(1. attēls)SENATNES PIEMINEKĻI AR SENO BALTU ATTĒLIEM
Dr. Jēkabs Ozols
Lai gan ir samērā bagātīgi archaioloģiskie atradumi, kas liecina par mūsu senču — baltu tautu materiālās kultūras līmeni aizvēstures laikos, tādu senatnes pieminekļu, kuŗos būtu viņu attēli, ir ļoti maz. Atskaitot kādu krāsns māla apmetumā iegravētu stabulētajā attēlu, kas atrasts Tērvetes pilskalna izrakumos (1) (1. attēls), ievērojamākais avots ir Gnēzenes doma baznīcas portāla durvju labā puse (2). Šeit attēlota — deviņās vienā virs otras novietotās bronzas reljefa plāksnēs — tā saucamā „Austrumu apustuļa Prāgas bīskapa Adalberta" (saukts arī Voytechs no Prāgas) misija senprūšu zemē Sembā (vāciski — Samland).
Par Tērvetes pilskalna atradumu nav iespējams sīkāk izteikties. Tas ir fragmentārs — un iespējams, ka tas pieder jaunākiem laikiem, nekā pašlaik to novērtē. Bet uz šo jautājumu tuvāku atbildi var sniegt vienīgi Latvijā esošie senatnes pētnieki.
Vēsturiski un archaioloģiski daudz interesantākas ir Gnēzenes doma bronzas durvis (3). Šeit mēs ne tikvien redzam plastiski attēlotus mūsu senās brāļu tautas piederīgos senprūšus, bet iegūstam arī dziļāku ieskatu seno baltu reliģiskajā dzīvē.
Gnēzenes doma reljefi atstāsta bīskapa Adalberta dzīvi. Uz kreisās durvju puses viņa dzīve kopš dzimšanas līdz misijai Sembā, labā pusē — viņa traģiskais gals senprūšu zemē. No uzrakstītām ziņām spriežams, ka bīskaps Adalberts devies uz Prūsiju ar savu divu labvēļu — ķeizara Otto III un poļu hercoga Boļeslava — atbalstu, kas nodevuši viņa rīcībā kuģi ar visu apkalpi un pavadoņus. No Gnēzenes viņš vispirms devies uz Dancigu, tur neilgu laiku strādājis misijas darbu, pēc tam devies tālāk uz Sembu Senprūsijā. Viņa ierašanās Sembā attēlota pirmajā doma durvju labās puses reljefā (2. att.). Bīskaps ar saviem pavadoņiem vēl atrodas kuģī, bet krastā viņu sagaida apbruņojusies senprūšu sardze. Izteiksmīgi, ieročiem rokās, tie rāda ar pirkstu uz atbraucēju, it kā prasīdami: „Kas esi, no kurienes nāc un ko gribi mūsu zemē?" Bet senprūši nav nekādi mežoņi vai neiecietīgi šovinisti. Pārliecinājušies par bīskapa miermīlīgajiem nolūkiem, tie atļauj viņam kāpt krastā un uzturēties viņu zemē. Viņam ir atļauts arī sludināt kristīgo ticību. Bet — protams — arī svešiniekam jārespektē senprūšu zemes likumi un ieražas.
|
|
Nākošajā plāksnē (3. attēls) redzam bīskapu runājam un senprūšus — šoreiz bez ieročiem — dedzīgi, debatējam. Pirmais no viņiem — kas arī stāv bīskapam vistuvāk — tur rokās tādu kā nūju ar savādi vālītes veidā paplašinātu galu. Salīdzinot ar šķēpiem 2. attēlā, var redzēt, ka tas nav šķēps, jo trūkst smaila, un arī gaŗums ir par smaiļa tiesu īsāks nekā šķēpiem. Liekas arī, ka abas grupas nestāv draudzīgi viena otrai pretī. Kas nu noticis? Atbildi dod tālākās reljefa plāksnes, bet lai tās labāk saprastu un pamatotu iepriekš teikto par Sembu zemes ļaužu iecietību pret svešiniekiem, palūkosimies, ko Brēmenes Ādams, paša piedzīvojumu vadīts, kas aprakstīti ap 1072.-76. sarakstītajā Hamburgas baznīcas vēsturē, stāsta par Sembu zemi un tās iedzīvotājiem (4).
|
|
„Trešo salu, kam saiet robežas ar krieviem un poļiem, sauc par Sembu: To apdzīvo sembji jeb prūši (Sembi vel Pruzzi), kas ir ļoti humāni ļaudis (homines humanissimi), jo tie steidzas palīgā tiem, kas jūrā bojā iet vai no jūras laupītājiem apdraudēti tiek. Viņi ļoti maz cienī zeltu un sudrabu; viņiem ir daudz ārzemju ādu, kuŗu smarža ir iedvesusi mūsu pasaulei lepnības nāvīgo indi. Tie nevērtē šīs zvērādas augstāk par mēsliem, un ar to, man šķiet, ir pasludināts spriedums par mums, kas taisniem un netaisniem līdzekļiem dzenamies pēc caunādas apģērba kā pēc augstākās
svētlaimības. Tāpēc viņi piedāvā šīs vērtīgas caunādas pret vilnas audumiem, ko mēs saucam — faldones. Vēl daudz ko slavējamu varētu teikt par šo tautu tikumiem, ja tikai viņi ticētu Kristum, kuŗa sprediķotājus viņi neganti vajā. Pie viņiem mocekļa kroni ieguva čechu bīskaps Adalberts. Lai gan visās citās lietās viņi ar mums dalās, tomēr vēl šodien viņi aizliedz spert kāju svētbirzīs un svētavotos, ko pēc viņu domām kristieši apgānītu. Viņiem ir zilas acis, sarkana seja un gaŗi mati. Bez tam, purvu dēļ nepieejami, viņi necieš savā starpā nekādus kungus."Tā arī ir. Arī vīrs ar gaŗo nūju rokā nav ne kungs, ne virsaitis. Kas viņš tāds, to pastāsta kāds cits senās Prūsijas apceļotājs — Pēteris no Dusburgas: „Svētnieku (krīvu) viņi godina kā pāvestu — tādēļ ka viņš, tāpat kā pāvests, pār visu baznīcu valda, valda ar savu gribu un pavēli ne tikai prūšu ciltis, bet arī leišus un pārējās tur dzīvojošās tautas. Viņa godināšana ir tik liela, ka ne tikai viņš un viņa tuvinieki, bet arī kuŗš katrs sūtnis, kas ar zizli vai kādu citu valdīšanas zīmi šajos apgabalos nonāk, no augstmaņiem un tautas tiek godbijīgi uzņemts."
|
|
Šajā bronzas reljefā bīskapam Adalbertam tātad pretī stāv seno baltu tautu svētnieks ar savu zizli — jo bīskaps Adalberts ir smagi pārkāpis zemes likumus — ir vai nu patvarīgi ielauzies svētbirzī vai arī tur sludinājis pret tām. Ka viņš tā rīkojies Dancigas apkārtnē, ceļā uz Senprūsiju, liecina rakstu ziņas (5). Jādomā, ka viņš darījis tāpat arī Sembā, jo nākošie reljefa attēli rāda viņa notiesāšanu, nocērtot galvu (4. attēls). Nākamā aina pilnīgi apstiprina izteiktās domas. Mēs redzam bīskapa galvu uzspraustu uz kāda ne visai resna mieta, bet bīskapa augumu ietītu audeklā un novietotu uz pamata, kas novietots starp mietu ar galvu un kādu koku robotām lapām (domājams ozolu). Vidū kādā jaunā kociņā sēž kāds putns — Adalberta leģendā ir runa par ērgli, kas sargājis bīskapa galvu, lai tai neuzkluptu citi putni (5. attēls). Šeit domāts svētbiržu vidū esošais kulta laukums, un šādi senprūšu kulta laukumi palikuši vēl ilgi pēc oficiālās kristīgās ticības pieņemšanas, un tauta tos apmeklējusi. Piemēram — ir ziņas, ka viens šāds laukums pa reizei lietots kulta vajadzībām pat vēl 17. g. simtenī. (6) Vienā laukuma pusē atrodas kāds ozols, un piecu soļu attālumā no tā samērā liels akmens (altāris), un netālu no šī akmens gara kārts, uz kuras izstiepta kazas āda, labība un citas zāles."
|
|
Viens šāds kulta laukums atklāts un atrakts 1924. gadā Johannesburgas apriņķī Austrumprūsijā — meža vidū. Visapkārt šim laukumam, ar apmēram 20 metru lielu diametru, atradušies kādu metru augsti laukakmeņi ar aptēstu un nosmailinātu galu. Tas — agrākais iežogojums. Pašā vidū atradies loti vecs nokaltis egles stumbrs un tā priekšā akmens plāksne. (7). Vairākas rakstu ziņas vēstī, ka sods par svētbiržu apgānīšanu bijis — galvas nociršana un novietošana kārts galā svētajā vietā. (8)
Tātad — nav vairs šaubu, kādēļ bīskapam Adalbertam bija jāmirst.
Vērojams, ka Gnēzenes doma durvju veidotājs nav bijis kaut kāds Vidus vai Rietumvācijas amatnieks, kam būtu labi, ja miglaini priekšstati par seno baltu dzīvi un reliģiju. Viss rāda, ka viņš to pazinis labi un varbūt pat ilgāku laiku dzīvojis senprūšu zemē.
Aplūkojot citas bronzas reljefā attēlotās detaļas, zīmīgi, ka, piemēram, kuģis, ar kuŗu ieradies bīskaps, pieder tā saucamajam „vikingu tipam", kas atšķiras no ziemeļu un rietumu Vācijas angļu - sakšu tipiem, un ir tieši tas tolaiku kuģu tips, ko lietojuši kā vikingi, tā Austrumprūsijas iedzīvotāji. Par to liecina šādu kuģu labi saglabājušās atliekas, kas izraktas Austrumprūsijā (9). No attēla var spriest arī par kuģa lielumu. Uz to norāda četri caurumi zem vidējās sienas blankas, kas liecina, ka kuģī katrā pusē bijuši četri airētāji — un izrakumu atradumi rāda, ka šādi kuģi
bijuši ap 10 - 15 metru gari.Grūtāk spriest par senprūšu ieročiem šajos bronzas attēlos, jo jāievēro, ka bronzas reljefiem ir savas īpatnības — detaļas ir stilizētas un parādītas mierīgās, noslēgtās formās. Sīkumi un niecīgākās īpatnības atmestas. Bet to, ka durvju lējējs ļoti labi pazinis ari ieroču tipus un pareizi atdarinājis, liecina cirvis (4. attēlā), kas šādā veidojumā lielākā daudzumā izrakts vienīgi senprūšu apdzīvotos apgabalos, tātad archaioloģiski konstatēts, un ārpus senprūšu robežām šādas cirvju formas atrastas tikai retās vietās — ka tie tur nokļuvuši, tas izskaidrojams ar tolaiku tirdzniecību. Arī samērā platie šķēpu smaili ar ievērojami aso leņķi pret uzmavas sākumu ir pazīstami no izrakumiem Senprūsijas zemēs, lai gan — tāpat kā par zobeniem — jāsaka, ka attēlos redzamie šķēpu tipi ir tikai viens no tiem tipiem, ko senprūši tajā laikā lietojuši. Zobenu raksturīgākās pazīmes var saskatīt rokturī un roktura šķērslī. Bet tieši šeit manāms detaļu izstrādājuma trūkums — būtu labi, ja varētu šos attēlotos zobenus salīdzināt ar parallēlēm izrakumu atradumos. Bet tā kā reljefs šajā ziņā ir nepilnīgs, tad neko tuvāku par šo jautājumu nevar pateikt.
|
|
Dažādu tautību nacionālās paražas ir izteiksmīgi parādītas — to redzam pēdējā bronzas reljefā (6. attēls), kuŗā attēlots poļu hercogs Boļeslavs ar saviem pavadoņiem, kas ieradušies izpirkt bīskapa Adalberta mirstīgās atliekas. Tūliņ aiz hercoga stāv viņa zobena nesējs ar zobenu uz pleca. Šis žests domāts kā valdnieka simbols — un senprūšu pusē šāda zobena turēšana nebūtu nekad iedomājama. Arī svariņi, ar kuriem attēlā sver sudrabu (senprūšu ciltis naudu kā tirdzniecības līdzekli nepazina, bet preču maiņā lietoja sakapātu sudrabu), atrasti lielākā skaitā visā Baltijas apgabalā.
Vairogi tādā formā, kādi tie redzami attēlā, izrakumos nav atrasti — bet uzglabājušos vairogu skaits jau vispār nav visai liels. Viena atbilstoša parallēle tomēr pazīstama — mazs bronzas vairodziņa atdarinājums, kas lietots kā piekariņš un droši vien darināts pēc lielo vairogu parauga. Šī vairodziņa attēls publicēts žurnālā „Senatne un Māksla" 1939. gada 1. burtnīcas 98. lappusē.
Beidzot pats svarīgākais jautājums: Vai šeit attēlotie senprūši ievērojami atšķīrušies no mūsu senčiem — senajiem latviešiem? Vispārējā atbilde ir tā, ka ne kulturālā, ne reliģiskā ziņā liela atšķirība nav bijusi. Ja vēl ievēro bronzas reljefa stilizējumu, varam mierīgi sacīt, ka šeit tikpat labi varētu būt attēloti kā senprūši, tā senie latvieši: Apģērbs — pagari svārki —, tāpat sejas ar matiem un ūsām parādītas vairāk kā tips — bez individuālām iezīmēm. Šādos apstākļos dažādības starp senprūšiem un senlatviešiem ir grūti meklēt un atrast.
(1) Attēls okupētās Latvijas žurnālā „Zvaigzne", 1957. g. 7. numura 18. lappusē.
(2) Adolf Goldschmidt: Die Bronzetüre von Nowgorod und Gnesen, 1932.
(3) Mākslas vēsturnieku pieņēmums ir, ka durvis lietas apmēram laikā no 1152. - 1156. gadam. Skat. A Springer: Handbuch der Kunstgeschichte, 11. Aullage, Bd.
