Jaunā Gaita nr. 249. jūnijs 2007
Juris Šlesers
SAVA CEĻA GĀJĒJS
Jānis Krēsliņš. Raksti, 2. sējums / Vēstures vārtos. Rīgā: Valters un Rapa, 2006
Jāņa Krēsliņa grāmatas vāka apdarē izmantotā 16.gs. gravīra
Trauksmains, vienmēr zināšanu kāru garu. - Viens no erudītākiem 20. gs. latviešiem. - Ierasto stereotipu nojaucējs. Šie tikai daži no epitetiem, kuŗiem aplipis šis gara milzis, kuŗa divi Rakstu sējumi nu mūsu priekšā. 900 lappuses - 2 kilogrami zelta! Rakstu 1. sējumā (Ceļi un neceļi, 2004) vīd Krēsliņš - literāts. Vēsturnieka devums sakopots 2. sējumā - Vēstures vārtos (2006). Šis 510 lappušu biezais recenziju, interviju un apceŗu krājums tiešām ir vārti, caur kuŗiem autors lasītāju ieved mūsu tautas un valsts vēstures labirintā, izgaismo tā nostūŗus ar savu skatījumu un izved lielākā skaidrībā. Nereti uzduramies negaidītām faktu un atziņu pērlēm vai interesantām detaļām.
Krēsliņa forte ir vērīga acs vācu, angļu un latviešu valodā publicētās literatūras izsekošanā par izziņām, kas skaŗ Baltiju. Atradumus viņš erudīti apskata periodikā, ievītus savu plašo zināšanu kontekstā. Kopā ar daudzām oriģinālām apcerēm un referātiem tie veido bagātību, kuŗas izlase 1 nu iemūžināta zelta ķieģelī Vēstures vārtos.
Autors dzimis Mālpilī (1924), studē vēsturi un mākslas vēsturi Tībingenas (Tübingen) Universitātē Vācijā, sāk publicēties 23 gadu vecumā ar apcerēm par Anšlavu Eglīti (1947) un Ēriku Ādamsonu (1948). 2 Turpina studijas Kolumbijas Universitātē Ņujorkā, iegūst maģistra grādu bibliotēku zinībās. Bibliotēkārs Council of Foreign Relations Ņujorkā un padomnieks Baltijas jautājumos Ņujorkas pilsētas bibliotēkā. Ērika Raistera piemiņas fonda laureāts, atjaunotās Latvijas Zinātņu akadēmijas ārzemju loceklis. Plašs zināšanu un interešu klāsts: literāts un recenzents, dzejnieks, mākslas lietpratējs, publicists, bibliofils, bibliogrāfs, trimdas latviešu jaunatnes skolotājs.
Visagrākie raksti 2. sējumā ir no 1952. gada: ieskats ASV un Italijas 1930. gadu diplomātiskajos archīvos attiecībā uz Baltijas valstīm, un recenzija par vācu vēsturnieka Torvalda (Jürgen Thorwald) monogrāfiju par Vācijas Austrumu politiku II Pasaule kaŗā - kāpēc savu vadoņu ģeķības un koloniju iekarošanas kāres dēļ Vācija karu zaudē. Krēsliņš raksta: "Šo piezīmju nolūks nav demonstrēt, vai Torvalda tēzes pareizas vai ne. Mūs Torvalda grāmatā galvenokārt interesē bagātais materiāls par vācu Austrumu politikas to daļu, kas attiecas uz Baltijas valstīm."
Apkopoti 88 raksti, sakārtoti četrās sadaļās: "Meklējot rakstos" (vispārēja tematika), "Mūsu vēstures līdzgaitnieki baltvācieši", "Bībele, luterāņi, hernhūtieši" un "Pieminot rakstu kopējus". Katrā sadaļā tie sakārtoti visumā chronoloģiski pēc aprakstītajiem notikumiem - neatkarīgi no sarakstīšanas laika. Tomēr, tā kā vienā rakstā bieži skarti dažādi vēstures posmi, kuŗi savukārt apskatīti vairākos rakstos, būtu lieti derējis alfabētisks personu, vietu un notikumu rādītājs.
Puse grāmatas satura sarakstīta pēc Latvijas neatkarības atgūšanas. Šī perioda tematu klāsts īpaši daudzpusīgs, arī eklektiskāks. Sāksim ar Krēsliņa jaunības darbiem - tad sekosim autora paša interešu plūsmai. Būs atsauces arī uz 1. sējumu Ceļi un neceļi, jo abi sējumi viens otru pilnveido.
Lielais chaoss
50. un 60. gados Krēsliņu īpaši nodarbina I. Pasaules karš, Krievijas revolūcija un latviešu loma un liktenis šai notikumu virpulī. Vectēvs Jānis Krēsliņš to zīmīgi iztēlojās jau 1916. gada pavasarī:
Daudz apgulsies tēvi,
Daudz apgulsies vīri.
Vēl apgulsies brāļi tūkstošiem.
Tiks asinis lietas, tiks sāpes ciestas,
Bet cik būs svētības cilvēcei? 3Atklājas interesanti fakti par vācu, angļu un amerikāņu rīcību Baltijas un Krievijas teātrī. Skatuvi pārstaigā charismātiskais sarkano latviešu strēlnieku pulkvedis Jukums Vācietis un revolūcijas "brīvais aģents" Helfands, segvārdā Parvus. Citējot Krēsliņu: "Ja vāciešu, Helfanda un boļševiku Krievijas graušanas plānos sevišķa vērība bija veltīta nomaļtautu un frontē esošas armijas revolūcionārizēšanai, un ja šiem nolūkiem vācieši atvēlēja lielas summas, nav izslēgts, ka arī milzīgā boļševiku aģitācija latviešu strēlniekos pēc 1917. gada februāra revolūcijas ir daļēji vāciešu subsidēta." (78. lpp.)
Recenzēti vairāku vācu vēsturnieku darbi, pieminētas paša Vācieša grāmata un vēsturnieka Ulda Ģērmaņa publikācijas, arī trimdas latviešu sabiedrības un preses noraidošā reakcija pret Ģērmani par sarkano latviešu strēlnieku un viņu pulkveža darbu un nedarbu celšanu dienas gaismā. Rakstā par 1966. gadā iznākušu vācu vēsturnieka Baumgarta (Winfried Baumgart) pētījumu par Vācijas austrumu polītiku 1918. gadā (82-88) uzzinām par pulkveža Vācieša sakariem ar Vācijas ārpolitikas virzītājiem, kuŗu stratēģija bijusi veicināt chaosu Krievijā un kuŗu uztverē "boļševiki jāatbalsta kā galvenais faktors Krievijas chaosa garantēšanā."
Pulkveža Vācieša vārds uznirst arī vēlākos rakstos. (Žēl gan, ka nav alfabētiskā rādītāja!) Tā 114. lpp. uzzinām, ka viņa vācu tautības sieva un meitas brīvvalsts laikā dzīvoja Latvijā, 1941. gadā "repatriējās" un pēc kaŗa nokļuva ASV, kur vēsturnieks Uldis Ģērmanis viņas 1970. gadā apmeklēja un intervēja. Vācieti nogalināja 1938. gadā Staļina lielajā "tīrīšanā".
Lielā trauma
Līdztekus, 1959. gadā Krēsliņš publicē pamatīgu apceri par vācu politiku Baltijā II Pasaules kaŗa laikā. (123-128). Iepazīstamies ar 1941. gadā Himlera iestādē izstrādāto Generalplan Ost - kā iekaŗotās austrumu zemes jāpārvalda, jākolonizē un jāinkorporē Vācijas teritorijā, un pēc kuŗa "Baltijas tautu likvidācija bija vistuvākās nākotnes uzdevums." Apskatīti arī daži atšķirīgi viedokļi (kas, protams, tajā laikā netika ņemti vērā), ieskaitot vācu pārvaldes veselības nodaļas vadītāja Dr. Harija Marnica pēc kaŗa sarakstīto grāmatu Kāvi pār Daugavu.
II Pasaules kaŗa tēmu autors turpina vairākos vēlākos rakstos - par kaŗa norisi, latviešu kaŗavīriem, kaŗa "izpalīgiem" - bērniem, bēgļiem, gūstekņiem un referātā par 1976. gadā iznākušo Richarda Rīdzinieka romānu Zelta motocikls. Ar šo romānu agrāk nebiju iepazinies, bet - Krēsliņa grāmatas pamudināts - sameklēju un izlasīju. Tā pamatā pārdzīvojumu traumas slimības apraksts, ko tagad angliski sauktu delayed-onset post-traumatic stress disorder: Igors Kalniņš, vācu okupācijas laikā RAD darba dienestā un vēlāk latviešu leģionā iesaukts, neviļus SD atkarībā ievilkts kaŗavīrs 20 gadus pēc kaŗa beigām trimdā Zviedrijā garīgi sabrūk un sajūk. 4 Krīzi izraisa 1964. gada Hamburgas latviešu dziesmu svētku apmeklējums un satikšanās ar ilgi neredzētu kaŗa biedru. Dažus mēnešus vēlāk divi Stokholmas latvieši satiekas uz ielas un ironiski apmainās tenkām - "Iedomājies, ka Eichmanis ..." Individs Kalniņš sabrūk, bet līdzīgi traumatizētās latviešu trimdas sabiedrības dzīvība rādās sīkstāka. Krēsliņš romānu izvērtē paplašināti - aprakstījis kaŗa norisi, savas personīgās atmiņas un kaŗa iespaidu uz savu paaudzi, nāk pie slēdziena: "romāns ir gandrīz vai visu mūsu trimdas latviešu problēmu inventārs, jo sevišķi to latviešu, kas Latviju atstāja pavisam jaunos gados." (182)5
1993. gadā autors atgriežas pie II Pasaules kaŗa tēmas - ar atzinīgu recenziju par profesora Haralda Biezā ļoti nosodošo lieldarbu Latvija kāškrusta varā / Sveši kungi - pašu ļaudis. Tas skaudri vēršas pret vācu civīlpārvaldes latviešu ģenerāldirektoriem un augstākiem virsniekiem, kas savu vācu kungu uzdevumā sūtīja nāvē latviešu jaunekļus un mazgadīgus zēnus leģiona un gaisa spēku izpalīgu sastāvā. Kad Krēsliņš jautājis Biezajam, kā tiem būtu vajadzējis izturēties, tas atbildējis - "varbūt tā, kā to darījuši lietuviešu ģenerāļi un polītiķi, kas atsacījās mobilizēt lietuviešus vācu armijas ietvaros" - kas gan paši tad nonāca koncentrācijas nometnēs (142).
Citā rakstā šī atziņa vērsta plašāk: "Diemžēl gan baltie, gan sarkanie strēlnieki, gan arī II Pasaules kaŗa leģionāri un Sarkanarmijas latviešu vienības necīnījās par Latvijas valsts neatkarību, par spīti tam, ka daudzi cīnītāji domājās to darām, bet patiesībā bija tikai lielgabalu barība un dažādu pasākumu īstenotāji svešu varu labā, kuŗām par Latvijas neatkarību nebija ne mazākās intereses. Un nez vai būtu jāgodina visi tie pašu tautas darbinieki, kas palīdzēja vervēt šos cīnītājus" (238). 6
1966. gadā nesen publicētos Vatikāna dokumentos Krēsliņš uziet Latvijas ārlietu ministra Vilhelma Muntera 1939. gada 20. septembra lūgumu Romas pāvestam - palīdzēt radīt neitrālo valstu apvienību pret "draudošām briesmām". Tas bija mēnesi pēc Ribentropa-Molotova pakta, 19 dienas pēc kaŗa sākuma Polijā, 4 dienas pirms Igaunija kā pirmā no Baltijas valstīm, saņēma krievu prasību pēc bāzēm tās teritorijā. Krēsliņš komentē: "Muntera lūguma tonis ir izmisīgs, it kā slīcējam ķeŗoties pie pēdējā salmiņa, taču tas pierāda, ka Latvijas valdība visiem spēkiem centās novērst draudošās briesmas, par kuŗām, jādomā, šai laikā tai bija visai skaidrs priekšstats" (111). Daudz vēlāk, kad 2000. gadā uz Rīgas un Maskavas ekrāniem uzplaiksna Latvijas filma Baiga vasara par 1939. un 1940. gada notikumiem, kuŗā Munters tēlots kā nodevējs, Krēsliņš uzraksta asu kritiku par to kā vēsturei neatbilstošu propagandu (115-117).
Dānijas tūrists Augustīns
1970. un 1980. gados parādās trīs jaunas temas: Brāļu draudze ("hernhūtieši"), luterāņu baznīca, 1905. gada revolūcija. Bet starp tām pazib arī šāds spīgulis - apcere par Dānijas ceļotāja brīvkunga Augustīna novērojumiem Vidzemē 16.gs. (25-27). Šis ziemeļzemju ceļojuma apraksts kopš 1603. gada glabājies Kopenhāgenas karaliskajā archīvā, līdz to 1980. gadā publicēja Wachholtz apgāds Vācijā. 7 Vidzemes zemnieku sievas tērpušās "gandrīz pēc pagānu un moŗu modes ... lauciniecei parasti ap kaklu tik daudz rotu, cik var salikt grozā, līdz pat jostas vietai, vismaz simts dažādos veidos, gan no sudraba un zelta, un misiņa, gan no vaŗa un dzelzs gredzeniem, zvaniem, burtiem, pogām, rožu kroņiem ... gliemežvākiem...[utt.]... Galvā tās valkā rokas platuma sudraba un misiņa stīpas, tādas pašas arī ap rokām un kājām ... mati apcirpti vienādā veidā [kā puišiem], apmēram tā, kā agrāk šeit priesteriem." Krēsliņš pastāsta, ka līdzīga apraksta rotas atrastas 14. vai 15.gs. kapenē Dobelē. Kāds kontrasts ar pierasto priekšstatu par mūsu senču gaumi!
Cilvēka žēlums
Brāļu draudze un 1905. gada notikumi ir Krēsliņa LIELAS TĒMAS - tās rezonē ar viņa dziļo kristīgās ētikas izjūtu un vardarbības noliegšanu. Par tām rakstot, atklājas viņa iekšējā būtība.
Apcerēs par 1974. gadā iznākušo vācu vēsturnieka Filipa (Guntram Philipp) grāmatu par hernūtiešu darbību igauņos un latviešos, 1975. gadā iznākušo Artūra Baumaņa triloģiju Hernhūtieši / Grāfa kunga sūtnis / Saderinātie un latviešu Brāļu draudzes kustības 250 gadu atceri 1980. gadā, arī rakstos par latviešu Bībeles un baznīcas vēsturi, autors izgaismo kristietības un tās veicinātāju lielo lomu mūsu nācijas attīstībā. 8 Ne tikai reliģiskā, bet jo vairāk politiskā, saimnieciskā un kultūras jomās. Krēsliņš uzskata, ka mūsu tautas atmoda sākās ar Brāļu draudzes kustību 18.gs. pirmajā pusē. Svarīgas atsauces uz vēsturnieku Ludviga Adamoviča, Andreja Johansona un Alekseja Apīņa darbiem par Brāļu draudzi, arī interesanti fakti par Brāļu draudzes darbinieku latviešu Jēkaba Skangaļa un Juŗa Loskīla (Georg Loskiel) dzīvi un darbu ne tikai Vidzemē, bet arī Holandē un Amerikā. 9
1979. gadā nolasītā referātā par 1905. gada revolūciju (37-53) 10 Krēsliņš uzskatāmi apraksta paradoksus starp latviešu inteliģences, vācu muižniecības un Krievijas ķeizarvalsts mērķiem un centieniem Baltijā 19. gs. noslēgumā, kuŗu rezultātā dzima jauna latviešu politiskā kustība - "Jaunā strāva" - un ar to saistītie 1905. gada nemieri: "Tās vadoņi bieži bija vecās tautiskās atmodas darbinieku garīgie, arī miesīgie bērni, kas noraidīja savus vecākus un kas ar jaunu politisku ideju, sociālisma palīdzību centās īstenot jaunus, mazāk nacionālus mērķus."
Apskatījis revolūcijas iespējamos cēloņus, norisi, postījumus un cilvēku upuŗus, autors atzīst, ka, par spīti nemiernieku neapšaubāmi pamatotām prasībām, viņu vardarbīgā rīcība bija aplama: "Mēs vēl šodien jūtam un ilgi jutīsim šīs revolūcijas radītās sekas ... pašu revolucionāru vardarbība bija viens no iemesliem, kādēļ tik nežēlīgas bija krievu un baltvācu baronu soda ekspedīcijas." Par satracināto gaisotni viņš lielā mērā vaino jaunstrāvnieku dzejniekus, starp tiem "Ar kaujas saucieniem uz lūpām" sacerētāju Akurāteru un šo asinskārīgo rindu autoru Raini:
Un zini - augstākā ideja,
Tā nepazīst cilvēka žēlumaKrēsliņš pieļauj, ka šāda dzeja "palīdzēja izraisīt asins plūdus un represijas, kas Latvijā turpinājās 1919. gadā, vācu un padomju okupācijas režīmu gados, II Pasaules kaŗa laikā un pēc tam" (53). Kā svarīgs pienesums šī vēstures perioda izpētei apskatīta lielā baltvācu Latvijas patriota Paula Šīmana (Schiemann) atmiņu grāmata Zwischen zwei Zeitaltern: Erinnerungen 1903-1919 (337).
Brieduma gadi
Pēc 1991. gada - kad Latvija jau brīva un Krēsliņš sasniedzis pensionāra briedumu - sarakstīta virkne piemiņas rakstu (daži arī agrāk). Iepazīstamies ar Ludi Bērziņu, Kārli Štrālu, Antonu Austriņu, Artūru Baumani, Andreju Johansonu, Frici Dziesmu, Edgaru Dunsdorfu, Indriķi Šternu, Haraldu Biezo, Uldi Ģērmani, Alfredu Bīlmani, Adolfu Sprūdžu. Svarīgas apceres par Haralda Biezā, Edgara Ķiploka un Indriķa Šterna diždarbiem un vairākiem ievērojamiem baltvācu un citu cittautiešu darbiem 11 - Krēsliņa zināšanu un atziņu dāsni papildinātas. Interesantas recenzijas par Modŗa Ekšteina, Agates Nesaules un Svena Birkerta angliski sarakstītajām atmiņu un izjūtu grāmatām, īsa reportāža par vācu literatūrvēsturnieka Keslera (Kessler) grāmatu par pāragri mirušās latviešu trimdas modernistes Ilzes Šķipsnas (1928-1981) romānu Neapsolītās zemes. 12
Nācijas izaugsme
Vēsturnieks Jānis Krēsliņš ir sava ceļa gājējs - ar uzviju. Pilnīgi nesvarīgi, ka bez monogrāfijām un profesora katedras! Krājuma sastādītāja profesore Dace Lūse viņu zīmīgi raksturo kā "ierasto stereotipu nojaucēju, urdīgu meklētāju". Turklāt vēsturnieks Krēsliņš nav šķirams no dzejnieka Krēsliņa, un otrais sējums - Vēstures vārtos - nav dalāms no pirmā sējuma - Ceļi un neceļi. Tur sakopotā dzeja caurcaurēm vēstures tēmu piesātināta - profesore un dzejniece Inta Ezergaile to nosauc: "dzeja, kas piemin" (14-22). Kā pāreja uz 2. sējumu, 1. sējumu noslēdz Krēsliņa referāts "Mīti par latviešu un Latvijas vēsturi un piezīmes par tā dēvēto Latvijas tēla jautājumu", kas nolasīts 1995. gadā, saņemot Ērika Raistera piemiņas fonda balvu. Tajā autors pauž savus dziļākos uzskatus par latviešu un Latvijas vēsturi. Reizē atzīdams Garlība Merķeļa lielos nopelnus mūsu tautas labā, viņš atsakās pieņemt šī 18.gs. latviešu aizstāvja radīto "mītu" par latviešu 700 gadu verdzību. Krēsliņa skatījumā tas bija mūsu nācijas izaugsmes laiks, kuŗa rezultātā mēs kļuvām, kas esam - Eiropas civilizācijas neatņemama daļa. Tās Eiropas, kuŗas smaguma punkts atrodas tālu rietumos no Zilupes.
Paldies Jānim Krēsliņam par gaismas nešanu, paldies profesorei Lūsei par grāmatu salikumu, māksliniekam Valdim Villerušam par gaumīgo apdari. Vēlēsim dievpalīgu ar iecerēto trešo sējumu! Gribētu ieteikt tajā iekļaut alfabētisko rādītāju visiem sējumiem, kā arī sinopses - vismaz tajās valodās, kuŗās raksta un lasa Jānis Krēsliņš.
2. sēj. nobeigumā autors pauž, ka ir vēl raksti "varbūtējam nākamam sējumam". Arī daudz recenziju un apceru angļu valodā, dala no tām līdz šim nepublicētu. Mēnešraksts Laiks (nr. 18 un 32), Eslingenā, Vācijā. Abi raksti ievietoti Rakstu 1. sējumā Ceļi un neceļi. Šis vectēva dzejas pants (vecajā rakstībā) ievietots Ceļi un neceļi (171. lpp.). SD - Sicherheitsdienst, Himlera SS iestādei pakļautais drošības dienests. Oriģināli SS - Schutzstaffel, vēlāk daudz vairāk. RAD - Reichs-Arbeitsdienst. 477. lappusē nekrologs kādam nefiktīvam trimdas latvietim, kurš arī neizturēja Latvijas okupācijas un trimdas traumu - 1965. gadā 32 gadu vecumā "traģiskā nāvē" mirušajam dzejniekam Jānim Klāvsonam. Tas kaŗu pārdzīvoja kā bērns, bet nespēja turpināt dzīvot - jo redzēja tikai "latviskās pasaules sabrukšanu". Runājot par latviešu noasiņošanu lielvalstu armijās - referātā par rakstnieku Kārli Štrālu 433. lappusē uzzinām, ka I Pasaules kaŗa pirmajos mēnešos Krievijas armijas rindās Prūsijā, Galīcijā, Polijā un Lietuvā "cīnījās un krita daudz vairāk latviešu nekā strēlnieku cīņās un atbrīvošanas kaŗā." Diemžēl, nav minēts avots. Augustin Freiherr zu Morsberg und Beffort, Reise durch die nordischen Länder im Jahre 1592, Neumünster: Wachholtz 1980. (Ar komentāriem, oriģinālillustrāciju reprodukcijām, kartēm un aprakstīto vietu jaunlaiku krāsu fotogrāfijām, 156 lpp. Pēc Krēsliņa apraksta - "ļoti glīts". Amazon.com piedāvā lietotu eksemplāru par $61,53.) Uzzinām arī, ka no Rīgas tajā laikā eksportēja liepu pelnus uz Spāniju, Italiju un Venēciju stikla izstrādājumu izgatavošanai.. Recenzijā par Edgara Dunsdorfa monogrāfiju Pirmās latviešu Bībeles vēsture (1979), daudz cita starpā pārsteidz izziņa (346), ka Ernests Gliks savā Bībeles tulkojumā iekļāvis arī Apokrifu - kas vēlākos Bībeles izdevumos izlaista. Vietējās latviešu skolas bibliotēkā sameklēju Glika Bībeles faksimilu, ko 350 eksemplāros 1974. izdeva Latviešu evaņģeliski-luterisko draudžu apvienība Amerikā (1974). Gliks Apokrifu tajā apzīmē šādi: "Te ir grāmatas, kas tiem Sv. rakstiem līdzi neturamas / tomēr derīgas un labi lasāmas iraid." Nezinu, kad vēl latviešu valodā Apokrifa izdota. Loskils vēlāk atgriežas Vidzemē un uzraksta grāmatu par misionāra darbu pie Amerikas indiāņiem, ko izdod vācu (1789), zviedru un angļu valodā (1794, Londonā). Skat. Ceļi un neceļi, 195. un 270. lpp. Referāts vēlāk iespiests laikrakstā Diena, 2005.8.1, sakarā ar 1905. g. revolūcijas simtgadi. 303. lappusē interesanta 1797. gada statistika par Kurzemes guberņas iedzīvotājiem: "83,64% latviešu, 8,39% vāciešu, 1,33% krievu, 2,12% žīdu, 4,5% polu un leišu un 0,02% čigānu." Nav gan minēts kopskaits. Stephan H. T. Kessler. Ilze Šķipsna "Neapsolītās zemes": Ein modernistischer Roman. Regensburg: S. Roderer Verlag 1995. (Keslers romānu savā analīzē salīdzinājis ar Džoisa Ulisu. Latviešu valodu viņš apguvis Minsteres universitātē un pie Dr. Aijas Priedītes.)
Līdzās ārsta darbam Dr. Jura Šlesera interešu lokā ir vēsture. Precējies ar dzejnieci Maiju Meirāni. Dzīvo un strādā Bostonā, ASV.
Dzejnieka Andreja Pablo Mierkalna sarīkojumā Ņujorkā (1960). 1.rindā: Jānis Krēsliņš, Andra Kadile. 2.rindā no kr.: Ieva Prīmane-Cučinelli, Aina Zemdega. Jānis Bičolis, Rita Gāle, Baiba Bičole. 3. rindā no kr.: Gunars Saliņš, Teodors Zeltiņš, Anna Rumaka, Jautrīte Saliņa, Vitauts Kalve, Skaidrīte Krēsliņa, Alfrēds Vilnis, Ilmārs Rumpēters, Sigurds Vīdzirkste.
