GRĀMATA PAR MŪSU BAGĀTĪBU

З латвійського берега. Мала антологія латиської поезії у перекладах Юрія Завгороднього. Львів: Кальварія, 2007. 464 lрр.

 

Pasākums, kuŗš meta dzirksteli šā raksta tapšanai, ar oriģinalitāti neizcēlās. Taču saturs, manuprāt, bija būtisks. 2007.22.II pēc Ukrainas vēstniecības ielūguma Misiņa bibliotēkā sanāca ļaudis, lai atzīmētu Latvijas-Ukrainas diplomātisko attiecību atjaunošanas 15. gadadienu un, galvenokārt, lai suminātu ukraiņu dzejnieku un atdzejotāju Juriju Zavhorodniju, nākot klajā viņa jaunākajam veikumam − pabiezam sējumam No Latvijas krasta ar apakšvirsrakstu Maza latviešu dzejas antoloģija. Ukraiņa un latvietes dēls Zavhorodnijs dzīvo Kijevā, viņš ir Ukrainā it pazīstams dzejnieks, bet pēc pamatprofesijas − elektroenerģētikas eksperts. Latviešu dzeju viņš atdzejo jau vairākus gadu desmitus, ikkatrā savas dzejas krājumā ievietojot arī papildnodaļu ar jaunākajiem latviešu tulkojumiem. Viņš agrāk izdevis arī, ja nemaldos, divas latviešu dzejas izlases, bet šī − jaunākā − ir visapjomīgākā un godam pelnījusi antoloģijas nosaukumu. Uzrunājot publiku, Zavhorodnijs pateicās par atbalstu Kultūrkapitāla fondam un Latvijas literatūras centram un piezīmēja, ka šis ir pirmais no viņa izdevumiem, kuŗā oficiāli un precīzi nokārtoti visi autortiesību jautājumi. To es piebilstu tāpēc, ka zinu, cik ķēpīgi mēdz būt to nokārtot − sevišķi šādos individuālos, nekomerciālos centienos, kas zināmā mērā atgādina trimdas situāciju (visus līdzšinējos veikumus un lielā mērā arī jauno antoloģiju Zavhorodnijs finansējis pats) − taču kā viens no autoriem atļaušos apgalvot, ka mums tas ir svarīgi − ne jau to santīmu, bet principa pēc: ka mūs informē, galu galā iepriecina, ka mūsu darbs ir kādam vajadzīgs.

Antoloģijā ievietoti 73 latviešu dzejnieki, turklāt − kā teica Zavhorodnijs − tā ir tikai starpposms ceļā uz jaunu, vēl pilnīgāku izdevumu. Ukraiņu valodu neprotu tik labi, lai varētu spriest par atdzejojumu kvalitāti, bet tam, ka noris nepārtraukts radošs process, pierādījumu guvu 22.II pasākumā. Latviešu dzeju ukrainiski deklamēja kāda Rīgas ukraiņu vidusskolas skolotāja − viņa lasīja nevis no jaunās antoloģijas, bet no agrākas tā paša atdzejotāja izlases. Es intereses pēc uzšķīru pieteiktos autorus un, cik spēju, sekoju līdzi − un uzreiz pamanīju, ka jaunajā sējumā teksts atšķiras. Tātad Zavhorodnijs savu veikumu ne tikai visu laiku papildina, bet arī slīpē, pilnveido, pārstrādā. Tas ir nopietni. Tas izraisa patiesu koleģiālu cieņu. Bet nu ir pienācis laiks parunāt par autoru atlasi un latviešu dzejas kopainu − kādu ieraugām šajā sējumā un ko no tā varam secināt.

Atļaušos ačgārni − secinājumus vispirms. Runājot par grāmatas poētisko kvalitāti, autoru noteikti ir par daudz. Vismaz 8 no 73 man šķiet antoloģizēti klaja pārpratuma dēļ (Vēciņa, Kaldupe, Avotiņa, Brīdaka, Vāczemnieks, Rūja, Sarkanābols, Heislers). Nākamie divi secinājumi: iemesls, kāpēc tulkoto autoru ir tik daudz, manuprāt, ir tik vienkāršs, ka tieši savas vienkāršības dēļ grūti ar prātu aptveŗams. Jurijs Zavhorodnijs mūs, latviešus, gluži vienkārši mīl. Tādus, kādi mēs esam. Zaļus, baltus, sarkanus, kreisus, labējus, Latvijā, austrumos, rietumos, visus. Otrs: grāmatas plusi noteikti ir lielāki par šiem „mīlestības mīnusiem”. Lai ukraiņu kolēģi vērtē, cik tas ir vai nav svarīgi viņiem. Man šķiet, ka šis sējums dod svarīgu impulsu mums pašiem pa jaunam paskatīties uz latviešu dzejas kopainu, reizi par visām reizēm literatūras vērtējumos un grupēšanā, atmetot padomju versus trimdas dalījumu un vairāk runājot par paaudzēm un estētiskām strāvām kopīgo.

Kas tad ir šie 73? Autoru kārtojums grāmatā ir alfabētisks. Es dotu priekšroku chronoloģiskam, to novēlu nākamajam sējumam. Atdzejotājs tiecas pēc maksimāli plaša spektra, bet abi chronoloģiskie gali tiešām šķiet iekļauti tikai spektra pēc. Klasiķu paaudzi pārstāv Rainis, Aspazija un Jaunsudrabiņš. Tos, kas „ar vienu kāju modernismā” − Laicens un Stērste, savukārt visjaunāko galā redzam Rozi, Salēju un šo rindu autoru. Skaidri redzams, ka ar to ir krietni par maz, lai vispār sāktu runāt par latviešu dzeju pirms I Pasaules kaŗa vai jaunpienācējiem pēc neatkarības atjaunošanas. Toties pa vidu visnotaļ pamatīgi portretētas veselas piecas latviešu dzejnieku paaudzes. Šādu apkopojumu, vispār šādas apjēgas mums, manuprāt, chroniski trūkst.

Visupirms − modernistu paaudze. (Jau iepriekš atzīstu, ka par atsevišķu autoru piederību tai vai citai chronoloģiskai grupai iespējams strīdēties.) Čaks, Ādamsons, Bendrupe, Grēviņš, Grots, Medenis, Vīlips, Balodis, Vanags, Grigulis, Lukss. Skaidri iztēlojos, ka, ieraugot pēdējos četrus uzvārdus šajā rindā, varētu atskanēt viens otrs protesta brēciens. Sak, šie padomju dziesminieki ir, bet Sudrabkalna, Skujiņas, Eglīšu, Lazdas, Strēlertes nav! Kas nav, tie, nešaubos, ar laiku būs, bet, runājot par iekļautajiem... Māksla ir vienlaikus skarba un žēlīga − laiks tajā nebūtisko dzēš. Padomiskā dzeja kā fakts ir un būs zināma, bet tās faktūra, garša, klātbūtne apziņā (vismaz manā) ar katru gadu mazinās. Toties arvien klātesoša paliek Latvju modernās dzejas antoloģija (1930, sast. Pēteris Ķikuts un Aleksandrs Čaks) − tas ir ārkārtīgi vitāls, pilnasinīgs tālaika jaunās dzejnieku paaudzes manifests, pie kā vērtīgi palaikam atgriezties, un, ticiet vai neticiet, ar lieliskiem dzejoļiem tajā ir pārstāvēti arī visi šie vēlākie komunisti − un esmu bijis liecinieks, ka šo seno, mīkstos vākos brošēto grāmatu ar lielu aizrautību lasa arī tie latviešu dzejnieki, kas padomijā pabija vien pirmos 8-10 savas dzīves gadus, tie, kuŗiem, piemēram, Griguļa nelietības ir patāla vēsture, nevis sāpīgas un personiskas atmiņas. Būtu interesanti visu šo paaudzi uzlūkot vienā sējumā. Un to pašu var teikt arī par pārējām Zavhorodnija apkopotajām...

Kaŗalaika paaudze. Bruno Saulītis, Arvīds Skalbe, Anna Dagda, Cecīlija Dinere, Valija Brutāne, Monta Kroma, Broņislava Martuževa, Skaidrīte Kaldupe, Elza Vēciņa. „Brēcošākais” iztrūkums, protams, − Sniķere, Saliņš, Tauns. Bet vai tiešām nebūtu fascinējoši vienā sējumā apkopot tos, kas debitējuši Latvju Mēnešraksta un Tēvijas lappusēs vai arī tajā laikā sākuši rakstīt − un pēcāk vēstures izmētāti kur kuŗais?

Nākamās paaudzes, kas ir arī paša atdzejotāja draugi un laikabiedri, pārstāvētas vēl pilnīgāk, un tajās nav tik uzkrītošu „balto plankumu” − tur viena vai otra autora turpmāka iekļaušana varētu būt apspriežams, bet ne vairs aksiomātisks jautājums (atšķirībā no tā, ka, piemēram, Sudrabkalnam vai Taunam vienkārši jābūt un viss!) − jo visneapstrīdamākie tiešām jau šajā sējumā ir.

1960. gadu paaudze. Jau minēju dažus, kuŗi, manuprāt, varēja arī šeit nebūt. Bet pārējo nozīmību literārajā procesā, ar tādām vai šādām atrunām, tomēr apšaubīt būtu grūti: Imants Auziņš, Belševica, Vācietis, Vējāns, Elksne, Ziedonis, Ivaska, Lisovska, Ļūdēns, Peters, Egīls Plaudis, Stumbrs, Čaklais, Knuts Skujenieks (starp citu, viņa dzejas izlase ukrainiski Zavhorodnija atdzejojumā iznākusi arī atsevišķā grāmatā).

1970. gadu paaudze. Es tīri subjektīvi būtu pievienojis Heldu, Margitu Gūtmani, Misiņu − bet kopumā šī paaudze ukrainiski antoloģizēta vispilnīgāk un kvalitatīvāk − un atklājas, ka tā ir ļoti iespaidīga autoru kopa, kuŗas ietvaros ir liels estētisks blīvums, daudzveidība, vitalitāte. Tās nozīmība un svars latviešu literatūrā, manuprāt, nav mazāks par pelnīti cildinātajiem 60-gadniekiem, šī fakta apjēgsme ar novēlošanos, tomēr pamazām sāk veidoties (par to liecina, piemēram, nule sērijā Latviešu rakstnieku portreti iznākušais rakstu krājums Robežu šķērsotāji, robežu sargi). Šimbrīžam ilustrācijai pietiks, ja nosaukšu, ko Zavhorodnijs apkopojis: Avotiņš, Baltvilks, Bērziņš, Briedis, Dreika, Zālīte, Zirnītis, Kalna, Krile, Kronbergs, Kunnoss, Līvena, Majevskis, Neibarts, Jānis Rokpelnis. (Un − atkal − cik ļoti vērtīgi būtu šos autorus ieraudzīt vienā jaunas mūsu pašu antoloģijas sējumā!)

Visbeidzot 1980. gadu paaudze. Aizpuriete, Brūveris, Godiņš, Klāvs Elsbergs, Zandere, Mārtuža, Melgalvs, Rancāne un vēlāk debitējušie, bet pēc vecuma turpat pieskaitāmie Aivars un Raups. Nu, kārtības labad laikam tak vajadzētu pievienot Sarmu Muižnieci, Langu un Asari, bet kopumā arī šeit − atlase nevainojama. Labi, ka vismaz attiecībā uz šo paaudzi paši neesam gluži bešā − mūsu rīcībā ir 1996. gadā sērijā Vajadzīga grāmata izdotā Latviešu jaunākās dzejas izlase: 1980-1995 (lielisks sastādītājas Intas Čaklās veikums). Vien derētu atjaunināt.

Tā, lūk. Pateicoties Jurijam Zavhorodnijam, varam atskatīties uz latviešu dzeju un no jauna atskārst, cik esam bagāti. Esam taču.

 

Jānis Elsbergs

 

 

Jānis Elsbergs publicējis dzejkrājumus Vistīrākā manta (1993), Rīta kafija (1996), Daugavas bulvāris, daudz atdzejojis/tulkojis, galvenokārt no angļu valodas (Šekspīrs, Korso, Pounds, Rotenbergs, Snaiders, Vitmens, Vonnegūts, Arturs Millers, Klodēls), arī no lietuviešu. Rediģējis žurnālus Luna un Latvian Voices − Occasional Papers of the Latvian PEN. Kopā ar Irēnu Auziņu sastādījis Klāva Elsberga Rakstus, arī Ievas Rozes un Olafa Stumbra dzejas izlases. Vadījis Rīgas Jauno literātu apvienību. Publicējis dzejoļu kopas un rakstus par literatūru periodikā, ieskaitot Jauno Gaitu.