Ieva Kalve, Gundars Ķeniņš Kings, Andris Pētersons

UZŅĒMĒJU SOCIĀLĀ ATBILDĪBA LATVIJĀ: PIENĀKUMS, KAS JĀIZPROT

 

I. Sociālā atbildība dažos vārdos

Par uzņēmēju sociālo atbildību (turpmāk − SA) Latvijā vēl runā maz, parasti šaurā šī jēdziena nozīmē, kā par taisnīgumu mantas un ienākumu sadalē. Citur sociālā atbildība ir vairāk saistīta ar vispārējā un līdzsvarotā, privātā un sabiedriskā labuma meklējumiem, teoriju un praktisko politiku.

Šis raksts ir Biznesa augstskolas „Turība” mācībspēku Ievas Kalves un Andra Pētersona, kā arī Gundara Ķeniņa Kinga plašāku pētījumu pārskats, lai lasītājus informētu par procesiem un tendencēm SA jomā Latvijā. Īstenībā SA ir ļoti sena prasība. Sāksim to paskaidrot ar Kārļa Skalbes izteikto pasakā par kaķīša dzirnavām. Skalbe mūs aicina nedarīt ļaunu un vairot labo. Jau sen pirms Skalbes ko līdzīgu ir teikuši gan mūsu vecāki, gan filozofi, gan likumdevēji un soģi, gan ekonomisti, gan tie, kas ir mūs skolojuši ētiskā uzvedībā. Jaunums ir tas, ka šodien visu atbildību iespaido vai noteic ne tikai indivīds, bet arī viņa ģimenes locekļi, tuvākie draugi un skolas biedri, līdzdarbinieki darbā un kolēģi dažādās profesijās ar kuŗiem mums nākas sastrādāt.

Visvienkāršākajās formās tie ir likumi un liegumi, kas cenšas mūs pasargāt no nelaimes mājās, uz ielas un darbā. Tie domāti ne tikai mūsu drošībai, bet arī visas sabiedrības labklājībai un tās vides, respektīvi, dabas aizsardzībai. Jau komplicētākas ir dažādas profesionālas uzvedības normas un ētikas kodeksi, kas dod vadlīnijas mūsu darbam. Tās uzsveŗ kolektīvu atbildību. Šī atbildība, ko visbiežāk redzam profesionālu apvienību kopīgos lēmumos, prasa praktisku, vienotu pieeju.

Jaunākās atziņas mūs iepazīstina ar principiem, kas samazina gan zaudējumus, gan vairo labumus. Šeit ieteikumi vairs nav absolūti vienkāršoti noliegumi, bet ir būtībā līdzsvaroti vairāku problēmu risinājumi. Vienkārši sakot, te runājam vairāk par labumiem visai sabiedrībai un zaudējumiem, ko sabiedrība pieļauj. Mēs nenoliedzam, bet ierobežojam mūsu gaisa piesārņojumu ar mūsu pašu automašīnām un fabriku dūmiem. Mēs pieņemam ūdeni, kas der dzeršanai, bet kas ir tīrs tikai līdz iepriekš noteiktai un atļautai pakāpei. Nolieguma vietā mēs apmierināmies ar izlīdzinājumiem, dažreiz ar obligātiem maksājumiem par sabiedriskas dabas zaudējumiem un izmaksām. Mēs neprasām apstādināt visas fabrikas, bet pieņemam, ka tās neizbēgami, vairāk vai mazāk, gan kaitē mūsu veselībai, gan nodrošina mums darbu starptautiskā sacensībā.

Kā varam nojaust, personīgas un sabiedriskās attiecības kļūst arvien sarežģītākas, gan grūtāk izvērtējamas. Te īstu robežu nav. Praktiskā dzīvē tās nosakām mēs, mūsu sabiedrība, atceroties, ka viss var dot gan savus labumus, gan kaitējumus. Vienlaikus jāatzīst, ka mūsu pašu lēmumu loks sašaurinās ar katru dienu. Atbildība kļūst sociāla, vairāk sabiedriska. Par vēlamiem labumiem un pieņemamiem zaudējumiem lemjam mēs paši un mūsu sabiedrības pārstāvji. Arī Latvija nevar no šiem procesiem izvairīties, bet var tos uzlabot. Lai tas notiktu, priekšā stāv lielas pārmaiņas mūsu uzskatos un uzvedībā. Tas ir lielā mērā izglītošanās uzdevums visos līmeņos.

 

II. Mērķis un atradumi

Šī raksta mērķis ir iepazīstināt lasītājus ar SA nozīmības pieaugumu Latvijā. Tiek fiksētas un izvērtētas faktiskās sociālās atbildības izpratnes izmaiņas. Raksta autori vienojušies par šādu sociālās atbildības definējumu un izpratni: Sociālā atbildība ir ikviena pārdomāta, ētiska un juridiski korekta rīcība, ko veic jebkuŗš uzņēmums vai organizācija, lai paaugstinātu ne vien savu labklājību vai darbības efektivitāti. Tā palīdz līdzsvarot iekšējo un ārējo resursu patēriņu un to izmaksas. Tā palielina sabiedrības kopējo ieguvumu no dotā uzņēmuma vai organizācijas darbības.

Pētersons ar Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras, Latvijas Darba devēju konfederācijas un Biznesa augstskolas „Turība” atbalstu 2004. gadā veica pētījumu par SA situāciju Latvijā. Aptaujā piedalījās dažādu organizāciju vadītāji, profesionāļi, studenti un sabiedrisko attiecību speciālisti. Atbildes tika saņemtas no 987 respondentiem, kas veido 53.67% anketu saņēmēju. Kopā ir tādējādi pārstāvēts 1.61% no Latvijā 2005. gadā reģistrētajiem uzņēmumiem. Jau pirmie apkopojuma dati sniedza interesantu un nozīmīgu informāciju. Būtisku anketu aizpildītāju daļu veidoja pārstāvji no uzņēmumiem, kuŗu darbinieku skaits pārsniedz 200. Atbilžu no maziem un vidējiem uzņēmumiem bija mazāk. Nelielais atbilžu skaits no mazajiem un vidējiem uzņēmumiem ir skaidrojams vai nu ar to, ka šī tēma viņiem nav aktuāla, vai arī ar izpratnes un zināšanu trūkumu par SA. Tā kā SA nav saistīta ar organizācijas efektivitātes vai peļņas palielinājumu īstermiņā, tās izplatība Latvijā, kas tikai nesen izvēlējusies tirgus ekonomikas ceļu, vēl ir samērā lēna, tomēr noris. Latvijai kā pārejas ekonomikas valstij grūta ir ne vien ekonomiskās sistēmas, bet arī vērtību maiņa, pārejot no plānveida uz tirgus saimniecību un pilsonisku sabiedrību. Pazūdot partijas diktātam, gan katrs cilvēks, gan organizācijas, gan sabiedrība kopumā redz, ka vērtību ir daudz un tās var būt atšķirīgas, dažkārt konfliktā viena ar otru.

Daļā Latvijas sabiedrības un uzņēmumu apmulsuma brīdis turpinās joprojām, jo trūkst izpratnes par to, ka materiālā labklājība vien cilvēku nedara laimīgu. No otras puses − jau Abrāma Maslova izstrādātajā vajadzību piramīdā ir norādīts, ka sociālās vajadzības un līdzi tām arī vēlēšanās dalīties, uzņemties atbildību par citiem aktualizējas tikai tad, kad ir nodrošinātas fizioloģiskās un drošības vajadzības. Ja arī cilvēks nedzīvo no maizes vien, viņš pirmā vietā liek dienišķo maizi. Izsalkušais negrib ne domāt, ne runāt par sociālu taisnīgumu un sabiedrības kopējām ilgtermiņa interesēm. Kā to īpaši labi parāda tautas nabadzīgās valstīs, prioritāti dod ēdienam un pajumtei, bet ne dabas bagātību aizsardzībai. Mierīgai situācijas apcerei pēcpadomju Latvijā laika nav bijis ne uzņēmējiem, ne citiem valsts iedzīvotājiem. Dzīvot ar iekšēju konfliktu, īsti neizprotot notiekošo arī nav viegli. Tādēļ daļa sabiedrības ir noskaņota prasīt, lai viņiem nepieciešamo nodrošina mistiska valsts, respektīvi, visa sabiedrība kopumā, kas arī noteiktu skaidru un stingru kārtību, kuŗai tie tad būtu ar mieru bez ierunām pakļauties. Tāds ir uzskats: dodiet man to, kas man pienākas, jo es taču kaut kā strādāju un pretī nerunāju. Šāds uzskats ir sastopams arī starp uzņēmējiem, bet tas neatbilst aktīvai iesaistei SA.

Otra kategorija ir iemācījusies izdzīvot paši saviem spēkiem, nepaļaujoties ne uz vienu un arī neinteresējoties par citiem. Viņi realizē principu, lieciet jūs mani mierā, kā es jūs lieku mierā. Arī šīs kategorijas pārstāvjiem SA idejas ir svešas.

Īpatnēja situācija veidojas ar jauno vadītāju paaudzi. Gan kursos un augstskolās, gan praksē viņi aktīvi apgūst Rietumu tirgus ekonomikas idejas un pieredzi. Tā izteikti uzsveŗ tieši peļņas gūšanu kā sociāli pieņemamu mērķi. Citiem vārdiem, ekonomiska liberālisma un sociālās atbildības idejas nešķiet svarīgas arī daudziem no viņiem. To var saprast, jo viņi ir atkarīgi no savas šodienas algas. Uzkrājumu nav ne viņiem pašiem, ne viņu ģimenēm. Augstskolu mācībspēki bieži sastopas ar studentu neizpratni un pat pretestību studiju kursiem filozofijā, ētikā un citiem līdzīgiem.

SA idejas lielāko atsaucību sastop starp lielo uzņēmumu un ārvalstu firmu filiāļu vai meitas uzņēmumu dažādu līmeņu vadītājiem, kuŗi ir nostabilizējušies gan personiski, gan kā uzņēmuma darbinieki un pārstāvji. Ja uzņēmumam ir ievērības cienīga peļņa, parādās arī izpratne par SA un savu lomu šajos procesos. Nepareizi būtu vienkārši nosodīt tos, kas nezina, neizprot vai neatbalsta SA idejas. Labākais SA iedzīvināšanas rīks ir pozitīvas pieredzes un veikuma izplatīšana. Praktisks, redzams un visiem zināms piemērs ir iedarbīgāks par teoriju. Tas nozīmē, ka uzņēmumiem būtiski ir ne vien būt sociāli atbildīgiem, bet arī prasmīgi izmantot sabiedrisko attiecību iespējas, izplatot savu pieredzi un veikumu kā atdarināšanas vērtus piemērus arī citiem. Labam piemēram ir savi sekotāji.

Tiesa gan, jāatzīmē, ka situācija nebūt nav bezcerīga. Aug gan uzņēmumu SA rīcības piemēru skaits, gan tiek veikti aizvien jauni pētījumi, laikrakstos parādās publikācijas par SA tēmām un iznāk grāmatas. Paralēli Pētersona veikumam, strādā arī citi pētnieki un augstskolu mācībspēki. LU doktorands Jānis Strautmanis pašreiz sagatavo disertāciju ekonomikas zinātņu doktora grādam izglītības vadībā par tēmu Uzņēmuma sociālās atbildības pieejas apguve biznesa studiju procesā augstskolā. Daļa Strautmaņa pētījuma rezultātu līdzinās Pētersona iegūtajiem (abi pētījumi nav tieši salīdzināmi), un tāpēc ir ļoti pozitīvi vērtējami. Strautmaņa sniegtie praktiskie ieteikumi SA ideju integrēšanai biznesa studiju procesā. Veiksmīgu mācību gadījumā, nenoliedzami paaugstināsies vadītāju izpratne par SA. Cits jautājums ir par izglītības pietiekamību SA izveidē. SA jautājumus savā grāmatā Apseglot pārmaiņu vējus. Stratēģiskā un pārmaiņu vadība skar arī Ieva Kalve, gan skaidrojot sabiedrībā notiekošās izmaiņas, gan akcentējot līdzvērtīgas sadarbības un savstarpējās izpratnes lomu uzņēmumu iekšienē − starp īpašniekiem, vadītājiem un darbiniekiem. Jājautā, kā, cik ātri un pilnīgi Latvijā var veidoties politiski un saimnieciski nozīmīga SA. Starp SA pirmsākūmiem minams Hipokrāta zvērests − jau 300 gadus pirms Kristus formulētie ārstu profesionālās rīcības noteikumi. Hipokrāta zvērests ar nelielām izmaiņām ir pārdzīvojis gadsimtus un arī šodien tiek gan lietots mediķu aprindās, gan izmantots par paraugu citās jomās. Šis zvērests attiecas nevis uz ārstnieciskām manipulācijām, bet uz ko daudz būtiskāku, attiecībām starp mediķi un pacientu, viņa tuviniekiem un sabiedrību, bet tā būtība ir izteikta kodolīgi un īsi:

Nekaitē!

Plaši vispārinot var sacīt, ka šī principa izmantošana ir būtiska ne vien mediķiem un citiem veselības aprūpē nodarbinātajiem, bet ikvienam gan lietišķajās, gan privātās attiecībās. Nav aizliegts rūpēties par savu labumu, bet tā vārdā nedrīkst aizskart citu intereses. Jāatzīst, ka aktīvie biznesa vadītāji ne vienmēr vēlas to saprast. Par SA un vērtībām pozitīvi un pat pārliecinoši izteikties prot daudzi. Vairumam rodas problēmas tad, kad pašiem ir jālemj par savu rīcību un jārāda piemērs citiem. Latvijai grūti laiki, mainīgas un neskaidras situācijas jau ir bijušas, un tas nav traucējis rīkoties atbilstīgi SA principiem. Lūk, vairāki vēsturiski piemēri − no Latvijas starp pasaules kaŗiem.

Latviešu profesors Kārlis Balodis ir centralizētās ekonomikas ideju pionieris. Sākotnēji viņš darbojās Berlīnē, vēlāk Rīgā. 1919. gadā viņš publicē detalizētu „nākotnes valsts” plānu ar idejām par to, kā veidot ekonomiski efektīvu sabiedrību. Kaut arī plānu atzinīgi novērtē sociālistu aprindās, plašāku atzinību ne Latvijā, ne citur tas neiegūst. Baloža pamatideja ir, ka valsts ekonomiskai labklājībai jābalstās uz sociāla rakstura godīgumu jeb, citos vārdos, uz SA kā visaptverošu un pamata komponenti. Cits piemērs ir veiksmīgais uzņēmējs Kristaps Morbergs, kuŗš savus vērtīgus nekustamos īpašumus Rīgas centrā novēlē LU. Tiesa gan, arī viņa nesavtīgajam piemēram nav daudz sekotāju, laikā, kad Latvijas tauta ir iesaistīta saimnieciskās dzīves atjaunošanā pēc kaŗa. Lielu uzmanību iekšējai SA, tas ir savu darbinieku labklājībai, velta tādi uzņēmēji kā „saldumu karalis” Vilhelms Ķuze, tekstilrūpnieki Roberts un Alma Hirši, kā arī kokrūpnieks Augusts Dombrovskis. Šiem uzņēmējiem liekas būtiski nodrošināt saviem darbiniekiem iespējami labus darba apstākļus un maksāt augstākas algas nekā citur. Dombrovska darbība un nesavtīgās rūpes neapstājas pie uzņēmuma darbiniekiem. Viņš piedalījās Latvijas izglītības biedrības dibināšanā, izveidoja fondu trūcīgo un apdāvināto skolēnu atbalstam, dibināja bezalkohola biedrību un uzcēla tai namu, izveidoja „Burtnieku namu” mākslinieciskajai jaunradei, kuŗā dažādos savas dzīves brīžos mituši virkne latviešu literatūras darbinieku.

Latvijas pašreizējā situācija ir saistīta arī ar autoritārismā nodzīvotām desmitgadēm. Autoritārām tradīcijām vispār Latvijā ir dziļas saknes. Viens no autoritārā režīma dzīvotspējas un izplatības cēloņiem ir tā piedāvātā stabilitāte. Tiesa gan, tas nes līdzi arī negatīvo. Vienotas vērtības un vienveidīgus sociālos uzskatus jau 1937. gadā cenšas ievest Sabiedrisko Lietu Ministrija. Uzņēmumu politiku arvien vairāk, bet ne gluži sekmīgi, saskaņo ar valdību. Valdības loma palielinās 50 okupācijas varas gados, kas sekoja II Pasaules kapam. SA, kultūras un izglītības jomas ir pilnīgā padomju varas kontrolē. Obligāti pildāmi rīkojumi tiek saukti par „tautas brīvu gribu”, tādējādi devalvējot gan sabiedrības izpratni par nesavtīgu un bezatlīdzības palīdzību, gan vēlmi rēķināties ar citu interesēm. Šī negatīvā un liekulības pilnā pieredze būtiski kavē SA ideju izplatību mūsdienu Latvijā.

Tajā pat laikā, par vienu no „dziesmoto revolūciju” ierosinātājiem un veicinātājiem Baltijas valstīs uzskatāms plašo sabiedrības masu satraukums par tolaik iecerētajiem liela apjoma rūpnieciskajiem projektiem, kas būtu nodarījuši neatgriezeniskus zaudējumus dabai. Tātad nevar apgalvot, ka SA bija pazudusi. Latviešiem ir dziļas ētiskas uzvedības un empātijas saknes. To skaidri rāda arī folkloras mantojums un gadsimtu pieredze, kad izdzīvošana nebija iedomājama bez atbalsta, savstarpējas izpalīdzēšanas, izpratnes un iecietības. SA izpratne Latvijā patlaban ir pielīdzināma „aizmigušajai princesei”, kas gaida modinātāju.

Dabas aizsardzība nav vienīgā joma, kuŗai pievērsta pastiprināta Latvijas sabiedrības uzmanība. Aizvien biežāk ar nepieciešamību pēc SA rīcības sastopamies saistībā ar: (1) alkohola un tabakas ražošanu, izplatīšanu un lietošanas sekām; (2) nesaudzīgu un nepārdomātu neatjaunojamo dabas resursu izmantošanu; (3) piesārņojuma problēmām; (4) dažu sociālo grupu diskrimināciju finanšu un līdzīgu pakalpojumu sfērās; (5) kazino un citu azartspēļu vietu skaitu, novietojumu un pieejamību. Uzskaitījums rāda, ka „lielās lietas” saprotam labi, taču, kad nonākam līdz katra ikdienas rīcībai, SA paliek otrajā plānā. Vēl joprojām negribas saprast, ka problēmas „kāds cits” neatrisinās, ikvienam ir jādomā un arī sava roka jāpieliek.

Tagad, kad Latvija iekļaujas Rietumu ekonomikas standartos, daudz tiek runāts par kopprodukta izaugsmi, investīciju ieplūšanu, efektivitātes paaugstināšanu un tamlīdzīgām lietām, otrajā, ja ne vēl tālākā, plānā atstājot SA. Nav brīnums, ka veidojas sabiedrības viedoklis par uzņēmējiem kā cilvēku izkalpinātājiem, kam rūp tikai savs labums. Tajā pašā laikā netrūkst to, kas nenodarbinātos uzskata par sliņķiem un liekēžiem. SA izpratne nerodas no nekā. Par tās bāzi var uzskatīt organizācijas kultūru, iekšējās tradīcijas un vērtības. Ļoti daudz ir atkarīgs no organizāciju vadītājiem, viņu vērtībām, attieksmes un labās gribas. Darbinieki kopē vadītāju uzvedības un rīcības modeļus, tālab īsi ielūkosimies organizācijas kultūras veidošanas aspektos: (1) Organizācija jāveido ar tās misijas un mērķu definēšanu un iedzīvināšanu. (2) Mērķu sasniegšanā svarīga ir ētikas normu ievērošana, nosacījumi un kompromisi, kas pieļaujami organizācijas mērķu sasniegšanas vārdā. Vienotai izpratnei var tikt veidoti ētikas kodeksi un tamlīdzīgi dokumenti, īpaša uzmanība veltāma misijas un mērķu saskaņotībai ar ētikas normām. (3) Ir būtiski, lai arī ikdienas darbības, resursu un metožu izvēle atbilst pirmo divu punktu nosacījumiem. (4) Jānodrošina iekšējās informācijas plūsma, kur visu līmeņu darbinieku viedoklis ir būtisks. (5) Darbam un izpratnei vai diskusijām nepieciešamā informācija ir pieejama visos līmeņos.

Labu attiecību veidošanas pamats ir nevis „amata vara”, bet gan savstarpēja cieņa un līdzvērtīga komunikācija. Ja organizācijas kultūras un SA jautājumus uzņēmuma vadība uzskata par būtiskiem, darbinieki atbild ar to pašu un rodas ieguvumi arī uzņēmuma mērķu sasniegšanas izpratnē: (1) Darbinieki un klienti ir apmierināti. (2) Vide tiek pienācīgi un saudzīgi izmantota. (3) Uzlabojas darba drošība, samazinās nelaimes gadījumi un kļūdas. (4) Tiek ņemtas vērā dažādu ieinteresēto grupu intereses −no atsevišķa indivīda (strādājošā vai uzņēmēja) līdz sabiedrībai kopumā. Galvenā no pieejām SA ir mēģināt rast līdzsvaru starp konkrētā uzņēmuma izmaksu samazināšanu un kopējo jeb sabiedrības ieguvumu palielināšanu.

 

III. Slēdzieni un ieteikumi.

Rakstu noslēdzot ir jāuzsveŗ, ka mūsdienu pasaulē aizvien ciešāka kļūst cilvēku, uzņēmumu, labdarīgo fondu un organizāciju, kā arī valstu savstarpējā saistība un sadarbība. Tā aptveŗ ekonomiskos, sociālos, politiskos un vides faktorus. Nesauksim to gluži par atkarību, taču šodien tikai patstāvīgā izolācijā ilgstoši un sekmīgi darboties vairs nevar neviens. Un tas nozīmē divas imperatīvas: (1) Jāprot vai jāmācās sadzīvot un sadarboties uz līdzvērtīgiem pamatiem, citādi mūs par partneriem neņems. Domstarpības un viedokļu atšķirības ir un būs, tāpēc svarīga ir gatavība tos šķetināt SA nevis diktāta veidā. (2) Sadarbības tīkli ir lieliska, dažreiz vienīgā iespēja SA rīcības un pieredzes tālākai izplatīšanai. Tikai ar šādu sadarbību varam viens otram rādīt un apspriest nopietnu problēmu atrisinājumu alternatīvas. Tikai tā varam nopietni ieteikt un pieņemt labākos atrisinājumus sev, mūsu partneriem un visai sabiedrībai. Tas daudzkārt prasīs komplicētas pieejas un ilgtermiņa sadarbības programmas.

Ļoti svarīga ir SA ideju izplatīšana. Viens no ceļiem ir SA rīcības propagandēšana, bet otrs ir speciālu kursu iekļaušana dažādās mācību programmās. Bieži vien, tās sākas jau mājās un pamatskolās, un pašdarbības pulciņos. Šis ieteikums attiecas gan uz skolotājiem un augstskolu mācībspēkiem, gan sabiedrisko attiecību speciālistiem, gan uzņēmējiem un valsts pārvaldes darbiniekiem.