Jaunā Gaita nr. 248. marts 2007

SKATS NO MALAS, NO CITURIENES

Imants Ziedonis, Nora Ikstena. Nenoteikta bija. Rīgā: Dienas grāmata, 2006. 215 lpp.

 

Uz aizmugures vāka atrodamā Ineses Zanderes vēstule Norai Ikstenai liek secināt, ka teksta rakstītāja ir Ikstena, ko Imants Ziedonis apgādājis ar materiālu. Iekšējā, brīžiem ne vienmēr izprotamā monologā Ziedonis stāsta par saviem dzīves gadiem līdz vidusskolas beigšanai. Viņš dzīvo ar mistiku, Dievu, veļiem, par ko mākslu nevar taisīt (20). Tuvinieki ir bez laika, bez telpas, bet itin kā dzīvi darbojas (26). Ziedonis skatās kā no malas, no augšas, no citurienes.

Grāmatu rotā skaistas, veclaicīgas fotogrāfijas. Tās rāda pārtikušus cilvēkus ar labu gaumi. Tur vīrišķīgie mātes brāļi, skarbā vecākā māsa un mazā, mīlīgā māsiņa. Imantiņam matrožu uzvalciņš, spoži zābaciņi. Mātes brāļa kāzās brūtes māsas skaistas, jo skaistas. Izskatīgais tētiņš, aizsargs, iet jūrā. Krievu laikā tiek notiesāts uz 25 gadiem. Atgriežas no Karagandas pēc Staļina nāves. Piktā, skaistā, čaklā zvejnieksieva, mammiņa, uz bildēm nēsā krelles un baltu krādziņu. Gribēja būt kā kundze. Kleitu (..) bija daudz. Strādāja, tirgojās. Nauda bija. Darbs smags (79, 90, 98). Šie ļaudis nu veļos, bet dzīvi Ziedoņa galvā un šķūnī, kam grāmatā piešķirta liela loma.

Ragaciema pasaule, kur Imants uzaudzis, nav nekāda paradīze. Ragaciemā nav siltuma. Notiek dzeršanas un kaušanās. Mātes tēvs, atraitnis, pasaules gājējs saslimst, pazūd, klīst pa mežu, dzied bezkaunīgas dziesmas, nomirst trako namā. Pats Imants fotogrāfijās jau agri parādās kā nopietns domātājs. Mājās grāmatas nav cieņā. Mammiņa pavisam nemīl grāmatu lasīšanu. Pēc laika jau Hamsuna tur vēl nebija, to es lasīju vēlāk, bet pēc domas gan bija (..) Pasaules braucējs, blandoņa. (..) Tā ir tā cilvēku doma, kas uzcēla manu pasauli. Stāstītāji, ceļotāji (56, 58).

Radinieki nenoņemas ar Dievu un Ragaciemā nav baznīcas, bet ir baptisti. Es pats augu ar baptistiem... viņi skaisti dziedāja Dieva dziesmas (101-102). Krievu laikā Imantu iesvēta Engures baznīcā. Mistika ir veļos, kas neaiziet dvēselei līdz uz viņpasauli. Tā viņi tur dzīvo, kaut kādā tālumā, laikā. Tas kas nav Dieviņam līdzi aizgājis. Tai šķūnī it kā tāda svētnīca izveidojas (..) Ja man deva to dievišķo spēju pārlidot šķūni (99-100). Dievs ir baptistu dziesmās, āboliņa laukos. Darbs ir zemi apart, govi slaukt, pļaut. To visu Imants iemācās. Daba ir puķes un medus, smaržas no koka, zirga, veciem tīkliem. Dievs, daba, darbs. Skaista tā jūrmala bija, pilna ar ziedošiem mazdārziņiem, priecīgiem cilvēkiem. Krievu laikā to visu iznīcināja (68). Cik skaista Latvija! (94). Jūrmalā cilvēki bija tik eleganti, kādi Ragaciemā nebija redzēti. 1941. gadā zvejniekus neaiztika, jo viņi bija pārāk trūcīgi (95).

Pirmā dzejas sajūta nāk no jūras, kur laivas bija, kur tas aukstums, kur zivis jādabū no tīkla ārā (98). Meitenes iedvesmo dzejai. Meitās brauc ar laivu un kravas mašīnās. Tur ir Olgiņa un krievu meitene, un tā ar bizēm, ko aizved uz Sibīriju. Imants ir stiprs puika. Lielā pasaule ir grāmatas. Kā to dzīvi ar mākslu savilkt kopā? (184). Taču Imants kaujas dēļ Olgas, jo jaunība ir mežonīga: Ja jau jākaujas, tad jākaujas (..) acīm redzot vajadzēja kautiņus (178-179). Tukuma vidusskolā drīkst dejot valsi, bet ne fokstrotu. Imants pelna naudu uz kravām, pārdod zivis, dzeŗ vīnu, mācās dzert ar stilu. Ir stilīgs ar hūtīti un šaurām biksēm. Meitenes tad feinajam puikam jāupurē. Kauns, spītība, brīvestība. Par malkas zagšanu viņu izslēdz no internāta. Mēs kā mežoņi dzīvojām (..) Es to mežoņu baru vadīju (180). Nu jau slimība piemetusies, jādzīvo pa sanatorijām, jāmocās ar dakteŗiem. Beidz skolu noskūtu galvu, uz nāvi slims, saplēstu roku.

Kad krievi pirmoreiz ienāk, zēni staigā ar sarkanām šlipsēm, taisa sienas avīzes. Cilvēki necīnās par varām, cīnās par dienišķo maizi. Vācu laikā ar ausveisu var braukt zvejot, nododot zivis zaldātiem. Pašiem jau ar kas paliek. Pēc kaŗa bērni staigā vācu drēbju biksēs, kas pāršūtas no uniformām.

Valdzinošs ir stāstījums par jūrmalu, par laivām, smalko jūru, gulbjiem, kaiju klaigāšanu, zirgu peldināšanu, ceriņiem gar jūru, ķīvītēm, vardēm, dumpi, niedrēm, dzintaru kartupeļu laukā. Pirmais dzejolis Tukumā uzrakstīts.

Visiecienītākais Ziedoņa rakstnieks ir Hamsuns, kas vairākkārt citēts. Pat Karena Bliksena (Blixen) pieminēta, kaut viņas darbi Latviju vēlu sasnieguši un tikai nesen Latvijā izdoti. Šī aristokrātiskā dāņu rakstniece Imantam dod asociācijas ar vecomāti no bērnības dienām. Kādas tās ir, lasītājam paliek nezināms. Kādas citas rakstnieces vārds paliek nepieminēts. Un nevajag arī. Pietiek ar Dievu, dabu un darbu. No fantastiskā un maģiskā reālisma pasaules grāmatā ir pieklīdis ēzelītis, kas piedalās baptistu dievkalpojumā un novelk dāmām zeķi ar lūpām. Grāmata beidzas ar Hamsuna citātu un Imanta fotogrāfiju kā meditējošo mūku sniegā pie jūras. Mistika visulaik ir dzīvojusi (215). Skaista grāmata!

Hamsunam radniecīga liekas būt mīlestība uz dabu, jūru, laivām un putniem, tēlainā valoda, maģiskas poēzijas un skaudra reālisma līdzvērtība.

Bērnības iespaidu tematika Ziedoņa darbos parādās jau agri, piemēram, dzeju krājumā Zemes un sapņu smilts (1961). Taču tur uzsvērta arī šķiru cīņa un pāris reizes goddevīgi pieminēts Ļeņins. Ikstenas tekstā parādās Lācis, bet arī Virzas Straumēni. Ziedonis nekad nav bijis vienaldzīgs pret sava laika strāvojumiem:

Krīt vecā gada lupatas
vīd jaunas,
no skrandām jaunas drēbes vīd uz miesas,
no apakšskrandām ārā jaunas raunas
|no liela stipruma, no jaunas tiesas.

Tādēļ Imants Ziedonis allaž satrauc un iedvesmo. Tā arī šai dzejiskā biogrāfijā − kopdarbā ar Noru Ikstenu.

 

 

Aina Siksna

 

 

Psichiātre Aina Siksna, ilggadēja JG līdzstrādniece. Dzīvo Stokholmā.