Alsungas dažādiem sociāliem līmeņiem piederošie cilvēki, īpaši tie ar gaŗāku dzīves pieredzi, ir galvenie stāstītāji. Cita vidū uzzinām, kā viņi ieauguši savas vides folklorā un kā tā iespaido viņu ikdienas dzīvi un pasaules redzējumu. Tie ir stāsti ne tikai par indivīdu dzīvi un pieredzi, bet arī par vidi, kuŗā tie dzīvo, par kaimiņiem, par pagastu, par visu Alsungas novadu. Viņu stāstījumu pieraksti atspoguļo novada valodas īpatnības, piemēram, vārdi ar norautām galotnēm. Dzīvesstāsti ilustrēti ar intervēto cilvēku senām ģimenes fotogrāfijām.

Acij patīkams ir grāmatas iekārtojums un apdare. Katras nodaļas pirmo lappusi rotā prievīšu raksti. Uz vāka redzama Alsungas smeldžotā apkakle un sleņģene. Interesants ir ieskats mutvārdu vēstures vākšanas procesā un metodē. Vieglāk un arī patīkamāk ir piekļūt norādēm katras nodaļas beigās (nevis grāmatas beigās, kā tas bieži ir zinātniskos darbos).

 

 

Astra Roze

 

 

Astra Roze, profesionāla bibliotekāre, strādā arī par tulkotāju un angļu valodas redaktori.