Jaunā Gaita nr. 248. marts 2007

MĒS NĀKAM, NĀKAM ATPAKAĻ

Broņislava Mārtuževa. Kopotas dzejas. Rīgā: Zvaigzne. 415 lpp.

Un kamēr trijas zvaigznes stāv
Mēs brīvgrāmatu šķirstām,
Un kamēr trijas zvaigznes stāv,
Mēs nepiederam šķirstam.
Lai žogus ceļ, lai restes kaļ,
Mēs nākam, nākam atpakaļ
Pa brūcēm, sirdīs cirstām.

Nekur dzejoļu izlasē nav redzams, kad tā īsti izdota, bet laikam jau 2004. gadā. Krājumā uzņemti darbi, kas atlasīti no dzejkrājumiem Balta puķe ezerā (1981), Rakstītāja (1987), Ceļu krusti (1990), Gaismas lāse (1994), Ceļteku vālītes zied (1996) un Nopūtas (1999).

Lai izprastu Broņislavas Mārtuževas dzeju, ir jāiepazīstas ar viņas dzīves stāstu − stūrakmeni un pamatu viņas dzejas pasaulei. Dzimusi Latgalē (1924), Domopoles, tagad Bērzpils pagasta Slavītu sādžā, dzejoļus sāk rakstīt jau Lubānas vidusskolā. Pēc II Paasaules kaŗa Latvijā pastāvošās nacionālo partizānu grupas (1944-1956) atbalstīja daudzi latviešu patrioti, arī visa Mārtuževu ģimene, ieskaitot Broņislavu, kuŗas vārds iekļūst meklējamo un sodāmo sarakstā. Līdz 1951. gada sākumam viņa slēpjas zem mājas brāļa Cipriāna izbūvētā bunkurā. 1951.II čekisti iebrūk Mārtuževas lauku mājās un, mātei neatklājot Broņislavas slēptuvi, grasās to nošaut. Broņislava atstāj bunkuru un par dzimtenes nodevību, līdz ar pārējiem ģimenes locekļiem, tiek ievietota Rīgas Centrālcietumā, no kuŗienes sākās ērkšķu ceļš uz Sibīriju (1952) − Kirova, Sverdlovska, Krasnojarska, Taišeta, Irkutska, Neveļska, Kosotmarova... Kopš atļaujas saņemšanas atgriezties mājās (1956), fiziski, bet ne garīgi salauztā dzejniece kopā ar māsu Magdalēnu mīt „Dārziņos” (2 km no Lubānas).

Pirmie divi krājumiņi − Balta puķe ezerā (1981) un Rakstītāja (1987) nāk klajā ar Mārtuževas radinieces Juhņēvičas vārdu, kuŗa pieņēma pseidonīmu Eva Mārtuža. Tikai 1990. gadā Karogs publicē dzejoļus ar Broņislavas Mārtuževas īsto vārdu.

Dzejolis ir Dieva dāvana, tas nokrīt no gaisa. Es tikai pierakstu, saka dzejniece. Pirmie dzejoļi vēl ir nedroši, bet ar gadiem pilnveidojas. Viņa daudz lasa un mācās no krievu klasiķiem, sev tuvākos atrodot Puškinu, Bloku, Jeseņinu. Dzejoļos parādās arī tautasdziesmu formas − mantojums no mātes, lielas tautasdziesmu zinātājas un dziedātājas. Ko tu raudi, kas kaitēja / Dzērājiņa līgaviņa? / Vai vīram smaga roka, / Vai bērniņi neēduši? Mārtuževas tematika − Dievs, dzimtā puse, daba, patriotisms, cieņa pret varoņiem. Daudzos dzejoļos manāmi jo spēcīgi katolicisma pamati. Vissmagākās ciešanās viņa atrod gara spēku lūgšanās: Dzīvē un nāvē / Tev pēdās lai staigājam, / Tavi lai esam un mūžībā paliekam. Apbrīnojamā gara spēkā radušies zemmājas bunkurā sacerētie dzejoļi, un ar vēl dziļāku apbrīnu lasāmi smagajos izsūtījuma gados tapušie. Un tomēr Broņislava nekad nav ļāvusies izmisumam. Pat smagas slimības plosīta, viņa vēl var dot mierinājumu savai likteņbiedrei Maijai Silmalei: Draugs visam gulagam par spīti, / Mums jāiztur līdz dzimtenei! Ar dziļu mīlestību dzejniece apdzied savu dzimto pusi un visu Latviju: Latvijas vārds, vārds gaismā daudzināts / Caur tumsām izmaldījies / Ar lūgsnu kopā nāk. Daudzkārt Dieva radījumi saukti mīļvārdiņos: gliemezītis, ziemai aizejot, sašķieb ragus un smaida; kartupelim-tupenītim viņa liek līst zemē atpakaļ, jo nav, kas tos salasītu; pret svilpīša − garu saucēja dziesmu pat lakstīgala esot nieks; un Mēness zirneklītis velk caur sirdi zilzilu diegu.

1994. gadā Valsts prezidents Guntis Ulmanis pasniedz dzejniecei viņas dzīvesvietā Triju Zvaigžņu ordeni.

 

Ilze Šīmane

 

Žurnāliste Ilze Šīmane ir arī vairāku dzejkrājumu autore.