Jaunā Gaita nr. 249. jūnijs 2007

Dažkārt ļoti seni dainu tradīciju tēli sakausēti ar vēsturiski vēlākiem kultūras slāņiem...(..) Šeit vācu būvētā, kristīgā Doma ērģeļu dunoņā autore saklausa latviskā Pērkona balsi. Tā ir parādība, ko reliģijas vēsturnieki sauc par sinkrētismu. Abi citādi svešie elementi šķiet sakausēti kopā tamdēļ, ka abi pieder pie tiem latviešu kultūras aspektiem, kas nav pieņemami patlabanējam režīmam − tā Vaira Vīķe-Freiberga, toreiz pavisam jauna asociētā profesore Montreālas Universitātē (Université de Montréal), savā rakstā „Dainu atbalsis mūsdienu Latvijas dzejā” JG102. numurā (1975) par tur visā pilnībā citēto Laimas Līvenas dzejoli. Drīz vien pēc sacerēšanas un nolasīšanas 1968. gadā kādā dzejas pēcpusdienā Latvijā, kultūruzraugu acīs ķecerīgais”, „padomju pilsoņa” statusam nepiedienīgais dzejolis nonāk Rietumos, kur tas tiek lasīts ne tikai kā mākslas darbs, bet vēl vairāk kā visai ass samizdata protests pret okupācijas varu „ķēdēs ieslēgtajā” Latvijā, kļūdams labi pazīstams trimdas inteliģences aprindās, kā arī dažādos jauniešu aktīvistu pasākumos (ELJAs un ALJAs saietos, 2x2 nometnēs, Rietummičiganas U. Latviešu studiju centrā, vasaras vidusskolās u.c). Latvijā dzejoļa tekstu pirmoreiz drīkst iespiest Atmodas laikā, 21 gadu pēc uzrakstīšanas − kā vienu no desmit dzejoļiem dzejlapā Kliedz gaismas logs (Rīgā: Liesma, 1989) un vēlāk krājumā Starp tumsu un gaismu (Enigma, 1998), kas lielā mērā sastāv no tiem Līvenas darbiem, kurus cenzūra „izravē” no iepriekšējām dzejgrāmatām. Šeit redzamais, no Vīķes-Freibergas raksta ņemtais dzejoļa variants mazliet atšķiras no dzejlapā iespiestā, kur nav lietotas pieturas zīmes, nedz arī lielie burti rindiņu sākumā, pie kam mazliet savādāka ir 13. rindiņa, proti: viņš nolād dārdot un nicinot (nevis: un nolād, un nolād un nicina).

(R.E.)