Jaunā Gaita nr. 249. jūnijs 2007

 

Valters Nollendorfs
MARKO POLO

Tev priekšā

kontinents, kam

kartē nav pat kontūru.

 

Šai lielā nezināmā,

kam nav ārpuses, nav malu.

Tu dodies iekšā kā uz zemes galu.

 

Un karavāna sakustas:

viss Tev vēl priekšā.

 

Ir tuksneši,

ir mākoņaini kalni,

ir lielas upes, dziļas aizas,

un šaubas Tevi māc, māc bailes.

 

Ceļš atpakaļ sen zudis:

karavāna kustas,

ved Tevi iekšā.

 

Viss priekšā.

 

Tad pēkšņi −

nekad vēl

nesapņoti sapņi,

brīnumainas pilsētas

un palasti un pagodas,

un cilvēki, kas tajās dzīvo.

 

Un nu Tev pietiks visam mūžam

brīnīties un nedzirdētus stāstus stāstīt

par zemes galu, kam nav āra, viss tik iekšā ...

 

Vēl karavāna kustas − it viss vēl tikai priekšā.

 

TU GRIBI

izlauzties ārā

no savas vientulības,

brutālajām robežām,

es −−

ielauzties iekšā

tavas vientulības

cietsirdīgajos cietumos.

 

Nu robežas

it kā atvērtas,

cietumu

it kā vairs nav,

bet ne tu

tiec ārā,

ne es iekšā.

 

Esam ieslēgti sevī

kā spogulī:

es ārā,

skatoties iekšā,

tu iekšā,

veŗoties ārā.

Starp mums

mūsu

atspīdums.

 

kas dziļi sevī

ienākt koka saknēm ļāva

un glabā savos apskāvienos.

 

ES APLIECINU ZEMI

Es apliecinu

koku,

kas saknēm tausta

neatklātas zemes dzīles

un atrod mūža mīlestību.

 

Es apliecinu

lietu,

kas caur zemi liek

saknēm sulas dzīt uz zariem

un lapām uzsūkt saules starus.

 

Es apliecinu

vēju,

kas izaicina

zemes spēku koku turēt

un koka spēku zemē turēties.

 

Es apliecinu sevi,

apliecinu Tevi.

 

Es apliecinu

to, kas ir,

kas vienmēr

paliks

tur.

 

Es apliecinu

to, kas bijis,

netaujāju

to, kas

būs:

 

es Tevī

ieaudzis.

Tu mani

turi,

kur es

gribu

būt.

 

Es apliecinu

 

mūs.

 

SEPTEMBŖA

STĀRĶIS 1

Es.

Viens.

 

Zem kājām

dzeltē pļava.

 

Es.

Viens.

 

Kad tajā

rītā pamodos,

jūs visi bijāt prom.

 

Atstāts?

Izstumts?

Pievilts?

 

Vēl nesen

Tavu siltumu

sev jutu blakus.

 

Bet nu jau

rītos pļava

sarmā balta,

 

vēl tikai

dzērves klaigā,

pirms kāšos aizlidos.

 

Es.

Viens.

 

Ir

vienam

jāpaliek,

 

līdz

mani klusi

apsegs sniegs.

 

SEPTEMBŖA

STĀRĶIS 2

Es

paliku.

 

Zem kājām

dzeltē pļava.

 

Kad

devāties

jūs ceļā,

es paliku.

 

 

Bij

nogurums,

uz dienvidzemi

nenesās

vairs spārni.

 

No

sapņiem gan,

no tiem bij

šķirties grūti,

 

bet

paliku

bez nožēlas

bez vaimanām,

bez ilgām atvadām.

 

Vēl

dienas

pēdējās

es baudu

un klusas pārdomas

par aizgājušo dzīvi.

 

Ir

laiks,

ir visam

laiks un miers,

un dzeltē visi lauki.

 

Kad

kādā dienā

no debesīm

sāks lēni snigt,

 

es

vēlreiz

spārnos pacelšos

un lidošu pret sauli.

 

NERETA

būtu

jāpiestāj

neretāk,

apciemot

akmens bārdu

Jaunsudrabiņa

jaunajā sejā,

pamakšķerēt

reiz Susejā,

reiz kājām

aiziet uz

Mūsmājām,

un neretāk

būtu jāiebrauc

Āniņos,

jāiebrien

Šausmānos,

pie vecajām

dzirnavām

jāizkāpj,

raupjais bērzs

pie baznīcas

jāapkampj,

kaut akmeņos

lasīt,

cik bagāta

savlaikā

nereti

Nereta

bijusi,

 

cik bagāta

būs.

 

Filologs Valters Nollendorfs ilgus gadus vada vācu valodas/lite­ratūras fakultāti Viskonsīnas U. (University of Wisconsin, Madison), ASV, arī ģermānistikas žurnālu Monatshefte. Ne tikai JG, bet arī jaunatnes/bērnu žurnālu Mēs un Mazputniņš, LaRAs (Latviešu Rakstnieku apvienības − trimdā) un Baltijas Studiju veicināšanas apvienības (Association for the Advancement of Baltic Studies jeb AABS) iniciators vai iniciatoru grupas loceklis. JG redaktors (1955-1956; 1957-­­­1959). Publicējis periodikā literatūrzinātniskus rakstus, arī dzejoļus un lugas. Latvijas Okupācijas muzeja gadagrāmatas redaktors un LOM valdes loceklis. Kopš 1996. gada Valters dzīvo un strādā Rīgā.

 

 

Jaunā Gaita