Jaunā Gaita nr. 249. jūnijs 2007

 

 

 

2007 JBPF LAUREĀTE SARMA MUIŽNIECE LIEPIŅA ATBILD JURIM ZOMMERAM

 

 

Sarma Muižniece Liepiņa

Sarma Muižniece Liepiņa ir 2007.gada Jāņa Bieriņa Piemiņas fonda (JBPF) laureāte. Jānis Bieriņš ilgus gadus bija vietnieks JG redaktoram Laimonim Zandbergam, kuŗa piemiņai veltītie ziedojumi arī ietilpst fondā. Pēc Bieriņa norādījumiem, fonda mērķis ir veicināt latviešu kultūras jaunradi un pastāvēšanu trimdā vai diasporā. Nākošais piešķīrums paredzēts 2008. gada janvārī. Iespējamu kandidātu vārdus un motivāciju lūdzam sūtīt uz sekojošo adresi: 23 Markland Drive, Toronto, Ontario, M9C 1M8, Canada. JBPF balvas līdz šim saņēmuši dzejnieks un pedagogs Pēteris Cedriņš, profesori / zinātņu doktori Juris Dreifelds, Valters Nollendorfs, Guntis Šmidchens un Maija Hinkle, LATV dibinātāji Jānis Valdmanis un Niks Ozoliņš, tīmekla publikācijas www.torontozinas.com  veidotāja Māra Gulēna, komponiste Dace Aperāne, mūzikas pedagoģe un kordiriģente Vizma Maksiņa un Gaŗezera Vasaras vidusskolas direktore Elisa Freimane. (J.Z.)

JZ: Tu esi dzejniece, māksliniece, sabiedriska darbiniece. Tavs dzejoļu krājums "Izģērbies" iznāca 1980. gadā, un Tu turpini publicēt rakstus un dzejoļus latviešu periodikā. Tu esi Amerikas Latviešu apvienības kultūras nozares Kultūras fonda vadītāja, Bostonas Trimdas draudzes "Palīdzība Latvijai" komitejas darba virzītāja un neformālās Bostonā mītošo latviešu "grāmatu grupiņas" koordinētāja. Nupat atjaunotajā 2x2 nometnē Rietumvirdžīnijā (West Virginia) Tu vadīji ievirzi "Alternatīvi ieskati latviešu kultūrā: māksla, mūzika un architektūra" un šovasar Katskiļu 3x3 nometnē vadīsi mini-semināru "Mūsdienu latviešu literatūra: kuŗi autori un kuŗi darbi padodas pārrunām?" Un pēdīgi - Tu esi "Jāņa Bieriņa Piemiņas fonda" 2007. gada laureāte.

Iesākot interviju, varbūt vispirms pastāsti par savu bērnību un jaunību, par vecāku ietekmi, apmeklētajām skolām, vispārējo izglītību.

 

SML: Esmu dzimusi 1960. gadā Kalamazū (Kalamazoo, Michigan), kur izaugu enerģiskā vecākā brāļa Zinša ēnā. Mācījos Kalamazū latviešu skolā, Rietumkrasta vasaras viduskolā Kursa, Minsteres Latviešu ģimnazijā un klausījos arī latviešu literatūras lekcijas Rietummičiganas Universitātē, kur ieguvu bakalaures grādu mākslā un politekonomiskajās zinībās (Public Policy). Uzaugot vienmēr redzēju vecākus, Valdi un Lalitu Muižniekus strādājam pie kāda projekta. Visur mājās bija dokumentu, brošūru un korespondences kaudzītes. Tai laikā nemaz neaptvēru, ka tas, ko viņi ar līdzīgi domājošiem draugiem veidoja ap ēdamistabas galdu, taps par vēl joprojām pastāvošo Latviešu fondu, unikālajiem Rietummičiganas Universitātes latviešu valodas kursiem, akadēmisko programmu un citiem tālredzīgiem projektiem, kas ir nesuši tik daudz labuma plašākai latviešu sabiedrībai. Varbūt biju pat mazliet skaudīga, ka viņi tik daudz ceļoja un savu brīvo laiku pavadīja, izveidojot interesantas programmas citiem. No otras puses, man ar Zinti bija neapskaužama brīvība pēcpusdienas un vasaras veidot pēc savas patikas, klīst pa mežiem ap "muižu", būvēt mājas no pļavās saplūktām zālēm, veidot skatuvi mājas bēniņos un tur uzvest pašiestudētas lugas. Manas vienīgās atmiņā palikušās iknedēļas rūpes bija par klavierstundām pie Vinklera kundzes. Ne man uz spēlēšanu bija dotības, ne vajadzīgā pacietība, bet katru nedēļu tomēr bija jābrauc uz klavierstundu un jāmēģina izlocīties.

 

JZ: Dzejnieces un vispārējās literārās gaitas. Kā iesāki?

 

SML: Dzejoļus sāku rakstīt kad man bija apmēram trīspadsmit gadu. Kursas vasaras vidusskolā piedalījos "Dzejas grupiņā" vai, kā mēs to iesaucām, Mango sazvērestībā, ar Olafu Stumbru. Kādā saulainā pēcpusdienā, kad bijām izstiepušies zālītē un būtībā nedarījām neko, Olafs mums skaidroja, ka viņš rakstot dzejoļus galvenokārt tādēļ, ka esot slinks. Olafa teikto ļoti labi sapratu, un līdz pat šai dienai man sevišķi nepadodas reportāžas un grāmatu recenzijas, pat lugas, ko iesāku un tad zaudēju interesi turpināt, jo radošākā daļa, doma, ir jau izgudrota, bet nu priekšā stāv liels darbs! Dzejoļi var būt spontānāki, uz lappuses aptveŗamāki un, kaut bieži prasa tikpat lielu un ilgu darbu pārrakstot kā kāda reportāža, tieši dzejoļu rakstīšana man arvien sagādā pacilātību un patiesu, pat bērnišķu prieku. Pirmais literārais sarīkojums ārpus skolas vai nometnes, kuŗā mani aicināja lasīt savus darbus, bija Kalamazū literārās kopas rīkotais Dzejas un melodijas (1976.II), kad man bija 15 gadu. Lilija Puže man vēl ierakstīja pēdējā vēstulē: Sarmiņ, nosūtu paredzēto programmu. Ceru, ka Tev netrūks drosmes lasīt kā pirmajai! Jā, drosme man bija, bet baidījos, vai rīkotāju iemesli nav tādi paši, kā manai klavierskolotājai Vinklera kundzei, kas reiz teica, ka sūtīšot mani pirmo spēlēt audzēkņu koncertiņā, jo pēc manām daudzajām kļūdām citi bērni nejutīsies tik slikti...

Pirmo dzejoli iespiešanai "lielajā presē" - laikrakstā Latvija (1976.4.XII) pieņēma Latviešu Centrālās komitejas Vācijā apgāda redaktors Ervīns Grīns.

Mūsu nav daudz.

            Paskaties vien,
            cik klanās Brežņevam
            cik Kisindžeram;
            pat kādam eļļas ķēniņam
            ir vairāk sievu
                        nekā mēs.

Kā saku -
            mūsu nav daudz.
Bet mēs stāvam uz klints
            un skatāmies saulē -
Un ir tikai viena saule.

Diemžēl, dzejoli iespiežot, redaktors Grīns bija izlaidis pēdējo u abos Mūsu vārdos, un es biju pavisam sagrauta. Aizrakstīju sūdzību, un viņš man atbildēja: Cienījamā, Sarma! Esmu atbildīgs --- mea culpa, mea maxima culpa! Pašam man jaunās dienās bija lielāka laime - savu pirmo dzejoli publicēju sava tēva rediģētajā laikrakstā un viņš, pretēji man, bija rutinēts žurnālists. Bet laikraksts nav grāmata - laikrakstos vienmēr ir kļūdas un grāmatā (ne lapā!) to varēsit izlabot. Man izgāja vēl ļaunāk: 10 gadus rakstītā (ne jau nepārtraukti!) romānā, pie Grāmatu Drauga "izkritusi" vesela eseja, kas ietekmē kā romāna kompozīciju, tā politisko simboliku. Līdzīga nelaime, vai ne? Tikai es otru, koriģētu izdevumu jau nepiedzīvošu. Nu, ko pret tādu tik sirsnīgu atvainošanos no paša redaktora, kuram acīmredzot ar Grāmatu Draugu bija iznācis pavisam slikti, var teikt? Tomēr dzejoli neieliku savā pirmajā krājumā, un šī ir tikai otrā reize, kad tas redz dienas gaismu. Laikam tomēr ilgus gadus man ar to saistījās kāda māņticība.

Nākošajā vasarā, Olafa Stumbra ieteikta, tiku aicināta lasīt Rakstnieku cēlienā 7. Rietumkrasta latviešu Dziesmu svētkos Losandželosā (1977.8.-9.Vl). Jutu milzīgu atbildību, galvenais pret Olafu, neizgāzties. Par sarīkojumu rakstīja 1977.VIII Dienvidkalifornijas latviešu informācijas biļetenā: Pārsteidz un sirdi silda Sarma Muižniece, kam nav vēl pat 17! Pagājušajos dziesmu svētkos Sietlā divdesmitgadnieks Gunārs Lucāns bija zilais brīnums, ka tik jauns vēl dzejo latviski. Sarma ir vēl jaunāka, un viņai ir ko teikt, un to viņa pasaka labā latviešu valodā. Nav jau brīnums. Jaunieša latviskums ir tieši proporcionāls laikam, ko latviski vecāki viņam veltī. Lalita Muižniece saviem bērniem katru vakaru pirms gulēt iešanas treknu stundu lasīja priekšā latviešu rakstnieku darbus, no Janševska līdz Anšlavam Eglītim. Tas prasa piepūli no vecākiem, bet bērni ar latviešu literatūru saauga jau no mazām dienām. Šādus vārdus bija jauki lasīt, galvenokārt tādēļ, ka tie bija arī pateicība manai mātei, kuŗa patiešām gadu pēc gada man ar brāli par lielu prieku ik vakaru lasīja. Toties man pašai visinteresantākais šajos Losandželosas Dziesmu svētkos bija vakars pēc rakstnieku sarīkojuma, ko pavadīju ar citiem literātiem LaRAs (latviešu rakstnieku apvienības) istabā galvenajā viesnīcā. Tur nesapratu, kādēļ viens no rakstniekiem, Jānis Gorsvāns, man pievērš sevišķu vērību. Izrādījās, ka tas nebija manis dēļ, bet gan tādēļ, ka reiz bijis iemīlējies - kad viņa bija manos gados - tajā pašā jaukajā Lalitā Muižniecē (tad vēl Lalitā Lācē), kuŗa man ar brāli vēlāk ik vakaru lasīja pasakas.

Pirmajām publikācijām un uzstāšanās reizēm sekoja jauniešu dziesmu svētki Ročesterā (Rochester), sarīkojumi Šī Māksla ir Jauna / Zelta Zirgs Zaļā Zoss Toronto, satikšanās ar Māri Čaklo, vienu no pirmajiem Latvijas dzejniekiem, kuŗš kopā ar komponistu Pauli Dambi bija ieradies 1978. Ņujorkā (1978.X), dzejoļu lasīšana Beverīnā, publikācijas 1979. gadā laikrakstos Laiks un Austrālijas Latvietis un fantastisks brauciens 1980.XII uz Austrāliju, kur divus mēnešus lasīju savu dzeju, stāstīju par nesen piedzīvotajām latviešu demonstrācijām Madrides drošības konferencē, iepazīstināju Austrālijas latviešus ar jauno latviešu dzejnieku Mārtina Granta, Anitas Dzirnes, Jāna Imanta Sedliņa, Māras Gulēnas un Sniedzes Ruņģes darbiem un strādāju latviešu vasaras skolā Austrālijā. Pertā, tieši pirms Kultūras dienām, atvēru ar lidmašīnu atsūtītās grāmatu kastes un pirmo reizi ieraudzīju savu pirmo krājumu Izģerbies - zilos vākos ar Balvja Rubesa ilustrācijām.

Dzejošana un ar to saistītā braukāšana un uzstāšanās bija virpulis un paralēli tam mana samērā nosvērtā un stabilā dzīve. Pēc studiju beigšanas kopā ar Anitu Dzirni atvēru Kalamazū mākslas galeriju Artistic License, apprecējos (1984) ar Jāni Liepiņu, vienu no interesantajiem Baņutas Rubesas Toronto teātra grupas Pēdējie āksti aktieŗiem, kuŗš Bostonā (Massachusetts Institute of Technology) bija ieguvis maģistra grādu pilsētu plānošanā. Pēc studijām viņš palika strādāt Bostonā, dzīvoja tās piepilsētā Kembridžā (Cambridge) dzīvoklī, kuŗā es iepriekšējā gada rudenī biju palīdzējusi Zentai un Baibai Kaugarai pārrakstīt manuskriptu dzejnieka Artura Kaugara dzejoļu izlasei Pa balto, pa melno bezgalību. Nonācu nu arī es uz dzīvi Bostonā, kur piedzima mūsu pirmais dēls Jūlijs (1985), divus gadus vēlāk Pēteris, un nu man un Jānim sākās tas jaukais dzīves posms, kad mēs bērniem ik vakaru lasījām grāmatu pēc grāmatas latviešu valodā.

 

JZ: Kuŗi latviešu dzejnieki Tev liekas vissaistošākie, varbūt arī ietekmējuši Tavu radošo darbu?

 

SML: Man vienmēr ir patikuši dzejoļi, kur varu skaidri un gaiši redzēt ainu, kas attēlota. Aina var būt pavisam sirreāla, bet man no autora vārdiem jāredz prātā kaut kas pavisam konkrēts. Man nepietiek tikai nojaust vai sajust, vai dzirdēt, kā valoda čalo un plūst. Noteikti vairāk laika veltu mākslai nekā dzejai. Tā ir ne tikai ekonomiska reālitāte, jo ar mākslu tomēr var nopelnīt, bet man ir arī ļoti vajadzīga jaunas vizuālas pasaules radīšana. Pēc tam skatos uz nesen radītajiem zīmējumiem ar tādu naivu interesi: kā var tāds radījums vai tāda vieta būt. Bet nu ir! Un labi! Pirms pāris gadiem man bija vesela sērija zīmējumu, kur parādījās daudz Latvijas grauzēju. Pie sevis to nosaucu par Rodents of Rīga sēriju, kaut darbu pircējiem sērijas vārdu neizpaudu. Mani pašu tā uzjautrināja. Tāpat pieeju citu dzejnieku dzejai. Labprāt ticu vistrakākām ainām, visveiklākām personifikācijām. Lai atdzīvojas, kā Klāva Elsberga dzejolī, ne tikai gari, bet arī kartupeļi! Man ir tuvi Voldemāra Avena dzejoļi - varbūt tāpēc, ka viņš arī gan ar liktenīgu nopietnību, gan humoru kalpo divām mūzām: mākslai un dzejai. Mani saista Gunara Saliņa, Knuta Skujenieka, Klāva Elsberga dzejoļi, daļa Ojāra Vācieša dzejas. Nesen ar baudu lasīju Kārļa Vērdiņa krājumu Biezpiens ar krējumu. Mani sajūsmina dzejoļi, kas asprātīgi ar mazliet humora un mazliet ironijas devu krāšņi un radoši pabaksta kutelīgas, pat traģikomiskas situācijas.

 

JZ: Kādi Amerikas latviešu apvienības vai arī citi projekti Tevi pašreiz nodarbina?

 

SML: Savus pienākumus ALĀ - gan kā Kultūras nozares vadītāja, gan kā Kultūras fonda priekšniece - cenšos pildīt ļoti apzinīgi. Trimdas sabiedrība man ir uzticējusi priekšzīmīgi un profesionāli atbalstīt gaŗtermiņa ALAs latviešu kultūras saglabāšanas projektus, piemēram, Maijas Hinkles vadīto mutvārdu vēstures projektu, kā arī ielikt enerģiju, palīdzot izveidot jaunus projektus, kas paveŗ pētniecības iespējas apzināt trimdas dzīvi. Divi šādi ALAs Kultūras nozares iesākti projekti ir ALAIDD (Amerikas latviešu apvienības imigrācijas dokumentācijas datubāze) un latviešu mākslinieku darbu Amerikā inventūra. Kultūras nozares darba ietvaros ir arī rūpēšanās par ALAs Atzinības rakstu nominācijām, atbildība atbildēt uz daždažādiem aktuāliem un ar latviešu kultūru saistītiem pētniecības jautājumiem, gādāt par atbalstu mazu latviešu centru sarīkojumiem un iespēju robežās rīkot seminārus, izstādes un koncertus, kas plašākai ASV publikai parādītu mūsu kultūras bagātību. ALAs Kultūras fonda darbā rūpējos, lai sabiedrības ALAs Kultūras fondam dāsni ziedotā nauda ik gadu atbalstītu kvalitatīvus koncertus, monogrāfijas, jaundarbus, izstādes, dokumentālas filmas un projektus, kas palīdz saglabāt mūsu latvisko mantojumu ASV. ALAs darbs man pēdējos divus gadus ir bijis brīvprātīgs, gandrīz vai pilna laika darbs. Piepelnos ar savu mākslu, kārtoju LASL Bostonas sūtījumus un privātstundās mācu latviešu valodu pieaugušiem. Pirms uzņēmos ALAs darbu, septiņus gadus daļu no sava laika veltīju baltiešu grāmatu kārtošanai Harvardas Widener bibliotēkas slāvu nodalā.

Mūsu abi dēli tagad ir pieauguši jauki un prātīgi, mans vīrs ļoti atbalsta manu darbu latviešu sabiedrībā, brālis savā jogas studijā Ņujorkas kalnos savukārt izkārto man izstādes, tēvs palīdz ar prātīgiem padomiem un mana māte nekad neliedz savu iejūtīgo redaktores māku maniem visdažādākiem rakstudarbiem. Viss tas man pašreiz dod laiku un stabilitāti kādu dzīves posmu iet ar vienu kāju pa nezināmo, mazliet grumbuļaino radošo vagu, bet ar otru - pa citu sabiedrisko darbinieku rūpīgi iearto vagu.

Pateicoties Jāņa Bieriņa Piemiņas fonda negaidītajam atbalstam, varbūt, ka vagas otrā galā sastapšos ar savu otro dzejoļu krājumu Uzvelc zeķes!, kam nupat ir apnicis gadu pēc gada dzīvot uz kumodes kā "manuskriptam". Vēlos arī pabeigt bilžu grāmatu bērniem ar nosaukumu ģimenes kapi.

 

Boksfordā (Boxford, Massachusetts), 2007.II