Jaunā Gaita Nr. 25. janvāris - februāris 1960

Valdis Krāslavietis

NEPATEICĪGAIS VIESIS

 

Jau labu laiku tā sēžam:
dzeŗam kaut ko atšķaidītu, samaisītu ar ledu
un grauzdētus siseņus piekožam.

Domas? -
    Lai domā Gallups! Viņam tur metode sava:
    potes viņš meklē pret slimībām,
                                    kuŗu vēl nava:
mūs pravietis viņš ir un sargs.

Jūtas? -
    Tās Dr. Kinsneja kompetencē.
    Mūsu dvēseles guļ viņa priekšā
    kā pāršķeltas ūdensmelones
    - un sarkst.

(Vai esat ievērojuši,
cik daudz tur melno sēkliņu iekšā?)

Kas paliek mums? -
    ... mazasinīgā uzdrīkstēšanās,
    higiēniskā vienaldzība,
    antiseptiskā draudzība
    un sterilā mīlestība, -
kādas lielas izpārdošanas vienīgais atlikums . . .

Prieki un smiekli? -
    Tie, ledus klucīšos iesaldēti,
peld mūsu glāzēs.

Esot jāpagaida, kamēr tie izkūst . . .

Un tā mēs te kvernam:
elpojam mākslīgi dzesēto gaisu
un velkam dūmus caur gariem filtriem.

Kā iet ar flirtiem? -
    Tavu savādo čalošanu!
    Vai negribi paklausīties, ko nama māte
    mums stāsta par mākslīgo apaugļošanu?

Galvenais ir attiecības! kāds svarīgi saka
un džinu ar vermutu jauc,
un atkal mēs gaidām, ledus lai izkūst,

tak man gribas izgrūst:
Dāmas un kungi! mūsu vidū ir kāds,
kas regulāri ir apzadzis priekus.

"- Vai drīkstu jums pasniegt vēl vienu?
Tas nomierina," čivina galda dāmā,
un jaunu glāzi man nes.

"Kā būtu ar krūzi piena
un gabalu īstas maizes?
Nu jau būs piecpadsmit gadu,
kopš kārtīgi neesmu ēdis."