JG249 KIBERKAMBARIS

ROBEŽLĪGUMS AR KRIEVIJU

Ar šo līgumu un katru tamlīdzīgu rīcību Latvija speŗ soli tuvāk tam, lai atzītu no 1940. līdz 1991. gadam pastāvējušo Latvijas PSR par leģitīmu Latvijas Republikas turpinājumu. Tas ir tieši tas, ko no mums vēlas panākt Krievija. Bēdīgi, ka visi iebildumi pret šādu rīcību tiek demagoģiski reducēti uz teritoriālām pretenzijām pret lielo kaimiņvalsti. Abrene mums tiešām nav svarīgs jautājums, ja uz spēles likta valsts pastāvēšana. Okupācijas fakts ir daudz svarīgāks. Jautājums par Abrenes statusu ir jāpieņem Latvijas Republikai saskaņā ar LR likumdošanu. Vienalga, atdāvinām vai atprasām, bet nedrīkst izlikties, ka viss jau tāpat ir kārtībā. Ja vēl Krievija/PSRS ar administratīvu lēmumu būtu pievienojusi Abreni sev, tad varbūt būtu citādi. Bet nē taču − pēc papīriem Abreni Krievijai ar savas Augstākās Padomes lēmumu atdeva Latvijas PSR. Pabrika kungs vicina gaisā Raisas un Bilta vēstules, apgalvodams, ka Latvijas pēctecība un tiesiskā nepārtrauktība no robežlīguma it nemaz necietīšot. Protams, necietīs, bet mēs taču tieši nedrīkstam pieļaut, lai šajā pēctecības un tiesiskās nepārtrauktības secībā tiktu iekļauta arī Latvijas PSR.

Vents Zvaigzne <vents.zvaigzne@gmail.com>

Tādā gadījumā taču nekāds līgums nebūtu jāparaksta − iesprauž robežmietiņu un viss. Tur jau ir tā lieta, ka nekādi nevar izsvītrot no vēstures tos 20 gadus pirms kaŗa.

Ausma Ābele <aabele@sveiks.lv>

Runa nav par 20 pirmskaŗa gadu izsvītrošanu, bet gan par 45 pēckaŗa gadu iekļaušanu Latvijas Republikas pastāvēšanas vēsturē. Latvijas PSR ir pieņēmusi daudz jauku lēmumu − ne vien par Abrenes atdošanu, bet arī, piemēram, par viesstrādnieku aicināšanu no brālīgajām PSRS republikām. Turklāt mēs ar savu kolaborāciju tā arī neesam tikuši galā − neviena kādreizējās Latvijas PSR amatpersona nav tiesāta par pretvalstisku darbību, ja neskaita genocīdā apsūdzēto Noviku. Krievijai ir arvien lielāks juridisks pamats apgalvot, ka Latvijas Republika, būdama Latvijas PSR mantiniece, tīši neievēro krievu minoritātes tiesības pilsonības un valodas jautājumos. Ja Latvija pati nepastāvēs uz to, ka bija okupēta, neviens cits mūsu vietā arī to nedarīs. Man nav nekas pretī, ja Latvijas Republika atsakās no Abrenes. Bet likumīgi, nevis pieņemot par likumīgu Latvijas PSR rīcību.

Vents

Latvija nedrīkst atteikties no savas teritorijas. Punkts. Nedrīkst būt nekāda atrunāšanās par krievu iedzīvotāju daļas īpatsvara pavairošanu. Ja Latvijas sastāvā atgrieztos Abrene, senā Ādeles zeme „pie Tālavas,” tā varētu tur dzīvojošiem dot izvēli: vai nu kļūt par latviešiem, par lojāliem Latvijas pilsoņiem, iemācīties latviešu valodu un cienīt pamattautu, vai pārvākties uz citurieni. Pilnīgi iespējams, ka tie, kas izvēlētos dzīvot kopā ar latviešiem jau labi apzinās seno latgaļu asinis savos senčos. Bet tiem, kas izvēlētos pārcelties varētu piedāvāt atlīdzību par pārcelšanās izdevumiem un pat palīdzību iesākt jaunu dzīvi savā citurienē. Izdevumus vajadzētu segt Krievijas valdībai kā Padomju Krievijas mantotājai.

Aija Veldre Beldavs <beldavsa@indiana.edu>

Piedāvājumi Pitalovas iedzīvotājiem kļūt par latviešiem vai doties projām stipri atgādina etnisko tīrīšanu.

Vents

Vardarbīgas metodes neatbalstu. Etniska tīrīšana būtu piespiesta, nevis brīvprātīga masveidīga pārvākšanās. Miermīlīgas izmaiņas pasaules demogrāfijā taču notiek nemitīgi. Bet kā labuma piesolīšana (positive incentive), liekot izvēlēties vai nu brīvprātīgu pārcelšanos, vai arī iekļaušanos latviešu sabiedrībā, būtu neētiska?

Aija

Nesaprotu, par kādu labumu tiek runāts? Par to, ka viņi drīkstēs palikt dzīvot tur, kur jau dzīvojuši? Viņu vidū ir ne tikai iebraukuši krievi, bet arī tādi, kas tur jau dzīvojuši paaudžu paaudzēs, pats tādus esmu saticis. Arī Latvijas laikā Abrenes novads bija izteikti krievisks un vienkāršajiem zemniekiem (no kuŗiem tie, ko neizveda uz Sibīriju, kļuva par vienkāršajiem kolhozniekiem) latviešu valodu neviens nelika mācīties. Skolas laikā mūsu klase vienu vasaru strādāja pierobežas kolhozā, peldēties braucām uz Abrenes pusi, tad iznāca tikties gan ar „šīs puses”, gan ar „tās puses” krieviem. Šiem cilvēkiem, no kuŗiem daudzi gluži pamatoti uzskata to zemi par savējo, kāds varēs uzstādīt noteikumus? Mācies valodu − dabūsi desu, nemācīsies − brauc projām. Vai tā? Un ko nozīmē piedāvājums „kļūt par latviešiem”? Pāriet sadzīvē uz latviešu valodu, audzināt savus bērnus par latviešiem? Visā Latvijā ārpus jauktajām ģimenēm diez vai atradīsies pat daži desmiti krievu, kas to gribētu darīt, arī no tiem, kuŗi ir ļoti labi iemācījušies latviešu valodu, nemaz nerunājot par Krievijas krieviem, par kādiem sevi uzskata Abrenes iedzīvotāji. Varbūt viņi piekristu pievienoties Latvijai, ja viņiem apsolītu lielus materiālus labumus, kā arī apzvērētu, ka viņiem neviens neliks mācīties latviešu valodu.

Vents

Ja vēl Latvijas Pirmās republikas laikā Abrenē latviešu īpatsvars bija 52%, tad krievu okupācijas laikā ir panākta latviešu iztukšošana no Abrenes. Es izteicos par to, kas būtu jādara, ja Abrene nonāktu atpakaļ Latvijas sastāvā. Nedrīkst pieļaut precedentu, uz kuŗa pamata varētu no Latvijas atcirst visu Latgali vai pat Rīgu, kur pārsvarā iedzīvotāji ir krievi! Nevaru iedomāties nemācīties valsts valodu valstī, kas man atļauj tajā dzīvot. Un tas nemaz nav mazinājis manu iespēju paturēt savu latvisko identitāti.

Aija

Nebija Abrenē 52% latviešu. Tīri krievi bija neatkarības sākumā, tīri krievi tās beigās, ja atskaita robežsargu ģimenes. Tie lielie procenti ņemti no Abrenes apriņķa un citiem teritoriāliem veidojumiem, kas saturēja krievisko Abreni un dažus krieviskos pagastus, arī tīri latviskus pagastus. Apriņķus Latvijā vienmēr piegrieza tā, lai latvieši sanāktu vairākumā. Abreni saturošo pārgraizīja vairākkārt. Neviens neatņēma mums to 52% apriņķi. Atņēma apriņķa daļu − tīri krievisko Abreni un tīri krieviskos pagastus. Latviskie mums palika. Latviešu Konversācijas vārdnīcā (skat. „Jaunlatgale”) iedzīvotājus ņem pa pagastiem. Valdības dāvinātajā Jaunlatgales luterāņu baznīcā veselas astoņas reizes gadā notiek dievkalpojumi − robežsargiem, pārējie iztiek ar popu.

Māris Jānis Vasiļevskis <mahris@myself.com>

Reliģiskā piederība tur varētu nebūt noteicošā. Cik zinu, diezgan daudz pareizticīgo ir latvieši, un tas laikam bija saistīts ar to, ka cara laikos vienu brīdi zemi drīkstēja iegādāties tikai pareizticīgie.

Rumpis <rumpis.listes@gmail.com>

Mūsu pagastā pareizticīgo draudze radusies tieši tādēļ, ka pareizticīgajiem cara ierēdņi pārdeva zemi, citiem ne.

Ausma

Aija raksta, ka nevar iedomāties nemācīties valsts valodu zemē, kas tai piešķīrusi tiesības tajā dzīvot. Taisnība tad, ja šajā zemē esi ienācējs, svešinieks. Nav taisnība tad, ja dzīvo savā tēvu zemē.

Vents

Cik paaudzes vajag, lai vieta, kur dzīvo būtu tēvu zeme? Cik lielu platību? Lauku mājas, miestu, pagastu, pilsētu, apriņķi, valsti? Un kuras etniskās izcelsmes, latviešu vai krievu?

Zigis Bērziņš <pistole@ebtech.net>

Grūti pateikt − tā sakot, divi par maz, trīs par daudz. Katrā ziņā ar piecām vai sešām paaudzēm jau ir pilnīgi pietiekami, lai par to varētu runāt. Attiecībā uz Abreni vēl ilgāku laiku, jo šajā novadā Tālavas valdnieku zemes robežojās ar Pleskavas kņazu zemēm jau 13. gs. un pirms tam. Balti un slāvi tur dzīvoja kaimiņos jau kopš mūsu ēras pirmā gadu tūkstoša. Arī platība atkarīga no dažādiem apstākļiem. Parasti runā par kompakti apdzīvotu teritoriju. Viens kompakti apdzīvots novads jau ir pietiekami.

Vents

Cik paaudzes? Kā nu kuŗam. Krievijas aizsardzības ministram Ivanovam − vienu. Viņš par Kēnigsbergu teica iskonno russkije zemļi, t.i., sensenas krievzemes.

Uldis Liepkalns <uldis@parks.lv>

Par zemes piešķiršanu pareizticīgajiem. Manos Sarkaņos viss noticis līdzīgi kā pārējā Latvijā. Pareizticība nav devusi tiešus materiālus labumus, vienīgi iespēju ieriebt nīstajiem luterāņu garīdzniekiem. Nedeva zemi ne pirkšanai, ne kā dāvanu. Bet varēja dabūt tīri labas lietas. Mans vectēvs mācījās bursā. Padvalodā runājot, tas bija popu technikums. Bezmaksas, lai ražotu nacionālos popu kadrus (luturi par nacionālo spēku neinteresējās). Bet vispārīgā bursas izglītība apmēram atbilda ģimnāzijas līmenim. Vectēvs ar iegūto bezmaksas diplomu mierīgi turpināja izglītoties Maskavas Universitātes juridiskajā fakultātē, vēlāk kļūstot par Latvijas Republikas senatoru.

Māris

Tie pareizticīgie, kas ap Jāņukalna baznīcu mūsu pagastā, tiešām ir saimnieku pēcteči un saka, ka tāpēc kļuvuši par pareizticīgajiem, lai pie tās zemes tiktu.

Ausma

Paldies Mārim par interesantiem faktiem. Mans tēvs arī mācījās bursā, kas gan bija pareizticīgo garīdznieku apmācības iestāde (nevis katoļu), un kaut kā no turienes tika prom uz Pēterpili, kur viņš ieguva pirmo zinātnisko grādu. Dr. phil. − krietni vēlāk Berlīnē. Fantastisks stāsts − kalpa zēns no Nītaures Kalnplaukām izlauzās cauri milzīgām grūtībām un sāka skolot trīs bērnus Amerikā. Viņa ģimene arī bija iestājusies pareizticībā, bet zemi ģimene dabūja tikai Ulmaņa laikā, kad vecākajam brālim piešķīra gabaliņu par cīnīšanos brīvības cīņas. Tur tagad saimnieko māsīca un viņas ģimene.

Juris Vīksniņš <viksning@georgetown.edu>

Neesmu runājis par katoļiem. Maldinājis varbūt mans formulējums popu technikums. Par popiem krievi sauc savus garīdzniekus. Un arī latvietim pops ir pareizticīgo garīdznieks. Latvietis (vismaz, kad runā latviski) neinteresējas, ko rietumu valodās nozīmē Pope.

Māris

Paldies par paskaidrojumu. Es domāju, ka latvieši pareizticīgo mācītājus arī dēvēja par baķuškām. Vārds „pops” − man pirmā dzirdēšana. Nu, dzīvo un mācies − noder arī vecam pensionāram...

Juronkulis

Publikāciju sagatavoja Juris Žagariņš