Jaunā Gaita nr. 248. marts 2007

 

CEĻOJUMI ĀRZEMĒS UN IEKŠZEMĒ

Inga Ābele. Austrumos no saules un ziemeļos no zemes. Dienasgrāmatas un ceļojumu apraksti. Rīga: Atēna, 2005. 168 lpp.

 

Ābeles stāstījumi ir aicinoši un saistoši ar savu neviltoto vienkāršību un nepozēšanu. Kas ir, tas ir, un, protams, tas ir vairāk kā ir. Paskaidrojums zem virsraksta sola sastapšanos ar labi pazīstamās rakstnieces piedzīvojumiem ceļojumu aprakstos un bieži mānīgi intīmos pārdzīvojumos dienasgrāmatā. Ir grūti pieņemt faktu, ka rakstītājs, tiklīdz viņš sāk rakstīt, vairs nevar būt īsteni patiess, jo, pārejot no izjūtām uz izteikšanu rakstībā, kaut kas nobojājas līdz ar lasītāja parādīšanos rakstītāja apziņā. Rakstīšana, visvairāk tā sauktajā dienasgrāmatā, vienmēr pieņems lasītāja tuvumu, kas neļauj rakstītājam atturēties no pozēšanas iedomātā lasītāja priekšā. Mišels Montēns teicās rakstīt tikai savējiem, lai tie spētu viņu labāk pieminēt pēc nāves. Viņa lasītāju skaits gan šodien pārsniedz tuvos ģimenes locekļus. Un rakstīšana kā tāda, kā tas it bieži ir norādīts, ir process, kas prasa atstatumu starp rakstītāju un uzrakstīto. Tas viss nepamazina rakstītā vērtību, un varbūt tam nav nekāda sakara ar uzrakstīto. Inga Ābele, šķiet, gan nav pretstatīgu pieņēmumu nomākta. Viņa raksta savā nodabā vienkārši, bez pozēšanas, lai katrs lasītājs sev piešķiŗ soģa lomu.

Ābeles tekstā ceļojumu piezīmes un dienasgrāmatas ieraksti atklājas pamīšus bez lielas vajadzības ievērot žanrisko robežu pārgājienus. Ceļojumi ir ģeogrāfiski – pa Latviju un ārzemēm, tostarp ieskicējumi no Vācijas un Igaunijas, kādā puspamestā salā, kur viņa noslēgusies no ārpasaules, lai varētu nodoties rakstīšanai. Rakstniece ir pametusi savu ģimeni, kas viņai tagad pietrūkst. Pats gaŗākais ārzemju ceļojums ved uz Sibīrijas latviešu ciemu Augšbebriem, kur apmetušies jau cara laikā Latviju pametušie laimes un labklājības meklētāji, dzimtenē saulītē neieceltie. Bet apraksti nav domāti kā tūristu vademecum. Tie ir vairāk autores „iekšzemes” ceļojumi, kā jau tas pabieži parādās literatūrā, kas ir šī apzīmējuma labākā paudēja. Lai arī virsraksti lasītājam ziņo par vietu un žanru maiņu no dienasgrāmatas uz ceļojumu aprakstiem, „iekšzemes ainava,” protams, paliek ideosinkratiski nemainīga. Dabas apraksti – gan Krievijā, gan Igaunijā – iet cauri tai pašai prizmai, kas nosliec stāstījumu zināmā leņķī. Pa vagona logu vērojot Krievijas ainavas, autores skatā iezīmējas kultūra, kas bieži kontrastē ar latvisko un izsauc gan personīgus atzinumus, gan etnogrāfiskas apceres.

Pa vidu iestarpinātas pārdomas par rakstnieka sūtības problēmām un rakstītāja cīnīšanos baltas, neaprakstītas lapas (mūsdienās gan vairāk atbaidošā tukšā datora ekrāna) priekšā. Kāda balss vienmēr viņai atgādina, ka būtu jāraksta un jāraksta vairāk. Kam tu mani dzemdēji tādu kropli, kas bez rakstāmā nekur nav derīgs? Jautāju mātei – tā lasām jau pirmajā ierakstā (13. lpp). Bet ir dienas, kad autore piemirst visu citu, ieskaitot ēšanu, kad vulgārās dzīves nepieciešamības var atstāt kalpotājiem (kā Pols Valerī kādā savā esejā par radošiem gariem ciniski atzīmēja). Kad pagājušā gadsimta vidū plosījās deklarācijas par rakstnieka sūtību un pienākumiem, Rob-Grijē atbilde šajā sakarībā bijusi: Es rakstu. Ābele savu kredo apliecina ne mazāk stingriem vārdiem: Pasauli nevajaga vadīt, labot, mācīt, skolot, virzīt. Mākslinieka uzdevums ir censties sekot, izsekot, uz pirkstgaliem klusi kā kaķim zagties pakaļ, pūlēties pamanīt, pēc iespējas maz pievēršot uzmanību sev... pierakstīt vienkārši, sev zināmā zīmju sistēmā. Visu uzrakstīto tūlīt vajag atmest. Tiekties pēc gudrākiem cilvēkiem... Neko neapsmiet... ieraudzīt savu niecīgo vietu... Paklanīties ar cieņu pret pasauli... Nebūt nevienā varā... Savu nāvi nest līdzi kā nazi, ar kuru vari jebkurā brīdī izbēgt no cilpas. Tomēr nepieņemt no likteņa sadomātas muļķīgas cilpas (56). Šie ticības baušļi izskan ar dziļu pārliecību, var izlikties naivi un reizēm pretrunīgi, bet ne nepatiesi. Citviet viņa deklarē: Visdrausmīgākais būtu pieņemt dzīvi kā pašu par sevi saprotamu faktu (14), nemāku nepārkāpt savu principus (53), reizē kaislība un riebums pret dzīvi (22). Nebūtu pārāk grūti aprādīt uz loģiskām pretrunām Ābeles tekstā. Tās it kā lec acīs, taču izteikta neliekuļotība dveš no teiktā. Un tas ir sasniegums, ko mūsdienās tikai daži spēj veikt.

 

Juris Silenieks