MILVOKU DRĀMAS UN FARSI
Pauls Toutonghi. Red Weather. New York: Shaye Arenheart Books, 2006.
249 lpp.
Romāna
virsraksts izliekas ka neveikls, pārprasts
tulkojums latviskajam Sarkanais laiks, taču jāšaubās, vai autors, kas
nav valodas nezinātājs, būtu apzināti pieļāvis šādu nevērīgu neveiklību.
Varbūt lasītājam pašam būs jāuzņemas soģa loma. Romāna darbība notiek
Milvokos, pilsētā Mičiganas ezera rietumkrasta, kas tiek daudzināta alus
reklāmās un kuŗas brūži ir bijuši un vē1 joprojām daļēji ir tās labklājības
avots, iezīmība un, daži teiktu, arī lāsts. Teksts ir ar
tādiem ka dienasgrāmatas datējumiem no 1989.18.VIII līdz 1990.4.V,
visai iezīmīgs laiks Latvijas vēsturē, it sevišķi ar neatkarības atgūšanu un
komunisma iekārtas sabrukšanu. Par pēdējo Baloži, iebraucēju ģimene, gavilē,
par pirmo notikumu stāstītājs klusē. Stāstītāja es ir Pauls Balodis,
piecpadsmitgadnieks no nevainojamas latviešu izcelsmes ģimenes – gan ne
pārāk ierauts savā latvietībā, bet arī ne tās noliedzējs. Viņš dzīvo ar
saviem vecākiem pilsētas strādnieku rajonā, ne pārāk izcilā dzīvoklī, kas kā
daudzkur citur Amerikas „rūsas” joslā ir redzējis labākus laikus. Taču
Baloži jūtas tīri labi savā ādā. Tēvs, Latvija izbijis tīri populārs
estrādes dziedātājs, tagad nakts maiņā aptīra un apsargā jaunas un visai
padārgas automašīnas. Māte, dēlu izaudzinājusi, ir bibliotēkas ierēdne.
Pauls ir cītīgs un apdāvināts. Vidusskolā viņš gaŗlaikojas. Baloži ir
viduvēji, visvairāk materiāli. Bet alkohols, sevišķi tēva gadījumā, palīdz
izdzīvot un uzturēt možu garu, kas vislabāk padodas uz Baložu balkona -
ģimenes sadzīves salona. Tur it bieži tēvs ar dēlu izmaina uzskatus, un tēvs
dēlam liek klausīties viņa curriculum vitae fragmentus. piedzīvotus
un pastiprināti izdomātus, piemēram, ainas no dzīves Padomju Savienībā,
bēgšanu no tās u.c. Pauls skolā ieskatās meitenē ar tik iezīmīgo vardu
Hanna, kuŗas tēvs ir sociologs un arī dedzīgs sociālists, kuŗš organizē
strādnieku streikus un demonstrācijas, ir samācījis meitai pareizās
marksisma frāzes. Pauls piekrīt piedalīties, gan bez lielas pārliecības,
apzinoties sava tēva nelokamo pretestību visam, kas atgādina komunismu, un
līdz ar to ir aksiomātiski tabū. Taču tēvs un dēls var it labi sadzīvot, arī
sadzert, kas noved pie nelikumībām, farsiskām un kriminālām. Kad uzrodas
ciemos ģimene no Latvijas un kad ciemošanās ieilgst, Baložu dzimtas
miermīlība un viesmīlība pajūk un farsiskais draud kļūt traģisks. Mīlestības
pavediens neatšķetinas romāna ietvaros.
Šie notikumi, drāmas un farsi noris uz varena Mičiganas ezera un pelēcīgas
Milvoku pilsētas fona. Caur pelēkajiem, pamestajiem brūžu korpusiem ik pa
brīžam iespīdas plēksnīte ezera, kas dzidrs un tīrs, šķietami bezgalīgs, un
it kā atgādina cilvēkiem, ka blakus viņu maznozīmībai it kā pretstatā ir
dabas skaistums un varenums. Zilais, tīrais ezera ūdeņu tuvums un tā mūžības
ieskaņas kontrastē ar apsūbējušo, daļēji pamesto mūŗu nomāktību, kur tik
daudzi saulītē neieceltie dzīves pabērni ir spiesti izdzīvot. Autors gan
daudz nepievēršas fona iedarbībai cilvēku izdarībās, taču blakus pilsētnieku
pelēcīgai necilībai iezogas kāds stariņš no krāšņajiem ezera krastiem.
Romāns ir saistošs, ja ne vienmēr uzmundrinošs, bet tāds arī var izlikties
dzīves kopsaucējs.
Juris Silenieks
