JG249 Bārbala Stroda. Katram savu labirintu

Bārbala Stroda

KATRAM SAVU LABIRINTU

Mīts ir mūžīgs, mainās tikai tā ārējais ietērps, apgalvo zinātāji. Nu jau labu laiciņu latviešu lasītājam ir izdevība par šo apgalvojumu pārliecināties arī pašam − Skotijas izdevniecības „Canongate” starptautiskā projekta iekustinātajā sērijā Mīti Latvijā iznākušas jau četras grāmatas[*], katram no autoriem atļaujot lasītājam ieskatu savā mazāk vai vairāk mūsdienīgajā, mazāk vai vairāk personiskajā mīta izpratnē. Britu antropoloģes Karenas Ārmstrongas apcerē īsi par mītu vēsturi redzam mītu reliģiju vēstures skatījumā; kanādiete Margareta Atvuda (Margaret Atwood) esejā Pēnelopiāde piedāvā mīta interpretāciju kā psicholoģiski piesātinātu vēsturisku romānu ar mazliet rūgtenu feminisma aromātu; krievu rakstnieks Viktors Peļevins darbā Šausmu ķivere izspēlē mītu virtuālā vidē, sapludinot fantastisko, sirreālo un murgaino ar jau mēreni apvazātām postmodernisma dogmām; visbeidzot, mūsu pašu Pauls Bankovskis romānā Drēbes jeb Ādama tērps demonstrē „mītu, kas tepat, aiz kaimiņu dzīvokļa sienas”, proti, latviska ģimenes seriāla „mītizēto” variantu. Kā katram no viņiem veicies ar mīta iedzīvināšanu mūsdienu lasītāja apziņā? Zinātniski vai (kā Karenas Ārmstrongas gadījumā) populārzinātniski darbi, kas paši ir analītiski, analīzei padodas ar grūtībām, tāpēc šoreiz − par trim pārējiem.

Margareta Atvuda esejā Pēnelopiāde uzdod postmodernismam nu jau tipisko jautājumu par „lielā stāstījuma” ticamību, autorei mēģinot uzskatāmi nodemonstrēt gleznas, t.i., Homēra episkā vēstījuma par Odiseju un Pēnelopi, „mugurpusi” − Pēnelopes prozaisko un bezkaislīgo skatījumu, kādu var paust tikai sieviete, kuŗas vīrs uz 20 gadiem tā, starp citu, pazudis no mājām un atgriezies uzstāda pretenzijas ne tikai sievai, bet arī tās mājsaimniecības inventāram, proti, kalponēm. Cēlos jautājumus par mūžīgo mīlestību un uzticību romānā jau no pirmajām lappusēm sānis atbīda krietni praktiskākais jautājums par varas dalījumu ģimenē, kā arī līdz pat beigām neskaidrais − vai Pēnelope tiešām uzskatāma par uzticīgas sievas archetipu, vai viņas izvērstais monologs ir tikai stāstītājai tīkamākā no „lielā stāsta” versijām? To visai noteikti apšauba romānā iestarpinātie dziesmu un „drāmas” teksti, ko izpilda mirušo kalpoņu koris −komentētāji, kas notiekošo vēro no malas un sievišķais elements, kas kalpo kā kontrasts pašai Pēnelopei.

Pēnelope, najādas meita, savās mirušās sievas atmiņās (forma, kādā veidots romāna vēstījums) atkārtoti asociē sevi ar ūdeni. To varētu iztulkot gluži banāli, atceroties gan Pēnelopes nemitīgo raudāšanu, melancholisko iedabu (idioma klusie ūdeņi būtu piemērots apzīmējums), gan nespēju pārvarēt ceļā gadījušos šķēršļus, bet prasmi tos apiet ar līkumu, tāpat, kā ūdens, nespējot aiznest akmeni, applūst tam apkārt. Taču diez vai vajadzētu aizmirst, ka ūdens nozīme mītiskajā pasaules skatījumā ir krietni komplicētāka. Tam ir dubulta iedaba − dzīvinošais un nāvējošais potenciāls (tautas pasakās − dzīvie un nāves ūdeņi), neskaitāmu likteņupju, bet arī Stiksas un Lētas substance. Šķietami vislabāko nodomu vadīta, Pēnelope Odiseja prombūtnē, vienlaikus cīnīdamās ar mājas saimniecības pārvaldi un uzmācīgo precinieku spietu, izmanto kalpones kā sazvērnieces un spiedzes. Rezultātā kalpones samaksā ar dzīvību, bet Pēnelope iemanto tiesības nēsāt pasaulē uzticamākās sievas etiķeti. Ūdens semantika romānā ir visai ietilpīga − tas darbojas gan kā slāpju veldzētājs, gan kā slīkstošā rīkles aizžņaudzējs (atcerēsimies, ka kalpoņu nāve − pakāršana, tāpat kā slīkšana, iestājas no gaisa trūkuma). Līdz ar to Pēnelopes monologs, kuŗā tā ar apskaužamu vieglumu aplīkumo neērtajiem jautājumiem (par to pašu uzticību), ir tikpat neviennozīmīgs kā Odiseja daudzkārt uzsvērtā lunkanā mēle. Vēl vienu interpretējamu stīgu romānā ievij Pēnelopes neslēptais naids pret daiļo māsu Trojas Helēnu, kuŗas ēnā tā visu mūžu spiesta atrasties − galu galā Helēna ir atbildīga tiklab par māsas laulību ar Odiseju, kā par Trojas kaŗu un tam sekojošajiem Odiseja klejojumiem. Tomēr beigu beigās Aīda valstībā visas − tiklab daiļās, kā aizēnotās, tiklab valdnieces, kā kalpones − ir vienādas. Savdabīgi veidota sasaiste ar mūsdienām − mirušo garu vērojumi par 20. gs. dzīvi, seno varoņu reinkarnācija − tā Odisejs atdzimst atkal un atkal no jauna, pārsteidzoši veiksmīgu kaŗavadoņu un avantūristu veidolos, kuŗi arvien ņem nelabu galu, un klaiņotajā gars spiests atgriezties mūžīgi vienmuļajās aizsaules pļavās, kur eksistenciālās pārdomās klīst Pēnelope, glabādama savu noslēpumu, ko no romāna teksta tā arī neizlobām.

Viktora Peļevina darba Šausmu ķivere pamatā ir mīts par noslēpumaino Krētas labirintu, kuŗā Tēsējs uzvar chaosu puscilvēka, pusvērša Mīnotaura tēlā. Romāna sižetu veido vairāku atsevišķās telpās („labirintā”) ieslodzītu īpatņu (laikam pareizāk būtu teikt − „niku”) virtuālā saziņa. Miniatūrā mūsdienu informācijas vides modelī − čata sarunu telpā, kur krustojas tās iemītnieku dažādās vēlmes, pārdzīvojumi un meklējumi, jautājumi par realitāti un objektivitāti, simulāciju un citām postmodernisma teorētiķu jau nobružātajām aksiomām, sarunas vijas un mudžinās kā Ariadnes dzijas pavedieni (arī saruna interneta rakstībā taču apzīmēta ar vārdu „pavediens”). Katram „nikam” labirints ir citāds − citam gotiskas katedrāles velvju joms, citām sievietes klēpja bezdibenis, bet lasītājs tam visam pa vidu jūtas neomulīgi − kā nežēlīga realitātes šova vērotājs.

Viena no labirinta galvenajām problēmām ir tumsa, aklums, redze bez perspektīvas. Šo tumsu romānā redzam kā virtuālās vides anonimitāti, bezgalīgo patiesību iespējamību, kas ne par matu nepietuvina galīgo patiesību − to acīmredzami apšauba arī pats autors, nedodams romānam nekādu atrisinājumu. Labirinta iemītnieki nespēj uzzināt viens otra identitāti vairāk kā ielūkoties otra domās. Līdz ar to notiekošā realitāte ir ne vairāk kā teksts, ko pēc sava prāta uz tastatūras eksperimentējot klikšķina kāds nezināms spēks. Kuŗš no runātājiem ir Tēsējs un kurš − Mīnotaurs? Vai sarunu pavediens − trausls, juceklīgs un nepastāvīgs − spēj būt par Ariadnes mūžīgi notinamā un uztinamā kamola ekvivalentu, pārveidojot bezgalību izmērāmā attālumā, pārveidojot chaosu laikā un telpā? Visai pliekani atbalsojot Deridā, Šausmu ķiveres varoņi secina, ka pat valoda virtuālajā vidē (un ne tikai tajā) kalpo nevis par komunikācijas līdzekli, bet nesaprašanās avotu. Bez identitātes − apzīmētājiem, etiķetēm, vārdiem, darbavietām, dzimumiem − arī viņu viedokļi var būt tikai maska, mēs pat neuzzinām, vai kaut viens no šiem sarunu biedriem ir īsts, vai tā, galu galā, ir tik vien kā technoloģiski augsti attīstīta datorprogramma, kas āzē pati sevi. Vai Dievs (vai Asterisks) spēlē spēlītes ar cilvēci, apšaujot anonīmas figūriņas datorekrānā vai ieslogot atsevišķus īpatņus būros kā laboratorijas zvēriņus? Brīvās gribas un predestinācijas jēdzieni savijusies neatšķetināmā kamolā. Un tomēr, kā konstatē viens no varoņiem, ja simulēts tiek pilnīgi viss, tā vairs nav simulācija, tā ir dzīve. Arī labirints tuvinājumā ir tikai sīku, taisnu nogriežņu sakopojums. Varbūt tas arī ir galvenais. Nevis domāt, kur izeja, bet saprast, ka dzīve ir krustceles, kuŗās tu atrodies patlaban. Tad arī izzudīs labirints, jo tas pilnībā eksistē tikai mūsu prātā, bet realitātē pastāv vienīgi ikdienišķa izvēle − kurp tālāk. Lai ilustrētu šo pārsteidzoši triviālo pieņēmumu, Peļevins romānu pieblīvē ar simboliskiem tēliem tādā koncentrācijā, ka grūti atšķetināt pašu sižetu − reizumis šķiet, ka teksts radīts tikai tāpēc, lai postmodernisma analītiķiem būtu jauns pamats, no kuŗa atsperties. Romāna noslēgumā sarunas kļūst maksimāli juceklīgas, bet nav īsti skaidrs, kas un vai vispār kas ir mainījies − varoņi miruši? Varoņi sajukuši? Varoņiem piemeties datorvīruss? Postmodernisma čūska iekodusies pati sev astē, un argumentācijas bezjēdzība ir skaidri redzama.

Trešo versiju par mītu piedāvā Pauls Bankovskis romānā Drēbes jeb Ādama tērps, tikai daļēji realizētā Dieva-autora projekcijā mēģinot „no jauna radīt” savu varoni Ādamu komplektā ar abām sievām (biblisko Ievu un leģendāro Lilitu), radīt jau pusmūžā, seksuāli norūpējušos, nedaudz smieklīgu, kā vēlāk izrādās − rakstnieku. Drēbju motīvs, ko romāna virsraksts it kā izvirza par centrālo, gan tiek uzstājīgi atkārtots ik pēc pāris lappusēm (no slimnīcas jeb simboliskās pirmradīšanas vietas izmukušais Ādams jož pa ielām kails, kaila nez kāpēc mīl staigāt arī viņa nepavisam ne vairs jaunā laulātā draudzene, sīki raksturots personāžu apģērbs, ar kuŗa palīdzību tie mēģina sevi identificēt šai − daļēji mūsdienu Latvijas, cik noprotams, galvaspilsētā, daļēji − kādā hiperbolizētā, mītiski urbānā vidē, ar bikšu staru gaŗuma attiecības palīdzību tiek pierādīta pat Pitagora teorēma), taču par centrālo šis motīvs romānā nekļūst. Šķiet, ka autors savu pamatmotīvu ķēdi, sasaistot drēbes ar kailumu, kailumu ar seksu, bet seksu ar aizliegto augli / ābolu, smēlies vairāk no „tautas” interpretācijām, nevis Vecās Derības teksta (kur pēdējās divas asociācijas nemaz neparādās), tā radot drīzāk versiju par populāras kultūrmetaforas, nevis Bībeles, mītu.

Kā secinājuši recenzenti, Bankovska lielākais trumpis vismaz šai romānā ir lielais daudzums šībrīža Latvijas sociālo un kultūras kontekstu pārzinošam lasītājam atpazīstamu sīkumu, kas ļauj ar rāvienu identificēties aprakstītajā situācijā. Tādējādi autora piedurknē ir papildus kārts, kādas nav ne Peļevinam, ne Atvudai. Tomēr, kaut gan fona vides atainojums izdevies perfekti, uz tā risinātā sižetiskā līnija ir nepārliecinoša. Atmiņas zudums, trīs (gan de iure, gan de facto) sievas, paša vai ne-paša bērni, tēvu un dēlu jautājums, slēgtas un slepenas istabas, policija un psichiatrija − rezultāts ir apjomīga seriāla cienīgi attiecību samudžinājumi, tikai īstu ticamības efektu tie (tāpat kā seriāli) neveido. Te autors ar mītu sastingušo tēlu atdzīvināšanu pat drusku tā kā pārcenties − varoņi ir drīzāk karikatūriski, nekā elpojoši. Par alternatīvu Vecās Derības mīta versiju signalizē tikai romāna lappusēs uzkrītoši sablīvētie bibliskie tēli (Ievas gurns ar čūskas tetovējumu, āboli lielveikala plauktā, uz gāzes plīts rūpīgi novārītā Ādamam izoperētā riba) − šie simboli, bieži vien bez izvērsta pamatojuma, izkaisīti romāna lappusēs, šķiet, tieši ar caurspīdīgu „atpazīstamības veicināšanas” nolūku, bet neveidojot loģisku ķēdi; arī daudzās uz varoņu seksualitāti un dzimumdzīvi attiecinātās detaļas drīzāk nogurdina, nekā rada priekšstatu par Ēdenes atklātību. Toties jo pārliecinošāk ieskanas mītiskais radīšanas motīvs romāna fragmentos, kur autors jau no citiem darbiem ievingrināti apcer autora-Dieva, autora-rakstnieka un autora-Ādama (tēla) attiecības, izvirzot neatbildamo − kuŗš tad galu galā rada kuŗu? Ar kādām tiesībām radošais elements groza un pārveido radāmā elementa dzīvi? Un, visbeidzot, ja radītais sāk radīt pats, kur novelkama robeža starp pirmreizējo un sekundāro? Bankovska romāna Ādams, tāpat kā autors, sēžas pie nepabeigta romāna ar nosaukumu Drēbes, un lasītājam ir aizdomas, ka tas ir tas pats romāns, ko viņš šai brīdī lasa.

Paradoksāli, bet izlasot Mītu grāmatas citu pēc citas, ar Atvudas Pēnelopi asfodeļu valstībā mēs jau esam uz „tu”, bet nekādi nevaram satuvināties ar Ādamu, kuŗš tepat no Rīgas. Par Peļevina varoņiem runājot − virtuāli tie radīti, un virtuāli paliek. Gan jau kādā čatā saskriesimies.

Ko šie darbi paveic − tie tuvina mītu mūsdienu cilvēka apziņai. Patiesi, kas gan var labāk atmaidzināt savulaik skolā ar eposu fragmentiem un grieķu panteona uzskaitījumu nomocīto postmoderno cilvēku kā iespēja palūkoties uz mītu salto, perfekto varoņu sejām tuvplānā, ieraugot arī tajās pūtītes, krunciņas un bojātos zobus, apjaust, ka Odisejs, Tēsējs un visa dievišķotā kompānija − tikai cilvēki vien. Ko gan izdarījuši dziesminieki un teicēji ar kādreiz dzīvajiem varoņiem, ja ne pārvērtuši tos marmora skulptūrās? Citi stāstīja, ka Odisejs esot cīnījies ar vienacaino milzi kiklopu; nē, tas esot bijis tikai vienacains krodzinieks, un ķīviņš izcēlies par nenomaksātiem tēriņiem, bezkaislīgi apceŗ Pēnelope. Un tomēr − mīts nekad neizskaidro pats sevi, taču Mītu autori, sākot jau ar Ārmstrongu, ar lielu patiku metas iekšā visdažādākajos skaidrojumos, sākot ar psichoanalītiskām un beidzot ar fenomenoloģiskām pieejām (tādējādi neatstājot nabaga kritiķiem gandrīz nekādu jaunatklājuma prieku!) Romānu gaŗumā izbārstītie skaidrojumi vienlaikus ironizē par mūsdienu apsēstību ar mīta interpretāciju, taču vienlaikus zāģē arī paši sava pamatojuma zaru, apšaubot un liekot apšaubīt pašu izteikto.

Vēlreiz atkārtojoties − mīts ir mūžīgs, mainās tikai tā ārējās izpausmes. Tomēr nešķiet pareizi par mītu dēvēt stāstījumu, kuŗam no mīta aizgūti tikai ārējie formālie (dzejas iestarpinājumi) vai tekstuālie (atsauces, analoģijas, prototipi) līdzekļi, kuŗu lietošana pati par sevi nepadara tekstu par mītisku, bet tikai par mītiskotu. Visiem apskatītajiem darbiem trūkst mīta jēdzieniskās slodzes − izskaidrojoša un galvenais, ticama, paraugnaratīva funkcijas, kas veidotu saiknes starp seno un mūsdienu cilvēku, ne tikai seno un mūsdienu stāstījumu. Sērijas Mīti romāni šādu izskaidrošanu neveic, tikai vēl vairāk samudžina jau tā apjukušā lasītāja priekšstatus par stāsta un tā radītāja attiecībām. Ja vēsturiski mīta naratīvs kalpoja kā ceļa rādītājs, tad jāatzīst, ka Mītu sērijas autori riņķo vien ap sevi. Riņķo, jāatzīst, neapšaubāmi talantīgi.

[*] Karena Ārmstronga. īsi par mītu vēsturi. Rīgā: Jāņa Rozes apgāds, 2006. 134. lpp. Tulk. Ieva Rocēna no: Karen Armstrong. A Short History of Myths. 2005; Margareta Atvuda. Pēnelopiāde. Jāņa Rozes apgāds. 2005. 180 lpp. Tulk. Ingūna Beķere un Kārlis Vērdiņš no: Margaret Atwood. The Penelopiad. 2005; Viktors Peļevins. Šausmu ķivere. Jāņa Rozes apg., 2005. 208 lpp. Tulk. Arvis Kolmanis; Pauls Bankovskis. Drēbes jeb Ādama tērps. Jāņa Rozes apg., 2006. 172 lpp.

Bārbala Stroda (skat. viņas rakstu „Zvaigžņu kuģi pret kājāmgājējiem” JG245:31-35) strādā LU zinātniskajā izdevumā Humanities & Social Sciences. Latvia. Autore pirms vairākām nedēļām aizstāvējusi savu disertāciju Mītiskā paradigma 20. gs. angļu fantāzijas prozā un ieguvusi zinātņu doktores grādu.