Jaunā Gaita Nr. 25. janvāris - februāris 1960

 

1918. gadā Kazimirs Malevičs (Malevitch) uzgleznoja baltu četrstūri uz balta audekla. Ilgāku laiku „Balts uz balta” Modernās mākslas muzejā Ņujorkā bija pēdējais vārds abstraktajā glezniecībā. 1953. g. septembrī Raušenbergs (Rauschenberg) cita starpā izstādīja vairākus ielogātus audeklus bez vismazākā krāsu traipa — Nekas uz nekā. Kritiķi un korifeji prasīja izskaidrojumu.

Paklausot redakcijas lūgumam, J.G. līdzstrādnieks Ivars Alberts ir apmeklējis kādu tašistu izstādi un sekojošās lappusēs mēģina rādīt redzēto, dzirdēto un izjusto. Neatkarīgi no tā, vai modernā māksla ir mūsu tagadnes mimikrija, liekas, ka modernistu izstādēs par darbiem, kas patiesībā ir tikai autora pašsarunas, arī apmeklētāji bieži vien sarunājas — paši ar sevi.

 

Daudzi ir skeptiski. Vai tā ir mūsu tagadne, kas izteikta šai mākslas novirzienā? Vai tie gleznotāji nav tikai šarlatāni? Mani jau tas neinteresē, bet drusciņ ziņkāres un — daudz skepses gan ir! Es mēģinu saprast, bet — es nevaru. Vai man to kāds var ņemt ļaunā?

 

 

 

Tas nu gan ir jocīgi — tīri vai jāsmejas!

Tavu traku jaunatni — tā nu esot māksla! Man gan liekas, māžošanās vien ir — traips pie traipa. Dzirdēju, ka esot dresēti mērkaķi, kas arī protot gleznot un kuŗu ķepēšana esot bijusi izstādīta un — pat godalgota. Labi gan, ka neesmu tik dumjš un uz tādām lietām neiekrītu! Ja, tā ir jaunatne.

 

Māksla?

Nezinu un nemaz arī neinteresē, kas tā ir. Šis ir mans darbs, par ko man samaksā. Agrāk es biju viesmīlis, tas bija vēl pirms kaŗa. Tagad esmu par vecu tam darbam.

Ko jūs sakāt par pašreizējo Afrikas krizi?

 

 

 

 

 

Vai tašisms nav fascinējošs! Šie krāsu akordi! Arī kompozīcija ir priekšzīmīga — teica mans līgavainis. Tu jau zini, mana līgavaiņa draugs glezno, un viņš šeit izstāda savus darbus.

Mans līgavainis teica — mums esot jāatnāk uz izstādi. Viņš gan pats ir dekorators lielajā „Kaufhallē”. Bet uz izstādi esot jānāk, lai redz, ka ir interese par mākslu. Man, saprotams, jānāk līdzi. Ja man tā kurpe tā nespiestu! Man jau māksla patīk...

Vai redzēji pēdējo filmu ar Kurtu Jirgensu? Jā, māksla ir tagadnes izteicēja!

Nez, ko lai gatavoju šodien pusdienās?

 

Ko jūs te darāt? Ak tā, bet vai jums atļauja ir? Jā, kādi cilvēki gan nenāk uz šo izstādi! Man patīk novērot. Es nekā daudz nesaprotu no visa tā, bet dažas krāsas ir skaistas. Vienkārši skaistas. Galvenais gan ir — visam šeit ir sava kārtība. Un man ir jāgādā par šo kārtību šinī izstādē, jābūt ļoti acīgam, jo daudzi mēģina gleznas aptaustīt ar pirkstiem. Bet tas taču ir aizliegts! Man par šo uzmanīšanu maksā, labi maksā, tādēļ es esmu visur un uzmanu. Vakar kāds mēģināja vienu gleznu apgriezt otrādi — to gan noķēru! Viņš smējās. Nezinu, vai tas bija pareizi. Zinu tikai, ka gleznas nedrīkst aiztikt. Atvainojiet, bet nu man ir jāiet uz nākošo zāli. Galu galā par to taču man maksā.

 

Tašisms — kas tas ir? Aistētika? Chaoss? Varbūt — nezinu! Zinu tikai to, ka katra daļiņa no ikviena audekla ir izteiksme. Ko tā izsaka? Visu — mani, jūs, mūs visus. Dažkārt liekas, ka, no zināmas perspektīvas skatoties, esmu pati krāsu traips, vienkārši uzziests, uzķepēts. Bez sevišķas nozīmes un mērķa — varbūt pat aiz gaŗa laika, īstenībā tas viss laikam ir — mūsu tagadnes mimikrija.

 

Jaunā Gaita