Jaunā Gaita nr. 248. marts 2007

APRAKSTĪŠANA

Latviešu rakstnieku portreti. Laika spoguļzīmes. Sastādītāja Ieva E. Kalniņa. Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūts. Rīgā: Zinātne, 2004. 130 lpp.

 

Piecas literatūrzinātnieces raksta par pieciem latviešu rakstniekiem, kuŗi apzīmēti par „jaunākajiem.” Četri no tiem dzimuši pag. gs. 70. gadu sākumā, viens par desmit gadiem vecāks. Ievadvārdos sastādītāja pati sev jautā, kam vajadzīga rakstnieka un viņa darbu aprakstīšana, un atbild: vispirms pašai sev. Krājumu izlasot, vedas secināt, ka tas pirmām kārtām interesētu citus literatūrzinātniekus, jo ne katram ierindas lasītājam nāksies viegli iedziļināties visos iztirzātajos teorētiskajos aspektos. Taču rūpīgi un pacietīgi lasot, portreti skaidri iezīmēsies lasītāja apziņā un varbūt ieintriģēs arī iedziļināties katrai apcerei pievienotajās vērēs. Visai noderīga ir arī iztirzātā autora darbu bibliogrāfija, kas seko katrai esejai un ir papildināta ar norādēm uz periodikā atrodamajiem rakstiem par attiecīgo darbu.

Šai lasītājai viscietākais rieksts bija Andas Kubuliņas eseja par dzejnieku Edvīnu Raupu (īst.v. Edvīns Struka, dz. 1962, Siguldā), rakstījis arī zem vairākiem pseidonīmiem. Vairākumam lasītāju arī Raupa dzeja ir ciets rieksts. Lūkojot izvērtēt jauno autoru seminārā Raupa iesniegto dzejoļu kopu, nozīmētais recenzents, dzejnieks Jānis Baltvilks, atzinies, ka nekā tur nesaprot un tālab nevar vērtēt. Anda Kubuliņa cenšas visai sīki analizēt un skaidrot Raupa dzejas īpatnības, taču caurmēra lasītājam jāklūp pār tādiem teorētiskiem jēdzieniem kā metonīmīja, semantēma, morfoloģisko lauzumu ekspresija, sintagmas intonēma, enžambemens u.c, kas bagātīgi iepīti esejā. Raups ir „mācījies spāniski un ne tikai tulkojis spānu autorus latviski, bet arī savā latviskajā dzejošanā dažkārt iepludinājis spāņu kultūras elementus. Katrā ziņā Rauoa izeja ir visai savdabīga un mīklaina. Arī Kubuliņa atzīst, ka pat speciālistam, lasot Raupa dzeju, derētu turēt pa rokai enciklopēdijas un simbolu vārdnīcas.

Apceri par rīdzinieku Māri Salēju (īst.v. Marians Rižijis, dz. 1971) sniedz Ruta Veidemane. Salēja tēvs ir polis, tādēļ viņš so valodu labi pārvalda un ir atdzejojis vairāku poļu dzejnieku darbus. Pirmā publikācija laikrakstā Labrīt (1992). Pēc pirmā krājuma Māmiņ, es redzēju dziesmu (1999) iznākšanas dzejnieks izsaucies: ...reizēm pārņem sajūta, ka dzīve ir brīnišķīga, taču Veidemane konstatē, ka Salēja dzejas pasauli raksturo divas emocionālas tēmas, kas liek atzīt, ka pasaule ir auksta un dara sāpes. Salēja mīļākais dzejnieks − Fricis Bārda, un savā dzejā arī viņš lieto neparasti daudz deminutīvu, kaut arī to stilistiskā ietekme nav visur vienāda. Par nemainīgu vērtību Salēja dzejā Veidemane uzskata zvaigzni un tās meklēšanu sevī. Salēja dzeju vislabāk var baudīt, to lasot balsī. No laikabiedru darbiem viņa dzeja atšķiŗoties ar dzimtenes pieminēšanu. Autores secinājums: Māris Salējs ir vēl sava dzejas ceļa pašā sākumā, bet viņam jau ir sava balss, kas liecina, ka šis ceļš būs skaists un nozīmīgs.

Dzejnieces Ievas Rozes (1971-1991) līdzgaitnieki viņu raksturojuši kā nesaprātīgu, impulsīvu un neaprēķināmu bērnu. Apceres autore Zita Ramma raksta, ka Ieva Roze ir visjaunākā un viena no traģiskākajām dzejniecēm visā latviešu literatūras vēsturē, ka savu mūžu viņa izstāstījusi dzejā, ka rakstījusi par visu, kas vien iešāvies prātā, jo bijusi pārliecināta, ka vārdā nenosauktais zūd nebūtībā. Ramma ļoti iejūtīgi iztirzā dažādus motīvus Rozes dzejā, mēģinot atknibināt mezglus un attaisnot klupšanas akmeņus dzejnieces aumaļainajā dzīvē, no kuŗas viņa šķīrās pati pēc sava lēmuma. Ramma atzīstas, ka viņas vērtējums dažkārt ir pretrunīgs, bet citādi par Rozes daudzšķautņaino personību nav iespējams runāt, un tomēr, galu galā Ieva Roze paliek tekstuāli nesagūstīta, kaut arī savā īsajā mūžā bijusi ļoti ražīga. Viņas dzeja izdota trīs grāmatās (divas pēc nāves) un liels skaits dzejoļu palikuši manuskriptā.

Prozaiķe, dzejniece un drāmatiķe Inga (Ingrīda) Ābele (1972.) trīs gadus bijusi trenere Oktes muižas zirgaudzētavā, kādu laiku strādājusi kancelejas preču veikalā, absolvējusi Kultūras akadēmijas Televīzijas un teātŗa dramaturģijas nodaļu (2001). Apceres autores Litas Silovas uzskatā dzīves pieredze mākslinieciski pārradītā formā veido pamatu Ābeles literārajai pasaulei, kuŗā fantāziju, šķiet, gandrīz nemaz nav, galvenais ir dziļi subjektīvs skatījums uz sava laika norisēm. Silova iztirzā Ābeles darbu vērtētājus. Pēc stāstu krājuma Akas māja (1999) Dzintars Sodums Ābeli nodēvē par latviešu Keruaku (Jack Kerouac, 1922-1969). Ābele, kā viena no četrām latviešu rakstniecēm, pārstāv Latvijas vārdu Leipcigas grāmatu tirgū (2003). Viņas luga Tumšie brieži piedzīvo vairākus iestudējumus, vienu no tiem Štutgartē (vācu valodā tulk. Matiass Knolls). Vācu režisores vērtējumā Briežiem ir tāds dziļums kāds nepiemīt daudzām Rietumu lugām. Arī citas Ābeles lugas tulkotas vāciski, dāniski un zviedriski un piedzīvojušas vairākus iestudējumus Eiropā. Vērtējot Ābeles literāro devumu kopumā, Silova raksta: Ābeles darbi gadsimtu mijā uzskatāmi par spilgtākajiem, tajos var konstatēt (..) mēģinājumu sakārtot, nevis izjaukt pasauli, un ētisko vērtību apzināšanos.

Pats jaunākais no krājumā minētajiem „jaunākajiem” ir cēsinieks Pauls Bankovskis (1973). Bankovska intensīvais prozas maratons risinās jau kopš viņa pirmās publikācijas presē 1993. gadā. Desmit gadu laikā tai sekojuši pieci romāni un divi stāstu krājumi, kas tapuši līdztekus žurnālista un kultūras norišu izvērtētajā darbam, kaut arī pats ražīgais rakstnieks apgalvo, ka rakstot tikai tad, kad vairs nevar nerakstīt. Viņam pat nekustīgi guļot gultā visu laiku kaut kas galvā vērpjas... Bankovskis ir arī neparasti čakls lasītājs, un viņam dažkārt pārmet salasītu gudrību un maz pārstrādātu atgremošanu, par ko autors neapvainojoties, jo spējot ņemt vērā ieteikumus. Bankovski visnotaļ raksturo kā intelektuālas prozas sacerētāju, par ko viņš pats brīnās, jo uzskata, ka „cilvēciskums” ir vienīgais, kas attaisno grāmatu. Vairākos Bankovska romānos sastopamies ar „padomju sociālās realitātes” nospiedoši drūmo atainojumu. Viņš arī viens no pirmajiem, kas pievērsies datorpasaules virtuālās realitātes tēmai. Viņa dzīves un darbu rūpīgā iztirzātajā Ieva Dubiņa norāda, ka Bankovska prozai ir raksturīga absurda pasaules koncepcija, kur likteņa kārtis jauc velnišķa nejaušība, nevis izkārto dievišķa harmonija, un atzīstas, ka ar interesi gaida pārvērtības viņa prozā tuvākajā nākotnē.

Grāmata izdota ar Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu. Māksliniecisko noformējumu devis Andris Nikolejevs. Katru eseju papildina aplūkotā autora fotoattēls.

 

Biruta Sūrmane

 

Apskata autore ir JG redakcijas locekle.